Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida

Es lidoju lidmašīnā no Varšavas uz Maskavu kopā ar kādu sievieti un viņas brāli. Mēs iepazināmies lidostā. Kad lidmašīna piezemējās, viņi man jautāja: “Vai tevi kāds sagaida?” Es atcerējos, ko man teica vīrs pirms aizbraukšanas: “Kad ielidosi, izsauc taksometru un nekaulējies!” Un es viņiem atbildēju: “Nē, mani nesagaida!” Tad šie labie cilvēki iesēdināja mani savā automašīnā, bet pabrīdināja, ka viņi nogriezīsies aplī, bet man būs jādodas taisni.

Es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību. No brīža, kad izgāju pasu pārbaudi lidostā un pārliecinājos, ka vīrs mani tiešām nesagaida, es ļoti noskumu un domāt varēju tikai par to: “Kāpēc viņš mani nesagaidīja? Kāpēc?” 
Bijām nobraukuši nelielu ceļa gabalu, kad mani jaunie paziņas apstādināja mašīnu un teica, ka tālāk mums vairs nav pa ceļam.

Es sirsnīgi no viņiem atvadījos, izkāpu no mašīnas un attapos uz šosejas, kur milzīgā ātrumā man garām joņoja mašīnas. Sniga sniegs. Es stāvēju šosejas malā vienā jaciņā. Pēc mirkļa man izdevās atbrīvot rokas un es varēju pacelt roku paralēli zemei. Bija nenormali auksti. Vēl pēc brīža es sapratu, ka šeit mašīnu es nedabūšu, ka neviens neapstāsies. Pēc 15 minūtēm es biju uzģērbusi visu, kas man koferī bija, un sāku soļot pa šosejas malu.

Nonācu līdz kādai pieturai un iesēdos pusnakts autobusā, pēc tam braucu ar trojejbusu, bet pēc tam mani laipni uzņēma kādas automašīnas šoferis un diezgan ātri, tikai kādās trīs stundās es biju mājās. Dzīvokļa priekštelpā es burtiski saļimu uz grīdas, ar visiem saviem dāvanās atvestajiem sieriem.

Vīrs sēdēja pie datora – glāba Visumu, tāpēc nevarēja iznākt man pretī, kaut gan uz troksni priekštelpā reaģēja: “Nu, ko, zaķīt, atbrauci?” Es gulēju uz grīdas un necentos piecelties. “Kāda velna pēc!” – es domāju. – Kāda velna pēc es esmu kopā ar šo cilvēku?” Es zināju, visu, ko viņš man teiks. Ka vajadzēja izsaukt taksometru, nevis meklēt piedzīvojumus. Ka ir muļķīgi sagaidīt cilvēku lidostā vēlā vakara stundā, ja tev nav savas automašīnas. Ka es vienkarši meklēju iemeslu, lai sakašķētos. Es zināju visus viņa loģiskos spriedumus, uz kuriem man nebija argumentu. Taču ar sirdi sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.

Tikai pēc pāris mēnešiem es spēju skaidri noformulēt problēmu. TV kā reizi rādīja Osbornu ģimenītes realitātes šovu. Mamma centās sadzīt bērnus automašīnā, lai dotos uz lidostu sagaidīt tēti. Bērni negribēja braukt un iebilda: “Kāpēc mums viņš obligāti jasagaida?” un uzreiz paši mēdoties, atkārtoja to, ko mamma parasti tādās reizēs teica: “Tāpēc, ka mēs viņu mī-ī-ī-ī-lam!” Pēc tam nomierinājās, iesēdās automašīnā un brauca, kurp jābrauc.

Tajā brīdī es visu sapratu.
Mēs savus mīļos sagaidām ne jau tāpēc, ka viņiem ir smagas somas. Mēs viņus sagaidām tāpec, ka viņus mīlam. Lielisks sauklis vecajai labajai kožļenei “Love is…”: “Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida!”
Mēs gribam savus mīļos iepriecināt. Atbalstīt. Apskaut. Pateikt: “Cik labi, ka tu esi atgriezies!”

