Par pašpietiekamību

Kāpēc ar pašpietiekamiem cilvēkiem ir viegli?

Tas tāpēc, mani mīļie, ka viņi nevienam nenes savu sarežģītību…

Viņi nenoveļ uz citu pleciem atbildību par savām jūtām un rīcību.
Nevienam nelūdz sevi izklaidēt.
Nevienu nevaino savos kritienos un nelaimēs.
Nevienu neieceļ par mūžīgās laimes piegādātāju.
Un viņi neviena cita cilvēka dzīvē neierodas tikai tāpēc, lai viņu vietā kāds kaut ko izdarītu..
Viņi sevī nemeklē iekšējās dievietes un netēlo supermenus – no tādiem augstumiem ir ļoti sāpīgi krist un ļoti viegli apvainoties uz visu pasauli… 

Tā visa vietā viņi, mierīgi klusējot, iegulda savu artavu it visā, kas viņiem interesants un nepieciešams: ikvienās attiecībās, profesijā, biznesā, mākslā, palīdzot citiem.
Un prot arī pieņemt palīdzību, jo nesirgst ar lepnību.

Viņi ir labi partneri, labi draugi, labi vīri un sievas, labs atbalsts saviem berniem un vecākiem, tāpēc, ka saprot – ka kaut kas izdodas ne tad, kad rada deficītus un pēc tam cieš, bet tad, kad ikviens izrauj kaut vienu nezālīti

Daudzi domā, ka pašpietiekamība ir stāsts par vientulību, taču tas tā nav, kaut arī vientulība pašpietiekamiem cilvēkiem stipri atšķiras no tās, kāda ir tiem cilvēkiem, kuri nespēj uz sevi paļauties.

Pašpietiekamība ir stāsts par brīnumainu briedumu, kurā cilvēks izlemj kopt savu dzīves lauku un mijiedarboties ar pasauli savstarpējā apmaiņas ceļā.

Un viņi cienīgi iztur šo dzīvi. Pat pēc ļoti nopietniem triecieniem un zaudējumiem iztur…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par izglābto laulību

viņš un viņa

Pazīstamais amerikāņu rakstnieks Ričards Pols Evanss stāsta par to, kā pavisam vienkārša frāze palīdzēja izglābt viņa laulību.

Mana vecākā meita Dženna nesen man teica: “Kad es biju maziņa, vairāk par visu es baidījos, ka jūs ar mammu izšķirsieties. Bet, kad man palika 12 gadi, es nolēmu, ka, iespējams, tas pat būs labāk – jūs taču pastāvīgi strīdējāties!” Un tad viņa pasmaidīja un teica: “Es esmu ļoti priecīga, ka jūs, mīļie, tomēr salabāt”.

Daudzus gadus mēs ar sievu Keriju izcīnījām sīvas cīņas. Palūkojoties atpakaļ, es ne parāk labi saprotu, kā mēs vispār varējām apprecēties, – mūsu raksturi bija tik ļoti nesaderīgi. Un jo ilgāk mēs dzīvojām laulībā, jo spēcīgāk izpaudās šīs pretrunas. Bagātība un slava mūsu dzīvi nepadarīja ne par matu vieglāku. Gluži otrādi – problēmas arvien vairāk samilza. Spriedze attiecībās sasniedza tādu intensitāti, ka gaidāmā turneja sakarā ar manas jaunas grāmatas izdosanu un popularizēšanu, man šķita kā atbrīvošanās, lai arī īslaicīga.

Mēs strīdējāmies tik bieži, ka vairs nebija iespējams iedomāties mūsu mierīgu kopdzīvi. Mēs viens otru grauzām un abi ļoti cītīgi slēpām savas sāpes aiz biezām cietokšņa sienām, kuras bijām uzslējuši katrs apkārt savai sirdij. Mēs atradāmies uz šķiršanas sliekšņa, un to bijām jau neskaitāmas reizes apsprieduši.

Es biju turnejā, kad vadzis plīsa. Kārtējo reizi pa telefonu bijām ne pa jokam sastrīdējušies un Kerija nometa klausuli. Es biju nikns, jutos bezspēcīgs un absolūti vientuļš. Es sapratu, ka esam sasnieguši robežu, un es vairs to nevaru izturēt.

Un tad es vērsos pie Dieva. Varētu pat teikt – “uzklupu Dievam”. Nezinu, vai to var nosaukt par lūgšanām – to, ko dusmās kliedzu tajā mirklī, taču tas manā atmiņā iegūla uz visiem laikiem.

