Lielais un maziņais

mamma4

Es atceros vēl no bērnības… man šķita, ka pieaugušie noteikti ir ļoti gudri, varoši un visu zinoši. Bet es, maziņa, blakus mammai vispār ne no kā nebaidījos. Mamma, taču!!!
Kaut kur braukt vilcienā, vai naktī ar taksometru, vai ieiet dziļi mežā… Un vienmēr šķita, ka nav tādas problēmas, ko pieaugušais nespētu atrisināt. Īpaši mamma, piemēram. Taču, ja nevar, tātad droši vien tam šobrīd nav laiks. Pieaugušie taču ir tik aizņemti. Un noteikti aizņemti ar ļoti svarīgām lietām.
Bet pēc tam mēs pieaugam, un izrādās, ka pieaugušie – viņi ir tādi paši ka mēs. Tikai nedaudz vairāk pieredzes, piesardzības, baiļu…
Un mūsu bērni skatās uz mums un domā, ka mēs esam paši gudrākie, stiprākie un ne no kā nebaidāmies, ka mēs varam atrisināt jebkuru problēmu…
Un mēs vedam viens otru pie rokas – lielais bērns un maziņais – un neko viens par otru pilnīgi skaidri nezinām.
Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neciešami

vecāki

Es reiz jautāju kādam man ļoti tuvam cilvēkam:
– Kāpēc mūsu tuvie cilvēki vecumdienās kļūst neciešami? Jo tieši viņi prot mums nodarīt vissāpīgāk, viņi zin visas mūsu vājās vietas un sit pa tām nekļūdīgi. Dažkārt īpašu precizitāti un vēl ar interesi vēro, kā mēs sāpēs lokāmies.
Un, lūk, šis viedais cilvēks man atbildēja:
– Zini, divreiz cilvēka dzīvē iestājas pārejas periods un cilvēks kļūst neciešams tuviniekiem. Droši vien tāpēc, lai atvieglotu šķiršanos un aiziešanu.
Jaunībā pusaudži tādi kļūst pirms aiziešanas no vecākiem un patstāvīgās dzīves uzsākšanas. Viņi tā “izved” savus vecākus, ka tie ir tikai priecīgi, ka bērns aizies no viņiem un sāks dzīvot atsevišķi. Visas smalkās saiknes plīst un no sava bērna vairs nav tik grūti škirties. Maigums zūd.
Tas pats notiek vecumdienās. Tādā veidā daba mūs gatavo atvadām. Jo neciešamāks tuvais cilvēks pēdējos dzīves gados, jo vieglākas atvadas, jo arī tad pārtrūkst visas smalkās saites vēl dzīves laikā, un paliek vien pienākums, bet maigums zūd.
​​​​​​​Grūtāk ir tiem, kuri kā pirmajā tā otrajā gadījumā saglabā maigumu attiecībās. Dažkārt šis maigums salauž dzīvi.

Jūlija Aug
Foto: Franck Courtès
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ārējais un iekšējais skolotājs: mijiedarbības smalkumi

zalamans

Ārējais skolotājs atmodina iekšējo.

Savas iekšējās transformācijas procesā praktiski katrs no mums agri vai vēlu aizdomājas par to, vai viņam vajadzīgs vai nav vajadzīgs skolotājs. Ja prakse notiek kādas mācības ietvaros, tad bez skolotāja te neiztikt. Tādas ir tradīcijas.
Daudzas skolas gaidu gaitā ir spējušas saglabāt meistarību vien pateicoties neapšaubāmai uzticībai Skolotājam. Vai tas ir labi vai slikti, grūti teikt. Zināšanu saglabāšanai – labi. Skolas attīstībai un integrācijai mūsdienu dzīvē – neesmu pārliecināta.

Ļoti bieži uzticēšanās skolotājam cilvēkam aizstāj visu, ieskaitot saikni ar savu paša avotu. Jebkurā gadījumā šobrīd moderna ir cita tendence.

Liels daudzums “ekspress apgaismoto” no lielām skatuvēm vēsta par to, ka pats galvenais skolotājs ir pašā cilvēkā. Ka tikai viņš var būt vienīgais patiesības kritērijs visam, kas apkārt notiek.

