Tas ir tik vienkārši, taču tik ļoti svarīgi

Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.

Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.

Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā  tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.

Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.

Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.

Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne  šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.

Tas ir tiek vienkārši  – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā”  saki visam, kas tevi dara laimīgu.

Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.

Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to.
– Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!

No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.

© Jaroslava Gres
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc suņiem tas izdodas labāk?

berns_suns4

Šodien strādāju ar pusaugu meiteni… Jautāju, ar ko viņai ģimenē visvieglāk parunāt… Atbilde atskanēja momentā, mierīgi, bez liekuļošanas un vēlmes izsaukt aktīvu žēlumu: – Ar suni…
Nē, tikai Jūs nepadomājiet, ka man ir slikti mamma un tētis… viņi ir labi… Es esmu slikta… es slikti mācos, nesakārtoju savu istabu un man bieži ir slikts garastāvoklis…. Un tāpēc viņi pastavīgi runā tikai par to… par to, kas būs, ja es nenolikšu eksāmenus… kāda es esmu nevīžīga un cūcīga, kāpēc es mūžīgi staigāju ar skābu seju… Man nav ko atbildēt, jo es arī pati sevi ciest nevaru… Bet sunim es patīku jebkāda un viņš manī klausās…

Es arī klausījos… Mīļie, es klausījos un domāju par to, ka Mīlestība ir tad, kad tuvie mums patīk tādi, kādi viņi ir un mēs viņos klausāmies… Bet viņi pēc tam pārstāj uzskatīt sevi par neko, sliktiem, neglītiem, un klausās mūs… tādus, kādi mēs esam…. Tikai nezin kāpēc suņiem tas izdodas labāk…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlmju piepildītājs

485348_532043450169050_371660717_n

Visums ir uzticības banka, kurā vari palūgt visu, ko vien vēlies. Te nu es esmu vienisprātis ar visām vēlmju piepildīšanas tehnikām. Tur ir gan veselība, atzinība, nauda, karjera, nekustamais īpašums, personīgā dzīve, kādi lieli sasniegumi – jebkuras fantāzijas.

Iedomājies, ka es ierodos tādā bankā un gribu saņemt to, ko vēlos. Man bankas menedžerim ir jāpierāda sava kredītspēja. Kā? Kas man pieder šajā pasaulē? Patiesībā – nekas. Pat vārdus, kurus es izmantoju, lai uzrakstītu šo tekstu, kāds sensenos laikos jau ir izdomājis. Man nekas nepieder, izņemot… manu iekšējo pasauli, manus stāvokļus. Man ir jāpierāda, ka ar manu iekšējo pasauli viss ir kartībā. Kā? Ar savu saprātīgo uzvedību un to, ko šī banka man jau ir izsniegusi iepriekš.

Piemēram, es gribu sievu, ar kuru kopā būšu laimīgs līdz mūža galam. Taču tajā pat laikā es esmu vājš attiecībā pret pretējo dzimumu, es nespēju atteikties no kārdinājumiem, kad vien ir tāda iespēja. Tad, kurš man atļaus padarīt nelaimīgu lielisku sievieti, ja es savu… nespēju turēt grožos?

Vai arī, ja man ir sieva, bet mūsu attiecības ir sliktas, taču mēs ļoti vēlamies bērnus. Ļoti vēlamies. Un kurš tad mums tādiem abiem uzticēs vēl kādu trešo, ja mēs nespējam vienoties pat savā starpā?

Gribu naudu. Daudz naudas. Kas man dos naudu, kura vienmēr ir saistīta ar atbildību citu cilvēku priekšā, ja es nespēju atbildēt pat par savu mēli: kad vajag klusēt, es pļāpāju, kad jāpasaka “piedod”, es klusēju? Neviens nedos.

Pamēģini sevi iedomāties bankas menedžera lomā, kuram jānovērtē tava kredītspēja. Vai tu esi uzticams cilvēks? Pajautā sev: cik atbildīgi, godīgi un uzmanīgi es rīkojos ar to, kas man JAU ir? Ja atbildēsi godīgi, tad ieraudzīsi tos soļus, kas tevi šķir no tā, ko vēlies.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kļūdas un atrunas atklāj noslēpumus

sapes2

Kāpēc ir tik nepatīkami, ja cilvēks ir aizmirsis mūsu vārdu, vai sajaucis tēva vārdu (krieviem tas ir ļoti svarīgi)? Tas taču ir tads sīkums! Sīkums, jā. Tieši tā arī zemapziņā pret mums attiecas – kā pret sīkumu. Pat tad, ja cienīgi mūs uzrunā “Gaļina Gavrilovna” vietā ” Gavnila Gorillovna”

