Lai dzīvotu viegli un ar prieku

kimono

Pie mums ļoti izplatīta parādība ir “nebrīvā laika” kultūra – pārlieka aizņemtība ar nopietnu jautājumu risināšanu un svarīgām lietām. “Nav laika” skan kā tiesas spriedums. Vai arī otrs variants, uzsvērta nekānedarīšana un “muļķa laišana”. Nav svarīgi, vai tu strādā vai nodarbojies ar savām saimnieciskajām lietām, vai audzini bērnus, vai strādā dārzā – viss ir tik ārkārtīgi nopietni…. Savukārt nekānedarīšana ir medaļas otra puse – nespēja piecelties no dīvāna aspoguļo pilnīgu demotivāciju kustēties izvēlētajā virzienā – smagi un negaršīgi!

Uzdod sev sekojošus jautājumus:

– Kad pēdējo reizi tu nodarbojies ar SAVU LIETU (nejauc to ar savu ikdienas darbu) bez cenšanās pārdot sevi vai būt veiksmīgai?
– Kad pēdējo reizi tu devi priekšroku iekšējai atmosfērai nevis saprātam vai izdevīgumam?
– Vai tu sev atļauj neiejaukties dabiskajā lietu plūdumā?
– Vai tu sev atļauj būt vienkārši amatierim nevis profesionālim lietā, ko dari?
– Vai vari nebūt “personiska”: neizcelt sevi sarunā, neprezentēt, nerunāt par savām lietām, profesiju un problēmām?
– Vai tavās mājās ir sajūtami tava brīvā laika prieki?
– Vai tava uzvedība atspoguļo atbrīvotību un mieru? Vai arī tas kaut kur ir pazudis?
– Vai piekrīti, ka “īstā tu esi tur, kur ir tava interese?”
– Vai tev patīk sarunas, kas veicina prāta relaksāciju?
– Vai tu proti kolekcionēt iespaidus, kā akmentiņu pie akmentiņa savai sapņu mozaīkai?
– Kas tev ir vērtīgāk: saņemtais dāvanā vai pašas rokām nopelnītais?

Eleganta atpūta padara sievieti apmierinātu, sabalansē viņas iekšējo pasauli, dod viņai viedumu un sapratni par to, ka vīrietis, ģimene, darbs, ir tikai daļa viņas dzīves, bet, ne pati galvenā.

Pati galvenā un citiem apslēptā pieder viņai pašai, sieviete venmēr ir nedaudz te un nedaudz tur. Un tieši no turienes viņa atnesīs to svētību, ar kuru dalīsies ar vīru, bērniem, tieši tas viņu padarīs vērtīgu viņas darbā.

Taču mēs redzam tikai sevi, darba vai vīra neuzticības sagrauztu, saskrāpētu un atkarīgu, mums sāp, jo nav nekāda “drošības spilvena”, kas nostrādā pie spēcīga sitiena. Mēs protam būt sociāli aktīvas, bet vienlaicīgi arī dvēselē ievainojamas. Taču eleganta atpūta ir pavisam kas cits… Tai nepieciešams privātums un savs tuvais loks.

Diemžēl mēs esam audzinātas tā, ka tajā brīdī, kad problēma ar savu smagumu mūs nospiež pie zemes, mēs sākam “rakt vēl dziļāk” nemainot virzienu, nesaprotot, ka atrisinājums atrodas pavisam citā procesu norises izpratnes līmenī.

Piemēram, strādāt vari tad, kad tev ir sakārtota personīgā dzīve un tu pa īstam novērtē kvalitatīvu atpūtu, kas ļauj no darba noņemt atbildību par pašrealizāciju. Ka precēties vari tad, kad vienkārši esi laimīga un apmierināta un neesi atkarīga attiecībās ar vīrieti…. Ka nevar no darba un vīrieša pieprasīt neiespējamo: mēs ļoti vēlamies, lai darbs mums būtu hobijs par kuru dāsni samaksā, bet vīrs aizvieto mums trūkstošo komunikāciju, uzmanību un rūpes.