Un te nu sākas problēma. Cilvēks, kurš nekad neko nav praktizējis un kuram nav prasmju pētīt sava prāta dabu, sāk klausīt sevi. Vienīgais, ko viņš spēj tur sadzirdēt, ir savs iekšējais dialogs – un cilvēks sāk tam ticēt. Prāts saka “tu esi lielisks, ar tevi viss ir labi, tu esi dievišķā dzirksts”. Un cilvēks notic savam prātam, pat nesācis pētīt savus reālos iekšējos stāvokļus. Vēl vairāk, viņu ir praktiski neiespējami pārliecināt, ka tas, kas notiek, ir ilūzija, jo tagad viņš atzīst tikai sevi un nekādas autoritātes viņam nav vajadzīgas. Gan šajā gan citos gadījumos mēs redzam galējības.

Savā personīgajā procesā es ļoti ilgi risināju šo jautājumu. Pietiekami ilgu laiku es biju pieķērusies skolotājam. Tajā izpaudās viss. Gan manas neveselīgās attiecības ar vecākiem, gan milzīgā vēlme panākt, lai kaut viens mani pieņemtu un mīlētu. Visu svarīgāko, kas bija nepieciešams manai neizdziedinātajai bērna daļai, es saņēmu tajā, kas vienā mirklī kļuva par manu ideālu. Tomēr šis ideāls, kā arī pienākas ideāliem, vienā brīdī tika sagrauts. Tagad, pēc daudziem gadiem, es saprotu, cik ļoti svarīgs ir vilšanās process tajā, kam mēs neapzināti piešķiram vecāku funkcijas.

Uz Skolotājiem projecējas viss, ko neesam izdziedinājuši. Visas mūsu alkas un cerības, sāpes un bailes.

Tieši šīs projekcijas gala rezultatā mūs var novest pie tā, ka vilšanās kļūst par iemeslu pilnīgai it visu saišu pārraušanai un jebkuru prakšu pārtraukšanai.

Viss būtu labi, taču problēma ir tajā, ka ikvienas attiecības ārpasaulē ir tikai attiecības pašam ar sevi.

Un man šķiet, ka tieši šajā bāzes principā ir galvenais noslēpums.

Meklēt skolotājā mammu vai tēti, kuri vienmēr samīļos un iedvesīs ticību gaišajai nākotnei ir infantila bērna pozīcija.

Patiesā skološanās sākas tajā brīdī, kad mūsu personība izdziedinās no psiholoģiskajām kaitēm un kļūst gana pieaugusi, lai uztvertu notiekošo pilnā apjomā, nevis fragmentāri.

Ikvienam pētniekam tikšanās ar dzīvu meistaru vienmēr tikusi uzskatīta par svētību. Kā saprast, vai tu kļūdies vai nekļūdies? Kurš norādīs uz lamatām? Kur kustēties, ja esi iestrēdzis un neredzi izeju?

Skolotājs nekad nemierina. Skolotājs nodod pieredzi. Ārējais skolotājs atmodina iekšējo. Iekšējais skolotājs atmostas un ar katru mēnesi un gadu kļūst arvien spēcīgāks un pārliecinātāks. Un kaut kādā brīdī pētniekam vairs nav starpības starp tiem, kam viņš bija uzticīgs ārējā pasaulē un to, kas atklājās viņā pašā.

Avots: @maitribuddha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja Tev ir nesaskaņas ar vecākiem

veci_cilveki22

Ja tev, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem ir nesaskaņas ar vecākiem, ja tu turpini dot patvērumu savai aizvainojuma sajūtai par to, ko viņi izdarīja ne tā, vai vispār kaut ko neizdarīja, tad tu turpini ticēt tam, ka it kā tad viņiem bija izvēle un it kā tad viņi varēja rīkoties kaut kā savādāk.

Vienmēr šķiet, ka cilvēkiem ir izvēle, taču tā galīgi nav, tā ir ilūzija. Kamēr vien tavs prāts, kas līdz augšai piebāzts ar nosacījumiem un stereotipiem, pārvalda tavu dzīvi, kamēr vien tu pats esi tavs prāts, kāda gan tev var būt izvēle? Nekāda!

Tu pat blakus nestāvi. Sevis identifikācija ar prātu ir ne pa jokam disfunkcionāla. Tā ir viena no neprāta formām. No šīs slimības cieš gandrīz katrs cilvēks.