Es taču dibināju ģimeni ne tāpēc, lai man teiktu: “Izsauc taksometru!”, “Neaiztiec mani!”, “Netraucē!”, “Tiec pati galā, tas taču ir tik vienkārši!”. Es dibināju ģimeni tāpēc, lai neviens nestāvetu lidostā viens…

Jā, protams, ja mēs uz to visu skatāmies saprātīgi un no loģikas viedokļa, visas šīs sagaidīšanas un pavadīšanas ir diezgan neērtas, neloģiskas un pat nevajadzīgas, it kā. Var nebraukt uz lidostu – sastrēgumi traucē, arī datorspēles. Var neiet uz slimnīcu apciemot savus tuvos, var izsaukt kurjeru ar apelsīniem. Var nesvinēt jubilejas – vienalga tie ir tādi mjuļķīgi svētki, uz kuriem nav vērts pat tēreties.  Var vispār neveikt nekādas liekas kustības… Un ir stulbi ticēt tam, ka pret tevi – vienaldzīgo, pārējie nebūs vienaldzīgi.

Taču tā nemēdz būt. Labas attiecības prasa piepūli. “Pats par sevi” mēdz būt tikai slikti. Ozijs Osborns ir pietiekami bagāts, lai atļautos automašīnu ar personīgo vadītāju… Taču atgriežoties mājās, viņš pirmo grib redzēt ne jau šoferi, bet savus mīļos. Es neesmu Ozijs, bet es arī vēlos to pašu. Visi to grib. Bet ne visi ir gatavi to darīt.

Bet varbūt tie, kuriem ir slinkums sagaidīt, uzklausīt, mierināt un iepriecināt savus mīļos, jau sen tos vairs nemīl? Vai arī vispār nekad nav mīlējuši un nepazīst tādas jūtas. Kā teica filmas “Kas ir mīlestība?” galvenais varonis savam draugam: “Tu uzskati, ka mana sieva ir maita, jo man viņa jāsagaida lidostā. Bet es domāju, ka vēlos tur būt, lai viņu sagaidītu. Lūk arī visa atšķirība”.

Natālija Radulova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jautājums sev

Šobrīd daudzi vēlas uzzināt: vai tiešam tā ir taisnība, ka neviens nevienam neko nav parādā?
Iespējams, ka ta nav taisnība, taču viss, kas tiek iekasēts no cilvēka pienākuma līmenī, nevis viņa personīgās vajadzības dēļ, diez vai var tikt uzskatīts par patiesu un darītu no sirds. 

Un, ja atkal un atkal mēs saskaramies ar totālu mūsu centienu un vēlmju neatbalstīšanas sienu no to cilvēku puses, ar kuriem mēs cenšamies veidot kaut kādas attiecības, tad jautājums vairs nav viņiem, bet gan mums pašiem: kas mums deva ticību tam, ka šīs attiecības vispār ir iespējamas?

– Jautājums sev: kāpēc es izvēlējos cilvēku, ar kuru mums nav kopīgas valodas, kurš nevēlas dialogu, nevēlas neko apspriest un neinteresējas par manu dzīvi?

– Jautājums sev: vai tikai nav tā, ka viņš mani spoguļo? Iespējams, mūsos sašutumu rada tieši tā reakcija, ar kuru mēs paši esam gana dāsni?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man negrib dot? Vai tas nav tāpēc, ka tādējādi mēs varam izjust savu ietekmi uz citiem cilvēkiem, un novērtējam tikai to, kā mums nav?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik grūti cienīt otra “nē” un tik viegli uzstāt uz savu “jā”?

– Jautājums sev: kāpēc es domāju, ka mīlošam cilvēkam obligāti ir jāpiekrīt visam, ko es viņam piedāvāju?

Godīgas un patiešām pārdomātas atbildes, nevis zibenīgi automātiski uzstādījumi, kas sēž galvā kā šabloni, var palīdzēt tikt galā ar jebkuru situāciju.

Piedāvāt. Jebko. Aprunāties, salīgt mieru, noskaidrot situāciju. Piedāvāt, paužot cieņpilnu attieksmi pret otra cilvēka tiesībām padomāt un arī tiesībām atteikt.