Japāņu kultūra pasaulei ir devusi šādas elegantas atpūtas lieliskus paraugus – tā ir ikebana, tējas ceremonija, kaligrāfija, dzejas rakstīšana, cīruļdziesmu klausīšanās, sarežģīta sieviešu tērpa kimono pareizu sakārtošanu, mēness gaismas baudīšanu… Tā ir savdabīga sievišķības skola, kura māca savienot sievietes emocijas un sajūtas ar realitāti, tas viss veido sievietes viedumu, māca kā būt mierīgai un nepiespiestai sarunā, kā būt tādai, lai vīrietim viņas klātbūtnē gribētos rīkoties, izrādīt savu gribu…

Šī atpūta ir atkarīga no paša cilvēka un apstākļiem, ar kuriem tas saskaras, ko viņš ņem rokās, uz ko skatās un paša noskaņojuma, kas tiek ielikts šajā procesā.

Mēs izšujam krustdūrienā, sēžot neērtā pozā, gatavojam svētku maltīti pilnīgā spēku izsīkumā, dejojam un dusmojamies uz sevi par to, cik neveikli izskatāmies, kaut ko zīmējam un dusmīgi izmetam neidevušos zīmējumu…. Šī nav eleganta brīvā laika pavadīšana, tā ir tā pati saspringtā izturēšanās, kas iezagās mūsu brīvajā laikā un pārvērta to par darbu.

Mēs svēti ticam, ka rezultāts paslēps mūsu padarītā darba neglītumus, mēs ticam, ka darba mīlestība vienmēr ir svēta. Taču eleganta atpūta spēj aizvākt šos “darba momentus”, rada plūsmas sajūtu un atgriež mūs pašām sev.

Šāda atpūta, ielikta sievietes uzvedības pamatā palīdz viņai atrast pareizos orientierus. Mājas dzīves organizēšana sievietei nav nekāds menedžments, loģistika vai darbs ar resursiem, bet gan dzīvs viņas attiecību ar pasauli audekls, krāšņa ģimenes attiecību telpa pašas mājās. Pareizs sievietes noskaņojums rodas apzināti, no pieskaršanās kaut kam skaistam, vieglam, nevis kaut kas, pēdējiem spēkiem no sava nomocītā organisma dienas gaismā izvilkts, kā veca avīze.

Marija Flero
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piekususi ir Dvēsele nevis ķermenis

dvesele22

Kad mums savas dzīves laikā ir jāpārdzīvo ļoti spēcīgs garīgs, emocionāls un pat fizisks stress, mūsu Dvēsele bieži var nonākt ārkārtēja noguruma stāvoklī, kas ļoti līdzinās depresijai, jo tai ir līdzīgi simptomi.

Un lai kā arī mēs censtos uzlabot garastāvokli, cenšoties pozitīvi domāt un koncentrēties uz daudz enerģiskākām domām un rīcību, mēs vienalga jūtamies izdeguši, un ir sajūta, ka atrodamies pašā lielākajā dzīves bedrē.

Iemesls, kāpēc tas notiek ir tas, ka mūsu Dvēselei ir vajadzīgs laiks lai izdziedinātos, tāpat kā salauztam kaulam ir vajadzīgs laiks, lai saaugtu. Un kaut arī Dvēsele nav redzama ar neapbruņotu aci (atšķirībā no salauztas kājas vai rokas), tās veselība un labklājība ir ļoti svarīga mūsu ķermeniskajam apvalkam un tāpēc mums pret Dvēseles dziedināšanu jāizturas tikpat saudzīgi, kā dziedējot ķermeniskās brūces.

Ja mēs ignorējam pazīmes tam, ka mūsu enerģija ir gandrīz beigusies, tas var izraisīt ārkārtīgi nevēlamas sekas, piemēram, hronisku satraukumu un pat depresiju.

Šeit minēsim 10 pazīmes tam, ka Dvēseles spēki ir izsmelti un tai nav enerģijas.

1. Viss, ko tu vēlies visas dienas garumā, ir atpūsties, atgulties kaut uz neilgu laiku.
No rīta ir grūti piecelties, visu laiku gribās piesēst, pagulēt. Miegs kļūst sekls un nemierīgs, bet sapņi arvien spilgtāki un murgi šķiet ļoti reālistiski.

2. Tu jūti sāpes visā ķermenī.
Vari sajust spriedzi, galvas reiboņus, sāpes kuņģī, redze var būt izplūdusi un bieži, bez jebkāda iemesla uznāk galvas sāpes.

3. Kad kāds jautā, vai tev viss ir kārtībā, tu pat nezini, ko viņam atbildēt.
Tu pat īsti nezini, ko šobrīd jūti. Zini tikai to, ka šobrīd ar tevi notiek kaut kas sarežģīts un dziļš, taču nevari paskaidrot, kāpēc tu jūties tieši tā, nevis savādāk, un vēl jo vairāk, kāpēc tu nespēj izkārpīties no šī stāvokļa.

4. Tu bieži jūties kā sašķēlies sīkos gabalos un absolūti dezorientēts.
Tāpēc, ka ir pazudusi Dvēseles un ķermeņa sinhronā saikne.

5. Pastiprinās visas emocijas – gan pozitīvās gan negatīvās.
Pēkšņi tu esi kļuvis par ļoti emocionālu cilvēku un vari pēkšņi sākt raudāt bez jebkāda redzama iemesla. Pēkšņas garastāvokļa maiņas kļūst ierasta lieta. Tu vari justies tā, it kā būtu pārpildīts ar mīlestību pret visu pasauli tik ļoti, ka tava sirds tūlīt, tūlīt pārsprāgs, bet jau nākamajā brīdī sajusties viens visā pasaulē.

6. Tev pastavīgi ir vieglas panikas lēkmes vai hroniska trauksme.

7. Tu jūties vientuļš, pat atrodoties starp draugiem.
Tu sāc šaubīties par cilvēkiem, kuri tev apkārt, domājot par to, vai viņi kaut ko ļaunu neperina, vai var viņiem uzticēties, un tāpēc komunicējot mēdz izlaist adatas, gluži kā ezis.

8. Tu izjūti rūgtumu, skaudību, dusmas, nožēlu attiecībā pret visu, kas notiek tev apkārt.
Lai arī tu esi ļoti līdzjūtīgs, piedodošs un rūpīgs cilvēks.

9. Tu pastāvīgi jūti vājumu un jebkura fiziskā aktivitāte tevi noved pie spēku izsīkuma.
Tev pastavīgi trūkst enerģijas fiziskajām aktivitātēm, bet sporta zāles apmeklēšana vairs nesagādā nekādu prieku – tā parvēršas smagā, nogurdinošā darbā.

10. Tu ļoti bieži jūti bailes un nepārliecību par paša nākotni.
Dažkārt tu jūties tik ļoti izsmelts un iztukšots, ka tev vienkārši gribās savākt mantas un aizbraukt kaut kur tālu tālu, kur tu varētu sākt dzīvi no sākuma. Tev vairs absolūti nav interesanti nodarboties ar to, kas agrāk tev sagadāja prieku.

Ja tu jūties tieši tā, tas nozīmē, ka pienācis laiks pirmajā vietā nolikt savas intereses un parūpēties par savu Dvēseli. Pacenties pēc iespējas vairāk atpūsties, izslēdz telefonu, datoru un televizoru un dari tikai to, kas sagādā tev prieku – vai tas ir tavs hobijs, vai sarunas ar draugiem.

Pacenties savās iekšējās sarunās izvairīties no negatīvām tēmām. Pārstāj sevi kritizēt un pazemot. Papraktizē enerģijas balansēšanu.

Kad tu iemācīsies biežāk pievērst uzmanību tam, kā jūtas tava Dvēsele un ko tā vēlas, tu pamazītiņām novērsīsi savā dzīvē to, kas padara tevi iztukšotu un nogurušu, tā vietā koncentrēsies uz pozitīvajām domām un to, lai izjustu dzīves skaistumu un rastu piepildījuma sajūtu un pozitīvo enerģiju.