Sajaukts vārds nozīmē to, ka cilvēkam kaut ko no mums vajag. Taču mēs paši ļoti maz ko viņam nozīmējam. Un viņš pat nav pacenties atcerēties mūsu vārdu.
Ja tuvs cilvēks mūs nosauc svešā vārdā – personīgi vai sarakstē – tas ir trauksmes signāls. Tajā brīdī viņš par mums nedomāja. Viņa domas bija aizņemtas ar kaut ko citu – svarīgāku viņam. It kā kļūdas dēļ var nosūtīt vēstuli, adresētu citam cilvēkam. Tā atklājas daudzi meli. Patiesībā tas ir sauciens pēc palīdzības – cilvēks sapinies un zemapziņā meklē izeju no sarežģītas situācijas.Ļoti cer, ka mēs kaut kā visu izlabosim un vērsīsim par labu, ”kā bija”… Arī tas, ka cilvēks aizmirst par norunātu tikšanos vai mūsu dzimšanas dienu ir trauksmes signāls.
It kā pavisam nevainīga kļūme! Taču ne velti mēs jūtamies sāpināti – aizmirst to, kas nav svarīgi un kas ir maznozīmīgi. Vai par to, ko nevēlas atcerēties…

Arī atrunas norāda uz patieso attieksmi pret mums. Freidam kāda dāma izteica komplimentu otrai dāmai: “Cik skaisti jūs esat “aptaisījusi” savu cepuri!” vai arī jaunais cilvēks savai iecerētajai “es priecājos ar jums iepzīties “vietā pateica “es priecājos no jums atvadīties”. Protams, ka no šīm attiecības nekas nesanāca.

Un, ja mēs atrunājamies vai aizmirstam kaut ko, kas saistīts ar otru cilvēku – ir vērts izanalizēt mūsu attieksmi pret viņu. Un atrast iemeslu. Tad var pieņemt pareizu lēmumu; uzlabot attiecības, vai tomēr izšķirties….

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Vēstule sev – maziņam.

11825957_1678397475722786_525815706306021462_n
Ja tas būtu iespējams… Ko sev, maziņam, tu vēlētos pateikt?

  1. Dzīvē nav tāda: tev taisnība vai tev nav taisnība. Pareizi vai nepareizi. Viss ir subjektīvi. Katram no mums ir sava iekšējā pasaule. Un netērē savu laiku, lai izmainītu otra cilvēka pasauli.
  2. Necenties kontrolēt citus cilvēkus. Tas tikai sagraus attiecības.
  3. Tu dzīvē dzirdēsi daudz kritikas. Atceries – kritika tā vienkārši ir cilvēka sāpe. Izdzirdot šo sāpi, tev būs daudz vieglāk pārciest kritiku.
  4. Nav nekā mūžīga. Nedod mūžīgus solījumus.
  5. Uzticies cilvēkiem. Tas bieži nebūs vienkārši, bet neuzticēšanās nav pat pēdējais variants. Tas vienkārši nav variants.
  6. Visi cilvēki nav ideāli. Arī tu. Pat necenties tāds būt. Perfekcionisms ir graujošs.
  7. Novērtē tos, kas tevi mīl. Pat tad, ja viņi “met tev nazi mugurā”. Dažkārt tādas brūces tikai palīdz saprast, kas dzīvē ir patiešām vērtīgs.
  8. Dzīvē būs ļoti daudz vilšanās, šķiršanās un zaudējumu. Savādāk nemēdz būt. Pieņem to.
  9. Esi pateicīgs cilvēkiem, kas palīdzējuši tev dzīvē kaut ko saprast. Pat tad, ja tās bija sāpīgas mācībstundas,
  10. Sāpes ir pārejoša parādība. To rezultāti ir uz visiem laikiem (ja vien mācīsies un izdarīsi secinājumus no šīm mācībstundām).
  11. Neizdari spriedumu. Balsties uz faktiem. Īpaši attieksmē pret citu cilvēku uzvedību un rīcību.
  12. Neizmanto manipulāciju. Nav svarīgi, kādu mērķu labā. Manipulācijas vietā esi atvērts. Tu kļūsti ievainojams, dažkārt ir bail, bet tieši tas dos tev to, ko tu centies panākt ar manipulāciju palīdzību.
  13. Nebaidies mīlēt. Ceļā uz Mīlestību nebūs viss tik vienkārši, bet tas ir tā vērts.Un ko tu uzrakstītu sev – maziņam?
    Avots: https://psy-practice.com
    Autors: Igors Olihs
    Tulkoja: Ginta FS

Iedvesmai

kundzite

Šī 92 gadus jaunā miniatūrā, pievilcīgā sieviete katru rītu pulksten 8ņos ir pilnīgi gatava savam izgājienam – nevainojams meikaps un glīti sakārtoti mati, neskatoties uz strauji progresējošo aklumu. Šodien viņai jādodas uz jaunajām mājām – veco ļaužu pansionātu. Tā nu tas notika – nesen nomira viņas vīrs, ar kuru kopā tie bija nodzīvojuši 70 gadus.

Uzņemšanā bija ilgi jāgaida, bet neskatoties uz to, viņa mīļi smaidīja, kad viņai paziņoja, ka istaba beidzot ir sagatavota. Kamēr mēs lēni gājām pa koridoru, es, cik vien spēju, detalizēti aprakstīju viņas vairāk kā pieticīgo, mazo istabu – ar standarta mēbelēm un žalūzijām pie logiem.
“Man tā ļoti patīk”, – viņa teica – ar astoņgadīga bērna entuziasmu, kuram uzdāvināts suns. “Misis Džonsa, jūs taču vēl neesat redzējusi savu istabu, pagaidiet!…”.
“Tam nav nekādas nozīmes, kāda ir istaba”, – viņa teica, – “laime, tas ir tas, par ko lēmumu mēs pieņemam jau iepriekš. Tas, vai man patiks vai nepatiks mana istaba, nav atkarīgs no tā, kā izvietotas mēbeles, bet gan no tā, kāda ir mana attieksme pret to. Es jau nolēmu, ka man šī istaba patiks. Un tādu lēmumu es pieņemu katru rītu, pamostoties.
Kāda būs mana izvēle: es varu pavadīt visu dienu, domās pārcilājot visas ar vecumu saistītās grūtības, ar kurām sastopos ik brīdi, visas savas slimības un ķermeņa daļas, kas atsakās klausīt. Vai arī es varu, pieceļoties no gultas, būt pateicīga par to, ka esmu dzīva, ka ķermenis funkcionē. Katra diena man ir dāvana un kamēr vien manas acis no rīta atveras, es koncentrēšos uz jauno dienu un skaistajām savas dzīves atmiņām, kuras esmu saglabājusi tieši šim manas dzīves posmam.”. – Un viņa paskaidroja: “Vecums ir kā bankas konts, – tu varēsi no tā noņemt tikai tik, cik esi uzkrājis. Tāpēc, mans padoms – veidojiet pēc iespējas vairāk savas dzīves skaisto mirkļu uzkrājumu. Starp citu, es tev pateicos par tavu ieguldījumu manā dzīvē. Taču es vēljoprojām veidoju uzkrājumus un ieguldu.”
Un tad ar smaidu sejā viņa teica: “Atceries 5 vienkāršus soļus pretī laimei: 1. Atbrīvo savu sirdi no naida. 2. Atbrīvo savu prātu no uztraukuma. 3. Dzīvo vienkāršu dzīvi. 4. Vairāk dod. 5. Mazāk gaidi atpakaļ.”

Tulkoja Ginta FS

Es par JAUNO!

984253_339631819494812_6396049798738725810_n

12% kaut kā jauna un kustība uz priekšu.
Lēmumu pieņemšana, izejot no Mīlestības vai Bailēm.

12% kaut kā jauna – tas ir tad, kad tu kaut ko jaunu iegūsti, attīsties, bet pašam šķiet, ka nekas nenotiek un neko neiegūsti un nekur nekusties.. Jā, protams, mierīgāk esi sācis gulēt, vienkāršāk uztver lietas, kaut kur un kaut kādā veidā ir uzlabojušās kādas attiecības, bet lielos vilcienos nekas nav mainījies – neesi kļuvis par miljonāru (kaut daudzi jautā, kad beidzot, jo viņiem tas šķiet cilvēka vērtības mērs), par 20 gadiem jaunāks arī neizskaties un arī draugu kļuvis it kā mazāk…  Taču Tas arī ir pats PAMATS!

Tāpēc ka, ja agrāk no rīta modies depresijā, bet tagad mosties labā garastāvoklī  – tas ir Milzīgs Atstrādāts Enerģētiskais Slānis!

Kad mēs dzīvē izdarām kādu izvēli, mēs to darām vai nu no MĪLESTĪBAS, vai no BAILĒM. Kad mēs lēmumus pieņemam no Mīlestības, mēs ejam nezināmajā un mēģinām darīt ko Jaunu. Nezināmais ir Risks. Ja tu neriskēsi, tātad nepamēģināsi, piemēram, amerikāņu kalniņus, jaunās tehnoloģijas, uzstāties auditorijas priekšā, braukt ar mašīnu u.t.t., tad tev nebūs nekā jauna un tu neattīstīsies, tu degradēsies. Citādāk nemēdz būt.

Tāpēc, lai kustētos uz priekšu, visu laiku ir jāiet Jaunajā. Ar laiku tu intuitīvi sapratīsi, kas tev vajadzīgs, taču, ja tu to nedarīsi, nekas arī nenotiks.

KUSTĒTIES JAUNAJĀ UN ATTĪSTĪTIES tev vajag tāpēc, lai blakus tev būtu cilvēks (vai parādītos cilvēks), kas palīdzēs tev kļūt laimīgam, un tu būsi laimīgs ar šo cilvēku. Tāpēc visu laiku ir jāuztur Interese. Bet Interese – tas nozīmē – pārvarēt sevi, būt pašdisciplinētam, ieslēgt “draivu”, pastāvīgi attīstīties, adaptējot sevi tajos 12% Jaunā.

12% Jaunais – tas ir tad, kad tu vari paņemt tieši tik, cik tev būs vajadzīgs un būs izdevīgi. Tāpēc, ka, ja tu dzīvē ej pārāk ātri uz priekšu, ar nepacietību, tu sevi nogalini.

Kad tu stāvi uz vietas un tiecies pēc stabilitātes un aizsargātības, tu atkal sevi nogalini.

Bet tad, kad Tu dari pavisam nedaudz mazāk kā vēlējies, spēlējoties, ar prieku, ar humora sajūtu, baudot un saņemot baudu no Procesa (tad, kad tu par to atcerējies un apstājies brīdi, pirms tas tev apnicis), tad tu sevi attīsti.

Kad tu pieņem lēmumu no MĪLESTĪBAS (tātad no Intereses), tad tu attīsties. Un šis process notiek sekojoši – tavā dzīvē atnāk kas jauns. Tu to adaptē pie tā, kas tev jau ir un noteikti ir jāatkrīt tiem 12%, kuru vietā ienāk 12% Jaunais. Ja 12% vecā vēl nav “atkritis”, kad atnāk Jaunais, tad tas pagriežas un aiziet, jo vietas nav un vecais paliek.

Ja mēs pieņemam lēmumus no BAILĒM, tad iemesls tam ir mūsu kategoriskums, kurā esam iestiguši un neatļaujam sev citus variantus. No paša sākuma visa mūsu dzīve ir kategoriska, taču mūsu attieksme pret to nedrīkst būt kategoriska.

Ikviena darbība ir kategoriska. Saule uzlēca, nokrita zvaigzne, atbrauca tramvajs – tās ir kategoriskas darbības. Taču mūsu attieksmei pret to jābūt citādai – “Jā”, atbrauca tramvajs, bet varēja arī neatbraukt…. “Jā”, es varu tajā iekāpt, bet varu arī neiekāpt… – lūk tāds ir iespējamo variantu stāvoklis un tad tu attīstīsies.
Kur rodas Kategorisms? Tā pirmsākums ir Steiga. No kurienes rodas Steiga? Steiga rodas no tā, ka esi iestidzis kaut kur – tajā, ko tu gribi un nepieļauj citus variantus – tad, kad tu dzīvo Nākotnē, vai arī “gribu, lai viss būtu labi” (pat tad, ja tas nenes neko labu). Bet patiesībā mums būtu jādzīvo tikai ar Jauno, no kā saņemam un gūstam Baudu.

PIEŅEMT LĒMUMS NO BAILĒM – tas ir tad, kad esam par stabilitāti (stabils darbs, stabila alga, stabila pensija…), mēs iestigstam savā Prātā un iznīcinam savu nākotni

Tad tā Enerģija kas nāk pie mums, aiziet smalkajā plānā un mēs saprotam, ka ar mums nekas nenotiek, mēs neko nepaspējam un sākam degradēt, jo neticam, ka varam būt Laimīgi un būsim Bagāti.

Savukārt, kad SĀKAM DARĪT NO STĀVOKĻA – sanāks vai nesanāks, nav svarīgi, bet mēs saņemsim Baudu un Prieku no Procesa, tad mēs sākam attīstīties un mums viss izdodas.

Un ļoti svarīgs punkts šeit ir PAŠDISCIPLĪNA – tas ir tad, kad tu PADOMĀJI, SAJUTI, kas tas tev ļoti patiks un IZDARĪJI TO. Ja pieņēmi lēmumu 10 sekundēs un pēc tam uzreiz izdarīji, tad Process tev notiek, ja Tu par to padomāji un tikai pēc mēneša sāki darīt, tad sanāks nekā, kā arī tas bija ierakstīts Tavā Programmā. Tas tāpēc, ka Tu “apēdi”  visu finansējumu tam, kā patiesībā bija jābūt.

Labāk sāc no MĪLESTĪBAS.

Autors: Aleksandrs Paļijenko

Tulkoja: Ginta FS