Šādā gadījumā attiecības sasniedz veselīgu līmeni vai vismaz kļūst tik caurspīdīgas, ka rodas sapratne: mēs viens otra dzīvē esam nejauši, un tad vislabākais ir iet katram savu ceļu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad kaut kas nepatīk otrā cilvēkā

Visi sen jau zina formulējumu: ja tev kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tas jāatrod savā ēnas pusē. Meklēt, pieņemt, pētīt un tad tevi “atlaidīs”… paliks vieglāk.

Taču, vai maz kas tev cilvēkos nepatīk? Ja centīsies visu pieņemt un “izrakt”, tas aizņems ļoti daudz laika. Ja nu nepatīk, tad nepatīk. Iespējams, kaut kas tev vienkārši neder. Piemēram, smaržas ne tās vai ģērbšanās stils.

Tāpēc, pirmkārt, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas tev AKTĪVI nepatīk. Tām situācijām, kad tā vietā lai vienkārši aizietu no partnera, tu paliec blakus un turpini viņu aktīvi pārtaisīt, apvainot vai kaunināt. Un nespēj nomierināties. Tu viņam paskaidro, kāpēc viņam nav taisnība un nevari nomierināties.

Augsts enerģijas līmenis vēsta par to, ka tu personīgi pieslēdzies situācijai, un tāpēc ir vērts pievērst uzmanību sev, jo nemēdz būt pareizu vai nepareizu cilvēku, situāciju vai lēmumu, ir tikai personīgā attieksme, kas mainās, paplašinoties sevis izpratnei.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir cilvēki

Ir cilvēki, kuri, lai arī cik pelnītu, nekad nedzīvos pārpilnībā. Bet ir cilvēki, kuriem būs labklājība, lai arī cik daudz viņiem atņemtu. Un nekas te nav atkarīgs no naudas daudzuma, tikai no attieksmes pret to. Izšķērdēt var visu.

Ir cilvēki, kuri viņiem uzticēto darbu neizdarīs vienalga, cik viņiem par to maksās. Bet ir cilvēki, kuri savu darbu izdarīs pat tad, ja viņiem par to nemaksās. Un atkal, stāsts nav par naudu, bet par cilvēka attieksmi pret darbu. Lai neko nedarītu, atrunas atradīsies vienmēr.

Ir cilvēki, kuri visu mūžu čīkst par to, ka slikti dzīvo. Un viņi patiešām dzīvo slikti – pat tad, kad viņiem ir viss labai dzīvei. Bet ir cilvēki, kuri vienmēr dzīvo labi, pat tad, ja viņiem nekā nav.

Un materiālajam te nav nozīmes.

Tikai cilvēciskajam.

Eldars Ahadovs “Esība”
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es jums novēlu vienmēr saglabāt cilvēcību 🙂  

Dzīves skices. MĪLESTĪBA

Stalts brūnacains vīrietis dārgā apavu veikalā meklē kurpes savai mīļotajai sievietei…
Es viņu nepazīstu, taču neviļus labpatikā noklausos viņa sarunu ar konsultanti: 

— Galvenais, lai kājiņai būtu ērti… viņa taču pati neatzīsies, taču man jāpārliecinās, ka ir ērti. Vai supinators ir ērts? Nē, tomēr papēdis nav pārāk stabils… lūk, šeit par šauru, manai Aņai tur kauliņš… visam jābūt ļoti skaisti…. 44. izmērs…. kāpēc jūs smaidat? – viņa balss kļūst stiingra, un meitene, kura neuzmanīgi iesmējās, uzreiz atvainojas. 

Vīriešu apģērbu nodaļā kāds pusmūža pāris. Izvēlas kreklus. Nedaudz korpulents vīrietis slēpjas pielaikošanas kabīnē, bet viņa kundze, maigi sarunājoties ar pardevēju, turpina izvēlēties kreklus:

– Lūdzu, nedaudz lielāku izmēru…. vēderiņš.
Es sajūtu tādu neaprakstāmu maigumu…

Braucu augšup pa eskalatoru un atceros Marinu. Mēs kopā izdzīvojām četras ķīmijterapijas.
Viņa gulēja savā šaurajā kušetītē, līdzīga sīkam ausainam pusaudzim ar nedaudz zilganu pliku galvu.
Katru vakaru pie viņas nāca viņas puisis, un katru reizi atnesa viņai kadu jaunu bandanu ar pašrocīgi veidotiem uzrakstiem, piemēram “Mans deguns sajūt tavu izveseļošanos” vai cepurīti ar lācēniem.
Viņš turēja viņas pirkstus savās plaukstās un zviedza kā zirgs, stāstot smieklīgus atgadījumus un citējot Teriju Pratčetu… bet pēc tam es viņu pavadīju līdz kāpnēm, un viņš bezcerībā raudāja man uz pleca.

Dimka… viņa Katjai vienmēr somiņā bija pie pārnēsājamā ledus ģeneratora piesieta insulīna šprice, jo Dimka allaž to aizmirsa.

Jevgenijs Nikolajevčs, mans priekšlaicīgi aizgājušais pacients. Pēc Afganistānas kara brūces neļāva viņam normāli gulēt, un posttraumatiskais sindroms – pilnvērtīgi dzīvot. Viņa brīnumskaistā sieva, kuru neveiksmīgi aplidoja visādi Peterburgas kundziņi, katru vakaru kopā ar savu vīru ģitāras pavadījumā dziedāja un maigi skūpstīja viņa rētas…. bet viņš bija parasts skolotājs.

Skaistā Jeļena… Ļenka… ārste-rentgenoloģe, kura sevi sauca par divtonnīgo laboratoriju un brīvajos brīžos uz pasūtījumu šuva sniegbaltus koķetelīgus halātiņus.
Viņas vīrs – garš kā stabs sporta meistars peldēšanā, bija vienpadsmit gadus jaunāks par viņu, kusa kā vaniļas saldējums, savām garajām rokām apskaujot tik daudz Ļenas, cik vien spēja…

Atmiņa ir ļoti pakalpīga…. es smejos un raudu vienlaicīgi.

Tā es reaģēju uz Mīlestību.

Taisnība Ahmatovai, Mīlestību, tāpat kā maigumu, ne ar ko nesajauksi.

Un lai arī tā ir tikpat klusa un neuzbāzīga, taču vēl neviens iedomīgais cinisms nav spējis apslāpēt tās tīro balsi.

Nekādi netīrumi nenotraipīs tās gaišās drēbes.
Un neviens patērētājs, kurš dzenas vien pēc tā, ar ko var palielīties, nav izrādījies laimīgāks par to cilvēku, kurš iemācījies sajust Mīlestību un pieņemt otru cilvēku, kā pats sevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava paša klātbūtne

Tā ir tik liela dāvana un svētība, pamosties no rīta, un sajust, ka tev nekas nesāp. Mēs to tik bieži nenovērtējam.

Dažkārt mums vienkārši nav ar ko salīdzināt (dod, Dievs, lai arī nebūtu).
Dažkārt es domāju par to, ka mēs esam ļoti nepateicīgi un visu pieņemam kā pašu par sevi saprotamu.
Dzīves pieredze šīs zemes ķermenī ir arī mācība par to rūpēties, rūpīga un pārdomāta attieksme un apzinātība.
Mēs mūždien esam ar sevi neapmierināti – nerunājot pat par apkārtējiem.
Mēs neprotam ne sevī klausīties, ne dzirdēt sevi.
Mīlēt neprotam…
Smieklīgi ļautiņi.
Un tā mēs varam visu dzīvi censties krāt labu attieksmi pret sevi un sev apsolīto laimi.
Un nodzīvot to knapi tai pieskaroties…
Tāpēc dažkārt vajag vienkārši apstāties un atskatīties.
Un tad izrādīsies, ka viss tev jau ir.
Tieši šeit un tieši tagad.
Tikai pietrūka pavisam mazliet – tavas paša klātbūtnes.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un vārdi

– Es tevi tik ļoti mīlu, mammīt, – es teicu brokastu laikā, kad man bija kādi 14 gadi.
– Tiešām? – mamma man uzsmaidīja, – tad nākamreiz, pirms es atgriežos no darba, nomizo, lūdzu, kartupeļus, un es to sajutīšu bez vārdiem.