Avots:  Клубер
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palēnināties…

paleninaties

Marusjai, kas reiz man iemācija apskaut kokus.

Pirms dažiem mēnešiem es sajutu nopietnu vajadzību palēnināties. Apzināti “nomest apgriezienus” un iemācīties savas dienas dzīvot mierīgāk. Pārstāt izmisīgi irties līkumos starp peldošajām koku atlūzām un, apturot airus, ieklausīties klusumā.

Dzīve savā dāsnumā atgādina izmanīgu tirgotāju – tā gatava notirgot zem letes dažādas kārdinošas mantas, lūrot aiz stūra, ar sev raksturīgo: “ei, panāc šurp, puis!”. Gribas gan tur, gan to, gan ar tiem, un vēl ietiniet man, lūdzu, šo. Nē, nebūs gana, nepietiks!

Palēnināties nozīmē reiz apsēsties ar zīmuli un bloknotu rokā, un noskaidrot, kas tad tev īsti šobrīd ir svarīgi, kas ir svarīgi perspektīvā un kas tik ļoti kārdina. Laimīgi cilvēki ir stipri savos sapņos, bet ne tajos, kas savai iekšējai lietošanai galvā, bet uz tiem, kuru piepildīšanu tev patiešām ir milzīga vēlme iet, skriet, peldēt, kārpīties augšup pa stāvu sienu, neskatoties uz karstumu, caureju un šauriem zābakiem.

Kad palēninies un ļauj aiziet vilcieniem, sadegt biļetēm, atpalikt no grupas un apmaldīties brīnumainā mežā, jēga atrodas zem papardes lapām, zem zaļajām sūnām, aiz koka paslēpušās lapsas skatienā. Kad vēl nav smieklīgi, bet nav arī bail. Tu mācies pateikt “nē” – un tajā pat brīdī iestājas tads dziļš un skaists klusums, kad var dzirdēt, kā no aira nokrīt ūdens pile un atsitas ūdenī, kā atbalsojas ieelpa un izelpa kļūst par migliņu, un kā brīnišķīgs sapnis par upi pārklājas miers, un straume tevi aiznes sev līdzi kā kafiju līdzņemšanai.

Palēnināties īpaši veselīgi ir tad, kad sāk trūkt spēka pretoties, un no vēlmēm ir palikušas  tikai dažas – gulēt, klusēt un, lai neviens netraucē.  Un nav vajadzīgas nekādas kustības un sajūtas, visu, ko varēji tu atstāji, kā ir, “processing error”. Pats kvēlākais sapnis – palīst gultā zem segas un gulēt, lai prāts nepaspētu izložņāt visus dienas laikā noglabātos iespaidus, atmiņas, bildītes – tas arī ir noguris, droši vien tāpēc arī sapņo kaut kādus murgainus sapņus.

Programma maksimums – vienkārši vakarā atgriezties mājās vienā veselā gabalā: neizšļakstīt sevi pa ceļam līdz galam, un neatsisties pret asiem stūriem.

Es sen jau to sapratu, ka tikai tad, kad tev ir spēks, tev ir arī uzmanība. Klausīties ar visu savu būtni, nevis pa ausu galam, iedziļināties būtībā, nevis “nobraukt pa virsu”, pažēlot, apskaut, noglaudīt, nevis pamest ierasto “viss paries”. Tāpēc, ka kopā ar “visu” pāries vēl kaut kas ļoti svarīgs – tava spēja ieraudzīt cilvēkos dzīvo. To, kas sāp un atbalsojas, kopīgu visiem, un nevis “sakiet, vai jūs kādu mīliet?” – “Nē, man slinkums!”.

Palēninājusies es atkal sajutu tirpas pirkstos no vēlmes fotogrāfēt. Es taču biju pārliecināta, ka to vairs nekad nedarīšu, ka neņemšu rokās kameru, ka neskumšu pēc bedrītem svešos vaigos un visuma acu zīlītēs, to kosmosu, kas atklājas brīdī, kad tu nospied slēdzi.

