Mans milzis

Katrā no mums snauž milzīgs spēks, kas spēj izmainīt visu dzīvi. Vajag vien to atmodināt, pacelt augšup un ļaut darboties.

Viens no veidiem kā atmodināt šo iekšējo milzi ir PATEICĪBA. Vajag būt pateicīgam no paša atmošanās brīža.

Aug tas, par ko savā dzīvē esam pateicīgi, par ko domājam, uz ko koncentrējam savas domas. Šis likums darbojas ikvienam cilvēkam, jebkurā pasaules malā. Tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kļūst nozīmīgs. Visa pamatā ir prāta darbs. Prāts pievelk to, uz ko tas nomērķēts.

Mums tas jānovirza uz labām, gaišām lietām, savādāk prāts pats atradīs kam pieķerties, un par to mēs nemaz nebūsim priecīgi. Ka izskatās prāts? Prāts ieņem tā objekta formu, kuru viņš šobrīd iedomājas.

Pateicība ir tilts no trūkuma pasaules uz pārticības pasauli – kā iekšējo, tā ārējo.

Pateicība dod spēku, entuziasmu dzīvot un spēju saskatīt brīnumus katrā dienā. Tā atklāj mūsu potenciālu, ļaujot saskarties ar milzīgo snaudošo spēku mūsos.

No Romāna Kočetova lekcijas “Atmodini sevī milzi”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maģija ir it visā

cels6

Ik dienu katrs no mums dod sev solījumus kļūt labākam.
Atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar sportu, nenervozēt par sīkumiem, novērtēt savus mīļos. Bet pienāk rītdiena… un brīnumi nenotiek.
Mēs esam raduši dzīvot gaidās, spēlējoties ar ego uzvaru un zaudējumu periodos, aizmirstot par savu sūtību.
Apzināšanās atnāk tikai tad, kad esam zaudējuši ko lielu. Kad iekšējais “Es” atrodas kritiskā disonansē.
Bezizejā, kad prāts vairs nav spējīgs analizēt, tu sper soli bezdibenī un piespied nostāties uz pārmaiņu ceļa, jo vairs neesi spējīgs sadzīvot ar sevi.
Un atmosties.
Un dzīve izklājas gluži ka pasaules karte.
Un tu atkal dzirdi savu ķermeni, viegli un ar prieku dari jaunas lietas un smejies par sava ego centieniem tevi paverdzināt.
Arvien retāk atceries pagātni un fantazē par nākotni. Izdzīvo katru mirkli šeit un tagad.
Vai augsta ir tāda atmošanās cena? Tā cena ir piedošana sev un sevis pieņemšana.
Jo atskatoties atpakaļ, tu skaties nevis ar acīm, bet Dvēseli uz pagājušo un saviem tuvajiem – ar kādu jūs izradījāties gluži atšķirīgi, kāds bija tavs skolotājs un tev bija tā laime dzīvot kopā ar viņu katru dienu.
Atmodies tu vēlies pateikt viņiem no sirds “pateicos tev” un izdzirdēt “es tev piedodu”, lai viegli atbrīvotos no šīs nastas.
Taču pēc neskaitāmiem centieniem būt sadzirdētiem, tavi skolotāji ir zaudējuši ticību tev un aizgājuši savu ceļu.
Tu kliedz “es atkal dzīvoju”, bet atduries klusumā, jo viņi zin, ka vārdi ir tikai veids kā sasniegt mērķi.
Un tavā beznosacījumu laimē atkal uzrodas sāpju brīži.
Tad tu piepildies ar šo klusumu un nolem savas sāpes izdzīvot vienatnē, izdarot to, uz ko agrāk nebiji spējīgs.
Un tas nenozīmē uztetovēt tetovējumu, noskriet maratonu vai izlekt ar izpletni.
Arvien dziļāk – sākt savu ceļu, aiznest savu sāpi un apglabāt to pasaules malā, lai būtu gatavs jau apzinātiem kopīgiem ceļiem.
Tu cieņpilni kā karavīrs pieņem, ka šis solis vai nu fundamentāli jūs apvienos, vai arī jūsu ceļi šķirsies, jo tavs patiesais skolotājs vienmēr ir blakus un tu to jūti.
Tu mugursomā iebāz savu nepiedošanas nastu un ar apburošu smaidu atceries viņa teikto frāzi:

“Zini, ar ko atšķiras brīnums no maģijas? Brīnumu nav, bet maģiju radām mēs paši – paskaties apkārt – maģija ir it visā.”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atmošanās mēdz būt sāpīga

maska1

Man šķiet, ka agri vai vēlu katra cilvēka dzīvē iestājas moments, kad viņš saka sev un apkārtējiem: “Viss, es vairs nespēju tēlot! Un negribu to darīt!” Ja apzināti ienirsti sevī un izvēlies pa īstam iepazīties ar to, kas tevī, maska nokrīt ātri. Bet, ja izvēlies spēlēt (ne tāpēc, ka tev ir interesanti un jautri, ne aiz mīlestības pret dzīvi, bet tāpēc, ka šī iekšējā pasaule izradās tik ļoti sveša un ir bail izlaist to virspusē), tad patiesība agri vai vēlu sāk lauzties uz āru. Labāk gan ātrāk, tāpēc, ka vēlāk būs ļoti sāpīgi.

Vēlu un sāpīgi, tas ir tad, kad pēc 10-15 laulībā nodzīvotiem gadiem atklāj, ka nepazīsti sevi, nepazīsti to, kurš dzīvo tev blakus, vienā dzīvoklī, ka vairāk nevēlies dzīvot ar to, ar kuru tev ir kopēji bērni.

Kad, būdams jau nobriedis, saproti, ka tavā vietā tavu dzīvi nodzīvojis kaut kāds nepazīstams cilvēks, kurš tā arī nav uzdrošinājies kļūt par to, ko sapņojis….un tas viss tā, it kā – ne tu.

Kad pēc pilnas programmas esi nospēlējis labā puisīša vai meitenītes lomu, radījis ģimeni – par prieku mammai un tētim, iestājies tajā specialitātē, kuru viņi tev noskatījuši un nomācījies vajadzīgos gadus, lai pabeigtu mācību iestādi ar zelta medaļu, un tad saproti, ka neviena no šīm vēlmēm nav bijusi TAVA.

Kad ilgus gadus esi baidījies aiziet no turienes, kur tevi pazemo, nenovērtē, kritizē, apgriež tev spārnus, tikai tāpēc, ka svarīgi ir “ko teiks cilvēki?” Tas viss ir ļoti sarežģīti, taču visas šīs sāpes un pārdzīvojumi ir tā vērti, ja pēc tiem iestājas atmošanās.

Daudz sliktāk ir visu dzīvi nodzīvot maskā. Būt ģeniālam aktierim, un pēc tam beigt savu dzīvi pašnāvībā, jo nepanesama izrādās šī augstākā līmeņa izlikšanās. Būt pašam galvenajam un tajā pat laikā būt vienam, jo blakus nav nevienas labas sirds un drauga pleca. Būt bagātam un vienlaicīgi trūkumcietējam. Būt talantīgam, bet nedalīties ar tiem, kuri blakus. Būt pašam varenākajam, bet – ne mīlētākajam. Pavadīt gadus kaut kādās “svarīgās lietās”, un tā arī neiemācīties draudzēties, mīlēt, ticēt, uzticēties un būt ievainojamam. Nomirt, tā arī nesākot dzīvot.

Kāda jēga uzbūvēt milzīgu biznesu, ja tev nav mērķa ar to iepriecināt cilvēkus un sevi? Kāda jēga izveidot ģimeni, ja tev nav laika tiem, kurus šajā ģimenē esi sasaucis?

Kāda ir lielas naudas jēga, ja ar tās palīdzību tu uzvelc arvien vairāk un vairāk maskas, bet īsts vari būt tikai mazu mirkli, kad uz tevi neviens neskatās?

Kāda jēga līst valdībā, vai kāda uzņēmuma valdē, ja tev nav ne mazākās nojēgas un vēlmes uzņemties atbildību par cilvēkiem un viņu dzīves uzlabošanu un tev uzticētā objekta attīstību? Kas tu esi? Kāpēc tu esi šeit? Un uz kurieni tu ej?

Kad iekšā bango dusmu orkāns, kad rokas bezspēka nolaižas, kad jūties pazudis un nezini, ko tālāk darīt, kad gribas visu pamest un aizbēgt, kad lauz visas vienošanās un pievil cilvēkus, kad pārrauj visus sakarus un uzbrūc cilvēkiem, tu saproti, ka patiesībā viss sākās daudz agrāk – ne tagad.

Saproti, ka tev nav spēka ievērot visus noteikumus un pildīt vienošanās, un nebija tā arī agrāk, jo nebiji tiem gatavs. bet pieņēmi. Ne jau tu pieņēmi, bet tas, kura masku tu valkā. Nevarēji atteikties, jo ļoti ticēji, ka tas viss ir taisnība. Saproti, ka nav spēka piedot un mīlēt tos cilvēkus, kuri nodarījuši sāpes, bet turpini spēlēt un tēlot, ka esi piedevis un mīli. Ne tu piedevi un mīli, bet tas, kura masku tu valkā.

Tu nevari atzīties neizdzīvotajās sāpēs, jo ticēji, ka tev viss izdosies ātri un viegli. Saproti, ka saviem tuvākajiem ne reizi neesi izteicis savu patieso viedokli, jo zini, ka viņi no tevis gaida ko citu. Ne no tevis, bet no tā, kura masku tu valkā.

Ak! Ja fundaments ielikts aplam, tad kā tur labu māju uzcelt? Ja cilvēks nezin sevi, nezin neko par savām patiesajām vēlmēm un vajadzībām, nejūt savas robežas un nav nonācis līdz tām, nesaprot, kas ir tas, ar ko viņš varētu dalīties ar citiem cilvēkiem, tad kā var sanākt kaut kas skaists un kopīgs?

Un ja nu tas otrs cilvēks ir tāds pats?

Un tieši tā arī tiek būvētas ģimenes, uzņēmumi, valstis – ej nu saproti, kuram tasinība un kurš vainīgs un kur pazudis veselais saprāts.

Tieciet skaidrībā ar sevi, saprotiet sevi!. Nevajag tajā iestrēgt, taču būt skaidrībā par to, kas esi, ir ļoti vērtīgi. Tā ir patiesība un tūkstošiem cilvēku to pārbaudījuši.

Labāk noņemt masku un izrādīties ne tik ļoti pievilcīgam, cītīgi sevi aplūkot un padomāt, ko ar to visu var iesākt, nevis būvēt savu dzīvi (vai tiešām savu?), nenoņemot masku un, baidoties, ka kāds tomēr atklās patiesību: neatbilstību, un atstums jūs.

Esiet īsti tagadnē!

 

Autors: Dina Ričardsa

Tulkoja: Ginta FS