Par civillaulību

sieviete vīrietis

Kārtejā neērtā tēma. Šis būs psihologa Aleksandra Šahova viedoklis. Iespējams, kādam pārim tas lieti noderēs.

Civillaulība – tas ir tad, kad sieviete uzskata, ka viņa ir precējusies, bet vīrietis – ka viņš ir brīvs.Man ļoti žēl sievietes, kuras dzīvo neoficiālā laulībā un pēc statistikas datiem tādu ir apmēram 46%.

Es paskaidrošu, kāpēc vīrietis neprecas un parekomendēšu veidus, kā to izmainīt. Jūs vēljoprojām cerat, ka tas notiks pats no sevis? Cerība nav stratēģija. Ģimenes laime ir jābūvē.

Un tā, viss sākās romantiski. Vai arī – ne pārāk. Viņš tev patīk. Vai – ne pārāk. Bet tā vai citādāk, tu piekriti dzīvot kopā, cerot, ka kaut kādā momentā vīrietī ierunāsies sirdsapziņa un viņš piedāvās tev roku un sirdi.

Sieviete iedomājas, ka vīrietis no rīta pamostas un sev saka: “Lūk, blakus man guļ sieviete, ar kuru man ir sekss, kad to vēlos. Viņa par mani rūpējas, gatavo ēdienu, mazgā, gludina, tīra māju, taisa masāžu. Piedevām, es viņai neko neesmu solījis un neko neesmu parādā. Es esmu brīvs un, ja man kaut kas nepatiks vai vienkārši dzeltenais ūdens galvā saskries, es viņu pametīšu un atradīšu sev citu. Man tā ir ērti un komfortabli, bet tomēr es ņemšu un sarežģīšu sev dzīvi! Es precēšu viņu, lai nebūtu brīvs, lai sasietu sevi ar juridiskiem, finansiāliem un morāliem pienākumiem. Un apmaiņā pret to es nesaņemšu neko vairāk, kā to, kas man jau ir, taču šķiršanās gadījumā man radīsies lielas finansiālas problēmas”.

Tu nopietni domā, ka vīrietis spriež šādi? Protams, tu uzskati, ka “viņš ir kārtīgs”, ka viņš precās aiz pienakuma apziņas (ievēroji, ne mīlestības). Taču, ja jau viņš ir tāds, kāpēc gan uzreiz neprecējās?

Atbilde: viņš tevi nemīl.
Ja vīrietis tevi mīl, viņš uzreiz pieteiks savas tiesības uz tevi, burtiski aizvilks uz ZAGSu vai baznīcu un izdarīs visu, lai tu tiktu tikai viņam.

Civillaulība ir dzīve ar devīzi “Izmantošu bez maksas to, kamēr nesatikšu kaut ko labāku”. Vīrietis neprecās tāpēc, ka tu to pieļauj.
“Ko mainīs “zīmogs pasē”? Tas neko nemaina. Tā ir tikai formalitāte”, – sievietes šo frāzi dzird diezgan bieži. Bet tie ir meli. “Zīmogs” nozīmē ļoti daudz ko.

Tas ir vīrieša LĒMUMS: “Es izvēlējos šo sievieti un veltīšu viņai savu dzīvi: savu laiku, savu spēku, savus resursus”. Un lai laulību zvērests – rituāls, vīrieša lēmums ir viņa – reāli.

Tagad vinš sev saka: “Es esmu precējies un tātad man jārīkojas un jāuzvedas atbilstoši: pēc darba man jāiet mājās, es nedrīkstu flirtēt, man jādomā par to, lai pietiktu naudas ģimenei”. Vinš pārstāj meklēt “citus variantus”. Izvēle ir izdarīta. Protams, tas negarantē uzticību 100%. Taču pārkāpt savam lēmumam viņam būs daudz grūtāk. Draugi viņu sauc par “lauleni”, mainās viņa statuss, vīriešu sarunās parādās tēmas, kuras nesaprot vecpuiši.