Palēninājusies es ievēroju, ka biežāk esmu sākusi apskaut cilvēkus, ievērot viņu dzimumzīmes, redzēt saikni. Tikties un atvērties bez bailēm par to, ka kaut kad un kaut kur atbalsosies. Galu galā, ir jāuzskata sevi par kaut ko ļoti īpašu un svarīgu, lai pārdzīvotu par to, ka var ciest mana reputācija. Bet es? Vai tad es esmu tāda? Es esmu bulciņa 🙂

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ko darīt, ja neko negribas darīt?

lacims ziemas miegs

Šorīt piegāju pie savas mašīnas un ieraudzīju, ka priekšējā riepa ir tukša. Nācās atcelt tikšanos un citas savas darīšanas. Atgriezos mājās ar skaidru nolūku beidzot iztīrīt māju. Un atkal problēma. Ūdens atslēgts. Tad nolēmu vispār neko nedarit. Nedarīšu! Negribu!

Pazīstami? Janvāra beigas un februāra sākums jau izsenis skaitās visdepresīvākie mēneši. Svētki pagājuši, iztērētā nauda nez kāpēc atgriezusies pikantas riepas uz vēdera izskatā. Uz ielas auksti, slideni un skumji. Svētā Valentīna diena šoreiz neatnesa ne ceļojumu uz Maldivu salām, ne zelta ķēdīti. Un kas vēl astotajā martā!?

Īsāk sakot, skumji! Pat gribēt neko vairs negribās. Saldumi apnikuši, bet atlaides veikalos vairs neiedvesmo. Intensīvi treniņi nogurdina. Jatras kompānijas – tracina. Bet neskaidrās nākotnes vīzijas reāli biedē. Un absolūti vienalga, cik tev gadu – 40, plus – mīnus.

Kā dzīvot tālāk? Tā gribās pavasari!

Ai, vispār neko negribās!

Un, ja es jums teikšu, ka tas nav slinkums, bet normāls stāvoklis, jūs noticēsiet?
Gribu jums atgādināt, ka mēs visi esam dzīvnieki. Lai arī civilizēti un organizēti. Paskatieties uz jauku zvēriņu murkšķi. Viņš šajā laikā guļ un ne par ko neuztraucas. Un lācis? Tas neatsaucas uz aicinājumu – celies, rīkojies! Tas apaudzis ar tauku kārtu mierīgi guļ un nekādi smūziji to neinteresē.

Un ziniet, kāpēc? Viņš uzkrāj spēkus. Viņu pat labs personības izaugsmes treneris neuzcels un nenomotivēs. Neiekārdinās ar bezmaksas pirmo treniņu-konsultāciju un muciņu medus dāvanā. Bet savu fitnesa treneri viņs visdrīzāk apēdīs, ja tas viņu pamodinās.Un uzmundrinājumi, līdzīgi: celies resnā pakaļa, atspiedies, rīt jau būs par vēlu – nenostrādās. Ja nu kādam ir labi, tad tās ir dzērves. Tās tagad siltajās zemēs. Bet tas nav mūsu stāsts…

Tāpēc atpūtieties un krājiet spēkus! Tiem, kas neguļ, ir lieliska iespēja atslābinātā stāvoklī padomāt par sevi. Ieklausīties sevī un saprast, ko gribas un ko negribas. Uz ko koncentrēties un, ko atmest. Un tiem, kuri izmantos šo iespēju, ir priekšrocība pretēji tiem, kuri steigā ķers un grābs un mēģinās atrast sev pielietojumu, cenšoties aizmukt no ziemas skumjām.

Un, ja negribas neko darīt, nedariet! Es tā domāju.

Organismu neapmānīsi. Kad tas grib ēst – tad noteikti dod jums ziņu. Kad grib atviegloties, arī atgādina par sevi. Un, ja neko negrib, tad izdzirdiet šo signālu!

Taču tad, kad uzspīdēs pirmie pavasara saules stari – laiks darboties. Un tad pa taisno uz tā ceļa, ko izvēlējāties, tikai ne tur, kur acis rāda.

Bet riepu es piepumpēšu rīt. Un sakopšu māju. Ja sagribēšu.

Autors: Jeļena Kļimenkova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS