Pārmaiņu trūkums

gaidit vilcienu

Kā tu domā, cik reālas ir tavas iespējas, ka tev paveiksies, ja atrodies Saratovas autoostā un gaidi, kad pienāks vilciens Helsinki-Pekina?
Es domāju, ka iespējas ir ļoti tuvas nullei. Lai nokļūtu Pekinā, tev, kā minimums jāizdara divas lietas: pirmkārt jāatzīst, ka esi autoostā, nevis dzelceļa stacijā, un, otrkārt – ka Tu esi Saratovā nevis Helsinkos.

Tas nozīmē, ka tev jāatzīst tas, kas ir patiesībā. Un tas būs sākuma punkts kustībai uz priekšu.

Šis stāsts ir tikai ilustrācija Arnolda Beissera paradoksālo pārmaiņu teorijai. Oriģinālā tā skan šādi: Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas patiesībā ir, nevis tad, kad cenšas kļūt par to, kas nav.

Pārmaiņas nenotiek caur apzinātu mēģinājumu mainīt sevi pašu vai arī kādu citu, taču tas notiek tad, kad cilvēks pūlas būt tas, kas viņš patiesībā ir – būt pilnībā iesaistīts tagadnē.

Tu vari, cik vien gribi tēlot, ka esi Helsinku stacijā un gaidi vilcienu, taču tas nenozīmē, ka tu nokļūsi Pekinā. Un realitāte apliecina tikai to, ka tu tēlo, atrodoties Saratovā. Realitātes atzīšana ir tas, pateicoties kam vispār notiek pārmaiņas.

Tu vari, cik vien tīk, domāt par to, ka tev ir apnicis būt ģimenes apgādniecei, bet realitāte ir tāda, ka tikai tā tu spēj justies vajadzīga un vērtīga. Tu vari, cik vien tīk, sūdzēties par to, ka tavs vīrs nepietiekami par tevi rūpējas, bet realitāte ir tāda, ka tu pati sevi uzskati par nepietiekami labu tam, lai par tevi rūpētos.
Tu vari, cik vien ilgi vēlies, censties kļūt labestīga un pareiza, bet realitāte ir tāda, ka tev jau sen viss ir apnicis. Tu vari, cik vien tīk, tēlot, ka esi pašpārliecināta sieviete, bet realitātē esi pārbijusies un neizlēmīga.

Ja atsakies pieņemt realitāti, tad cena tam ir pārmaiņu trūkums. Tā vienā punktā sastingusi dzīve. Tie ir bezgalīgi centieni mainīt esošo lietu kārtību. Tā ir vilšanās no tā, ka “visu jau esmu izmēģinājusi un nekas man nesanāk”.
Tā ir garlaicība un bezcerība. Tās ir dusmas uz sevi un citiem. Tās ir vēl skaudrākas motivācijas  metodikas, kas ļautu atrasties vēlamajā vietā. Tie ir stingri sodi sev par to, ka kārtējais mēģinājums nav izdevies.

Bet vajadzīgs ir TIKAI atzīt realitāti tādu, kāda tā ir. Atzīt un piekrist. Tāpēc, ka realitāte mums ne īpaši patīk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti vēlamies no tās aizbēgt.

Piekrist nozīmē atļaut būt.

Būt necilā Saratovas autoostā, būt varenai un kontrolējošai sievai, niknai maitai, izbiedētai mazai meitenītei.
Atzīšana dod mums atbalstu, bet piekrišana – spēku. Un tikai tad ir iespējamas pārmaiņas.

Jūlija Minakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mīlestību un bulciņām

bulciņas

Ļoti bieži pie manis uz terapiju atnāk cilvēki, kuri saka: “Es zinu, kurp maniem tuvajiem cilvēkiem ir jāvirzās (priekšniekam, kolēģim, pat bērniem)! Es zinu, kā viņiem jāmainās! Ja vien viņi sāktu klausīties sevī, atvērties, būt patiesi, daudz apzinātāki, jutīgāki, uzmanīgāki, ar stiprāku gribu, darbīgāki, mierīgāki, pareizāki vai vēl kaut kādi, man būtu daudz labāk”.
Starp citu, es ļoti labi saprotu šo vēlmi, lai citi mainītos.
No otras puses, tas viss ļoti līdzinās pircējiem veikalā, kuri atnāk un saka: “Es skaidri zinu, kādas bulciņas man vajadzīgas! Ar svaiga saldkrējuma krēmu, ne pārāk treknas, ne pārāk saldas, pārkaisītas ar vidēji smalku pūdercukuru. Man, lūdzu, sešas rozā kārbiņā! Tādas es ļoti mīlu un man tās ļoti garšos”.
Lieliski! Cilvēks zin, ko vēlas. Un, pieņemsim, tieši tadas bulciņas ir atrastas un tās pagatavojis ļoti talantīgs konditors.
Bet te rodas jautājums par samaksu… Vai tam cilvēkam, kurš pieprasa svešas izmaiņas vai garšīgas bulciņas, kuras gatavojušas svešas rokas, ir iespēja par tām samaksāt? Vai viņam ir nauda bulciņām?
Vai viņam ir tas, dēļ kā tam citam būtu jāpaceļ savs dibens, jāaiziet aiz trejdevinām zemēm vai jāienirst dziļi sevī pēc vajadzīgajām izmaiņām? Vai kaut kas, dēļ kā otrs cilvēks saņemsies un sāks cept bulciņas….
Ja ir, tad nav nekādu jautājumu ne par bulciņām, ne partneriem.
Ja nav, tad nāksies pašam cept, putot krēmu un nirt bīstamos dziļumos. Vai sēdēt klusējot un nežēloties. Kā gan savādāk?
P.S. Un šajā vietā man bieži vien sāk stāstīt par cilvēka, viņa personības un viņa dzīves beznosacījumu vērtību pašam par sevi. Un par to, ka mēs esam tādi, kādi esam. Tā ir taisnība!
Taisnība, ka mēs esam vērtīgi tādi, kādi esam, īpaši tad, ja vēlamies palikt tā trīsgadīgā bērna līmenī un lai partneri būtu mūsu vecāki, kuri mīl mūs vienkārši tā. Taču, ja mēs par savu partneri vēlamies līdzvertīgu, pieaugušu cilvēku, mums nāksies strādāt pašiem. Un nopelnīt pašiem naudu savām bulciņām.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve žēlabās ir kā dziļa bedre

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n

Netērē savu dzīvi, mūžīgām žēlabām un sūdzībām.
Cilvēks, kurš it visā meklē trūkumus, ļoti reti atrod ko citu.
Lai tava dzīve ir prieka sauciens, nevis garlaicīga attaisnošanās. Ikviens cilvēks, kurš žēlojas, runās par to, ka veiksme ir tikai nejauša paveikšanās.

Bērni piedzimst kā optimisti, taču pasaule ļoti centīgi mēģina atbrīvot viņus no “ilūzijām”.
Neapstrīdams fakts ir tas, ka, jo vairāk tu žēlojies, jo mazāk iegūsti.
Dzīve žēlabās ir kā dziļa bedre, un vienīgā atšķirība starp bedri un kapu, ir atšķirība laikā. Žēlabu gars sākumā ierodas kā nejaušs apmeklētājs, un pēc laika kļūst par saimnieku.

Daži cilvēki vienmēr visās situācijās redz tikai slikto. Tu tadus pazīsti? Sīkas lietas aizskar sīkas Dvēseles. Daži cilvēki ir absolūti pārliecināti, ka varētu gāzt kalnus, ja tikai kāds novāktu no ceļa visus akmeņus. Visvairāk vīlušies ir tie cilvēki, kuri ņem tikai to, kas pats krīt viņiem rokās.
Čīkstētāji un cilvēki, kuri žēlojas, vienmēr meklē sev līdzīgos. Viņi pievelk tādus pašus citus cilvēkus, attiecīgi atgrūž no sevis tos, kuri ir noskaņoti pozitīvi.
Nežēlojies. Riteni, kurš čīkst skaļāk par citiem, nomaina pirmo.

Ja tu sūdzies un žēlojies par cilvēkiem, tev neatliek laika, lai tos mīlētu.

Autors: Džons Meisons
Tulkoja: Ginta FS

Tu šeit neesi ar tukšām rokām

Tavas rokās1

Ja tu baidies zaudēt, tu vienkārši neesi vēl atradis sevi. Kad atradīsi – nomierināsies, jo dzīve ir uzbūvēta tā, ka mums nepieder nekas, ko varētu pazaudēt.
Zaglis ielien kabatā, vecums zog skaistumu, slimības – cilvēkus, pat zvaigznes slēpjas aiz mākoņiem, bet mēs pret to esam tik bezspēcīgi ar saviem cietumiem, likumiem, krēmiem, mikstūrām un teleskopiem.
Mēdz gadīties, ka bagātība atgriežas, cilvēki atkal atver acis, bet debesis kļūst gaišas, taču īpašuma tiesības ir tik iluzoras.
Dzīve ir vienkārša un skaista – tā nedod nekādus pienākumus un tai nav parādu. Taču tu šeit neesi ar tukšām rokām, tajās ir dzīva krava – mīlestība. Tā ir kā bērnībā ar aukliņu sasietie dūrainīši, nekad nepazūd, nepāriet. Kaut arī pravietojumi beigsies, valodas pieklusīs un zināšanas tiks atceltas.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Anastasiya Isaykina
Tulkoja: Ginta FS