Vīrieši, neskatoties uz sieviešu mītiem, nebaidās no laulības. Viņi tiecas pēc laulības ar mīļoto sievieti un atdod tai sevi ar prieku. Ja vīrietis baidās no laulības, tātad viņš nemīl sievieti. Tā ir rūgta, bet patiesība.

“Zīmogs pasē” ir rinda nepatīkamu seku vīrietim gadījumā, ja laulība tiek šķirta: nāksies dalīt mantu, maksāt alimentus. Tas nelīdzinās tam, ka tā ir “vienkārša formalitāte”.

Protams, šis “zīmogs” nedos tev mīlestības sajūtu, ja tās nav bijis. Bet vai gan ir vērts dzīvot ar vīrieti, kurš tevi nemīl? Bet no otras puses, “zīmogs” dos aizsargātības un atbildības sajūtu.
Patiesībā šis “zīmogs” ir vīrieša mīlestības izpausme. Atceries – vīrietis runā ar darbiem. Vai par to varetu strīdēties!? Tu taču lieliski zini: ja vīrietis pa īstam mīl, viņš ļoti cenšas pēc iespējas ātrāk vest savu mīļoto pie altrāra un visiem apkārtējiem paziņot: “Tā ir mana sieviete! Es viņu aizsargāšu, apgādāšu un tikai man ir tiesības uz viņas skaistumu, maigumu un mīlestību””. Vai ne tā?
Vīrietis neprec tevi tikai tāpēc, ka… tu viņam to atļauj. Viss. Un punkts. Nav citu iemeslu. Ja var “saldo” saņemt un par to nemaksāt, tad vīrietis šo iespēju izmantos bez jebkādiem sirdsapziņas parmetumiem. Pasvītroju: cerības, ka viņā atmodīsies sirdsapziņa, ir veltas, jo viņš taču tev nesolīja precēt tevi. Viņš pat tevi nepiemānīja. Nu, gandrīz, nepiemānīja.

Ja tev ir bijusi kopdzīve ar vīrieti bez precībām, tad jau tu labi atceries, ko vinš sākumā tev teica. Šī frāze vienmēr ir viena un tā pati, ar nelielām variācijām: “Pagaidām es neesmu gatavs laulībai. Man vajag nedaudz….” un tad seko garš attaisnojumu saraksts, sākot ar triviāliem “tikt skaidrībā ar sevi, ko es gribu”, un “stabilizēt savu finansiālo stāvokli”, beidzot ar eksotiskiem “saņemt sava guru svētību”. Vai arī “pamēģināsim padzīvot kopā un tad jau redzēs”, pazīstami?

Problēma ir tā, ka sieviete dzird ne to, ko domā vīrietis (vispār jau visbiežāk sieviete dod priekšroku piedomāt kaut ko klāt, nevis uztvert “pa taisno”). Viņš saka: “Es gribu ar tevi seksu, gribu, lai tu par mani rūpējies, gribu tavu jaunību un skaistumu, bet negribu par to visu maksāt ar savu brīvību tieši tev. Es pagaidām palietošu to, ko tu man dod, bet, ja tu man apniksi, jebkurā brīdī mēs izšķirsimies bez jebkādām pretenzijām un kompensācijām”.
Taču sieviete dzird: “Man jātiek skaidrībā ar savām jūtām, jānodrošina tev daudz komfortablāki apstākļi un pēc tam es noteikti tevi precēšu”. Vīrietis atļauj sievietei tā domāt. Viņa tic, viņš izmanto.

Krimināllikumā tas apzīmēts kā krāpšana ļaunprātīgi, izmantojot uzticēšanos. Ko tāds krāpnieks nozog tev? Tavu laiku, tavu spēku, tavu enerģiju, tavu jaunību un skaistumu.

Apkopojam rezultātus: vīrietis neprecas tāpēc, ka sieviete viņam to atļauj. Bet kāpēc sievietes piekrīt šādām attiecībām?

Atbilde ir: bailes, vientulība, dziļa neticība sev, sajūta, ka “es neesmu mīlestības cienīga”, zema pašapziņa, “kaut lai tik kāds, bet ir blakus”.
Tās ir sievietes, kuras vecāki, iespējams, nav mīlējuši, kuras tendētas izveidot atkarīgas attiecības. Kā runā mans populārais kolēģis Mihails Labkovskis – “neirotiskas”. Un es viņam piekrītu. Ja sieviete pacieš pazemojošas attiecības “pagaidi, kamēr es vēl neesmu izlēmis”, un vēl attaisno viņu, tas nozīmē, ka tur ir nopietnas psiholoģiskas problēmas. Psihologi jau zin: pašas stiprākās saites ir sado-mazohistiskās. Ne tāpēc, ka laimīgas, bet tāpēc, ka iziet no tām partneri nespēj: Upuris saņem apstiprinājumu tam, ka viņa nav nekā labāka cienīga, savukārt Vajātājs atriebjas Upurim par savām sāpēm, ko izjutis pagātnē, kā likums, no vecākiem. Viņi viens otram ir vajadzīgi. Tāpēc arī civillaulības velkās un ieilgst gadiem…. Vīrietim ir skumji un garlaicīgi, sievietei bailīgi un sāpīgi, bet izšķirties nevar – neirotiskas saites… Dažkārt spēlē spēlīti “krievu akordeons” – izšķīrās, atkal sagāja kopā, izšķīrās un atkal…
Tātad, ko darīt sievietei? Lūk, plāns.

1. Pārstāj sev melot. Apzinies savas patiesās vajadzības un savas emocijas. Iespējams, tās ir kaut kur dziļi, dziļi paslēptas, bet bez kontakta ar tām, nav iespējama vienota sajūta ar sevi pašu, nav resursa sajūtas un nav spēka pārmaiņām.
2. Sagatavojies krīzei: atrodi sabiedrotos, drošu vietu. Sākumā, iespējams, būs slikti. Pēc tam nepanesami. Daudzi aiziet līdz šim punktam un atkrīt atpakaļ, jo nav sagatavojušies: nezin, ko darīt, no kā saņemt atbalstu, nezin, kā uzvesties. Ir vajadzīgi sabiedrotie: draudzenes, kuras tevi atbalsta, vecāki, psihologs, kurš palīdzēs pareizo uzvedības līniju izvēlē.
3. Noteikt robežas. “Dārgais, tu esi spēcīgs vīrietis, es tevi iemīlēju dēļ tā un tā. Reizē ar to es jūtu trauksmi, jo tu vēljoprojām nesi apstiprinājis savu nodomu nopietnību ar savām darbībām. Tu darīsi mani laimīgu, kad apprecēsi. Tā ir mana vajadzība. Apspriedīsim kāzu datumu? Kā Tev šķiet?”
4. Atņemt vērtību. Sastopoties ar pretestību (kas arī ir gaidāma), ir jāpasludina “moratorijs attiecībām”. Tas nozīmē, ka tu no viņa aizej uz mēnesi. Psiholoģija ir tāda, ka vīrietis vērtību saprot tikai tad, kad viņam to atņem. “Tas, kas mums ir, to nenovertējam, kad zaudējam, rūgti raudam”
Atgriezies sākumā. Vīrietim jāatgriežas vecpuiša dzīvē: lai pats sev gatavotu ēst, pats tīrītu, pats uzkoptu, mazgātu, gludinātu. Atņem viņam komfortu, regulāru vieglprātīgu seksu. Tad viņš sāks novērtēt to, kas viņam bija un būs izvēles priekšā, vai tu esi viņa cīņas cienīga.

Moratorijs nedrīkst būt īsāks par mēnesi – tas saistīts ar psihiskajiem procesiem: pirmo nedēļu viņš baudīs brīvību, otrajā sāks skumt, trešajā sāks pierunāt atgriezties, ceturtajā sāks tev sekot. Tad laiks ķerties pie 5. punkta.
Bet, ja viņš tā nedarīs? Tad tu pilnīgi skaidri zināsi, ka tu noteikti viņam neesi vērtība, un viņš par tevi necīnīsies. Uzvelc skaistu kleitu un atrodi sev sevis cienīgu vīrieti.
5. Uzvara. Ja viņš uz ceļiem lūdzas, lai tu atgriezies. Un tu esi jau gatava. Stop! Vēl ir par agru. Tāpēc, ka tad drīz viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Ir jābūt noteiktiem noteikumiem, pie kuriem tu atgriezīsies: noteikts kāzu datums un parakstīta Ģimenes Konstitūcija, pēc kuras tiks būvēta jūsu ģimene.
Tev tas viss šķiet sarežgīti? Vai tu kādreiz esi saņēmusi kaut ko ļoti vērtīgu viegli?
Aleksandrs Šahovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Vīrs, kurš neticēja mīlestībai

Migels Ruis mīlēt

Es vēlos tev pastāstīt kādu senu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā es un tu, taču no citiem viņš atšķīrās ar savu domāšanas veidu: viņš bija pārliecināts, ka mīlestība neeksistē. Protams, iepriekš viņš ļoti ilgi bija centies to atrast, viņš vēroja cilvēkus. Liela daļa viņa dzīves bija pagājusi mīlestības meklējumos, taču gala rezultātā viņš secināja, ka mīlestība neeksistē.

Lai kur šis vīrs gāja, viņš visiem stāstīja, ka mīlestība ir tikai dzejnieku fantāzija vai reliģijas izdomājums – lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai liktu cilvēkiem ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav, tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā arī meklētu.

Šis cilvēks bija ļoti gudrs un prata runāt ļoti pārliecinoši. Viņš bija izlasījis daudz grāmatu, bija mācījies labākajās universitātēs un kļuva izglītots un cienījams. Viņš varēja uzstāties publikas priekšā, prata atrast kopēju valodu ar jebkuru cilvēku, viņa loģika bija nevainojama. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas: tā atnes laimes sajūtu, taču rada spēcīgu atkarību. Pie mīlestības var pierast, bet, kas notiks, ja nesaņemsi savu dienišķo “devu”? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtēja deva.

Viņš teica, ka vairums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecības starp narkomānu un narkotiku tirgotāju. Tas, kuram ir lielāka vajadzība pēc mīlestības, ir līdzīgs narkomānam, bet otrs – narkotiku tirgotājam. Un attiecības vada tas, kuram mīlestība mazāk vajadzīga. Dinamika ir skaidra, ņemot verā to, ka it visās tuvās attiecībās viens parasti mīl vairāk kā otrs – bet otrs dažkārt vispar nemīl, un tikai izmanto to, kurš tam atdod visu savu sirdi. Var redzēt to, ka viņi viens ar otru manipulē, ir skaidra gan rīcība gan reakcijas. Tā vai nedaudz savādāk, bet attiecības tieši tādas pašas, kā narkomanam ar narkotiku tirgotāju.

Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs. Viņš baidās, ka nesaņems savu nākamo dienišķās mīlestības devu. Viņš domā: “Ko es darīšu, ja viņš vai viņa mani pametīs?” Šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski: “Tu esi mans!” Pieradums viņu padara greizsirdīgu un prasīgu, jo baidās nesaņemt kārtējo devu. Bet tirgotājs var manipulēt ar narkomānu, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko. Tas, kuram vajadzība pēc mīlestības lielāka, pilnībā atrodas tirgotāja varā un dara visu, lai tikai netiktu pamests.

Un tālāk šis izglītotais vīrs turpināja klāstīt, kāpēc mīlestība neeksistē. “Tas, ko cilvēki sauc par “mīlestību”, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur tā mīlestība, kuru cilvēki sakās izjūtam? Mīlestības nav! Jā, garīdznieka priekšā, savu radinieku priekšā jaunlaulātie viens otram dod svinīgus zvērestus: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Tik daudz solījumu… Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk, – var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts.

Sākas cīņa par varu: lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš kļūs par tirgoni un kurš – par narkomānu. Dažus mēnešus vēlāk no tās mīlestības un cieņas, ko viņi viens otram solīja, pāri palicis nav nekas. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; un viņi sāpina viens otru un tā turpina, pat nepamanīdami, ka mīlestība ir beigusies. Taču viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši no sevis. Bet kur ir mīlestība?”

Šis vīrs apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kuri kopā nodzīvojuši trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadus, un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Taču, runājot par savām attiecībām, viņi saka: “Mums izdevās nosargāt savu laulību”. Tas nozīmē, ka viens no viņiem pilnībā pakļāvās otram. Un kaut kādā noteiktā brīdī nolēma vienkārši pieciest šīs mokas. Tas, kura griba bija stiprāka, bet atkarība mazāka, uzvarēja šajā karā, bet kur tad palika tā liesma, kuru viņi sauca par mīlestību? Tagad viņi viens pret otru izturas kā pret īpašumu: “Viņa ir mana”, “Viņš ir mans”…

Pēc tam šis vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc viņš pats netic mīlestībai. Viņš paskaidroja: “Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu ar sevi manipulēt, neļaušu regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.” Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un viņam izdevās pārliecināt daudzus cilvēkus par savu taisnību. Mīlestība neeksistē!

Taču reiz kādā skaistā dienā šis vīrs pastaigājās pa parku, un ieraudzīja uz soliņa sēžam brīnišķīgu, skaistu dāmu. Dāma raudāja, un pēkšņi šis vīrs sajuta tādu kā līdzcietību. Viņš apsēdās dāmai blakus un vaicāja, vai var kaut kā palīdzēt. Viņš painteresējās, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atzinās, ka viņa raud tāpēc, ka pasaulē nav mīlestības.

— Satriecoši! — iesaucās vīrs. — Sieviete, kura netic mīlestībai!

Protams, ka viņam ļoti gribējās iepazīt šo sievieti tuvāk.
— Kāpēc jūs domājat, ka mīlestības nav? — viņš jautāja.
— “Tas ir garš stāsts… — viņa nopūtās. — Es apprecējos, būdama pavisam jauna, es ticēju mīlestībai un biju pilna ilūziju un cerību, ka kopā ar šo vīrieti nodzīvošu visu savu mūžu. Mēs zvērējām viens otram uzticību, cieņu un mīlestību. Un apprecējāmies. Taču drīz vien viss mainījās. Es biju uzticīga sieva, es rūpējos par vīru, bērniem, māju. Bet vīrs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, un šī karjera un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāki par mums – ģimeni. Viņš pārstāja mani cienīt, es pārstāju cienīt viņu. Mēs viens otram nodarījām ļoti daudz sāpju, un kādā brīdī es sapratu, ka es nekad viņu neesmu mīlējusi un viņš nekad nav mīlējis mani. Taču bērniem bija vajadzīgs tēvs – tā es attaisnoju to, kāpēc es paliku ar viņu kopā, un dažādos veidos atbalstīju. Pēc tam bērni izauga, un mums vairs nebija nekāda iemesla palikt kopā: kamdēļ gan to darīt, ja nav ne cieņas ne mīlestības, ne labestības? Un es zinu, ka pat tad, ja es būtu apprecējusies ar kādu citu, viss būtu noticis tieši tāpat. Jo mīlestības taču nav. Kāda jēga dzenāties pakaļ kaut kam, kā nav? Taču man vienalga ir skumji.”
Vīrs lieliski viņu saprata. Viņš apskāva sievieti un teica:

— “Jums taisnība, mīlestība neeksistē. Mēs to meklējam, mēs atveram savas sirdis un kļūstam viegli ievainojami – taču atrodam vienīgi egoismu. Un tas nodara mums sāpes, pat tad, ja sākumā mums šķiet, ka viss būs brīnišķīgi. Nav jau svarīgi, cik reizes mēs precamies un šķiramies, vienmēr notiek viens un tas pats. Tad kāpēc gan veltīgi to meklēt?
Viņii bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja viens otru un nekad nepievīla. Katrs brīdis, kuru viņi pavadīja kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, ne vēlmes kontrolēt vienam otru. Un attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem kopā vienmēr bija jautri un interesanti un, kad otra blakus nebija, abi ļoti skuma un ilgojās. Un reiz, esot kārtējā komandējumā, vīram radās dīvaina doma. “Hmm, – viņš padomāja, – varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība? Taču tas tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas pats, par ko runā dzejnieki, vai ko atkārto garīdznieki. Es neesmu atbildīgs par viņu. Es no viņas neko neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis, es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es cienu to, ko viņa domā un jūt. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Iespējams, mīlestība tomēr eksistē, taču tā nav tāda, kā mēs iedomājāmies?”

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājāsun aprunāsies ar viņu, pastāstīs viņai par savādo domu. Kad viņš sāka stastīt, viņa teica:

— “Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Es jau sen par to domāju, taču baidījos tev atzīties, jo zinu, ka tu netici mīlestībai. Laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet mēs vienkārši nezinājām, kāda tā ir patiesībā”.
Viņi nolēma kļūt par mīļākajiem un sāka dzīvot kopā. Pats dīvainākais, ka nekas viņu attiecībās nemainījās! Viņi vēl joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un viņu mīlestība kļuva arvien stiprāka. Vini bija tik laimīgi, ka ikviens sīkums lika viņu sirdīm kvēlot mīlestībā.

Vīra sirds bija tik ļoti mīlestības pārpilna, ka reiz kādā naktī notika īsts brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs un atrada sev pašu skaistāko – un viņa mīlestība izrādījās tik liela, ka zvaigzne aizripoja pa debess jumu un iekrita taisni viņam plaukstās. Un tad notika vēl viens brīnums: viņa dvēsele savienojās ar šo zvaigzni. Viņš bija neaprakstāmi laimīgs un skrēja pie savas mīļotās, lai ieliktu šo zvaigzni viņai rokās un ar to pierādītu viņai savu mīlestību. Taču brīdī, kad zvaigzne iegūla plaukstās, viņas sirdī tikai uz mirkli iezagās šaubas. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos….

Un līdz pat šai dienai pa pasauli klīst vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un kaut kur dzīvo skaista, veca sieviete, kura sēž pie loga un gaida viņu mājās, un slauka asaras, atceroties to paradīzi, kura kādreiz bija viņas rokās, un kuru viņa, šaubīdamās, pazaudēja. Lūk arī viss stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.

Kurš no viņiem kļūdījās? Vēlies noskaidrot, kas sagāja greizi?

Kļūdījas vīrs, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime, un kļūda bija ielikt to viņas rokās. Laime nekad neatnāk no ārienes. Viņa laimes iemesls bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī; un viņa bija laimīga, jo arī izstaroja mīlestību. Bet tiklīdz viņš padarīja viņu atbildīgu par savu laimi, zvaigzne saplīsa, jo sieviete nevarēja būt atbildīga par viņa laimi.

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt viņu laimīgu – kaut vai tikai tāpec, ka neprata lasīt domas. Viņa nevarēja zināt, kur apslēptas viņa cerības un par ko viņš sapņo.
Ja tu savu laimi ieliec cita rokās, agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Ja tu atdod savu laimi kādam citam, viņš vai viņa vienmēr var to aiznest projām. Laime nāk tikai no tavas būtības, laime ir sekas mīlestībai un tāpēc katrs cilvēks ir atbildīgs pats par savu laimi. Nav iespējams atbildību par to nodot kādam citam.
Taču pirmais, ko dara baznīcā laulāšanas laikā – apmainās gredzeniem. Mēs ieliekam savas zvaigznes otra cilvēka rokās un ceram, ka šis otrs padarīs mūs laimīgus un mēs darīsim laimīgu viņu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, visviens, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrs.

Lūk, galvenā kļūda, kuru vairums no mums pieļauj pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā nekad tur neatrodas. Mēs dodam visus šos neizpildāmos solījumus un nolemjam sevi neveiksmei.

Dons Migels Ruiss “Mīlas meistars”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS