Jautājums: Es sapratu, ka brīžos, kad mans vīrs ir nikns, dusmojas un kliedz, labāk viņu neaiztikt, bet nodarboties ar sevi. Taču viņš kliedz arvien biežāk, viņu kaitina praktiski viss, ko es daru un kā cenšos ar prieku un smaidu sagaidīt viņu no darba un darīt visu, kā viņam tas patīk. Un sanāk, ka es paciešu viņa aurošanu, klausos tajā, neatbildu ar kliegšanu un neapvainojos uz viņu…. Tad kur ir tā robeža starp “nodarboties ar sevi” un būt kājslauķim, pret kuru noslauka kājas, bet tas visu pacieš?!
Atbilde: Uzreiz vērsīšu jūsu uzmanību uz neatbilstībām jautājumā. Kad jūs patiešām neapvainojaties, jums neko nenākas paciest. Jūs jūtat līdz cilvēkam, tāpēc, ka redzat, cik slikti viņš jūtas. Lieta tāda, ka vīra un viņa dusmu pieņemšana un šo dusmu paciešana ir divas pilnīgi pretējas lietas.
Kad tu pieņem, tu saproti, ka viņam ir savi iemesli kliegt: iespējams, viņš no darba pārrodas aizkaitināts, iespējams, viņš nejūtas mīlēts, bet varbūt tie ir naida uzliesmojumi, kuri uzkrāti iepriekšējās dzīvēs… Bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs taču dzīvojat kopā ar šo cilvēku? Ar kaut ko viņš acīmredzot izraisa jūsu simpātijas?
Es neaicinu jūs paciest jums adresētus apvainojumus – tā ir pavisam cita tēma‼ Taču, kad cilvēks auro, par to, ka viss ir ne tā, visam būtu jābūt pavisam savadāk, ka viņam viss ir apnicis – viņš vienkārši izgāž savu negatīvo iekšējo stāvokli. Un, ja jūs šajā situācijā nevis ciešat, bet vienkārši saprotat, tad tas nevar būt stāsts par kājslauķi. Tā drīzāk ir vieda tāda cilvēka pozīcija, kurš nesit savu roku par to, ka tā histērijā raustās Tāpēc, ka dzīvesbiedri ir kā divas rokas: ir muļķīgi sist savu otru roku, tā taču ir jūsējā, tai ir slikti…. Jūs vienkārši raugāties uz to ar līdzjtību un sapratni, turklāt mierīgi elpojat un cenšaties normalizēt savu stāvokli. (Es runāju par dzīvesbiedriem – cilvēkiem, kuri zina un saprot, kāpēc ir kopā). Ja jūs protat šādā veidā uztvert vīra dusmas un naidu, tad šādi stāvokļi kļūs arvien retāki, ne tik asi un cilvēks izjutīs atvieglojumu.
Bet tagad par godīgumu attiecībā pret sevi. Kādēļ gan jums visu darīt tā, kā patīk jūsu vīram, kad patiesībā jums viss jādara tā, kā patīk jums?! Vīrs pret jums izjūt aizkaitinājumu tāpēc, ka jūs reāli vēlaties viņam iztapt, bet tas nozīmē melus un izlikšanos.
Jums jādzīvo tā, ka uzskatāt par labu un vajadzīgu. Gatavot vakariņas vīram ne tāpēc, lai viņš nekliegtu vai gluži otrādi, slavētu jūs, bet gan tāpēc, ka jums patīk to darīt, ka tas jums sagādā prieku – skatīties kā viņš ēd un jums ļoti gribās, lai viņš justos labi. Tas nozīmē, nevis, izejot no savas lomas, bet no sirds tāpēc, ka dvēselē tā jūtat.
Tā ir attiecību klasika. Kad spēlējam “labiņās” lomu (vienalga ar ko, vai tas ir vīrs, bērns vai vecāki….) un aiz šīs “labiņās” maskas slēpjam savas patiesās jūtas, cilvēki pacentīsies “izvilkt” no mums šīs patiesās jūtas. Nevienam nav nekāda labuma no šīs lomas, turklāt šādā veidā tēlojot, jūs graujat savu ķermeni un arī enerģētiski apzogat savu vīru. Esiet godīga pret sevi un saviem tuvajiem. Godīgums un tiešums ir galvenās labas komunikācijas īpašības. Ja jums kaut kas nepatīk, nav jākliedz vai jānosoda, pietiek ar to, ka stingri pasakāt: “Man tas nepatīk!”
Ir prakses, ar kuru palīdzību trenēt sevis sadzirdēšanu un godīgi atskaņot savu iekšējo taisnību.
Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 