Stāvēju dušā Atlantas viesnīcā un kliedzu Dievam, ka šī laulība ir kļūda, ka es tā vairs nevaru dzīvot. Jā, es ienīstu ideju par šķiršanos, taču sāpes par mūsu kopdzīvi mani ir nomocījušas.

Es jutu ne tikai dusmas, bet arī apmulsumu. Es nespēju saprast, kāpēc mums ar Keriju kopā ir tik grūti. Dziļi Dvēselē es zināju, ka mana sieva ir labs cilvēks. Un es esmu labs cilvēks. Tad kāpēc mums tik grūti ir sakārtot savas attiecības? Kāpēc esmu apprecējis sievieti, kuras raksturs tik ļoti neder manējam? Kāpec viņa negrib mainīties?

Gala rezultātā, aizsmacis un salauzts es turpat vannas istabā apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. No izmisuma tumsas pēkšņi nāca atklāsme. Rik, tu nevari viņu izmainīt. Tu vari izmainīt tikai sevi. Un es sāku skaitīt lūgšanas. Dievs, ja es nevaru viņu izmainīt, tad, lūdzu, izmaini mani. Es lūdzos ilgi, bija jau vēls, pāri pusnaktij. Es lūdzos lidmašīnā, atceļā uz mājām. Es lūdzos uz mājas sliekšņa, kur mani sagaidīja mana aukstā sieva, kura, visticamāk mani neapbalvos pat ar skatienu. Tonakt, kad mēs gulējām mūsu gultā tik tuvu viens otram un vienlaicīgi tik tālu, es sapratu, kas man jādara.

Nākamajā rītā, vēl gultā esot, es pagriezos pret Keriju un jautāju: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija dusmīgi uz mani paskatījās: “Ko???”

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa nogrieza, kā ar nazi. – “Kāpēc tu pēkšņi tā jautā?”

“Tāpēc, ka es nopietni tā domāju”, – es teicu. – “Es vienkārši gribu zināt, kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Viņa ciniski uz mani paskatījās: “Tu gribi kaut ko izdarīt? Lieliski, tad izmazgā virtuvi!”

Izskatījās, ka viņa domāja, ka es uzsprāgšu no niknuma. Es pamāju ar galvu: “Labi”.

Es piecēlos un izmazgāju virtuvi.

Nākamajā dienā es jautāju to pašu: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Sakārto garāžu!”

Es dziļi ievilku elpu. Tajā dienā man bija ļoti daudz darāmā un es sapratu, ka viņa to saka tāpēc, lai mani kaitinātu. Tā vien gribējās ko riebīgu atbildēt.

Tā vietā es teicu: “Labi”. Es piecēlos un turpmākās divas stundas tīrīju un kārtoju garāžu. Kerija nezināja, ko domāt. Pienāca nākamais rīts.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa teica. – Tu neko nevari izdarīt. Lūdzu pārstāj šo!”. Es atbildēju, ka nevaru, tāpēc, ka apsolīju sev. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” – “Kāpēc tu to dari?” – “Tāpēc, ka tu man esi dārga. Un mūsu laulība man ir dārga”.

Nākamajā rītā es jautāju to pašu. Un arī nākamajā. Un nākamajā. Pēc tam otrās nedēļas vidū notika brīnums. Kad atkal biju uzdevis savu jautājumu, Kerijas acīs sariesās asaras un viņa sāka raudāt. Nomierinājusies viņa teica: “Lūdzu, pārstāj uzdot šo jautājumu. Ne jau tevī ir problēma, bet manī. Es zinu, ka ar mani ir tik smagi. Un es nesaprotu, kāpēc tu vēl joprojām esi man blakus”.

Es maigi paņēmu viņu aiz zoda, lai paskatītos acīs. “Tāpēc, ka es tevi mīlu” – es teicu. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Tas man tev jājautā”.

“Jājautā, bet ne tagad. Tagad es vēlos mainīties. Tev tikai jāzin, cik tu daudz man nozīmē”.

Sieva nolieca galvu man uz krūtīm. “Piedod, ka es tik stulbi uzvedos” – viņa teica.

“Es tevi mīlu” – teicu es.

“Un es tevi mīlu” – viņa atbildēja.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija maigi paskatījās man acīs un jautāja: “Varbūt mēs varam kādu laiciņu pabūt divatā? Tikai tu un es?”

Es pasmaidīju: “Es ļoti to vēlētos!”

Es turpināju uzdot šo jautājumu vairāk kā mēnesi. Un mūsu attiecības uzlabojās. Beidzās skandāli un strīdi. Un pēc tam sieva sāka man jautāt: “Ko tu vēlētos, lai es izdaru? Kā man kļūt par labāku sievu tev?”

Siena, kas gadiem ilgi bija mūs šķīrusi, sabruka. Mēs sākām atklāti sarunāties, par to, ko vēlamies savā dzīvē, un, kas darītu mūs laimīgus. Nē, mēs uzreiz neatrisinājām visas problēmas. Es pat nevaru teikt, ka mēs vairs nekad nestrīdējāmies. Taču mainījās mūsu strīdu daba. Tie notika arvien retāk un retāk un mums it kā nepietika tiem tās enerģijas, kas bija agrāk. Mēs tiem atņēmām skābekli. Neviens no mums vairs nevēlējās otru sāpināt.

Lūk, jau vairāk kā trīsdesmit gadus esam precēti. Es ne tikai mīlu savu sievu, bet viņa man ļoti patīk. Man patīk būt kopā ar viņu. Viņa man ir vajadzīga un es viņu iekāroju. Daudzas mūsu atšķirības ir kļuvušasa par mūsu kopējām stiprajām pusēm, bet tās, kas palikušas, izrādās, nebija mūsu strīdu vērtas. Mēs esam iemācījušies viens par otru rūpēties un, kas pats svarīgākais, mums abiem ļoti tas ir vajadzīgs.

Laulība prasa piepūli. Taču tieši tāpat piepūli prasa gan bērnu audzināšana gan rakstniecība, gan darbs ar savu ķermeni, lai uzturētu to labā fiziskajā formā, un viss pārējais, kas ir svarīgs un vērtīgs manā dzīvē. Iet kopā pa dzīvi ar savu mīļoto cilveku ir brīnišķīga Dieva dāvana. Un vēl es apzinājos, ka ģimene palīdz mums izdziedināties no tām brūcēm, ko mums rada pašas nepatīkamākās mūsu personības šķautnes. Mums visiem tādas ir, kuras paši sevī ne īpaši mīlam.

Laika gaitā es sapratu, ka mūsu stāsts bija daudz svarīgākas mācības laulībā ilustrācija. Jautājumu “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” ir vērts uzdot katram cilvēkam, kurš atrodas attiecības. Un tā arī IR īsta mīlestība. Romāni par mīlestību (es pats esmu sarakstījis vairākus tādus) parasti reducējas līdz mīlas neprātam un “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, taču “ilgi un laimīgi” nerodas no vēlmes privatizēt mīļoto cilvēku un piederēt otram. Reālajā dzīvē mīlestība nav tikai vēlme izjust iekāri pret kādu, bet patiesi un dziļi vēlēt viņam laimi – dažkārt pat upurējot kaut ko savu. Patiesa mīlestība nenozīmē padarīt otru cilvēku par savu kopiju, bet gan paplašināt mūsu personīgās iespējas – paust pacietību un rūpes par savu mīļoto cilvēku. Viss parējais ir tikai stulba egoisma izrāde.

Es negribu teikt, ka mūsu ar Keriju pieredze nostrādās katram pārim. Es pat neesmu pārliecināts, ka visiem pāriem, kuri atrodas uz šķiršanās sliekšņa noteikti ir vērts savu laulību saglabāt.

Taču es esmu bezgalīgi pateicīgs par iedvesmu, kas atnāca man tajā dienā kā vienkāršs jautājums. Es esmu pateicīgs, ka man vēl joprojām ir ģimene, un mana sieva (mans labākais draugs) pamostas man blakus gultā katru rītu. Un es esmu laimīgs, ka pat tagad, pēc desmit gadiem, laiku pa laikam kāds no mums pagriežas pret otru un jautā: “”Kā man padarīt tavu dienu labāku?””. Tieši tāpēc ir vērts mosties no rītiem.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ārstē lepnību?

pavs5

Kā ārstē lepnību?

Ar pretējā dzimuma palīdzību.
Lepnību var ārstēt, atņemot roku, kāju, savainojot cilvēku, ar cietuma palīdzību, smagu slimību utt. Bet, izrādās, ir kāds daudz efektīvāks ārstēšanas veids
Es daudz esmu redzējis vīriešus ar paaugstinātu lepnību. Vīrietim deva sievieti, kurā viņš iemīlējās un šī sieviete sāka “sūkt viņam asinis”. Un viņam bija jāpiedod un jāsajūtas kā neaizsargātam bērnam.
Kā tikko vīrietis “ieslēdza” savas ambīcijas, pašapziņu, lepnumu, viss beidzās skumji, lepnība neizgaisa, radās onkoloģija, šizofrēnija, diabēts utt.
Tad, lūk, mīlestības priekšā mums jābūt kā bērniem, mums mīlestība janoliek pirmajā vietā, bet visi mūsu ideāli, plāni, taisnīgums un viss parējais – otrajā plānā.
Agrāk ikvienam cilvēkam tas bija normāli. Bet tagad daudziem tas šķiet praktiski neiespējami.
Cilvēki ar dvēseli tik ļoti ir pieķērušies instinktiem, ka daudziem mīlestības saglabāšana un sevis ierobežošana dažos aspektos kļūst vienkārši nereāla.

Sergejs Lazarevs 2013.gads
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa dzīve ir austa no attiecībām

dosana

Visa dzīve ir austa no attiecībām. Attiecībām ar cilvēkiem, cilvēka un dabas attiecībām, attiecībām ar sevi pašu, attiecībām ar Dievu. Es cilvēkus attiecībās jūtu kā savienotos traukus un redzu, kā vide ietekmē mūs katru. Krieviem ir ļoti laba paruna: «С кем поведёшься, от того и наберёшься», lipīgs ir viss. Pat daži labi vārdi, smaids, rokasspiediens var visu izmainīt.

Nokļūstot kādā cilvēku grupā, tu nokļūsti tās atmosfērā. Tu vari slīgt emociju virpulī, baudīt plūsmu, atslābt siltumā vai nosalt stindzinošā aukstumā. Tu vari vēlēties peldēt tālāk un kļūt par daļu no plūsmas, atdoties tai, bet tu vari ļoti vēlēties nokļūt krastā, lai aizbēgtu. Un arī attiecībās var notikt attīstība, pārmaiņas, lūzumi, viss atkarīgs no mums pašiem.

Es uzskatu, ka vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Un tas kļūst nu jau par neapstrīdamu patiesību. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas pret tevi tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Viss ir sajūtams. Attiecības tev palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos.

Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: tu esi brīnišķīgs. Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Un sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skar tavu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Un tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē. Cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Sajust. Prast izturēties cieņpilni, nenospiežot ar savu tuvību, prast izšķirties, neaizvainojot otru, pārtraukt vardarbību. Saudzēt, atdot, noņemt masku, laikā pateikt un apskaut. Dažkārt par vēlu. Taču nekad nav par vēlu ikvienā un visā notiekošajā ieraudzīt Dievu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Man patīk vērot sejas, ķermeņus, izzināt, analizēt, priecāties par tiem. Vai esi ievērojis, ka daudziem veciem cilvēkiem grumbās sastingst tā emocija, kuru viņi visbiežāk dzīvē ir izbaudījuši?

Kad mani kāds ļoti stipri kaitina, es cenšos abstrahēties un sev jautāju “kāpēc?”, vēroju cilvēku, situāciju sevī un saku: “Viņam ir tiesības būt tādam, viņam ir tiesības dzīvot no savas pieredzes, iespējams, ir karš, par kuru es neko nezinu”. Manas tiesības ir pieiet tuvāk vai paiet malā. Manas tiesības ir pateikt tieši par savām sajūtām vai paklusēt.

Dažādos veidos to apspiežot, nekādu prieku un apmierinājumu negūsti, un tas nozīmē, ka izvēlējies nepareizu mijiedarbības stratēgiju. Būt maliņā, necensties pamācīt vai kaut ko pierādīt dažkārt ir ļoti grūti, taču tas attīsta pieņemšanas spēju. Arī sevis pieņemšanas, tāpēc, ka šis cilvēks arī ir stāsts par tevi. Un visas šīs atkarības, līdzatkarības, naids un aukstums saskarsmē – viss ir no beznosacījumu mīlestības trūkuma. Bet universālais un vienīgais mīlestības avots ir Dievs.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Attiecībās ar Tevi es izvēlos sevi

attiecibas ar sevi

Īstas attiecības sākas tad, kad katrs no partneriem ir spējīgs izvēlēties SEVI. Nevis pārtaisīt otru, nevis gaidīt no otra to, ko viņš nav spējīgs dot, ne manipulēt ar vainas apziņu vai apstākļiem, ne cerēt uz to, ka kaut kas mainīsies, bet vienkārši ņemt un pielikt punktu attiecībām tieši tur, kur tās viņam kļuva neekoloģiskas vai disbalansētas.