– Es tā dievinu savu kaķi! – es pieglaudu vaigu kaķa siltajai, pūkainajai spalvai.
– Tad varbūt nomaini kaķim smiltis? – jautāja tētis. – Kaķis mocās, ja viņam jānokārtojas slapjās smiltīs.

Klausījos savos vecākos un brīnījos par viņiem: es taču runāju par mīlestību!!! Kāds tam sakars ar kaķa smiltīm vai izslavētajiem kartupeļiem?

Atceros laiku, kad biju pavisam maza meitenīte, apmēram 7 gadi un uz paris nedēļām nokļuvu slimnīcā. Slimnīca atradās ārpus pilsētas un kārtība tajos laikos tur bija ļoti stingra. Vecāki paciņas varēja nest tikai noteiktos laikos, bet uz bērniem skatīties varēja tikai pa gabalu no tuvējā parka brīžos, kad tie pienāca pie atvērtā loga, – labi vēl, ka bija septembris.

Mana mamma pie manis ciemos nāca divreiz dienā. No rīta un vakarā auklīte uz mana naktsskapīša atstāja maisiņu, kurā atradās mammas pagatavotais biezpiens, silts kompots, griķu putra un kotlete. Visa pa drusciņai, tieši tik, lai es to varētu apēst vienā reizē, jo pēc dažām stundām viņa atnesīs vēl.
Bet maisiņa maliņā, avīzē ietītas 3-4 lapiņas ar zīmētiem papīra lellītēm domātiem apģērbiem (atceries, ar tādām baltām atlokāmām strēmelītēm?)
Man ļoti patika tās izgriezt. Es nezinu, pa kuru laiku mamma paspēja tās uzzīmēt – šīs bezgalīgi daudzās kleitiņas, jaciņas un pidžamas. Un cik burvīgus fasonus viņa izdomāja! Katru reizi citādākus: bantītes, bumbulīšus….

Un es ne reizi viņai nebiju lūgusi to darīt. Tās nebija zāles, minerālūdens vai svaigs buljons. Viņa vienkārši zināja, ka man ļoti patī šī nodarbe. Un tajā brīdī tas bija veids, kā viņa man teica: “Es tevi mīlu”… Es to spēju saprast un pilnā mērā novērtēt tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, toties atcerējos to uz visu mūžu.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam sīkumus… Jā, skaisti vārdi, atzinība, dzeja ir ļoti svarīgi.

Mēs, sievietes, mīlam ar ausīm, un tāpēc mums pastāvīgi vajag dzirdēt šo “mīlu”. 

Taču, ja darbos mēs neredzam šo vārdu atspoguļojumu – tie kļūst tikai par tukšu skaņu. Jā, var pateikt “es tevi mīlu” ar briljanta gredzenu vai platīna aproču pogām, ar milzīgu puķu pušķi vai lidojumu gaisa balonā. Un arī tas ir brīnišķīgi! Ko tur daudz runāt…. Taču savu mīlestību var paust daudz vienkāršāk, un katra diena dod mums iespēju to izdarīt – galvenais, mīlēt.

Mūsu draugu sunim iestājās paralīze. Tāds simpātisks un mīļš taksītis, bet pakaļkājiņas uz visiem laikiem palika paralizētas. Jau trīs gadus suns ir tādā stavoklī, bet saimnieks viņam pats pagatavoja staigulīšus uz riteņiem – tikai tāpec, lai mīļotais suns varētu katru dienu pastaigāties svaigā gaisā.
Varēja jau suni iznest no mājas uz rokām, vai ielikt bērnu ratiņos, taču sunītis ļoti grib staigāt – patstāvīgi, un tāpēc saimnieki deva viņam tādu iespēju, jo viņi to ļoti mīl.

Kad mūs vada pati īstākā mīlestība, iespēja to izpaust ir ik uz soļa, un mēs to darām no tīras sirds, ne uz mirkli neiedomājoties, ka var arī savādāk.

