Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi

Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi.
Ar savu autentiskumu, ar savu neatgriezenisko pagātni, ar saviem zaudējumiem, ar savu nespēju izpatikt saviem priekšstatiem par skaisto, ar savām kļūdām, ar savu kaunu, ar savām sāpēm, ar savām vilšanām, ar savu sabrukumu, ar saviem nepiepildītajiem sapņiem, ar savām sāpīgajām emocijām, ar savu pieaugošo vecumu…
Mani mīļie, tas ir nežēlīgi grūti…

Lūk, kāpēc daudzi pat necenšas to izdarīt, un uzreiz ķeras pie aktīvas citu meklēšanas.
To meklēšanas, uz kuriem var novelt šo nenormālo darbu, bet pēc tam prasīgi atsekot tā izpildi: “Hei, draudziņ, tu kaut kā pārāk maz centies, saņemies, iemācies pieņemt manī visu, ko es pats nespēju pieņemt, izdziedini visas manas brūces, parādi man savu beznosacījuma mīlestību, glāb mani no manām bailēm, nomierini un izturi visus manus izlēcienus… savadāk es vilšos tevī un visiem izstāstīšu, kā man atkal nepaveicās!”
Tieši tā tas arī izskanētu, ja vien modē būtu patiesība par sevi nevis citu izģērbšana…

Taču tā nav modē.

Un tieši tāpēc no vientulības cieš nevis tie cilvēki, kuri vienkārši tajā iekļuvuši, bet tie, kuri nespēj sadzīvot ar sevi.
Bet tie, kuri sadzīvo ar sevi, būtībā var sadzīvot ar jebkuru, ja vien paši to vēlēsies.
Nē, viņi nav kļuvuši ideāli. Taču viņi prot visu to, ko tie, kuri NEsadzīvo nespēj izspiest no citiem, pa ceļam nogalinot visu, uz ko balstās savstarpēja interese.

Laimīgām attiecībām nav deficīta.
Tas piemīt tikai nelaimīgām.

Ļiļa Grad
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR PĀRAUGŠANU ATTIECĪBĀS

Dažkārt, kad viens cilvēks zaudē interesi par otru: to, kurš vēl vakar bija tuvs, kad šķiet, ka ir to pāraudzis, aizgājis savā attīstībā daudz tālāk, tātad ir pelnījis kaut ko labāku…

Mēdz būt arī tā.
Bet mēdz būt arī savādāk. Gadās, ka cilvēks savu attīstību ir pārvērtis gluži vai par egocentrisku procesu, kurā savā uztveres laukā pārstāj uztvert vēl kādu, izņemot tikai pats sevi.
Viņš ir tik ļoti uzskaņojies uz saviem iekšējiem radariem, ka svešas jūtas, pārdzīvojumi, sāpes, šaubas un pat mīlestība pret viņu, ir kļuvuši par kaut ko pašsaprotamu, garlaicīgu, tādu, kam nav vajadzīga ne uzmanība ne dzīva atsaucība.
Tad viņš sāk rūpīgi atsekot modernās robežas, cītīgi saskatīt iespējamo toksiskumu pret sevi, uztrenēt sevi ar visām iespējamajām praksēm, geštaltēt sevi, lasīt visdažadākās trendā esošās grāmatas, censties uzrakt savas bērnības traumas visnevainīgākajās situācijās, turēt aizdomās savus vecākus par pret sevi izdarītajiem noziegumiem un ieslīgt narcistiskajās ilūzijās tā, it kā viss grieztos tikai ap viņu un visi par viņu vien runātu… taču tādā veidā nemanāmi pārstāj būt godīgs pret sevi un to cilvēku, kurš nesaprašanā cenšas sagaidīt viņa atgriešanos.

Bet tas otrs patiesībā nemaz nav atpalicis attīstībā, nav kļuvis sliktāks vai blāvāks, nav ne nodevis ne aizvainojis, ne arī pārstājis mīlēt…
Un, iespējams, izaudzis ir tieši viņš, nevis tas, kurš viņu augstprātīgi nostādījis zemāk par sevi.
Izaudzis līdz dziļakai tuvībai, kura spēj pieņemt mīļotā cilvēka mētāšanos, viņa sevis meklējumus, viņa īslaicīgo atslēgšanos no tās saderības, kura tika radīta pirms tam.
Izaudzis līdz tam, ka nevajag censties noturēt otru ar histērijām, manipulācijām un spiedienu, bet klusējot atlaist…. jo tad, kad mīl, tad novēl laimi – ne obligāti, laimi kopā ar sevi.

Doties uz priekšu, attīstīties, pāraugt pagātni – tā protams, ir lieliska pieredze. Neviens jau nestrīdās.
Taču es esmu cieši pārliecināta, ka veselīga attīstība neieslēdz cilvēku tikai sevī un nesteidzas mīdīt kājām vakardienu: īpaši to, kur neviens viņu iepriekš nepazemoja, neizmantoja un nesacentās ar viņu.

Atrast sevi – tas ir brīnišķīgi, taču vai nav pārāk banāli to izdarīt, vienpusēji pakāpjoties uz tā cilvēka pleciem, kurš pret tevi ir labestīgs un pilns mīlestības?

Es nekādā gadījumā nevēlos teikt, ka jāpaliek kopā aiz žēluma vai pret savu gribu… protams, ka nē.

Durvis vienmēr un visiem ir atvērtas, lai kāds arī ko teiktu.

Es runāju par to, mani mīļie, ka ir viegli sajaukt patiesu attīstību un dvēseles pieaugšanu ar modernām spēlēm labākajās sevis versijās, kurās viss, kas vajadzīgs, ir vien nozīmēt sevi par labāko un sarīkot pretendentu atlasi tiem, kuri būs gatavi kopā ar tevi meklēt tādu milzīgu dārgumu.
Vēl tik jautājums, vai tādi vispār būs un, vai kopā meklēs?

Ļiļā Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai TU

Tu dzīvo nemierīgi un tev šķiet, ka tev pietrūkst kāda cilvēka. Tu vēlies atrast kādu, lai mīlētu un būtu laimīgs. Taču patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev trūkst, esi tu pats. Un kad tu būsi attiecībās, tajās vēl joprojām trūks viena cilvēka. Tevis.

Tev vajadzīgas lietas un tu izjūti to trūkumu: apģērba, mašīnas, aksesuāru.

Taču patiesībā tev vajadzīgs tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Kad tās visas ir, vēl joprojām trūkst tā, kam tās pieder. Trūkst tevis. 

Tu sapņo, ka piederēsi kadai kopienai. Labam uzņēmumam, skolai vai ģimenei. Taču, ja tu ceri, ka šī piederība uzdāvinās tev tevi, tu kļūdies. Ja neesi atradis sevi, tad piederībā sabiedrībai tev tomēr pietrūks viena cilvēka. Tevis.

Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti un ilgojies, esi tu.

Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš spēj atrast risinājumu, mierināt, uzjautrināt un sniegt interesi par dzīvi – arī esi tu. 

Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šīm jūtām – esi tu.
Tas gan nenozīmē, ka paliksi vientulībā, ka tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Taču tas nozīmē, ka tu pārstāsi būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāks pakļauties tev.

Un tad uzradīsies viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt. Tad atnāk mīļotie. Rodas kopienas.

Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj tai piedāvāt veidot sevi, bet dari to pats, tapēc, ka vienīgais cilvēks, kurš tavā dzīvē var atnest laimi – esi tu pats.

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Rackel Claire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete

sieviete vetra1

Tu vari uzvilkt trīs svārkus vienu virs otra, kaut visas kleitas pēc kārtas, taču nebūsi sieviete. Tu vari izaudzēt garus matus, apprecēties, garšīgi gatavot ēst, dzemdēt bernus un… nekļūt par sievieti. Tu vari no viņa emocionāli pieprasīt rūpes un uzmanību, bet vai tad tas padara tevi par sievieti?
Sākumā savā sirdī un pēc tam galvā atklāj savas aizvainotās un neapmierinātās mātes balsi, piedod viņai  un pēc tam kļūsti par savas dzīves saimnieci.
Pieņem savu tēvu un piedod to, ka nedeva tev to, par ko tu sapņoji.
Iemācies pati dot sev visu, ko vēlies un iemācies iztikt bez tā, ko gribi.
Lai kļūtu par karalieni, jāiemācās pabūt pelnrušķītei, mazgāt netīrās grīdas tur, kur tev ļoti to negribās. Iziet visus meistarības etapus, kas tev būs vajadzīgi tavā dzīvē.
Iemācīties mīlēt to, ko nīsti un neieredzēt to, ko it kā mīli.
Atvērt un ieiet savu Senču atmiņā, izdzirdēt viņu dziesmas un pieņemt viņu dāvanas, pabūt viesos pie senās Sievietes, kas sargā visa dzīvā līdzsvaru.
Tu simtām reižu notupsies ceļos un tikpat reižu piecelsies, dosies kosmosā un uzzināsi, kā skan īstas vientulības tukšums.
Un tad, kad sapratīsi un izzināsi visu to, dēļ kā esi atnākusi šeit, tu iemācīsies būt tu pati.
Peldēt, lidot, lēkāt, klaigāt, dziedāt un dejot.
Tu atklāsi sevī pašas avotu un tev vairs nebūs it kā bez gribas jāpeld no viena krasta uz otru, no viena vīrieša pie otra.
Tu kļūsi brīva un iemācīsies izvēlēties savas Dzīves straumes virzienu.
Un jebkura vētra ārpusē tev kļūs par stihiju deju, jo tu pati esi stihija. Tevī ir tūkstošiem dažādu izpausmju, seju, sajūtu un emociju, tu esi plūsma.
Sajūti, kā tas ir, atgriezt sev sevi.
Un tad, kad tu iznirsi no pašas dziļumiem, kad izjauksi kartību un sakārtosi haosu, un beidzot zaudēsi jebkādas cerības… tu to ieraudzīsi… To, kurš izgājis cauri ugunij un ūdenim, kurš lidojis un kritis, kurš tāpat kā tu ir piekusis, un kurš tāpat kā tu vienlaicīgi ir gan vājš gan spēcīgs.
Jums būs ko vien otram pastāstīt bez vārdiem…
Anna Bragina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu šeit neesi ar tukšām rokām

Tavas rokās1

Ja tu baidies zaudēt, tu vienkārši neesi vēl atradis sevi. Kad atradīsi – nomierināsies, jo dzīve ir uzbūvēta tā, ka mums nepieder nekas, ko varētu pazaudēt.
Zaglis ielien kabatā, vecums zog skaistumu, slimības – cilvēkus, pat zvaigznes slēpjas aiz mākoņiem, bet mēs pret to esam tik bezspēcīgi ar saviem cietumiem, likumiem, krēmiem, mikstūrām un teleskopiem.
Mēdz gadīties, ka bagātība atgriežas, cilvēki atkal atver acis, bet debesis kļūst gaišas, taču īpašuma tiesības ir tik iluzoras.
Dzīve ir vienkārša un skaista – tā nedod nekādus pienākumus un tai nav parādu. Taču tu šeit neesi ar tukšām rokām, tajās ir dzīva krava – mīlestība. Tā ir kā bērnībā ar aukliņu sasietie dūrainīši, nekad nepazūd, nepāriet. Kaut arī pravietojumi beigsies, valodas pieklusīs un zināšanas tiks atceltas.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Anastasiya Isaykina
Tulkoja: Ginta FS