Ir nenormāli nodarboties ar reketu

abols
Stāsts par to, ko mēs gaidām no attiecībām, un cik ļoti svarīgi ir jau sākotnēji noskaidrot savas kopīgās prioritātes.
Iedomājies, ka tu draudzējies ar Mašu. Mašai ir trīs zaļi āboli. Bet tev vajadzīgs kilograms sarkanu ābolu. Šajā gadījumā saprātīgāk būtu doties uz tirgu un nopirkt kilogramu sarkanu ābolu pie tā tirgotāja, kuram ir šie sarkanie āboli. Bet tirgus – tas ir tik abstrakti, tik tālu, un, ja nu pēkšņi tur vispār nekādu ābolu nav? Un, ja nu tirgū šodien vispar ir sanitārā diena? Bet Maša ir tepat, re, viņa mierīgi stāv, un viņa ir lieliska. Un tu izdari drosmīgu pieņēmumu, ka, iespējams, Mašai tomēr ir kilograms sarkanu ābolu. Dziļi dvēselē. Un, ja tu pieliksi nedaudz pūļu, viņa tev šo kilogramu arī iedos. Tas taču būtu lieliski.

Stāsts par attiecībām.
«Maša, vai gribi, es tevi aizvedīšu uz kino?» — tu laipni painteresējies. Maša ir pārsteigta, taču viņa droši vien to vēlas, vēl jo vairāk tāpēc, ka tu uzvedies tā, it kā tev tas būtu pavisam vienkārši.

Tu aizved Mašu uz kino. Taču pēc kino tev kilograms sarkanu ābolu neparādās. «Kas par stulbumu!?» — tu domā un ved viņu uz kafejnīcu. Izved pastaigāties viņas suni. Tu līmē tapetes viņas dzīvoklī. Tu remontē viņas mašīnu. Un nekas nenotiek. «Ak, Dievs, kas tas par stulbumu!?….» — tu šausminies un piedāvā viņai pārvākties dzīvot pie tevis.

Kilograma sarkano ābolu cena uzlec līdz debesīm. Kāds tur vairs tirgus – tagad tev principiāli ir vajadzīgs dabūt savus sarkanos ābolus tieši no Mašas. Un tu saki, ka tas ir liktenis. Un te nu ir skaidrs, ar ko tas viss beigsies: pienāks diena, kad tu kliegsi: «Es tevis dēļ visu savu dzīvi ziedoju, bet tev priekš manis savus sasodītos ābolus žēl!». Bet kāds pretī tev raudās: «Nav man nekādu sarkano ābolu! No kurienes tu to rāvi, ka ir?!»

Jā, no kurienes? Es apzināti neizskatu situāciju, kad viltīgā Maša cītīgi maldina tevi, jo viņai vienkārši patīk iet uz kino (kaut gan visbiežāk tā arī notiek). Taču bieži vien notiek tieši tā, ka mēs ne līdz galam esam godīgi savos nolūkos, bet apkārtējiem cilvēkiem vienkārši nav tas, kas mums vajadzīgs: kilograma sarkanu ābolu, vēlme dzemdēt mums piecus bērnus, vajadzības kopā atpūsties, spējas no sirds izrunāties, banāli – nav mīlestības pret mums un attiecīgi arī iespēju šo mīlestību mums demonstrēt. Un tas ir NORMĀLI. Tāpat kā normāli ir gribēt visas šīs lieliskās lietas.

Nenormāli ir nodarboties ar reketu, censties izpurinat no pirmā simpātiskā cilvēka, kas atrodas tuvumā, to, kā viņam nav – tikai tāpēc, ka “dziļi dvēselē” viņam tas, iespējams, var atrasties.
Neatradīsies! Ja kādam kaut kas priekš tevis ir, viņš noteikti ar to padalīsies pats. Nevis no dvēseles dziļumiem, bet no visiem tās plašumiem.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja ©Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