Ieejot otra istabā, kad tas guļ, mēs staigājam uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu, sakārtojam spilvenu, lai mugurai būtu ērti, uzmanīgi izņemam no atslābušajām rokām telefonu, lai miegu neiztraucētu negaidīts zvans.

Mēs kļūstam par visprasmīgākajiem pavāriem, vārot pašu izsmalcinātāko rīta kafiju, un bērna šķīvītī izveidojam siera vilcieniņu, kurš steidzas pie ziediņa, kas pagatavots no olas un tomāta šķēlītēm.

Mēs stundām ilgi klausāmies savu draugu atklāsmēs, brīžos, kad viņiem vajadzīga mūsu uzmanība, mēs izdomājam dāvaniņas, pārsteigumus, radām noskaņojumu. Un, ne mirkli nešauboties, atdodam naudu par zālēm, ja tās otram vajadzīgas.

Un bez vilcināšanās saplēšam savas mīļākās krelles, ja tās vajadzīgas, lai apdarinātu mazās “sniegpārsliņas” tērpu jaungada ballei.

Bet dzīve ir tik gara un reizē tik īsa…. Un sīkumus mēs atceramies, ai, cik ilgi.

Mīloša sirds ļauj mums sajust to mirkli, kad mūsu “mīlu” ir īpaši svarīgs. 

Cik vien sevi atceros, gan mamma gan vecmāmiņa vienmēr izgāja gaitenī, kad tētis un vectētiņš pārnāca mājās no darba – jo vīrietim taču jājūt, ka viņu mājās gaida. Un es arī cenšos rīkoties līdzīgi.

Sēžu pie datora, cenšos no domu pavedieniem sasiet jēdzīgu rakstu. Dzirdu, kā ārdurvju atslēga pagriežas, un domāju, ka tūlīt, tūlīt piecelšos, tikai pabeigšu savu domu. Pametu skatienu pār plecu, un istabā ienākušajam smaidot saku: “Man vēl pāris minūtītes, lai pabeigtu domu, un tad jau vakariņosim”
Un atkal aizlidoju savā “rokdarbā”, kas sastāv no vārdiem un pieturzīmēm.
Un pēkšņi, pavisam nedzirdami (lai neiztraucētu manu domu lidojumu) uz galda parādās tējas krūze un šķīvītis ar divām sviestmaizītēm. Es skatos uz sviestmaizēm, uz konfektēm, kurām papīrīši noņemti (lai man nebūtu jāatraujas no sava darba) un pilnīgā klusumā dzirdu ļoti svarīgus man vārdus. Un saprotu to, ka šajā dzīves mirklī nav skaistāka un ietilpīgāka veida, ka pateikt: “Es tevi mīlu”.

Mums tikai jāiemācās atcerēties, ka tik ļoti krāšņi, tik ļoti svarīgi vārdi “Es tevi mīlu” bez to atspoguļojuma rīcībā un darbos, ļoti ātri gaist, blāv un kļūst bezvērtīgi.

Un to nevajadzētu pieļaut.

Mīlestību nevar izmērīt tikai ar vārdiem…

Tatjana Lonskaja
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bilde tavā galvā…

Kad tevi nogurdinājušas tavu tuvo cilvēku mazās nejaucības un pat tad, kad tev šķiet, ka notikusi lielākā dzīves traģēdija, nesteidzies sisties ar galvu pret sienu, vai pat mēģināt izlēkt no balkona. Piebremzē un sev pasaki: BILDĪTE NESAKRITA! Nesakrita tavu gaidu un realitātē notiekošā bildīte.

Pajautā sev, kāpēc tev ir šādas gaidas, kas pasāavīgi liek tev vilties?
Piemēram, tavs mīļotais cilvēks jau kuro reizi ir aizmirsis tev piezvanīt (atnākt uz tikšanos, apsveikt dzimšanas dienā utt), un tev tas sagādā loti lielas dvēseles sāpes. Kāpēc?
Tāpēc, ka tu skaidri zini, kā viņam šajā situācijā bija jārīkojas. Bet viņš rīkojās kaut kā savādāk un tu viņu par to nosodīji. Jā, jā, nosodīji – un tieši tāpēc tu ciet, te arī galvenais iemesls.

