Esi liels un patīc sev!

Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kāds cits sajustos liels.

— Čekalova! Ļena, nekavējoties piecelies un paskaidro!
Es stāvu, galvu nodūrusi, ne jau tāpēc, ka jūtos vainīga, bet tāpēc, ka baidos, ka manas pirmās skolotājas Stepanidas Ivanovnas pirksti, kurus tā vicina man gar degunu, nejauši izdurs man acis.
Un es nesaprotu, ko nozīmē paskaidrot. Paskaidrot, kāpēc man, septiņgadīgai šķiet, ka kāpņu margas ir ideāli piemērotas, lai pa tām šļūktu lejup? Ka tas ir ļoti jautri un aizraujoši? Es cenšos taisnoties, bet pati tam neticu.

— Vai tev nav kauns? — viņa jautā.
Ja godīgi, man nav kauns, bet es māju ar galvu un cenšos apvaldīt asaras! Nav ne kauna, ne bezspēka lielas un draudīgas tantes priekšā, kurai dota vara pieprasīt no manis paskaidrojumus.

Skolas līnija. Stāvu visu priekšā un mācību daļas vadītājs mani rāj.
— Vai tev ir ko teikt, lai sevi attaisnotu?

Ko man teikt? Ka man ļoti patīk lasīt grāmatas, stāstīt stāstus, dejot, ka es mīlu jūru un okeānus? Un nemaz nemīlu huligānu Vladiku no “nelabvēlīgās ģimenes”, ar kuru kopā man liek pildīt mājas darbus, jo viņš negrib mācīties Un es mierīgi pēc stundām devos mājās ar savām grāmatiņām, bet Vladiks savās huligānu gaitās, un mēs abi bijām apmierināti, kamēr mūs nenodeva skolas galvenā sūdzambībele.

Bet man kaut kā jāmēģina taisnoties par to, ka man ar Vladu nav interesanti, bet Vladam nav interesanti ar mani, bet mums ir interesanti katram ar sevi. Ka Vladam nospļauties uz literatūru, bet viņš prot mest nažus un no piecu metru attāluma visus trāpa mērķī. Bet es klusēju un Vlads klusē, tas padara mūs par sabiedrotajiem, un tā sākas mūsu lielā draudzība. Brīnumaini, bet es atrodu sevī spēkus nenodurt galvu un skatīties “izaicinoši”.

Kādā brīnumskaistā ziemas dienā, es stāvēju uz lieveņa, priecājos par skaistajām, putniem līdzīgajām sniegparslām, kas krita no gaisa tik daudz, it kā tur debesīs būtu pārplēsts milzīgs spilvens. Es ēdu saldējumu. Plombīru. Un pasaule bija pilna gaismas un siltuma. Kaimiņiene, kura bija izvedusi pastaigāties savus mazbērnus, nomērija mani ar niknu skatienu un teica:

— Kā tu ar tādiem vaigiem vari ēst saldējumu? Tev vaigi pat no aizmugures redzami.

Un man caur galvu izskrēja attaisnošanās vārdu rinda, par to, ka man augums ir 170 cm, bet svars tikai 50 kg, ka manī rit kokteilis no aziātu un kazaku asinīm, un manam tētim arī ir apaļi vaigi, lai arī viņš ir tievs. Bet tā vietā es skatos “izaicinoši” un saku, lai tante skatās uz sevi un saviem puņķainajiem mazbērniem. Pagriežos un eju mājās. Bet no muguras dzirdu:

— Es visu izstastīšu tavai mammai, dabūsi tu brāzienu!

Man ir briesmīgi dzirdēt, ka sešpadsmitgadīgu meiteni kāds varētu iepērt, taču nolemju paklusēt.

Es jau vairākus gadus esmu precējusies un strādāju reklāmas jomā. Mans svainis, sēžot pie mana galda un ēdot manas sasmērētās sviestmaizes, pēkšņi nolēma man sniegt mārketinga paraugstundu. Savu runu viņš sāka ar frāzi: “Gribu tev aizrādīt par tavu pēdējo reklāmas kampaņu. Lūdzu, paskaidro man…”

Ko ar man izdarīt? Aizrādīt? Vienīgais cilvēks, kurš var aizrādīt man par manu darbu ir tas cilvēks, kurš man maksā algu. Viss. Es svainim piedāvāju vēl sviestmaizes. Bet tas nepalīdz. Un es viņu vairs nekad neaicinu ciemos.

Tev vienmēr nāksies taisnoties. Par to, ka tu dzīvo kaut kā ne tā, ka tu mīli kaut ko ne to. Bet tikai tajā gadījumā, ja tu pats uzskati, ka tas ir kaut kā, ne tā, tu vari par to taisnoties.

Kad kāds tev pieprasa attaisnoties, tas nozīmē, ka viņš ir liels, bet tu – maziņš. Un tad, kad tu reāli esi maziņš – tam ir ļoti grūti pretstāvēt. Tev nav spēka, nav iespēju, pieredzes un resursu. Kad tu esi liels, kad tev ir resursi, tev ir tiesības rīkoties tā, kā tu uzskati par pareizu šajā mirklī. Un tev par to nav jākaunās. Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kads varētu sajusties liels. Kurš vēlas apvainoties, atradīs iespēju apvainoties. Kurš vēlas izaugt uz tava rēķina, vienmēr atradīs veidu, kā tev aizrādīt.

Ja es patiesi esmu vainīga un patiešām esmu pieļāvusi kādu kļūdu, es saku: “Piedod man, kā es varu to labot, ko izdarīt tavā labā, kā kompensēt manis sagādātās neērtības?” Ja neesmu vainīga un neko neesmu nodarījusi, bet no tā ir atkarīga mana labklājība, es nemeloju, neizlokos un netaisnojos, es saku: “Mēs varam apspriest šo situāciju un pamēģināt atrast kompromisu”. Ja no manis gaida taisnošanos ar mērķi paaugstināt savu nozīmīgumu, un tā paaugties, tad es… neko nesaku. Tas nav mans karš. Tajā es varu nepiedalīties.

Bet vispār, lielisks piemērs ir mana mamma. Kad viņai kāds aizrādīja par to, ka viņas bērns ir kaut kāds, ne tāds, viņa atbildēja: “Bet mums viņa patīk, mēs ar viņu lepojamies, viņai ļoti labi padodas, galvenais, ka viņa ir laimīga”.

Iemācies to teikt sev ikvienā situācijā: “Es sev patīku, man labi padodas, es ar sevi lepojos un galvenais, ka esmu laimīgs” Esi liels. Un patīc pats sev. 

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

2 minūšu likums

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n.jpg

2 minūšu likums ir unikāla tehnika, lai varētu realizēt iecerēto.

Biznesmenis, smagatlēts un fotogrāfs-ceļotājs Džeimss Kliārs stāsta par vienkāršu stratēģiju, kas palīdzēs ikvienam pieveikt PROKRASTINĀCIJU.

Prokrastinācija ir apzināta darbība, kurai, tāpat kā jebkurai citai mūsu rīcībai, ir sekas. Piemēram, tā vietā, lai veiktu apjomīgu darbu, kas turklāt jāpabeidz ātri, tu pēti jaunāko informāciju ziņu portālos, skaties Youtubevideo vai dari citus maznozīmīgus darbiņus, ik pa brīdim nodomājot – darbu es varu atlikt, jo, tikai mazliet iespringstot, tāpat visu paspēšu.

Kāpēc rodas prokrastinācija?

Viens no skaidrojumiem – vēlme izvairīties no negatīvām emocijām un stresa, kādas neizbēgami rada saspringts darbs, vēlme palikt baudas un komforta zonā. Taču kā vēl viens iemesls var būt arī neapzinātas bailes no sekām un rezultāta, kas radīsies, ja sāksi strādāt. Faktiski tās ir neapzinātas bailes no veiksmes, uzvaras un izdošanās, jo tās atkal uzliks jaunus pienākumus, tātad jaunu stresu.

Prokrastinācijas sekas ir arī vainas sajūta par nepadarīto vai nepietiekami kvalitatīvi padarīto. (avots: http://www.monday.lv)

prokrastinācija.jpg

Tātad, šīs tehnikas mērķis ir sākt darīt lietas, kurām sen jau bija jābūt izdarītām, kā arī realizēt plānus, pie kuriem sen jau bija jāpieķeras. 2 minūšu likums palīdz pārvarēt slinkumu un palēninājumu, pie kam izdarīt to būs viegli un interesanti.

Vairums lietu, kuras ilgstoši tiek atliktas, patiesībā nav nemaz tik grūti paveikt, saka Džeimss Kliārs. Tev taču ir gan talants gan prasmes to izpildīšanai, taču nezināmu iemeslu dēļ, tu tās atliec.

Divu minūšu likums sastāv no divām daļām:

1. daļa: ja lieta aizņems ne vairāk kā divas minūtes, tad izdari to tagad.

Brīnumaini, cik daudz atliktu lietu patiesībā varēja būt izdarītas tikai pāris minūšu laikā un pat mazāk. Piemēram: nomazgāt traukus uzreiz pēc ēšanas, iemest veļu veļasmašīnā, iznest atkritumu spaini, aizsūtīt elektronisko vēstuli u.t.t. Ja uzdevums aizņem ne vairāk kā divas minūtes, tad izmanto 2 minūšu likumu: izdari to tieši tagad!

2. dala: kad sāc jaunu ieradumu, pie tā realizēšanas jāķeras divu minūšu laikā (Devida Allena bestsellers «Mērķa sasniegšana» – māksla panākt produktivitāti bez stresa).

Vai visi tavi mērķi var tikt sasniegti mazāk kā divu minūšu laikā? Protams, ka nē. Taču katrs mērķis var tikt “palaists”  2 minūšu laikā. Varētu šķist, ka šī stratēģija ir pārāk sīka lielam dzīves mērķim, bet tā tas nav. Šī pieeja strādā jebkuram mērķim un tam iemesls ir FIZIKA. Kā teica ģeniālais Īzaks Ņūtons, objekti miera stāvoklī tā arī paliek miera stavoklī, bet objekti kustībā – paliek kustībā. Tas attiecas uz cilvēku tikpat lielā mērā kā uz krītošu ābolu. 2 minūšu likums stradā kā uz maziem, tā arī – lieliem mērķiem – dzīves inerces dēļ.

Kā tikko tu sāc kaut ko darīt, vieglāk ir turpināt to darīt.

Šis likums ir saistīts ar ideju par to, ka viss labais notiek tikai tajā brīdī, kā esi sācis darīt.

Vēlies kļūt par labu rakstnieku? Vienkārši uzraksti pirmo teikumu (2 minūšu likums) un pakāpeniski varēsi rakstīt arī stundu, divas.

Gribi sākt veselīgi ēst? Vienkārši paņem un apēd tieši tagad vienu augli (2 minūšu likums), un tu varēsi atrast sevī iedvesmu pagatavot garšīgus, veselīgus salātus.

Vēlies pieradināties regulāri lasīt grāmatu? Vienkārši ņem un izlasi jaunas grāmatas pirmo nodaļu (2 minūšu likums). Tu pat nepamanīsi, kā paskrien minūtes un esi izlasījis jau pirmās trīs nodaļas.

Vēlies skriet trīs reizes nedēļā? Vienkārši uzvelc krosenes un izej no mājas (2 minūšu likums) un tā tu ieliksi pamatu savam veselīgam ieradumam, tā vietā, lai apsēstos dīvānā un apēstu kārtējo čipsu porciju.

Divu minūšu likuma mērķis nav koncentrēties uz rezultātu, drīzāk uz procesu, kas noved pie rezultāta. Galvenā vērība tiek pievērsta startam. Vienmēr pats svarīgākais jebkura jauna ieraduma etaps ir SĀKUMS – un ne tikai pirmajā reizē, bet katru reizi – tāda ir secība.

Dari tieši tagad!

Protams, grūti apgalvot, ka šis likums strādās katrā konkrtētajā gadījumā. Taču pilnīgi noteikti var apgalvot, ka tas nekad nestradās, ja tu pat nepamēģināsi. Jo, lielākās daļas rakstu, kurus mēs lasām (tāpat arī video padomi) būtība slēpjas tajā, ka mēs vienkārši uzsūcam informāciju, bet ļoti reti to pielietojam praksē. Šo informāciju var un vajag izmantot tieši tagad.

Un tātad, ko no visa tā, kas tev ir un bija jāizdara, tu vari izdarīt tieši tagad – divu minūšu laikā?

Autors: Mihails Ļitvaks 

Tulkoja: Ginta FS