Dzīves skices. MĪLESTĪBA

Stalts brūnacains vīrietis dārgā apavu veikalā meklē kurpes savai mīļotajai sievietei…
Es viņu nepazīstu, taču neviļus labpatikā noklausos viņa sarunu ar konsultanti: 

— Galvenais, lai kājiņai būtu ērti… viņa taču pati neatzīsies, taču man jāpārliecinās, ka ir ērti. Vai supinators ir ērts? Nē, tomēr papēdis nav pārāk stabils… lūk, šeit par šauru, manai Aņai tur kauliņš… visam jābūt ļoti skaisti…. 44. izmērs…. kāpēc jūs smaidat? – viņa balss kļūst stiingra, un meitene, kura neuzmanīgi iesmējās, uzreiz atvainojas. 

Vīriešu apģērbu nodaļā kāds pusmūža pāris. Izvēlas kreklus. Nedaudz korpulents vīrietis slēpjas pielaikošanas kabīnē, bet viņa kundze, maigi sarunājoties ar pardevēju, turpina izvēlēties kreklus:

– Lūdzu, nedaudz lielāku izmēru…. vēderiņš.
Es sajūtu tādu neaprakstāmu maigumu…

Braucu augšup pa eskalatoru un atceros Marinu. Mēs kopā izdzīvojām četras ķīmijterapijas.
Viņa gulēja savā šaurajā kušetītē, līdzīga sīkam ausainam pusaudzim ar nedaudz zilganu pliku galvu.
Katru vakaru pie viņas nāca viņas puisis, un katru reizi atnesa viņai kadu jaunu bandanu ar pašrocīgi veidotiem uzrakstiem, piemēram “Mans deguns sajūt tavu izveseļošanos” vai cepurīti ar lācēniem.
Viņš turēja viņas pirkstus savās plaukstās un zviedza kā zirgs, stāstot smieklīgus atgadījumus un citējot Teriju Pratčetu… bet pēc tam es viņu pavadīju līdz kāpnēm, un viņš bezcerībā raudāja man uz pleca.

Dimka… viņa Katjai vienmēr somiņā bija pie pārnēsājamā ledus ģeneratora piesieta insulīna šprice, jo Dimka allaž to aizmirsa.

Jevgenijs Nikolajevčs, mans priekšlaicīgi aizgājušais pacients. Pēc Afganistānas kara brūces neļāva viņam normāli gulēt, un posttraumatiskais sindroms – pilnvērtīgi dzīvot. Viņa brīnumskaistā sieva, kuru neveiksmīgi aplidoja visādi Peterburgas kundziņi, katru vakaru kopā ar savu vīru ģitāras pavadījumā dziedāja un maigi skūpstīja viņa rētas…. bet viņš bija parasts skolotājs.

Skaistā Jeļena… Ļenka… ārste-rentgenoloģe, kura sevi sauca par divtonnīgo laboratoriju un brīvajos brīžos uz pasūtījumu šuva sniegbaltus koķetelīgus halātiņus.
Viņas vīrs – garš kā stabs sporta meistars peldēšanā, bija vienpadsmit gadus jaunāks par viņu, kusa kā vaniļas saldējums, savām garajām rokām apskaujot tik daudz Ļenas, cik vien spēja…

Atmiņa ir ļoti pakalpīga…. es smejos un raudu vienlaicīgi.

Tā es reaģēju uz Mīlestību.

Taisnība Ahmatovai, Mīlestību, tāpat kā maigumu, ne ar ko nesajauksi.

Un lai arī tā ir tikpat klusa un neuzbāzīga, taču vēl neviens iedomīgais cinisms nav spējis apslāpēt tās tīro balsi.

Nekādi netīrumi nenotraipīs tās gaišās drēbes.
Un neviens patērētājs, kurš dzenas vien pēc tā, ar ko var palielīties, nav izrādījies laimīgāks par to cilvēku, kurš iemācījies sajust Mīlestību un pieņemt otru cilvēku, kā pats sevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava paša klātbūtne

Tā ir tik liela dāvana un svētība, pamosties no rīta, un sajust, ka tev nekas nesāp. Mēs to tik bieži nenovērtējam.

Dažkārt mums vienkārši nav ar ko salīdzināt (dod, Dievs, lai arī nebūtu).
Dažkārt es domāju par to, ka mēs esam ļoti nepateicīgi un visu pieņemam kā pašu par sevi saprotamu.
Dzīves pieredze šīs zemes ķermenī ir arī mācība par to rūpēties, rūpīga un pārdomāta attieksme un apzinātība.
Mēs mūždien esam ar sevi neapmierināti – nerunājot pat par apkārtējiem.
Mēs neprotam ne sevī klausīties, ne dzirdēt sevi.
Mīlēt neprotam…
Smieklīgi ļautiņi.
Un tā mēs varam visu dzīvi censties krāt labu attieksmi pret sevi un sev apsolīto laimi.
Un nodzīvot to knapi tai pieskaroties…
Tāpēc dažkārt vajag vienkārši apstāties un atskatīties.
Un tad izrādīsies, ka viss tev jau ir.
Tieši šeit un tieši tagad.
Tikai pietrūka pavisam mazliet – tavas paša klātbūtnes.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un vārdi

– Es tevi tik ļoti mīlu, mammīt, – es teicu brokastu laikā, kad man bija kādi 14 gadi.
– Tiešām? – mamma man uzsmaidīja, – tad nākamreiz, pirms es atgriežos no darba, nomizo, lūdzu, kartupeļus, un es to sajutīšu bez vārdiem.

– Es tā dievinu savu kaķi! – es pieglaudu vaigu kaķa siltajai, pūkainajai spalvai.
– Tad varbūt nomaini kaķim smiltis? – jautāja tētis. – Kaķis mocās, ja viņam jānokārtojas slapjās smiltīs.

Klausījos savos vecākos un brīnījos par viņiem: es taču runāju par mīlestību!!! Kāds tam sakars ar kaķa smiltīm vai izslavētajiem kartupeļiem?

Atceros laiku, kad biju pavisam maza meitenīte, apmēram 7 gadi un uz paris nedēļām nokļuvu slimnīcā. Slimnīca atradās ārpus pilsētas un kārtība tajos laikos tur bija ļoti stingra. Vecāki paciņas varēja nest tikai noteiktos laikos, bet uz bērniem skatīties varēja tikai pa gabalu no tuvējā parka brīžos, kad tie pienāca pie atvērtā loga, – labi vēl, ka bija septembris.

Mana mamma pie manis ciemos nāca divreiz dienā. No rīta un vakarā auklīte uz mana naktsskapīša atstāja maisiņu, kurā atradās mammas pagatavotais biezpiens, silts kompots, griķu putra un kotlete. Visa pa drusciņai, tieši tik, lai es to varētu apēst vienā reizē, jo pēc dažām stundām viņa atnesīs vēl.
Bet maisiņa maliņā, avīzē ietītas 3-4 lapiņas ar zīmētiem papīra lellītēm domātiem apģērbiem (atceries, ar tādām baltām atlokāmām strēmelītēm?)
Man ļoti patika tās izgriezt. Es nezinu, pa kuru laiku mamma paspēja tās uzzīmēt – šīs bezgalīgi daudzās kleitiņas, jaciņas un pidžamas. Un cik burvīgus fasonus viņa izdomāja! Katru reizi citādākus: bantītes, bumbulīšus….

Un es ne reizi viņai nebiju lūgusi to darīt. Tās nebija zāles, minerālūdens vai svaigs buljons. Viņa vienkārši zināja, ka man ļoti patī šī nodarbe. Un tajā brīdī tas bija veids, kā viņa man teica: “Es tevi mīlu”… Es to spēju saprast un pilnā mērā novērtēt tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, toties atcerējos to uz visu mūžu.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam sīkumus… Jā, skaisti vārdi, atzinība, dzeja ir ļoti svarīgi.

Mēs, sievietes, mīlam ar ausīm, un tāpēc mums pastāvīgi vajag dzirdēt šo “mīlu”. 

Taču, ja darbos mēs neredzam šo vārdu atspoguļojumu – tie kļūst tikai par tukšu skaņu. Jā, var pateikt “es tevi mīlu” ar briljanta gredzenu vai platīna aproču pogām, ar milzīgu puķu pušķi vai lidojumu gaisa balonā. Un arī tas ir brīnišķīgi! Ko tur daudz runāt…. Taču savu mīlestību var paust daudz vienkāršāk, un katra diena dod mums iespēju to izdarīt – galvenais, mīlēt.

Mūsu draugu sunim iestājās paralīze. Tāds simpātisks un mīļš taksītis, bet pakaļkājiņas uz visiem laikiem palika paralizētas. Jau trīs gadus suns ir tādā stavoklī, bet saimnieks viņam pats pagatavoja staigulīšus uz riteņiem – tikai tāpec, lai mīļotais suns varētu katru dienu pastaigāties svaigā gaisā.
Varēja jau suni iznest no mājas uz rokām, vai ielikt bērnu ratiņos, taču sunītis ļoti grib staigāt – patstāvīgi, un tāpēc saimnieki deva viņam tādu iespēju, jo viņi to ļoti mīl.

Kad mūs vada pati īstākā mīlestība, iespēja to izpaust ir ik uz soļa, un mēs to darām no tīras sirds, ne uz mirkli neiedomājoties, ka var arī savādāk.

Ieejot otra istabā, kad tas guļ, mēs staigājam uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu, sakārtojam spilvenu, lai mugurai būtu ērti, uzmanīgi izņemam no atslābušajām rokām telefonu, lai miegu neiztraucētu negaidīts zvans.

Mēs kļūstam par visprasmīgākajiem pavāriem, vārot pašu izsmalcinātāko rīta kafiju, un bērna šķīvītī izveidojam siera vilcieniņu, kurš steidzas pie ziediņa, kas pagatavots no olas un tomāta šķēlītēm.

Mēs stundām ilgi klausāmies savu draugu atklāsmēs, brīžos, kad viņiem vajadzīga mūsu uzmanība, mēs izdomājam dāvaniņas, pārsteigumus, radām noskaņojumu. Un, ne mirkli nešauboties, atdodam naudu par zālēm, ja tās otram vajadzīgas.

Un bez vilcināšanās saplēšam savas mīļākās krelles, ja tās vajadzīgas, lai apdarinātu mazās “sniegpārsliņas” tērpu jaungada ballei.

Bet dzīve ir tik gara un reizē tik īsa…. Un sīkumus mēs atceramies, ai, cik ilgi.

Mīloša sirds ļauj mums sajust to mirkli, kad mūsu “mīlu” ir īpaši svarīgs. 

Cik vien sevi atceros, gan mamma gan vecmāmiņa vienmēr izgāja gaitenī, kad tētis un vectētiņš pārnāca mājās no darba – jo vīrietim taču jājūt, ka viņu mājās gaida. Un es arī cenšos rīkoties līdzīgi.

Sēžu pie datora, cenšos no domu pavedieniem sasiet jēdzīgu rakstu. Dzirdu, kā ārdurvju atslēga pagriežas, un domāju, ka tūlīt, tūlīt piecelšos, tikai pabeigšu savu domu. Pametu skatienu pār plecu, un istabā ienākušajam smaidot saku: “Man vēl pāris minūtītes, lai pabeigtu domu, un tad jau vakariņosim”
Un atkal aizlidoju savā “rokdarbā”, kas sastāv no vārdiem un pieturzīmēm.
Un pēkšņi, pavisam nedzirdami (lai neiztraucētu manu domu lidojumu) uz galda parādās tējas krūze un šķīvītis ar divām sviestmaizītēm. Es skatos uz sviestmaizēm, uz konfektēm, kurām papīrīši noņemti (lai man nebūtu jāatraujas no sava darba) un pilnīgā klusumā dzirdu ļoti svarīgus man vārdus. Un saprotu to, ka šajā dzīves mirklī nav skaistāka un ietilpīgāka veida, ka pateikt: “Es tevi mīlu”.

Mums tikai jāiemācās atcerēties, ka tik ļoti krāšņi, tik ļoti svarīgi vārdi “Es tevi mīlu” bez to atspoguļojuma rīcībā un darbos, ļoti ātri gaist, blāv un kļūst bezvērtīgi.

Un to nevajadzētu pieļaut.

Mīlestību nevar izmērīt tikai ar vārdiem…

Tatjana Lonskaja
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bilde tavā galvā…

Kad tevi nogurdinājušas tavu tuvo cilvēku mazās nejaucības un pat tad, kad tev šķiet, ka notikusi lielākā dzīves traģēdija, nesteidzies sisties ar galvu pret sienu, vai pat mēģināt izlēkt no balkona. Piebremzē un sev pasaki: BILDĪTE NESAKRITA! Nesakrita tavu gaidu un realitātē notiekošā bildīte.

Pajautā sev, kāpēc tev ir šādas gaidas, kas pasāavīgi liek tev vilties?
Piemēram, tavs mīļotais cilvēks jau kuro reizi ir aizmirsis tev piezvanīt (atnākt uz tikšanos, apsveikt dzimšanas dienā utt), un tev tas sagādā loti lielas dvēseles sāpes. Kāpēc?
Tāpēc, ka tu skaidri zini, kā viņam šajā situācijā bija jārīkojas. Bet viņš rīkojās kaut kā savādāk un tu viņu par to nosodīji. Jā, jā, nosodīji – un tieši tāpēc tu ciet, te arī galvenais iemesls.

Tu nevari pieņemt (tātad nosodi). Dzīvi tadā izpausmē, ka tavs mīļotais vienkārši aizmirst tev piezvanīt. Turklāt tajā brīdī tevi ne visai interesē iemesls, kāpēc tā notika. Svarīgākais ir tas, ka viņam tas bija  jāizdara (!), bet viņš neizdarīja (!!!). Kāds maita! Bet tu tātad esi upuris. Nelaimīgs, bet cēls.
Ja reiz tu nepieņem dzīvi tādā variantā, tātad tai nāksies tev iemācīt kārtējo savu mācību. Un kā savu “instrumentu” tā izmantos tavu mīļoto, kurš ik reizi tev pasniegs to, ko tu nosodi. Tātad, visticamākais, viņš arī turpmāk aizmirsīs tev piezvanīt, atnākt uz tikšanos utt.
Ja šī iemesla dēļ tu arvien vēl turpināsi nervozēt (kā gan savādāk?), tad vienu reizi viņš vispār var aizmirst, kā tevi sauc, – neskatoties uz jūsu kopējo pagātni. Maita, vai ne? Bet patiesībā nevis maita, bet tikai “instruments”, kuru Dzīve izmanto lai tevi garīgi audzinātu. Turklāt viņš pat nesapratīs, kāpēc tā atkal ir sanācis.

Tādā veidā, daudzas sievietes specializējas uz:
– alkoholiķiem (tai pat laikā ar visu savu dvēseli grib būt kopā ar atturībnieku);
– alfonsiem (lai arī viņām pašām vajadzīgas rūpes un atbalsts);
– donžuāniem (kaut gan sapņo par uzticamu vīrieti);
– precētiem vīriešiem, kuri baro ar bezgalīgiem tukšiem solījumiem;
– “karstajiem puišiem”, kuri emociju karstumā dažkārt var trāpīt pa aci.
Tās ir tikai tādas kopējās pazīmes. Kamēr mēs neiemācīsimies mierīgi izturēties pret savām trauslajām gaidām, kuras tika mums iedvestas sazin kad, mums nāksies ciest ilgas dvēseles mokas.
Ja tevi valdzina tāds scenārijs, tad tik uz priekšu, cīņā par saviem ideāliem! Bet, ja tu vēlies vienkārši priecāties un būt laimīga, tad iemācies filosofiski un ar humoru skatīties un uztvert to, ka pasaule un notikumi nesakrīt ar bildītēm tavā galvā. 

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Una Laurencic
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas ir tik vienkārši, taču tik ļoti svarīgi

Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.

Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.

Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā  tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.

Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.

Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.

Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne  šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.

Tas ir tiek vienkārši  – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā”  saki visam, kas tevi dara laimīgu.

Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.

Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to.
– Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!

No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.

© Jaroslava Gres
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc suņiem tas izdodas labāk?

berns_suns4

Šodien strādāju ar pusaugu meiteni… Jautāju, ar ko viņai ģimenē visvieglāk parunāt… Atbilde atskanēja momentā, mierīgi, bez liekuļošanas un vēlmes izsaukt aktīvu žēlumu: – Ar suni…
Nē, tikai Jūs nepadomājiet, ka man ir slikti mamma un tētis… viņi ir labi… Es esmu slikta… es slikti mācos, nesakārtoju savu istabu un man bieži ir slikts garastāvoklis…. Un tāpēc viņi pastavīgi runā tikai par to… par to, kas būs, ja es nenolikšu eksāmenus… kāda es esmu nevīžīga un cūcīga, kāpēc es mūžīgi staigāju ar skābu seju… Man nav ko atbildēt, jo es arī pati sevi ciest nevaru… Bet sunim es patīku jebkāda un viņš manī klausās…

Es arī klausījos… Mīļie, es klausījos un domāju par to, ka Mīlestība ir tad, kad tuvie mums patīk tādi, kādi viņi ir un mēs viņos klausāmies… Bet viņi pēc tam pārstāj uzskatīt sevi par neko, sliktiem, neglītiem, un klausās mūs… tādus, kādi mēs esam…. Tikai nezin kāpēc suņiem tas izdodas labāk…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlmju piepildītājs

485348_532043450169050_371660717_n

Visums ir uzticības banka, kurā vari palūgt visu, ko vien vēlies. Te nu es esmu vienisprātis ar visām vēlmju piepildīšanas tehnikām. Tur ir gan veselība, atzinība, nauda, karjera, nekustamais īpašums, personīgā dzīve, kādi lieli sasniegumi – jebkuras fantāzijas.

Iedomājies, ka es ierodos tādā bankā un gribu saņemt to, ko vēlos. Man bankas menedžerim ir jāpierāda sava kredītspēja. Kā? Kas man pieder šajā pasaulē? Patiesībā – nekas. Pat vārdus, kurus es izmantoju, lai uzrakstītu šo tekstu, kāds sensenos laikos jau ir izdomājis. Man nekas nepieder, izņemot… manu iekšējo pasauli, manus stāvokļus. Man ir jāpierāda, ka ar manu iekšējo pasauli viss ir kartībā. Kā? Ar savu saprātīgo uzvedību un to, ko šī banka man jau ir izsniegusi iepriekš.

Piemēram, es gribu sievu, ar kuru kopā būšu laimīgs līdz mūža galam. Taču tajā pat laikā es esmu vājš attiecībā pret pretējo dzimumu, es nespēju atteikties no kārdinājumiem, kad vien ir tāda iespēja. Tad, kurš man atļaus padarīt nelaimīgu lielisku sievieti, ja es savu… nespēju turēt grožos?

Vai arī, ja man ir sieva, bet mūsu attiecības ir sliktas, taču mēs ļoti vēlamies bērnus. Ļoti vēlamies. Un kurš tad mums tādiem abiem uzticēs vēl kādu trešo, ja mēs nespējam vienoties pat savā starpā?

Gribu naudu. Daudz naudas. Kas man dos naudu, kura vienmēr ir saistīta ar atbildību citu cilvēku priekšā, ja es nespēju atbildēt pat par savu mēli: kad vajag klusēt, es pļāpāju, kad jāpasaka “piedod”, es klusēju? Neviens nedos.

Pamēģini sevi iedomāties bankas menedžera lomā, kuram jānovērtē tava kredītspēja. Vai tu esi uzticams cilvēks? Pajautā sev: cik atbildīgi, godīgi un uzmanīgi es rīkojos ar to, kas man JAU ir? Ja atbildēsi godīgi, tad ieraudzīsi tos soļus, kas tevi šķir no tā, ko vēlies.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kļūdas un atrunas atklāj noslēpumus

sapes2

Kāpēc ir tik nepatīkami, ja cilvēks ir aizmirsis mūsu vārdu, vai sajaucis tēva vārdu (krieviem tas ir ļoti svarīgi)? Tas taču ir tads sīkums! Sīkums, jā. Tieši tā arī zemapziņā pret mums attiecas – kā pret sīkumu. Pat tad, ja cienīgi mūs uzrunā “Gaļina Gavrilovna” vietā ” Gavnila Gorillovna”

Sajaukts vārds nozīmē to, ka cilvēkam kaut ko no mums vajag. Taču mēs paši ļoti maz ko viņam nozīmējam. Un viņš pat nav pacenties atcerēties mūsu vārdu.
Ja tuvs cilvēks mūs nosauc svešā vārdā – personīgi vai sarakstē – tas ir trauksmes signāls. Tajā brīdī viņš par mums nedomāja. Viņa domas bija aizņemtas ar kaut ko citu – svarīgāku viņam. It kā kļūdas dēļ var nosūtīt vēstuli, adresētu citam cilvēkam. Tā atklājas daudzi meli. Patiesībā tas ir sauciens pēc palīdzības – cilvēks sapinies un zemapziņā meklē izeju no sarežģītas situācijas.Ļoti cer, ka mēs kaut kā visu izlabosim un vērsīsim par labu, ”kā bija”… Arī tas, ka cilvēks aizmirst par norunātu tikšanos vai mūsu dzimšanas dienu ir trauksmes signāls.
It kā pavisam nevainīga kļūme! Taču ne velti mēs jūtamies sāpināti – aizmirst to, kas nav svarīgi un kas ir maznozīmīgi. Vai par to, ko nevēlas atcerēties…

Arī atrunas norāda uz patieso attieksmi pret mums. Freidam kāda dāma izteica komplimentu otrai dāmai: “Cik skaisti jūs esat “aptaisījusi” savu cepuri!” vai arī jaunais cilvēks savai iecerētajai “es priecājos ar jums iepzīties “vietā pateica “es priecājos no jums atvadīties”. Protams, ka no šīm attiecības nekas nesanāca.

Un, ja mēs atrunājamies vai aizmirstam kaut ko, kas saistīts ar otru cilvēku – ir vērts izanalizēt mūsu attieksmi pret viņu. Un atrast iemeslu. Tad var pieņemt pareizu lēmumu; uzlabot attiecības, vai tomēr izšķirties….

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Vēstule sev – maziņam.

11825957_1678397475722786_525815706306021462_n
Ja tas būtu iespējams… Ko sev, maziņam, tu vēlētos pateikt?

  1. Dzīvē nav tāda: tev taisnība vai tev nav taisnība. Pareizi vai nepareizi. Viss ir subjektīvi. Katram no mums ir sava iekšējā pasaule. Un netērē savu laiku, lai izmainītu otra cilvēka pasauli.
  2. Necenties kontrolēt citus cilvēkus. Tas tikai sagraus attiecības.
  3. Tu dzīvē dzirdēsi daudz kritikas. Atceries – kritika tā vienkārši ir cilvēka sāpe. Izdzirdot šo sāpi, tev būs daudz vieglāk pārciest kritiku.
  4. Nav nekā mūžīga. Nedod mūžīgus solījumus.
  5. Uzticies cilvēkiem. Tas bieži nebūs vienkārši, bet neuzticēšanās nav pat pēdējais variants. Tas vienkārši nav variants.
  6. Visi cilvēki nav ideāli. Arī tu. Pat necenties tāds būt. Perfekcionisms ir graujošs.
  7. Novērtē tos, kas tevi mīl. Pat tad, ja viņi “met tev nazi mugurā”. Dažkārt tādas brūces tikai palīdz saprast, kas dzīvē ir patiešām vērtīgs.
  8. Dzīvē būs ļoti daudz vilšanās, šķiršanās un zaudējumu. Savādāk nemēdz būt. Pieņem to.
  9. Esi pateicīgs cilvēkiem, kas palīdzējuši tev dzīvē kaut ko saprast. Pat tad, ja tās bija sāpīgas mācībstundas,
  10. Sāpes ir pārejoša parādība. To rezultāti ir uz visiem laikiem (ja vien mācīsies un izdarīsi secinājumus no šīm mācībstundām).
  11. Neizdari spriedumu. Balsties uz faktiem. Īpaši attieksmē pret citu cilvēku uzvedību un rīcību.
  12. Neizmanto manipulāciju. Nav svarīgi, kādu mērķu labā. Manipulācijas vietā esi atvērts. Tu kļūsti ievainojams, dažkārt ir bail, bet tieši tas dos tev to, ko tu centies panākt ar manipulāciju palīdzību.
  13. Nebaidies mīlēt. Ceļā uz Mīlestību nebūs viss tik vienkārši, bet tas ir tā vērts.Un ko tu uzrakstītu sev – maziņam?
    Avots: https://psy-practice.com
    Autors: Igors Olihs
    Tulkoja: Ginta FS

Iedvesmai

kundzite

Šī 92 gadus jaunā miniatūrā, pievilcīgā sieviete katru rītu pulksten 8ņos ir pilnīgi gatava savam izgājienam – nevainojams meikaps un glīti sakārtoti mati, neskatoties uz strauji progresējošo aklumu. Šodien viņai jādodas uz jaunajām mājām – veco ļaužu pansionātu. Tā nu tas notika – nesen nomira viņas vīrs, ar kuru kopā tie bija nodzīvojuši 70 gadus.

Uzņemšanā bija ilgi jāgaida, bet neskatoties uz to, viņa mīļi smaidīja, kad viņai paziņoja, ka istaba beidzot ir sagatavota. Kamēr mēs lēni gājām pa koridoru, es, cik vien spēju, detalizēti aprakstīju viņas vairāk kā pieticīgo, mazo istabu – ar standarta mēbelēm un žalūzijām pie logiem.
“Man tā ļoti patīk”, – viņa teica – ar astoņgadīga bērna entuziasmu, kuram uzdāvināts suns. “Misis Džonsa, jūs taču vēl neesat redzējusi savu istabu, pagaidiet!…”.
“Tam nav nekādas nozīmes, kāda ir istaba”, – viņa teica, – “laime, tas ir tas, par ko lēmumu mēs pieņemam jau iepriekš. Tas, vai man patiks vai nepatiks mana istaba, nav atkarīgs no tā, kā izvietotas mēbeles, bet gan no tā, kāda ir mana attieksme pret to. Es jau nolēmu, ka man šī istaba patiks. Un tādu lēmumu es pieņemu katru rītu, pamostoties.
Kāda būs mana izvēle: es varu pavadīt visu dienu, domās pārcilājot visas ar vecumu saistītās grūtības, ar kurām sastopos ik brīdi, visas savas slimības un ķermeņa daļas, kas atsakās klausīt. Vai arī es varu, pieceļoties no gultas, būt pateicīga par to, ka esmu dzīva, ka ķermenis funkcionē. Katra diena man ir dāvana un kamēr vien manas acis no rīta atveras, es koncentrēšos uz jauno dienu un skaistajām savas dzīves atmiņām, kuras esmu saglabājusi tieši šim manas dzīves posmam.”. – Un viņa paskaidroja: “Vecums ir kā bankas konts, – tu varēsi no tā noņemt tikai tik, cik esi uzkrājis. Tāpēc, mans padoms – veidojiet pēc iespējas vairāk savas dzīves skaisto mirkļu uzkrājumu. Starp citu, es tev pateicos par tavu ieguldījumu manā dzīvē. Taču es vēljoprojām veidoju uzkrājumus un ieguldu.”
Un tad ar smaidu sejā viņa teica: “Atceries 5 vienkāršus soļus pretī laimei: 1. Atbrīvo savu sirdi no naida. 2. Atbrīvo savu prātu no uztraukuma. 3. Dzīvo vienkāršu dzīvi. 4. Vairāk dod. 5. Mazāk gaidi atpakaļ.”

Tulkoja Ginta FS