Tu nevari pieņemt (tātad nosodi). Dzīvi tadā izpausmē, ka tavs mīļotais vienkārši aizmirst tev piezvanīt. Turklāt tajā brīdī tevi ne visai interesē iemesls, kāpēc tā notika. Svarīgākais ir tas, ka viņam tas bija  jāizdara (!), bet viņš neizdarīja (!!!). Kāds maita! Bet tu tātad esi upuris. Nelaimīgs, bet cēls.
Ja reiz tu nepieņem dzīvi tādā variantā, tātad tai nāksies tev iemācīt kārtējo savu mācību. Un kā savu “instrumentu” tā izmantos tavu mīļoto, kurš ik reizi tev pasniegs to, ko tu nosodi. Tātad, visticamākais, viņš arī turpmāk aizmirsīs tev piezvanīt, atnākt uz tikšanos utt.
Ja šī iemesla dēļ tu arvien vēl turpināsi nervozēt (kā gan savādāk?), tad vienu reizi viņš vispār var aizmirst, kā tevi sauc, – neskatoties uz jūsu kopējo pagātni. Maita, vai ne? Bet patiesībā nevis maita, bet tikai “instruments”, kuru Dzīve izmanto lai tevi garīgi audzinātu. Turklāt viņš pat nesapratīs, kāpēc tā atkal ir sanācis.

Tādā veidā, daudzas sievietes specializējas uz:
– alkoholiķiem (tai pat laikā ar visu savu dvēseli grib būt kopā ar atturībnieku);
– alfonsiem (lai arī viņām pašām vajadzīgas rūpes un atbalsts);
– donžuāniem (kaut gan sapņo par uzticamu vīrieti);
– precētiem vīriešiem, kuri baro ar bezgalīgiem tukšiem solījumiem;
– “karstajiem puišiem”, kuri emociju karstumā dažkārt var trāpīt pa aci.
Tās ir tikai tādas kopējās pazīmes. Kamēr mēs neiemācīsimies mierīgi izturēties pret savām trauslajām gaidām, kuras tika mums iedvestas sazin kad, mums nāksies ciest ilgas dvēseles mokas.
Ja tevi valdzina tāds scenārijs, tad tik uz priekšu, cīņā par saviem ideāliem! Bet, ja tu vēlies vienkārši priecāties un būt laimīga, tad iemācies filosofiski un ar humoru skatīties un uztvert to, ka pasaule un notikumi nesakrīt ar bildītēm tavā galvā. 

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Una Laurencic
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas ir tik vienkārši, taču tik ļoti svarīgi

Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.

Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.

Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā  tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.

Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.

Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.

Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne  šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.

Tas ir tiek vienkārši  – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā”  saki visam, kas tevi dara laimīgu.

Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.

Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to.
– Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!

No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.

© Jaroslava Gres
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc suņiem tas izdodas labāk?

berns_suns4

Šodien strādāju ar pusaugu meiteni… Jautāju, ar ko viņai ģimenē visvieglāk parunāt… Atbilde atskanēja momentā, mierīgi, bez liekuļošanas un vēlmes izsaukt aktīvu žēlumu: – Ar suni…
Nē, tikai Jūs nepadomājiet, ka man ir slikti mamma un tētis… viņi ir labi… Es esmu slikta… es slikti mācos, nesakārtoju savu istabu un man bieži ir slikts garastāvoklis…. Un tāpēc viņi pastavīgi runā tikai par to… par to, kas būs, ja es nenolikšu eksāmenus… kāda es esmu nevīžīga un cūcīga, kāpēc es mūžīgi staigāju ar skābu seju… Man nav ko atbildēt, jo es arī pati sevi ciest nevaru… Bet sunim es patīku jebkāda un viņš manī klausās…

Es arī klausījos… Mīļie, es klausījos un domāju par to, ka Mīlestība ir tad, kad tuvie mums patīk tādi, kādi viņi ir un mēs viņos klausāmies… Bet viņi pēc tam pārstāj uzskatīt sevi par neko, sliktiem, neglītiem, un klausās mūs… tādus, kādi mēs esam…. Tikai nezin kāpēc suņiem tas izdodas labāk…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis