CILVĒCĪBA

Tas ir tas, kas šobrīd atveras un izpaužas. Dzīves vērtība. Vērtība būt cilvēkam.
Cilvēka varenība.
Neaizgriezties un neizvairīties.
Skatīties. Redzēt. Just.
Redzēt vienam otru. Sajust.
Izstieptas rokas vai simtiem kilometru attālumā.
Just to, kas atveras un tiecas no sirds uz sirdi.
Mīlestība. Atbalsts. Uzmanība.
Redzēt skaidri.
Caur vētrām un haosu.
To, kas izaug.
Dzīvs.
Dzīvs asniņš.
Aug un pieņemas spēkā.
Dimants, kas kļūst par briljantu.
Iegūstot ideāli noslīpētas šķautnes.
Tīrs kā asara.
Ir dārgi samaksātas par šo kļūšanu. Par transformāciju.
Ļoti dārgi.
Izcila cilvēka piedzimšana un izpausme.
Dievs nav kaut kur – tur.
Nav tajā, lai izvairītos vai stāvētu “augstāk par visu šo”.
Dievs ir tieši šeit.
Šajās acīs. Šajā mīlošaja sirdī.
Šajā palīdzīgajā rokā.
No cilvēka uz cilvēku. No tautas uz tautu.
Caur visām ilūziju kartām un meliem izlaužas Mīlestība.
Viss saliekas savās vietās.
Sakārtojot.
Atklājot melus, izkropļojumus. Viss, kas tika noklusēts, paslēpts, atklājas.
Izpaužas.
Viļņi nāk un iet, ceļas un krīt.
Padarot redzamus un nomazgājot visus melus, iznīcinot visu melīgo.
Ir smagi… Zinu. Redzu, jūtu, izdzīvoju.
Bet mēs tiksim ar to galā. Tiekam.
Viss mums ir pa spēkam.
Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs katrs varam palīdzēt

Libānas-Izraēlas kara laikā vairāki pētnieki veica eksperimentu, kura laikā veselai cilvēku grupai mācīja atklāt spēju sajust mieru sevī.

Noteiktā laikā šos cilvēkus iesūtīja kara plosītajās Tuvo Austrumu teritorijās. Kad viņi visa šī vājprāta vidū piepildīja sevi ar miera sajūtu, karadarbība izbeidzās, samazinājās noziegumu skaits pret mierīgajiem iedzīvotājiem, cietušo un hospitāļos nogādājamo skaits, un ceļa negadījumu skaits.

Kolīdz šie cilvēki pārstāja koncentrēties uz mieru sevī, viss atgriezās vecajās sliedēs.

Šie pētījumi apstiprināja jau agrāk veiktos atklājumus: tad, kad pat neliels iedzīvotāju skaits ir iekšēja miera un pieņemšanas stāvoklī, tas atspoguļojas ārējā pasaulē.

Pētnieki izskaitļoja cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai šis stāvoklis atspoguļotos apkārtējā pasaulē.
Piemēram, pilsētai, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju būtu nepieciešami apmēram 100 šādu cilvēku, bet reģionam ar 6 miljardiem cilvēku, šis skaits būtu mazāks kā 8000 cilvēku.

Šī formula ņem verā tikai to minimumu cilvēku, kas nepieciešams, lai uzsāktu pasaules atveseļošanās procesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri jebkurā situācijā ir miera sajūtas piepildīti, jo ātrāk notiek šī atveseļošanās. Šo pētījumu nosauca “Starptautiskais miera projekts Tuvajos Austrumos” un tā rezultātus publicēja “Konfliktu atrisināšanas žurnāls” (1988.gadā).

Pasaule balstās uz cilvēku iekšējo stāvokli. Tie cilvēki, kuriem dvēselē ir mīlestība, ir pasaules mugurkauls, civilizācijas organisma pamats. Viņi nesūdzās, viņi nenosoda pasaules nepilnību, nevienu neplosa, cenšoties pasargāt savas iedomātās robežas, viņi neienīst “matricas-sistēmu”. Neaicina no tās iziet. Viņi vienkarši dara savu darbu, padarot skaistāku savu dzīvi, dažkārt pat neaizdomājoties par to, ka viņu labklājīgā dzīve var paglābt šo pasauli no iznīcības

Tatjana Teterina
FOTO: Artem Podrez
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāpēc es izvēlos nevienu nenosodīt, vairot gaismu un mīlestību savā sirdī un līdz ar to visā pasaulē. Izvēle ir mums katram.

