Ekharts Tolle. Par personīgo atbildību

Kāds no semināra dalībniekiem uzdeva jautājumu:
– Mani uztrauc mana atbildības sajūta. Protams, es ikdienā cenšos būt atbildīgs par sava ego izpausmēm, taču dažkārt domāju par planētas nākotni, par cilvēces evolūciju un mani pārņem spēcīga atbildības sajūta par notiekošo. Gribētos saprast, kā būt ar šo sajūtu?

Meistars atbild:

– Būt atbildīgam… Nav vienkārši vārdu salikums! Tas nozīmē “atbildēt par” un atbildēt uz”. Par ko mums pirmkārt būtu jāatbild? – Par savu apziņas stāvokli.
Tieši apziņas stāvoklis nosaka to, kādu pasauli sev apkārt radām.
Tu esi cilvēce. Ne abstrakta, ne kā koncepcija, bet cilvēce kā Esības izpausme konkrētā formā. Tu esi cilvēce.
Galvenā cilvēka atbildība ir būt atbildīgam par savu apziņas stāvokli, jo tieši apziņas disfunkcija rada disfunkciju ārpasaulē.
Ar vārdu “ārpasaule” es saprotu cilvēka radīto realitāti, kas iekļaujas jau eksistējošā planētas Zeme esībā, kura savā potenciālā radīta kā paradīze, kā tīrs dārgakmens, kā pārsteidzoša saprātīguma iemiesojums, – un mēs esam tās neatdalāma daļa.

Esība iet cauri kārtējam starpposmam. Un katrs starpstāvoklis ir problemātisks, tas var iet pa vienu vai citu ceļu. Tavs apziņas stāvoklis nosaka, kādu pasauli tu radi, kādas darbības veic un kādas tam ir sekas.

Mans mērķis ir norādīt galveno NElabklājības iemeslu.
Dzen filosofijā to sauc par “prāta vājumu”.
Tūkstošgadu vēsture mums rāda to, cik dziļa disfunkcija mīt cilvēka prātā. Ja mēs neizmainīsimies, tas mūs iznīcinās. Planēta, iespējams, izdzīvos, jo tai ir neizsmeļams pašatjaunošanās resurss.
Ko darīt? – Pirmkārt uzņemties atbildību par savu apziņas stāvokli. Tieši tagad. Par to ir visa mācība. Kāds ir mans apziņas stāvolis šeit un tagad, šobrīd? Vai es ģenerēju viesuļus, konfliktus, vai nodaru ciešanas sev un apkārtējiem, vai es radu iekšējos netīrumus, vai es saduļķoju skaistumu ar savu nerimstošo haotisko domu plūsmu, kas rada vien negatīvas emocijas? Rezultātā izveidojas vesela iluzora būtne ar nosaukumu “es”.

Kļūt atbildīgam nozīmē PAMOSTIES. Daudzi pat nezin, ka var uzņemties atbildību par notiekošo, viņi nesaprot, kāpēc tev tas ir tik ļoti svarīgi!

Taču tie, kuri sapratuši, – no jums sākas pasaules pārveidošana. Jūs jūtat, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Jūs vēlaties ieraudzīt, kā tās iemiesojas. Taču pāri visam ir nevis “ko tu dari”, bet “kas tu esi” – tātad tavs apziņas stāvoklis. Viss tālākais izriet no tā. Pirmkārt ir vajadzīgas pārmaiņas, kas transformē apziņas stāvokli. Tā ir tava atbildība.
Ir dīvaini gaidīt, kad visa pasaule atradīsies šajā līmenī. Pietiek ar to, ka tu uzņemies atbildību, zinot, ka miljoniem cilvēku turpina dzīvot neapzināti un redz ļaunumu, kas pilnībā mīt tikai citos. Ļaunumu rada citi! Un pasaule pārvēršas par ienaidnieku. Atbildību uzņemas tikai tie, kuri pacēlušies virs šī. Savukārt tie, kuri turpina neapzinātu eksistenci, nesaprot, ko dara (tā teica Jēzus, kad to piesita krustā) un tas nozīmē, ka tie atrodas neapzinātu domu plūsmas varā un tos pilnībā ir sagūstījuši neapzinātības spēki.
Cilvēki nezin, ko dara. Kā viņi var par to būt atbildīgi? Viņi nezin, kas ir atbildība, viņi pat nepārdzīvo par savas neapzinātības sekām… un tādējādi rada un rada jaunas ciešanas ārpasaulē.
Taču gala rezultātā ciešanas ir uguns, kurā sadeg ego (gan kolektīvais, gan individuālais). Šis ceļš ir ilgs un lēns. Sāpīgais atmošanās ceļš. Ceļš, kurā ciešanas aizvien pieaug. Planēta ir spiesta pieciest šo laikā izstiepušos procesu. Un, ja šis kurss nesaīsināsies, es ļoti šaubos, vai Zeme atļaus cilvēkam turpināt šīs apmācības vēl uz piecsimts, divsimts vai kaut uz simts gadiem.
Lūk… Bet jums šobrīd par to visu ir jāatbild!

No Ekharta Tolles lekcijām
Foto: Adi Perets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atmodusies Mīlestība pieprasa tevi visu pilnībā

– Mīlestība nemeklē un neatrod, tā tikai gaida to dienu, kad tu būsi gatavs tai atdot sevi visu.

Tu kļūsi kā pavasara dzīvības koks, kuru vakar vēl nevarēja pamanīt starp visiem pārējiem, bet šodien pēkšņi tas viscaur iemirdzējās krāšņu ziedu vainagā.

Jā, atmodusies Mīlestība pieprasa tevi visu pilnībā. Tu nespēsi savā Dvēselē atrast vietu, kurā nebūtu tavas Mīlestības. Bezgalībai vajag bezgalību.

Mīlestība nerada labo, bet labais vairāk par visu dievina uzplaukt tās auglīgajos zaros.
Mīlestība nesagrauj ļaunumu, taču ļaunums pats zaudē sevi, kad satiekas aci pret aci ar tās nesagraujamo vienotību. Ļaunums mīt tajos posmos, kas paši sevi sadalījuši. Taču tieši tāpat, kā gaismā nav tumsas, tā arī absolūtā Mīlestības vienotībā nav ļaunuma. Var būt tikai ēna, pustonis, kas piedod mirdzumu tam, kam jābūt īpaši spilgtam.

Tāpēc arī tavai Mīlestībai nevar būt daudz vārdu. Kas vienotībai dod citus vārdus, izņemot vārdu “Mīlestība”, tas nezina, par ko runā.

Putni zina, ko runā.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā atmodināt otru?

– Vai iespējams cilvēku “atmodināt”, lai viņš kļūtu apzināts? Kā atmodināt otru?

– Priekš kam?

– Vēlot otram labu…

– Vai arī, lai otrs atbilstu tavām vēlmēm un gaidām?

Kad tu pieņem cilvēku tajā attīstības līmenī, kurā viņš šobrīd atrodas, tas nozīmē, ka tu esi apzināts. Un fakts, ka tu pieņem, liecina par tavu apzinātību. Tavā apzinātībā ikviens ir potenciāli apzināts, un katram no viņiem ir savs ceļš un laiks.

Daudzi cilvēki man jautā: Es cenšos, stradāju ar sevi, mācos, attīstos, bet mani tuvinieki mani nedzird? Ko man darīt? Un šo jautājumu es dzirdu arvien biežāk.

Un tad man ir pretjautājums: Kā tu zini, ka Tavs dēls, kurš šobrīd izlaidies guļ dīvānā, savos 33 gados nekļūs par varoni? Vai tu skaidri vari pateikt, ka tā būs vai nebūs? Nevari?

Dažkārt cilvēks iet savu pieredzes uzkrāšanas ceļu un tad pēkšņi viņā kaut kas ir nobriedis un viņš pēkšņi pamostas. Tev šķita, ka viņš guļ un neko nedzird un nedara, taču tu nevari šos procesus kontrolēt, jo tie nepakļaujas cilvēka prātam. Mēs nevaram vērtēt: šis ir apzināts, bet šis – neapzināts. Nav tāda vērtējuma. Un netici tam, ka tāds ir. Tās visas ir prāta ilūzijas un izdomājumi.

Tev šķiet, ka tavi radinieki tevi nedzird? Jā, prāta līmenī, iespējams, nedzird, bet sirds un dvēseles līmenī viss jau ir sadzirdēts. Taču ir nepieciešams vēl kāds ceļš, lai sadzirdētais pārietu apziņas līmenī, lai tas integrētos, tad viņi būs sadzirdējuši un paši pie tā nonāks.

Un nevajadzēs tev viņus macīt un dot viņiem padomus, jo, ja tā ir ģimene, tā ir vienota sistēma. Ja viens šajā sistēmā plānveidīgi attīstās, viņš nodod informāciju visai dzimtas sistēmai – katram tās dalībniekam. Un tāpat kā lampiņas jaungada eglītē, viss saslēdzas un izveido krāšņas gaismas virtenes. Un visi viens otru saprot.

Taču, ja viens lepni paziņo: es esmu pamodies, bet jūs neesat un tāpēc mani nesaprotat, tad notiek īssavienojums un lampiņas neiedegas.

Tāpēc tad, kad mēs sevi apzināmies, mēs ļaujam apzināties arī citiem. Un varbūt pat notiks tā, ka tie, kuri šodien šķiet neperspektīvi, rīt kļūs par taviem skolotājiem.

Tāpēc mazāk domā, vairāk jūti!

No Sergeja Fiņko intervijas kanālam Время Открыть

Tulkoja: Ginta Filia Solis

ATMOSTIES

Lielās un svētītās Dvēseles, kas atnākušas vīriešu un sieviešu ķermeņos, vispirms mēklējiet Mīlestības Gara izpausmi savās sirdīs.

Lai pārtrauktu karu, mums nepieciešama Atmoda Realitātē. Bet realitāte ir tā, ka Garīgais Spēks, kurš mūs radījis, caur mums var darboties tikai tad, kad esam garīgi Atmodušies. 

Kā mēs varam zināt, ka Atmošanās ir notikusi?

Ja dzīvojam bailēs par savu nākotni, naidā, dusmās, raizēs un trauksmē, ja vēlamies kļūt materiāli arvien bagātāki un kaut ko iekarot, jā esam sīkumaini un aizvainoti – tātad mēs guļam.

Ja esam mierpilni un līdzsvaroti jebkuros apstākļos, ja mums pietiek pacietības, drosmes un mīlestības  spēka iziet cauri visam, kas izpaužas mūsu karmiskajā audeklā – tātad esam atmodušies.

Atmostieties un iepazīstiet sevi kā Dieva radību, kura jau sākotnēji ir apveltīta ar sava Radītāja spēku un skaistumu!

Zinot sevi, jūs apvienosieties un savienosieties tikai ar tiem, kas atbilst jūsu dabiskajai būtībai, lai radītu harmoniju un paplašinātu Gaismu.

Viss, kas neatbilst jūsu dabiskajai būtībai, izraisīs pretestību, naidu, vardarbību, vēlmi iegūt, valdīt un iekarot, tātad novedīs pie kara.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu atmosties

Kad tu atmosties, tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nevari sevi mierināt
ar vecām pasakām par labo un ļauno,
(nomierināt sevi ar pozitīvās domāšanas palīdzību).
Apzinātības Gaisma 
vairs nevar tikt izslēgta.

Tu vairs nevari no sevis paslēpties. Nav kur paslēpties.
Tu dzīvo autentisku dzīvi.
Un tu jūties daudz DZĪVĀKA
kā jebkad agrāk.

Tava  caurlaidības spēja ir bezgalīga… Viss plūst caur tevi: 
sākot no visdziļākā izmisuma līdz pat pašam pacilājošākajam priekam.

Taču atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs neesi kara stāvoklī ar to visu.
Tu ļauj visām sajūtām un straumēm plūst caur tevi un līt pāri malām.
Tu nenosodi un necenties
atbrīvoties no šīm sajūtām.
Tu esi to māte, to svētnīca.

Tu vairs nevienu nevaino.
Tev vairs nav fiksētas identitātes.
Raugoties no Zemes prāta viedokļa
tu vairs nezini, kas tu esi.

Un, neskatoties uz to,
tu to zini daudz dziļāk kā jebkad agrāk.

Tu esi DZĪVA.

Tu esi Pati Dzīve, kas nav nošķirama no zvaigznēm,
galaktikām, mēness, ziediem un kokiem…
Dažkārt šī brīvība liek galvai noreibt.
Kā no jauna piedzimstot
ik mirkli…
Kā miršana ik minūti,
ik dienu vecajām ilūzijām un cerībām…

Tu redzi: realitātei, kas bezgalīgi plūst, nav cēloņu.
Tu dzīvo pilnīgā drošības neesamības punktā:
un nav aiz kā aizķerties.
Neviena koncepcija neatnesīs komfortu nogurušajam prātam.
Un tomēr dziļi mugurkaulā tu jūti pašu varenāko visas pasaules drošības veidu.
Tu jūti pašas Esības drošību. Tu zini, ka vienmēr vari
uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja
tā ir pilna sāpju un līdzinās ellei…

Tu sev nenosauksi par “apgaismoto”…
tu nedomāsi, ka tu
ar kaut ko esi labāka par citiem,
tu vairs pati sev nemelosi
par to, ka ir atbildes.
Tu vairs par sevi vispār skaļi nerunāsi, tāpēc, ka
pati esi vislielākā ilūzija…
Tas tagad ir tik viegli,
viegli būt šeit un tagad.

Taču tas arī ir diezgan sarežģīti, jo tava vecā realitate ir sabirzusi miljons sīkos putekļos,
bet vecā sardze ir aizgājusi.
Un tu esi trauks visiem Pasaules priekiem un bedām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka
tu visu to kontrolē.

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtai Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi sveša uz šīs Zemes, kad tu sevi zini kā Mīlestību un Gaismu
skaidrāk kā jebkad agrāk. 

Tas nemaz nav tik vienkārši – redzēt cilvēkus,
aizmirsušus tik daudz ko sev apkārt.

Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties
sistēmās, kuras sola
tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā.

Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.

Tu nevari būt pilnībā atmodusies, pilnībā nenomirstot vakardienas sapņiem.
Neviens nevar dzīvot Dzīvs, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.

Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā,
kuri iet šo biedējošo
un aizraujošo ceļu.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zvans pie durvīm

durvis gaisma

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

Dzīve ir tējas tase

tejas tradicijas7

Lai baudītu tēju, ir pilnībā jāatmostas.
Tikai apzinoties tagadni, tu vari savās rokās sajust tasītes siltumu.
Tikai tagad – šajā brīdī tu vari baudīt tējas aromātu, garšas nianses un izsmalcinātību.
Ja domāsi par pagātni vai uztrauksies par nākotni, tu palaidīsi garām šo tējas baudīšanas pieredzi.
Tu skatīsies uz tasi, bet neievērosi tajā tēju.
Dzīve ir tieši tāda pati.

Ja tu neesi pilnībā klātesošs tajā,
Tā paies garām.
Tu palaidīsi garām sajūtas, aromātu, krāsas un dzīves skaistumu.
Tev šķitīs, ka tā izslīd no rokām.
Pagātne ir beigusies. Mācies no tās un atlaid.
Nākotnes pat vēl nav.
Kal nākotnes plānus, taču netērē savu laiku raizēm par to.
Raizes par nākotni ir bezjēdzīgas.

Kad tu pārstāsi rakņāties tajā, kas jau ir noticis,
Un raizēties par to, kas vēl nav noticis,
Tikai tad tu varēsi būt šeit un tagad,
Un izbaudīt prieku par dzīvi.

Autors: Tit Nat Han “Tējas tase”
Tulkoja: Ginta FS