Neapmierinātības un aizvainojuma sajūta pazūd tad, tajā brīdī, kad tu to apzinies – šo neapmierinātību un aizvainojumu. Vai tad tu vari apvianoties uz kādu, kurš ir saslimis? Vienīgā noderīgā atbilde te ir līdzi jušana.

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visu var izlabot

mate un meita

Visas savas līdzšinējās dzīves laikā šo es izlasīju tikai viena filosofa darbā. Un atcerēšos uz visu mūžu. Visi runā par traģiskajām un nelabojamām sekām, par bērnības aizvainojumiem, par neuzmanību, par aukstumu attiecībās un pat par cietsirdību. Kas sagrauj personību un dzīvi, atstājot briesmīgas rētas Dvēselē.
Un, kad mēs domājam par saviem vecākiem, mēs pat visam šim piekrītam. Un atceramies slikto.
Jā, pret mani slikti un netaisnīgi izturējās! Un, kad iedomājamies savus bērnus, jūtam rūgtumu. Mēs taču bijām tik jauni, tik nepieredzējuši. Tā cīnījāmies par dzīvi – vienkārši par iespēju izdzīvot. Un arī nodarījām saviem bērniem daudz netaisnību.
Tad, lūk. Visu var izlabot. Nav svarīgi, cik gadu ir bērniem. Vienkārši pret viņiem ir jāizturas labi, jāmīl, jāapskauj, jādāvina viņiem dāvanas, jāsaka labi vārdi. Un jādot viņiem to, ko par maz iedevām bērnībā. To, ko mūsuprāt, neesam iedevuši pietiekamā daudzumā. Jādod ar mīlestību un prieku. Un pazudīs visas šīs rētas, ievainojumi un citi nodarījumi. Un aizvainojums pāries. Nav svarīgi, cik bērniem gadu, – lūk, ko rakstīja šis humānais psihologs un filosofs.
Tieši šobrīd sāc to visu labot. Un viss būs kārtībā. Sliktais pazudīs un to nomainīs labais. Un dusmās pateiktie vārdi pazudīs ar mīlestības vārdu palīdzību. Visu var izlabot!
Kamēs vien esam dzīvi – visu var sakārtot. Tas darbojas gan ar vecākiem, gan bērniem, gan draugiem, ar kuriem esam sastrīdējušies un attālinājušies, un mokamies. Tādi vienkārši vārdi: “visu var izlabot”. Pat banāli. Bet es silti tev iesaku tā rīkoties. Un viss patiešām kļūs labāks.
Un Dvēselē būs silti un mierīgi…
© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā izturēties pret vecākiem gados: 10 vienkārši noteikumi

jakovlevs666

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.

1. Negaidīt labsajūtu no komunikācijas

Ja tu negaidīsi labsajūtu no mijiedarbošanās ar gados vecākiem radiniekiem, iespējams, ka tu tomēr to saņemsi. Labsajūtu var gūt  no sevis. Piemēram: ja mani sagaida smaga saruna ar vecākiem, man jāspēj atturēties no sava paša dusmām. Vienu sekundi man būs grūti, taču visu pārējo sarunas laiku es jutīšos labi tādēļ, ka esmu atturējies paust šīs dusmas.
Ar veciem cilvēkiem es strādāju pēdējos 15 gadus.

Kad viņi sāk mani “grauzt”, es cenšos noturēties, bet pēc tam saprotu, ka nav jau uz ko apvainoties: tie nav vienkārši mūsu vecāki, tie esam mēs paši pēc 20, 30, 40 gadiem.

2. Pārvaldīt situāciju

Mēs esam pieraduši pie situācijas, kad vecāki mūs vada. Viņi ir stipri un gudrī cilvēki – gan padomu iedos, gan palīdzēs. Taču pēkšņi iestajās tāds brīdis, kad vadība jāņem savās rokās: tagad tu esi stiprs un tev jāpārvalda situācija.
Viņi vēlas, lai mēs būtu veiksmīgi. Ja es atnāku pie vecākiem un sāku sūdzēties, viņi man nespēj palīdzēt. Tāpēc es esmu nodalījis divas patiesības: ir labā patiesība un ir patiesība, kuru viņiem labāk nekad nezināt. Mūsu labklājība ir viņu veiksmes ķīla, un tas mums visu laiku jāatcerās.

3. Necensties viņus mainīt

Kad mēs bijām maziņi, vecāki mums labi “sakompostrēja” smadzenes ar saviem stāstiem par kaimiņu puiku, kurš labāk mācās un klausa vecākus. Kad viņi kļūst veci, mēs sākam viņiem atbildēt ar to pašu: “Skaties, kaimiņiene katru dienu iet staigāt, bet tu caurām dienām sēdi mājās”. Mēs cenšamies viņus izlabot, kaut gan vajadzētu pieņemt  tādus, kādi viņi ir.
Nevajag censties viņiem kaut ko iestāstīt, viņus modernākus vairs nepārtaisīsi. Mēs varam viņus tikai pieņemt. Ja cilvēks ir smēķējis līdz pat 80 gadiem, visticamākais, vinš neatmetīs šo ieradumu. Kā joko kāds mans audzināmais: “Es veicu elpošanas vingrinājumus, kamēr vien cigaretes nebūs beigušās”.

4. Zināt viņu “tehniskās specifikācijas”

Ir skaidri jāsaprot, ar ko mums ir darīšana. Ir jāsaprot, ko nozīmē akls, nedzirdīgs un nespējīgs piecelties cilvēks. Lai saprastu, ko nozīmē akls cilvēks, pamēģini, kā ir būt viņa vietā: kaut vai pamēģini zīmēt tumsā.
Mūsu vecākie radinieki katru dienu redz to, kā samazinās viņu iespējas. Uz manām nodarbībām nāk superveiksmīgs cilvēks, viņam ir nedaudz vairak par 80 gadiem – savulaik viņš ir bijis veiksmīgs biznesmenis, izveidojis lielveikalu tīklu Izraēlā. Viņš atnāk pie manis ar asarām acīs un jautā: “Vai tu man palīdzēsi?” Viņš cieš no pastāvīgas savu spēku samazināšanās.

Viņi cīnās ar stresu. Viens no maniem audzēkņiem nēsā uz muguras kaut ko līdzīgu metāla saliekamajai gultiņai – tā balsta viņa mugurkaulu. Uz nakti viņš šo ierīci noņem, taču tad vairs nedrīkst grozīties. Kāds cits reiz man jautāja, vai viņš drīkst sēdēt nevis pa labi, bet pa kreisi no sava kaimiņa. Izradījās, ka viņam nepatīk, kā kaimiņš dzied. Kad es pajautāju, kāda gan starpība, kurā pusē sēdēt, viņš atbildēja: “Ar labo ausi es nedzirdu”. Mums jācenšas saprast un jāievēro visas šīs lietas.

Iedomājies, ka tavi vecāki pamazām pārkārtojas no autopilota uz rokas vadību. Viņi ik pa stundai sāk dzert tabletes. Vidējais dzīves ilgums šobrīd ir 80 gadi, parasti piecus no tiem cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, jo viņš ir slims. Tas vienkārši ir jāpieņem un jāsaprot: tas ir normāls stāsts, samaksa par ilgu dzīvi.

5. Neiesaistīties konfliktā

Es pats to ļoti ilgi mācījos. Ir bruņas caursitošs šāviņš, kurš ievainos pat vislabāk apbruņoto: “Es tavā vecumā esmu bijis, tu manējā – vēl neesi”. Un tā tas tiešām arī ir!
Vecu cilvēku agresija rodas dēļ neapmierinātības ar sevi. Kad tu pieņem agresijas iemeslu, kad tu uzsmaidi savam vecajam radiniekam un neatbildi uz viņa izlēcieniem, agresija rimstās. Ja atbildi, tātad esi iekritis slazdā. Protams, ir jāiemācās mainīt sarunas tēmu, mainīt vektoru. Pamēģini, piemēŗam, mierīgā situācijā, sarunā ar vecākiem, nomainīt tēmu. Tas palīdzēs tev konflikta situācijā.

6. Just līdzi, bet – ne žēlot

Līdzjūtība ir ļoti svarīga lieta. Taču ir jāatšķir līdzjūtība no žēluma – tās ir atšķirīgas kā zeme un debess. Žēlums mūs atbruņo: žēlojot cilvēku, mēs, kā likums, ne ar ko viņam nevaram palīdzēt. Bet līdzjūtība var būt dažāda: gan ciniska gan noderīga un izpalīdzīga.