Kāpēc mūs pamet tie, kuriem mēs palīdzējām grūtā brīdī?

Tā gadās: mēs palīdzam cilvēkam. Glābjam viņu pašā tumšākajā un bezcerīgākajā viņa dzīves brīdī. Varbūt tolaik viņš pārdzīvoja zaudējumu, varbūt slimoja, varbūt viņam tika atņemts īpašums, varbūt viņš tika izmests no darba, varbūt iekrita parādos un pazemojošā nabadzībā. Un, ja ne tu, viņš būtu miris, vai arī palicis dzīves zemākajā punktā…

Bet tad tu viņu izglābi un atbalstīji. Visu šo smago dzīves laika posmu tu biji blakus. Cilvēks piecēlās kajās, izveseļojās, atkopās, viņa stāvoklis uzlabojās, nauda parādījās… Un viņš pagrieza tev muguru. Aizgāja no attiecībām. Vai arī sāka vairīties satikties. Kā tautā saka: pacēla cepuri.

Tu zvani vai raksti – viņš negribīgi atbild. Vai vispār neatbild. Uz ielas tēlo, ka nepazīst. Attiecības kļuva vēsas vai izkūpēja gaisā. Bet tu lauzi galvu un pārdzīvo: kas noticis!? Tu taču cilvēku glābi, izārstēji no bēdām un ciešanām!

Bet, lūk, kas notika: tu viņam biji zāles. Apsēji un vate brūces ārstēšanai. Pretsāpju tablete. Cilvēks ar tevi ārstējās, lūk, kas par lietu. Bet, kad izveseļojās, – izmeta apsējus un nevajadzīgās tabletes. Tagad tie viņam atgādina sliktos laikus, bet kurš gan grib atcerēties slikto? Tu cilvēkam atgādini par to laiku, kad viņš jutās vārgs, nelaimīgs un pazemots. Bet tagad no tevis nav nekādas jēgas, viss jau ir labi.

Atsalums notiek divu iemeslu dēļ: pēc tevis vairs nav nekādas vajadzības. No tevis nav nekāda labuma. Kā tabletei veselam cilvēkam. Un otrs: tu cilvēkam atgādini par slikto laiku viņa dzīvē un, iespējams, viņa pašlepnums cieš. Tāda cilvēka atmiņā tavs tēls saistās tikai ar sliktiem notikumiem. Tā psihiatra vai venerologa pacienti pāriet ielas pretējā pusē, kad ierauga savu ārstējošo ārstu – lai nebūtu jāsveicinās…

Tā rīkojas ne īpaši pateicīgi un cēli cilvēki. Tādi cilvēki, kuri mēdz citus izmantot, tad kad vajadzīgas zāles, pajumte un palīdzība.

Ja cilvēks distancējas, – ko tur daudz, vismaz iemesls saprotams. Un saprotams arī tas, kāpēc toreiz viņš atradās tādā bezcerīgā situācijā. Un kāpēc, izņemot tevi, neviens cits nesteidzās palīdzēt. Tagad arī tu to nevēlies. Patiesībā jau tā viņš nodara pāri tikai sev. Tevi dzīve apbalvos. Nav vērts pārak skumt…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

REIZ

Kad reiz tu gribēsi paraudāt,
Pasauc mani…
Es nesolos tevi sasmīdināt,
Bet es varu paraudāt kopā ar tevi.
Ja reiz tu gribēsi aizbēgt,
Pasauc mani…
Es nesolos pierunāt tevi palikt,
Bet es varu aizbēgt kopā ar tevi.
Ja reiz tu negribēsi vispār nevienu dzirdēt,
Pasauc mani…
Es apsolos atnākt tevis dēļ.
Es apsolos uzvesties klusu.
Bet, ja reiz tu pasauksi.
Un es neatsaukšos,
Lūdzu, pasteidzies pie manis!
Iespējams šajā brīdī man tevi ļoti vajag.
Neej man pa priekšu – es varu arī neiet aiz tevis.
Neej aiz manis – es varu arī nevest tevi,
Taču ej man blakus.
Un esi mans draugs.

Gabriels Garsija Markess
Avots: Счастливый психолог

Atbalstīt sevi

Ja neatbalstīsi pats sevi, nodarīsi pāri otram.

Vai esi to ievērojis?

Mīļais, neapmierinātība ar sevi, saudzīgas attieksmes trūkums pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atsaucas uz to, ar ko mēs izejam ārpasaulē…

Pat tad, ja godīgi cenšamies neko sliktu neredzēt.

Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi un ar šo pieklājību maskējam savu iekšejo troksni.
Pat tad, ja vēlamies dāvāt tikai Gaismu.
Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, kaut arī pati godīgākā.

Atceries, un tu sapratīsi, ka it visos savas dzīves laimīgākajos brīžos tu biji vismazākajā konfliktā pats ar sevi… tu sev patiki…

Vai arī, kā minimums, tavs piekasīgums saviem trūkumiem nebija sasniedzis pārāk augstu pakāpi.

Tad taču tu ārpasaulē atradi vislielāko atsaucību…

Un tas nav stāsts par citiem.

Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis cerībām, ka mūs atzīs, novērtēs un paslavēs.

Un spēja atbalstīt sevi, atteikties no nesaudzīgās paškritikas un izturēties pret sevi labi, lai kas arī nenotiktu, tas ir daudz viedāks lēmums, nekā pārvērsties par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz brīdi neatslābinot savu stingro kontroli…

Vienmēr atbalsti sevi.

Jo tikai tad, kad tu zināsi, KĀ TAS IR, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem, kuri tev dārgi… bet, ne ātrāk…

Un dodoties savā jaunajā daudzkrāsainajā dzīvē, novēli sev tajā vienkārši noturēties… tas ir svarīgāk kā skaļi uzvarēt.

Labrīt!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man mamma mācīja…

Man mamma mācīja nekad nedot nelūgtus padomus un necensties palīdzēt cilvēkiem, ja viņi to nelūdz. Es domāju, ka viņa vienkārši ir neatsaucīga. Taču, kad pieaugu, sapratu, ka mammai bija taisnība. Mana mamma ir labestīgākais no cilvēkiem, kurus pazīstu.

Sabiedrība vienmēr uzstāj, ka ir nepieciešams palīdzēt tuvākajam. Es arī. Mums māca, ka mums noteikti cilvēkiem jāpalīdz tāpat vien un pat tad, ja viņi to negaida. Protams, tas nav pareizi. Nejauša labestības izpausme ļoti lielā mērā var izmainīt cilvēka dzīvi – raksta blogere KamMi Fam. Taču katrai medaļai ir otra puse. Un nevajadzētu noklusēt ticamāko alternatīvo iznākumu.

Dzīve ir loti sarežģīta labā un ļaunā kombinācija.

Nav nekā absolūti laba vai absolūti slikta. Sliktajā vienmēr atradīsies kaut kas labs, bet labajā – slikts. Ideja palīdzēt cilvēkiem nebūt nav slikta. Taču tā nav arī viennozīmīgi tikai laba.
Zemāk minēšu iemeslus, kuru dēļ personīgi es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, iespējams, arī jums to vajadzētu darīt.
1. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši.

Tas ne vienmēr ir vienkārši. Mums mācīja, ka cilvēkiem ir jāpalīdz. Tad, lūk, tagad vajag iemācīties to nedarīt.
“Pieaugot tu uzzini, ka viena roka tev ir tāpēc, lai palīdzētu sev, bet otra – lai palīdzētu citiem”,
Sems Levensons.
Ļoti bieži man padomu vaicā “startaperi”. Es zinu, cik grūti ir veidot “startapu” – es pati tādu attīstu. Un vienalga es pārstāju dalīt savas zināšanas bez maksas. Agrāk cilvēki ļoti bieži mani aicināja uz kafiju, vienkārši  lai “izmantotu manas smadzenes”. Cilvēkam bankā ir vairāki miljoni riska kapitāla naudas, bet viņš vēlas bez maksas saņemt manu ekspertīzi, pat nesamaksājot par manu tēju?! Tas man ir nepieņemami.

Cilvēki nesaprot, ka man arī ir jābaro gimene un jāapmaksā rēķini un, ka arī man darbā ir termiņi. Viņi nesaprot, ka tējas dzeršanai ar viņiem iztērētais laiks man pēc tam būs jākompensē, strādājot līdz diviem naktī.

Ja viņi neuzskata, ka mans laiks ir vērtīgs, tad man priekš viņiem nav laika!