Retais no mums ir spējīgs to izdarīt.
Kāds baidās palikt viens, kāds baidās zaudēt savu ierasto komfortu, kāds vienkārši nav spējīgs izturēt konflikta situācijas, bet kāds, savas lepnības, kura čukst: “tu un tikai tu varēsi viņu mainīt”, apmāts.
Ideālā variantā tad, kad notiek divu partneru noskaņošanās vienam uz otru, pietiek vienu reizi pievērst cilvēka uzmanību tam, kas rada tevī diskomfortu, un, ja tas viņam nav principiāls jautājums, un viņš ir noskaņots saglabāt attiecības, viņš to noteikti ņems vērā.
Galvenie konflikti parasti notiek tāpēc, ka sistemātiski atkārtojas situācijas, kuras katrs no partneriem uzskata par svarīgām, vai nespēj mainīt.

Šādos gadījumos veselīga reakcija būs apsēsties un novertēt, cik ļoti tev ir svarīgas šīs attiecības, un vai tu esi gatavs tās turpināt, zinot, ka tas nemainīsies.
Taču mēs turpinam “cīnīties par attiecībām”, cenšamies atrast kaut kādus kompromisus, kāpjot uz kakla savai paša dziesmai, vai cenšoties pārtaisīt savu partneri ar  ikdienišķās “zāģēšanas” vai “īdēšanas” (atkarībā no temperamenta) palīdzību, tā vietā, lai pieņemtu cilvēku tādu, kāds viņš ir, vai arī pārtrauktu attiecības.

Šīs situācijas būtība ir nespēja totāli pieņemt sevi, un tas nozīmē – nespēja pieņemt arī partneri.

Mēs cenšamies “iespiest” cilvēku savos priekšstatos par to, kādam viņam jābūt, piekaram viņam kaut kādas savas gaidas un projekcijas, un translējam viņam: “Man patīk, lūk, tas, mainies. Kļūsti man ērts, lai tik es nesatiktos ar savām nesadzijušajām brūcēm”.
Taču, pieņemot tikai vienu “labu”, “ērtu”, “svētku sajūtas ieskautu” partnera daļu un, ignorējot viņa “slikto”, “neērto”, “vājo” daļu, liekot viņam izvēlēties starp tevi un to, kas svarīgi viņam – mēs noveļam uz viņu atbildību par lēmumiem, kurus paši nespējam pieņemt.

“Kas tev ir svarīgāk – tavi ieradumi/draugi/vecāki/principi vai mūsu attiecības? Izvēlies mani, mani!” – kliedz mūsu Ego, un pēc tam atkal izdomā jaunus veidus, kā saņemt “mīlestības pierādījumus”.

Taču neviens nav spējīgs izvelēties otru, kamēr tas pats neprot izvēlēties sevi. Un otrādi – ja tu grūtā situācijā neproti izvēlēties savas intereses – tu nespēj arī pa īstam izvēlēties otru, ar visiem viņa trūkumiem un stiprajām pusēm.

Gatavība attiecībām ir arī gatavība tikt skaidrībā ar saviem dēmoniem, kuri uz tevi skatās ar partnera acīm. Mācīties pieņemt tiesības būt NEideālam, pieņemt savas vājības un trūkumus – tas nozīmē, tiesības otram būt NEideālam.

Attiecību skaistums izpaužas tad, kad divi, kuri lieliski zina, kādi viņi ir vienatnē, sāk uzzināt to, kādi viņi var būt, esot kopā.

Ko viņi mīl vai nemīl, kas viņiem kopīgs un kas – atšķirīgs, to, vai viņi viens otru dara stiprākus vai novājina, cik ļoti līdzīgas ir viņu vērtības un mērķi, ko viņi var radīt kopā un cik katrs no viņiem var būt saudzīgs pret otra brūcēm.

Kad cilvēks zin, kas viņam ir pieņemams, vai gluži otrādi – nav pieņemams, kas dod viņam enerģiju un, kas atņem, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, ko viņš grib un, ko negrib – viņš ir spējīgs to visu pieņemt arī otrā cilvēkā. Pieņemt ne tikai otra cilvēka spēku, bet arī vājumu.

Izvēlēties viņu totāli – tāpat, kā viņš izvēlas sevi.

Autors: Aleksandra Robespierre
Tulkoja: Ginta FS
Pēc Līgas Šīronas ieteikuma.