Decembris

Kad tu mizo mandarīnu, no tā mizas uz pirkstiem paliek lipīga, salda un aromātiska sula – tas ir decembris.

Kad noliec egles zaru, tā sveķi salipina pirkstus tā, ka vēl pāris dienas tie smaržos pēc skujām – tas ir decembris.

Kad zem kājām gurkst sniegs un sniegpārsliņas uz skropstām neizkūst un aiz loga nerimstas sniegputenis – tas ir decembris.

Kad tik ļoti domās gribas atgriezties bērnībā un atcerēties mīļus notikumus, pārskatīt vecās fotogrāfijas – tas ir decembris.

Kad biežāk gribas ko saldu, kad domā par dāvanām…. – arī tas ir decembris.

Decembris ir īpašs mēnesis.

Ļauj tam iekļūt tavā sirdī…

Ļauj tam vējā izdziedāt mīļās melodijas un ar sniegputeni aiznest atpakaļ bērnībā, sveču gaismiņām aizdedzināt sajūtas, bet saldumiem atgādināt par labestību.

Jegors Sidorovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot Mīlestībā

Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…

Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam…
Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam.
Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.

Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.

Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….

Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?

Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.

Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.

Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.

Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.

Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.

Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā?
Lai Viņa ir ar jums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums katram ir sava jūra…

rozelina

Es zinu, ka no dažām atmiņām gribas atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Aizmirst tās kā briesmīgu sapni. Taču mums katram ir tādas brūces, kuras ilgi nedzīst, asiņo un liek naktīs pamosties. Un nav jēgas panikot un meklēt pretsāpju zāles. Ir vērts nedaudz pagaidīt, kad laiks piemeklēs tev zāles. Katram tās ir citas. Vienam – jauna mīlestība, citam – bērns, bet kādam… kaut vai jūra. Reiz tu attapsies pie jūras un tā uz saviem viļņiem aiznesīs atmiņu sāpes. Mums katram ir sava jūra…

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Rozelīnas Farelas zīmējums

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūk, ko nozīmē “atlaist pa īstam”

atlaist visu

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.

Tas notika. Tava pasaule nokļuva zemestrīces epicentrā un sabruka. Neviens tevi par to nebrīdināja. Neviens neteica, ka var būt tik sāpīgi. Tas vienkārši notika un viss… Tomēr tu vēl joprojām esi šeit. Tu vēl joprojām centies savākt sevi pa gabaliņiem, vēl joprojām centies atjēgties pēc visa notikušā.

Cik laika pagājis kopš tā brīža? Mēneši? Gads? Varbūt pagājis jau tik ilgs laiks, ka tu jau esi aizmirsis, kurā brīdī pasaule tik ļoti izmainījās?

Zilumi un rētas pamazītiņām sadzīst. Un tagad tu gaidi to brīdi, kad atkal jutīsies kā vesela personība. Tu centies atlaist atkal un atkal… Tu centies atbrīvoties, lai dvēselē iestātos miers…

Kāpēc es jautāju tev: ko nozīmē atlaist?

Tu sēdi tumsā un ļauj atmiņai pakalpīgi piespēlēt tev atmiņas. Ļauj iekšējai balsij strīdēties ar tevi līdz aizsmakumam. Tu ļauj tai runāt līdz brīdim, līdz tā nesāk tevi mierināt.

To dienu atmiņu sīkas detaļas pielavās pastāvīgi un nemanāmi.

Sajūtot sāpes sirdī, tu krampjaini ievelc plaušās gaisu. Aizver acis. Nekas nepalīdz. Tu vel joprojām turi rokās sasistās sirds šķembas. Visu šo laiku tev nākas pielikt milzīgas pūles, lai kaut kur ietu, runātos ar kādu, turpinātu ēst, elpot un vienkārši dzīvot.

Tu esi salauzts un ļoti skaidri to jūti.

Paša dēmonu ēna izkropļo apkārtējo realitāti. Viņiem vajag apmierināt savas vajadzības un vēlmes. Kamēr tas viss notiek, tu vienkārši vēro. Tevi skauj neticība pasam sev, bailes un vainas sajūta. Atmiņa nepalīdz, drīzāk otrādi.

Turpini gaidīt. Gaidi līdz brīdim , kad visi šie dēmoni pārstās tev čukstēt. Pienāks diena, kad viņi piekusīs runāt. Viņi padosies un vienkarši skatīsies, kā no reizes uz reizi tu izdari izvēli turpināt dzīvot.

Gaidi, tāpēc, ka atlaist nenozīmē aizmirst. Atlaist nozīmē atcerēties, bet ar smaidu sejā.

Atlaist nozīmē atbrīvoties no vēcās ādas un zem tās ieraudzīt jaunu, atjaunojušos, tīru ādu.

Atlaist nozīmē mīlēt.

Mīlēt visus tos dēmonus un visas tās atmiņas. Mīlēt, līdz tie ieaijāti iemigs dziļā miegā.

Vajag mīlēt sevi kopā ar savu salauzto sirdi. Un nevajag gaidīt, kamēr tā sadzīs.

Atlaist nozīmē visām savām bailēm ļaut iznākt ārā gaismā. Izģērbt tās.
Uztvert tā, it kā tās būtu ievainoti dzīvnieki. Ļaut tām kārpīties un aurot, līdz tās neiznāks no savas noslēgtās telpas brīvībā. Tad tu spēsi tās ieraudzīt un stipri, stipri apskaut.

Atlaist nozīmē būt drosmīgam.

Būt tik ļoti drosmīgam, ka kļūt pašam sev par varoni. Tad tava pagātne pārstās ietekmēt tavu tagadni un gaišā nākotne pacietīgi gaidīs, kad tu to uzbūvēsi. Liec akmeni uz akmeņa, un soli aiz soļa.

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.​​​​​​​ 

Tad tu apzināsies, ka tavi iepriekšējie kritieni bija vajadzīgi tādēļ, lai tu atlkal spētu pacelties spārnos. Tikai šoreiz jau daudz augstāk. Lūk, ko nozīmē ATLAIST.

Lūk, ko nozīmē klauvēties pie durvīm, kas ved mīlestības pasaulē.
Klaudzināties atkal un atkal.
Avots: http://www.cluber.com.ua/lifestyle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atcerēties

rozhu lauks1

Vecais, gudrais ķīnietis gāja pa sniegotu lauku, kad ieraudzīja padzīvojušu sievieti, kas rūgti raudāja.

— Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.
— Tāpēc, ka es domāju par savu dzīvi: jaunību, skaistumu, kuru agrāk redzēju spogulī, un par vīrieti, kuru mīlēju. Dievs ir cietsirdīgs, ka devis spēju atcerēties. Viņš zināja, ka atcerēšos savas dzīves pavasari un apraudāšos.

Vecais, gudrais vīrs stāvēja laukā un uzmanīgi skatījās vienā punktā un domāja. Pēkšņi sieviete pārtrauca raudāt:

— Ko jūs tur redzat? — viņa jautāja.
— Rožu lauku, — atbildēja vecais, gudrais vīrs. — Dievs bija tik augstsirdīgs pret mani, ka deva man spēju atcerēties. Viņš zināja, ka ziemā es vienmēr varēšu atcerēties pavasari un pasmaidīt.

Autors: Paulu Koelju
Tulkoja: Ginta FS

Jautājumi, kas atbrīvos Tavu prātu

12063646_988696641202652_5991781369236823421_n

Šie 48 ir jautājumi, kurus katram no mums vajadzētu uzdot sev. Uz šiem jautājumiem nav PAREIZU vai NEPAREIZU atbilžu. Taču pareizi uzdots jautājums jau ir atbilde. Un tā ir ļoti liela māksla, uzdot pareizos jautājumus.

1. Cik gadus tu sev dotu, ja nezinātu savu patieso vecumu?

2. Kas ir sliktāk: ciest neveiksmi, vai tā arī nepamēģināt?

3. Ja dzīve ir tik īsa, kāpēc mēs darām tik daudz tā, ko mums nepatīk darīt un tik maz tā, ko mēs mīlam darīt?

4. Ja darbs ir paveikts, viss pateikts un viss izdarīts, kas bija vairāk – runu vai darbu?

5. Ja tev atļautu mainīt tikai vienu lietu pasaulē, kas tas būtu?

6. Ja laime kļūtu par nacionālo valūtu, kāds darbs tevi padarītu bagātu?

7. Vai tu dari to, kam tici, vai arī centies ticēt tam, ko dari?

8. Ja cilvēka vidējais mūža garums būtu 40 gadi, ko tu izmainītu savā dzīvē, lai nodzīvotu to maksimāli pilnasinīgi?

9. Cik ļoti tu kontrolē to, kas notiek tavā dzīvē?

Par ko tu uztraucies vairāk: izdarīt visu pareizi, vai darīt pareizās lietas?

10. Tu pusdieno kopā ar trim cilvēkiem, kurus tu cieni un augstu vērtē. Viņi sāk kritizēt tev tuvu cilvēku, nezinot, ka jūs draudzējaties. Šī kritika ir netaisnīga. Kā tu rīkosies?

11. Ja tu mazam bērnam varētu dot vienu vienīgo padomu dzīvē, ko tu viņam teiktu?

12. Vai tu varētu pārkāpt likumu, lai glābtu mīļoto cilvēku?

13. Vai tu esi redzējis neprātu tur, kur vēlāk ieraudzīji ģenialitāti?

14. Ko tu šajā dzīvē dari savādāk kā citi cilvēki?

15. Kā sanāk tā, ka tas, kas dara laimīgu tevi, nedara laimīgus citus cilvēkus?

16. Ko tu ļoti vēlējies izdarīt, bet tā arī neizdarīji? Kas tevi apstādināja?

17. Vai tu turies pie kaut kā tāda, ko tev sen laiks bija atlaist?

18. Ja tev piedāvātu uz visiem laikiem pārcelties dzīvot uz kadu citu valsti, uz kurieni tu dotos un kāpēc?

19. Vai tu spied lifta pogu vairākas reizes pēc kārtas? Vai tu patiešām tici, ka tas paātrinās lifta kustību?

20. Kas tu vēlētos būt: nervozs ģēnijs vai laimīgs muļķītis?

21. Kāpēc tu esi tu?

22. Ja tu varētu kļūt pats sev draugs, vai tu vēlētos sev tadu draugu?

23. Kas labāk: ja tavs labākais draugs pārcelsies dzīvot uz citu valsti, vai arī jūs dzīvosiet blakus, bet pārtrauksiet kontaktēties?

24. Par ko tu visvairāk esi šajā dzīvē pateicīgs?

25. Ko tu izvēlies: zaudēt visas savas pagātnes atmiņas vai arī nekad neiegūt jaunas?

26. Vai var panākt taisnību, nekad necīnoties?

27. Vai tavas vislielākās bailes ir kļuvušas par realitāti?

28. Tu atceries, cik ļoti biji satraucies pirms 5 gadiem? Vai tagad tam ir kāda nozīme?

29. Kādas ir tavas vislaimīgākās bērnības atmiņas? Kāpēc tās ir tādas?

30. Kuras tavas pagātnes atmiņas liek justies tev patiesi dzīvam?

31. Ja ne tagad, tad – kad?

32. Ja vēl neesi to sasniedzis, tad, ko tev zaudēt?

33. Vai tev ir bijis tā, ka esi ar kādu kopā, neko nerunā un pēc tam nolem, ka tā bija labāka saruna tavā dzīvē?

34. Kāpēc reliģija, kura slavina mīlestību, ir kļuvusi par tik daudzu karu iemeslu?

35. Vai ir iespējams nešaubīgi zināt, kas ir labi un kas – slikti?

35. Ja tev šodien iedotu miljons dolāru, vai tu pamestu savu darbu?

36. Ko tu vēlētos vairāk: daudz darba, kurš ir jāizdara vai arī maz darba, bet tādu, kuru tev patīk darīt?

37. Vai tev ir sajūta, ka šodiena ir bijusi jau daudzas reizes?

38. Kad tu pēdējo reizi sāki aktīvi darboties, vien zinot idejas uzmetumu, bet ļoti ticot tai?

39. Ja visi, ko zini, nomirs rīt, kuru tu apciemosi šodien?

40. Vai tu vēlētos mainīt 10 savas dzīves gadus pret pasaules slavu un pievilcību?

41. Ar ko atšķiras dzīve no eksistences?

42. Kad pienāks tas brīdis, kad tu beigsi domāt par riska pakāpi un sāksi darīt to, par ko esi pārliecināts?

43. Ja jau mēs mācamies no savām kļūdām, tad kāpēc baidāmies tās pieļaut?

44. Ko mēs varētu  darīt savādāk, ja zinātu, ka mūs nenosodīs?

45. Kad tu pēdējo reizi ieklausījies savas elpas skaņā? Un sirdspukstos?

46. Ko tu mīli? Vai pēdējās tavas darbības pauda šo mīlestību?

47. Par katru pēdējo piecu gadu laikā nodzīvoto dienu: vai varēsi atcerēties, ko darīji vakar? Un aizvakar? Un aiz-aizvakar?

48. Lēmumus pieņem šeit un tagad. Jautājums: vai tos tu pieņem pats, vai arī kāds tos pieņem tavā vietā?

Avots: «Сознание Новой Волны»

Tulkoja: Ginta FS