7. Nestrīdēties

Ir ļoti daudz tādu momentu, kad gribās atbildēt. Viena no manām audzēknēm lika man nopirkt smagu dēli un mēs divus gadus no tā centāmies izzāģēt skulptūru. Pēc tam viņa visiem par mani žēlojās: skatieties, cik smagu darbu viņš man liek darīt. Es to dzirdēju, taču neatbildēju. Es taču nevaru viņai teikt: “Tu pati man to pieprasīji”, – viņa to vienkārši neatcerās. Kad tu saproti, ar ko tev ir darīšana, viss kļust daudz vienkāršāks. Tu saņem negatīvo enerģiju, sevī to pārstrādā un atdod pozitīvo.

8. Pārvaldīt iespaidus

Kad mēs esam jauni, mums ir ļoti daudz iespaidu, bet tuvojoties vecumam, to kļūst arvien mazāk. Ļoti svarīgs ir viss, kas atvelk vecu cilvēku uzmanību no drūmā dzīvesveida.

Viņi sēž mājas priekšā uz soliņa un apspriež kaimiņieni tikai tāpec, ka viņiem trūkst jaunu iespaidu.

Kad mēs aizskaram tēmu par to, kā pasargāt vecīšus no krāpniekiem, visi padomi ir saistīti ar aizsardzības nostiprināšanu: uzstadīt dzelzs durvis, uzlikt novērošanas kameras, aizliegt viņiem atvērt durvis svešiniekiem. Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša: vajag atrast, ar ko viņus nodarbināt.
Vajag pavērot cilvēku un tad viņam kaut ko iedot, lai darbojas. ja vēlies, lai cilvēks ātrāk aiziet, vienkārši nosēdini viņu krēslā un nekustini – ilgi tā nenosēdēs.
Piemēram, mana tante ļoti mīlēja pārrakstīt Puškina dzeju uz veca datora. vai arī cita mana paziņa – 80 gadīga vecmāmiņa – vairs jau neko nedzird, toties baseinā peld piecos stilos. Ļoti labi, kad ir iespēja komunicēt ar mazbēniem – svarīgi, lai mazbērniem tas nekaitētu.
Pie manis nāk audzēkņi un saka: cik ātri laiks paskrēja, es pat nepamanīju. Katru dienu nāk kādi 40 cilvēki. Kad sākas viņu savstarpējā mijiedarbība – arī tā ir dalīšanās ar iespaidiem. Viņi apspriež mani – un tas ir normāli. Viens no viņiem man teica: “Tu man esi kā divas šņabja glāzes”.

Iespaidi mēdz būt dažādi un ne vienmēr tie pozitīvākie. Reiz mani klienti uz balkona izvilka kreslus, sasēdās uz tiem un skatījās kā cilvēku makšķerē ārā no baseina, un pēc tam aizved ar ātro palīdzību – arī tie ir iespaidi. Mēs varam pacensties izdarīt tā, lai iespaidi būtu tie labākie, taču arī mēs neesam visu varoši.

9. Nevainot sevi

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.
Ir jāsaprot, ka cilvēks, kurš tuvojas dzīvības un nāves robežai, vispirms jau ir vērsts uz sevi un cenšas sakārtot savu pagātni. Es komunicēju ar daudziem padzīvojušiem cilvēkiem, kuri atceras to, kas bija pirms 40, 50 gadiem, cenšas visu salikt pa plauktiņiem. Atmiņa ir uzbūvēta līdzīgi kā pudele ar smiltīm. Kad tu to apgriez ar kakliņu uz leju, vakardienas notikumi aizlido uzreiz, bet pašā tās dibenā paliek mamma un tētis. Cilvēki noslēdzas sevī un mēs tajā sevi nevaram vainot, mums vienkārši jāsaprot, ka tā ir, ir jāsamierinās un jāpacenšas iedot viņiem pēc iespējas vairāk to, ko varam iedot.

Jebkurā gadījumā, sevi ir jāsaudzē. Ir jāiemācas atpūsties. Ja pastāvīgi dzīvosi vecā cilvēka dzīvi, gala rezultātā vienalga būsi vainīgs: tevi vainos par to, ka tev ne viss ir izdevies. Kāpēc tu neesi apprecējies? Kāpēc neesi dzemdējusi bērnus?

10. Piedot

Ir jāiemācās atstāt aizvainojumus pagātnē. Tas ir kā datorā – tu to pārstartē un sāc visu no gala. Ja šodien vēl neesi piedevis savam vectētiņam, iespējams rīt viņa jau vairs nebūs.
Es sakārtoju savas attiecības ar mammu, pēc tam, kad biju atstājis dažas tēmas neizrunātas. Kad man bija 20 gadu, es domāju, ka tūliņ es viņai paskaidrošu un viņa sapratīs. Viņa nesaprata. Tāpec es iemācījos nevis aizvērt tēmu, bet pārkāpt tai pāri.

Taču, lai piedotu, ir jābūt spēkam. Ir ļoti daudz atjaunošanas tehniku: var meditēt. Es sev izdomāju “5 minūšu” tehniku: vienkārši izeju ārā no telpām, sēžu 5 minūtes svaigā gaisā un ne par ko nedomāju. Pēc tam atgriežos ar jauniem spēkiem, lai varētu turpināt just līdzi.

Viens no maniem galvenajiem baušļiem ir – iemācies viņus sasmīdināt. jautrs večuks nav bīstams.

Šos noteikumus pierakstīja mūsu kolēgi no “Афиша Daily” pēc Aleksanda Gaļicka lekcijas. Vairāk noderīgas informācijas un praktiskos padomus pieaugušiem bērniem var izlasīt Aleksandra Gaļicka un Vladimira Jakovļeva grāmatā «Мама, не горюй». Elektroniskā versija ir šeit: https://payhip.com/b/2LPZ

Возраст счастья
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Ienaidnieku mums nav — ir tikai mums tuvi veci cilvēki

veja brazma

… Un te nu ir mana pati galvenā nianse un šeit “aprakts viens ļoti svarīgs suns”.
Ir ļoti grūti neatbildēt uz vecāku agresiju. Gandrīz neiespējami. Taču grūti (uzmanību!!!) ir tikai pirmo pussekundi.

Un, ja tu šajā pussekundē atturēsies no pavisam taisnīgām dusmām,  un, gluži otrādi (bumerangs!), atbildēsi ar pozitīvu enerģētiku, tad, sākot jau ar otro pussekundi, tev kļūs daudz vieglāk. Vieglāk tāpēc, ka nepadevies. Ka noturēji stūri. Tu esi vadītājs. Kā savādāk atbildēt? Konkrēti – ar smiekliem. Vai arī strauju tēmas maiņu. Vai arī, izliekoties, ka nedzirdēji. Vai noklusēji. Un atkal – smiekli kā atbildes reakcija. Zieds ieroča stobrā. Vienalga, kadā veidā. Nepadoties. Noturēties. Nepadoties situācijai.

No šī brīža mēs it kā pat nedzirdam konkrētus apvainojumus, pretenzijas un citus liekus momentus. Mēs neatbildam uz tiem. Un neko nepierādām. Un neapvainojamies.

Mēs visi atceramies pašu svarīgāko. Mums nav ienaidnieku – ir tikai mums tuvi, veci cilvēki. Nav uz ko te apvainoties. Tās gan vēl nav beigas. “Uzbrukumi” turpināsies. Bet mēs taču redzam “puisīti smilšu kastē/vecu cilvēku” sevī. Ārēji mēs pat varam nospēlēt atbildes “spēli”, lai neapvainotu oponentu. Nav nekādu problēmu! Mēs pat varam uz viņiem skaļi kliegt! Taču ir svarīgi, ka iekšēji mēs smaidām un mūsu “aizkaitinājums” būs viltots. Bet negatīvās emocijas mēs spēlējam.

Galvenais – nekādu aizvainojumu.

Tāpēc, ka tad, kad mūsu aizvainojums kļūst patiess – viņi uzvar un burtiski mūs aprij. Jo viņi taču nedomā par tām sāpēm, kuras mums nodara. Viņi ir aizņemti paši ar sevi.

Tas ir tāds “vecuma egoisms”. Vecs cilvēks nav spējīgs mainīt savu viedokli. Nav spējīgs pat iedomāties, cik brīžām sāpīgas, neattaisnojamas un nepamatotas ir viņa pretenzijas pret mums. Viņš jau vairs neredz tālāk par savu degungalu. Neredz! Bet vai gan tāpec viņš jāiznīcina?!

Noturot situāciju  es sajūtos kā, piemēram, varens kalnu slēpotājs. Slaloms. Supergigants! Braucu un nenokritu.

Starp citu, viena neliela piebilde.

Nekad un ne no viena mēs nenogurstam tik ļoti, kā no komunikācijas ar vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā no patiesiem, īstiem dusmu uzliesmojumiem. Kad tu iemācīsies neuzvilkties, nesadusmoties un izvairīties no skandāliem, tu daudz mazāk nogusi no šīs komunikācijas. Tas jau sen ir parbaudīts.
Autors: Aleksandrs Gaļickis
Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Dari, kā es saku!

stingra mamma3

«Sasveicinies! Obligāti sasveicinies!», — atgādina mamma, pavadot savu bērnu grupiņā.
«Ieiesi grupiņā, noteikti sasveicinies ar visiem!», — tās iedvesmota, turpina cita.

Es aizdomājos. Dīvaini, kāpēc tieši šīs mammas ģerbtuvē pašas ne ar vienu nesasveicinājās… ? Nākamajā dienā, kā pēc pasūtījuma, mani gaida turpinājums.
«Tu esi vīrietis vai lupata? Īsts vecis vienmēr apģērbjas pats!», — zinātājas tonī apgalvo vēl kāda mamma. «Vecis» tajā pašā brīdī bezpalīdzīgi plikšķina acis. It kā jau viņam nav nekādas pretenzijas, lai parādītu savu patstāvību, taču mammas stingrie apskāvieni to neļauj darīt.
Iekšējais dialogs, kas norisinās manā galvā, noved pie pēkšņas atklāsmes. Cik gan daudz problēmu rodas no tādas vēlmes uzspiest darīt to, ko pats nedari. Ieteikt to, ko pats nekad neesi mēģinājis. Aicināt uz turieni, kur pats nekad neesi bijis.

Savulaik mūsu valstī apsolīja komunismu. Un, kaut arī dzīvē to neviens nebija redzējis, entuziasms, ar kādu visus gribēja aplaimot, vienkārši pārsteidza. Un, ja runājam par reliģisko fanātismu…
Nedaudz aizrāvos.

Nav grūti pārliecināties par to, ka bērnu audzināšanā pati bezjēdzīgākā lieta, ir izmantot dažāda veida norādījumus un lozungus. Savukārt personiskais piemērs ir pavisam cita lieta. Un, ja bērns uzvedas kaut kā “ne tā”, tad, visticamākais, šo “ne tā” viņš ir iemācījies no vecākiem, ģimenē. Un, pat tad, ja šķiet, ka no vienaudžiem, tātad vecaki ir labi sagatavojuši augsni.

Un es uzskatu, ka tad, kad šķiet, ka jāpakoriģē kaut kādi momenti bērna uzvedībā, pirmkārt, ir jēga pašiem vecākiem pastrādāt ar sevi.

Mēs prasām no bērniem cieņu pret vecākiem cilvēkiem, taču pievērsiet uzmanību, kā paši izturamies pret saviem vecākiem. Vai mēs izturamies pret viņiem ar cieņu, vai tomēr – vairāk kā patērētāji?
Bērns izmētā drēbes – iespējams, vecāki paši nav pieraduši pie kārtības mājās?
Zēns dara pāri meitenēm – varbūt viņa tēvam jāpārskata sava attieksme pret savu sievu?
Bērns ļoti bieži ir kaprīzs, stūrgalvīgs, bet varbūt jūs paši mīlat strīdēties? Kaut gan, drioši vien, ka nē. Droši vien tie ir citi, kas nezin kāpēc ar jums strīdās, jūs taču vienmēr runājat tikai pareizās lietas.
Ja pie mēģinājuma paskatīties uz sevi no malas, pirmā reakcija ir kaut kas līdzīgs “Ar mani taču viss kārtībā”, ir vērts padomāt. Visticamākais, tas nozīmē, ka jums vienkārši trūkst apzinātības, lai ieraudzītu sevi un savus trūkumus. Īpaši tad, ja daudzas lietas jau sen kļuvušas par ieradumu. Tātad, pirmkārt, jāsāk piestrādāt pie savas apzinātības. Un tas nav viegli. Pie tā jāstrādā regulāri – katru dienu.
Veiksmi jums darbā ar sevi!

«Labi pateikts, pareizs vārds, kuram pats cilvēks neseko, ir tikpat neauglīgs kā brīnišķīgs, krāšņs zieds bez aromāta» — Buda

Autors: Mihails Koļesņiks
Tulkoja: Ginta FS