Ja cilvēkiem uz jums nospļauties, tad nepalīdziet viņiem. Viņi nav pelnījuši jūsu palīdzību!

Kad šodien man tiek izteikti šādi piedāvājumi, es vienkarši nosaucu savu stundas likmi.

Skarbi, bet tas ļoti atvieglo manu dzīvi un dara mani laimīgāku. Un cilvēki mani uztver nopietnāk. Ja kāds nevar atļauties manus padomus, es varu piedāvāt citu veidu, kā kompensēt manu laiku. 

Noteikums nr.1: Nekad neko nepiedāvā bez maksas.

Noteikums nr.2: Neaizmirsti noteikumu nr.1

Kad nākamo reizi tev palūgs bez maksas uzstāties konferencē, nepiekrīti, kamēr neesat vienojušies par pieklājīgu honorāru. Ja organizatori nevar samaksāt, tad apmaiņā pret savu uzstāšanos palūdz bezmaksas stendu, kurā tu varēsi reklamēt savu biznesu vai arī bezmaksas biļetes uz konferenci. Tas parādīs to, cik ļoti tu viņiem esi vajadzīgs kā lektors.

Cilvēki vienmēr tevi ekspluotēs, ja tu to atļausi. Vai tad tev ir tik daudz laika, lai palīdzētu visiem pēc kārtas? Palīdzi tiem, kuri to ir pelnījuši. Un labāk sāc ar sevi!

Ja, palīdzot citiem, tu jūties nelaimīgs, vienkārši nedari to. Dažkārt nākas būt egoistam un savas intereses nostādīt pirmajā vietā. Ignorē to dzīvesveidu, kuru tev cenšas uzspiest..

2. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri nenovērtē tavu palīdzību
Mana lielākā vājība ir tā, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem. Es palīdzēju, neatkarīgi no tā, vai viņi man to lūdza vai nelūdza. Taču tu nekad nevari zināt, kad tāds domāšanas veids tev nodarīs ļaunu.

Kādam manam bijušajam klientam lietas neveicās. Mana komanda vairākas dienas analizēja datus, lai saprastu, kur ir problēma. Tas neietilpa mūsu pienākumos un par šo darbu mēs neprasījām naudu. Mēs to darījām tāpēc, ka mums bija svarīgs šis klients un mēs ļoti pārdzīvojām viņa neveiksmes. Rezultātā mēs atradām vairākas nopietnas nepilnības viņa biznesa modelī. Mēs viņam tās parādījām un viņš mūs uz vietas atlaida.

Mēs to darījām, jo vēlējāmies palīdzēt. Taču mēs pateicām klientam to, ko viņš nevēlējās dzirdēt. Mēs zaudējām kontraktu, jo vēlējāmies palīdzēt. Mēs likām cilvēkam sevi ienīst par to, ka pateicām savu profesionālo viedokli.

Tas ir vienkāršākais veids, kā draugu pārvērst ienaidniekā – dot padomu, kuru viņš nevēlas dzirdēt.

Kad es kādam piedāvaju palīdzību, es reāli vēlos palīdzēt. Taču ļoti bieži cilvēki nav gatavi palīdzību pieņemt. Un tas ir normāli. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks un cilvēki ne vienmēr vēlas kaut ko mainīt.

Nav vērts dot padomus, ja cilvēki tiem nav gatavi. Jo reiz viņi var atnākt un pateikt, ka viņu nelaimēs tu esi vainīgs ar saviem padomiem. Es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, kuri nevēlas, lai es viņiem palīdzu. Mazāk drāmas, vairāk laika sev.

3. Pārstāj palīdzēt, ja nevari to izdarīt uz 100%
Tas ir pats kritiskākais. Nekadā gadījumā nedrīkst piedāvāt savu palīdzību, ja neesi gatavs palīdzēt pilnā merā. Agrāk es tā bieži darīju un vēl tagad nožēloju.

Pirms vairākiem gadiem mani vecāki uz mēnesi aizbrauca ārzemju ceļojumā, un palūdza man pieskatīt savu māju. Man nav ne jausmas, kā jākopj istabas augi. Daudzus es “pārlaistīju”, bet citus “nedalaistīju”. Tad, kad vecāki atgriezās, visi augi bija beigti. Ja viņi būtu palūguši palīdzību kādam, kurš kaut ko saprot no istabas augu kopšanas, viņu mīluļi būtu dzīvi. Bet mani kopš tā laika viņi klāt saviem augiem vairs nelaiž.

Ja tev nav pietiekami laika vai prasmju, lai palīdzētu cilvēkam, tad, visticamākais, tu nodarīsi viņam pāri. Tas ir tā, kā aklais kādam mācītu zīmēt. Piedāvājot nekvalificētu palīdzību, tu neļauj cilvēkam atrast labāku un profesionālāku kandidātu. Tā kā tava labestība dažkārt cilvēkam var nākt par ļaunu un kaitēt. Viens no vienkāršākajiem veidiem kā sabojāt attiecības, ir piedāvāt palīdzību, kuru tu neesi spējīgs sniegt.

Gala rezultātā jebkas var beigties gan labi gan slikti. Un mums visiem ir jāatrod līdzsvars starp šīm galējībām.

Ir labi, ja vari apsvērt visus “par” un “pret”, pirms piedāvāt kādam palīdzību. Pretējā gadījumā tas var tev maksāt laiku, naudu un, kas pats svarīgākais –  tev svarīgas attiecības – draudzību vai profesionālās.

Nejauša labestības izpausme var kādam izglābt dzīvību. Bet dažkārt – kādu iznīcināt.

Autors: KamMiFam
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

P.S. Es domāju, ka ikvienam pieaugušam cilvēkam ir savs sajūtu “kodekss”, kad palīdzēt un kad to darīt nevajag. Un diez vai, lai palīdzētu cilvēkam pāriet ielu, panest somu, būtu jāsāk gari un plaši izsvērt un analizēt. Taču cilvēkiem, kuri uzņemas atbildību, veido savu biznesu, vada skolas, ir lektori, ir ļoti svarīgi sev noskaidrot jautājumus, kas saistīti ar  šo “palīdzēt” vai “nepalīdzēt” – “par maksu” vai “bez maksas”.

Entonija Hopkinsa pozitīvā dialoga tehnika

hopkinss

Entonijs Hopkinss dalās ar kādu vienkāršu tehniku, kuru izmanto līdz pat šai dienai, lai sevi atbalstītu.
Viņš vienmēr savā telefonā tur savu bērnības dienu fotogrāfiju. Un kā tikko kaut kas notiek ne tā, tā vietā lai sevi rātu, viņš atrod šo fotogrāfiju un saka puikam bildē: «We did ok, kid» (čalīt, mums viss izdosies) – tādā veidā sevi uzslavējot par visiem jau notikušajiem sasniegumiem un uzvarām.
Patiesībā šī tehnika lieliski dara divas lietas:

1) Skatoties no pagātnes šodienā, viņš jūt lepnumu, apzinoties visu noieto ceļu. Tā rodas izlēmība un ticība saviem spēkiem.

2) Skatoties uz savu “čalīti” no pieaugušā skatu punkta, viņš ar vienu frāzi to uzmundrina un ar to pašu dod sev drošības sajūtu.

Nekādas sevis šaustīšanas. Pieņemšana, atbalsts, mīlestība.

Atbalsti sevi. Tev nav neviena svarīgāka.

Avots: Счастлливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurš palīdzēs?

dragonfly-901937_1920

Man ļoti bieži stāsta par to, ka pašu lielāko un nesavtīgāko palīdzību cilvēki ir saņēmuši ne no tiem avotiem, no kuriem gaidījuši un pavisam ne no tiem cilvēkiem, ar kuriem rēķinājušies…

To apstiprina arī mana personīgā pieredze…

Un ir bijuši manā dzīvē momenti, kad sarežgītā situacijā man palīgā metušies cilvēki, no kuriem es vispār to neesmu gaidījusi un nekādu palīdzību neesmu lūgusi…

Ko tas nozīmē?

Tas atkal ir stāsts par tām pašam gaidu ilūzijām, kas mīlošas acis padara aklas…

Mīļie, un stāsts nav par to, ka tuvajiem obligāti ir mums jāpalīdz…
Stāsts ir par to, ka mēs ļoti bieži mīlam tos, kuri nav spējīgi just tuvību…
To tuvību, kas saistīta ne tikai ar mīlestības svētkiem…
Un arī viņi mūs mīl…
Patiešām mīl…
Tieši līdz mirklim, kad karnevāls beidzas…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati!

pati

“Tev pašai viss ap sevi jāsatīra. Atnes un padod! Visu dzīvi viņai pakaļ staigāsi? Pašai jāvar. Liela jau!”
Es klusēju un tīru no arbūza ārā sēkliņas.
Tā viņa mīl. Bez sēkliņām. Bet rokas sulā nemīl.
Es domāju par to, cik skaidri jau no bērnības mēs saprotam, ka nav uz ko paļauties. Var tikai uz sevi. Pašai aizsiet cepuri. Pašai uzvilkt apavus. Pašai domāt uz priekšu, lai nepieļautu kļūdu. Lai neizdzirdētu: tu pati jau gana liela? Cik var? Pašai laiks! Ar ko tu domāji? Pati vainīga!”
Pirksti neklausa, poga tāda neērta, un tās šņores. Bet mamma pateica, ka vajag pašai, ka visi jau sen paši. Mamma palīdz, bet ir ļoti neapmierināta. Un ir ļoti kauns, ka pati vēl neproti. Jāprot! Pašai. Lai mamma būtu apmierināta. Pašai jāmazgā zeķes. Pašai jāizmācās. Pašai jāuzkopj. Visu pašai.
Vajag paļauties tikai uz sevi. Uz mammu un tēti nevajag. Viņi ir ļoti neapmierināti, kad tu nevari un lūdz palīdzību. Un tu vairs nelūdz… Jau liela.
“Dzīvē viņai neviens pakaļ nestaigās!” skan no otras istabas.
Bet es tīru arbūzu no sēkliņām… Un domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka ir kāds, kurš zin, ka tev nepatīk rokas arbūza sulā. Kāds, kurš aizsies cepuri. Kurš sakārtos šallli. Pat tad, ja tu jau esi pavisam liela. Un visu sen jau proti….
Lai kadā ļoti svarīgā pagrieziena punktā tu atcerētos šo pieredzi un saprastu, ka tā notiek. Tā var būt. Rūpes, tas ir normāli. Atcerējos un laikus pametu tās attiecības, kurās bija jāpaļaujas tikai uz sevi, vai arī nesāku tās vispār.

Elena Višņakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prasme priecāties par citu panākumiem

48367243_1226502390820840_3847081161411002368_n

Viena no dzīves prasmēm, kuru šobrīd es mācos, tā ir prasme priecāties par citu panākumiem. Un priecāties par to, ka kāds savā dzīvē realizē manus sapņus. Priecāties par to, ka tajās lietās, kuras es esmu uzsākusi, atnāk jauni cilvēki un turpina iesākto, ieliekot tajā kaut ko jaunu.
Tu jautāsi: kā tad tā? Pie mums ir pieņemts salīdzināt sevi ar citiem un nolemt, kurš aktīvāks, kurš labāks. Ir pieņemts dusmoties par to, ka kāds ir realizējis tieši tavu sapni, bet tas neesi bijis tu. Vai pat “nozadzis” tev tavu sapni. Noteikti vajag kontrolēt visu, lai tikai kāds nepārņemtu savās rokās varu pār tavām lietām.

Ak, Dievs, cik daudz enerģijas tiek patērēts uz naidu, skaudību un kontroli. Radošās enerģijas. Diemžēl to saprast var tikai tad, kad pats esi izgājis tam cauri. Tikai pats savā pieredzē izbaudot drāmā iesaistīšanās procesu. Var līdz nelabumam dusmoties par to, ka cilvēki tev apkārt ir ne tādi, kā tev gribētos. Tu vari būt neprātīgi greizsirdīgs par to, ka kādam patīk kāds cits, nevis tu.
Var negulēt daudzas naktis, cenšoties kontrolēt pieaugošo svarīgo lietu daudzumu. Uztraukties par to, ka citi cilvēki tavu darbu padarīs ne gluži tā, kā tu esi radis.

Pārguris dusmoties par to, ka esi uzņēmies pārāk lielu, pat nepanesamu nastu un nespēj to atlaist, kontroles dēļ.
Bet var arī savādāk…
Tā vietā, lai dusmotos par to, ka cits cilvēks nepiepilda tavas cerības, vari ievērot, kas ir tās lietas, kurās jūs atšķiraties. Var atzīmēt otra vērtību kaut vai tāpēc, ka viņš atšķiras no tevis un tāpēc padara pasauli daudzveidīgāku. Var ievērot to daudzveidību, kas pievelk arvien vairak un vairāk cilvēkus.

Var dusmoties, ka citi turpina tavas lietas, bet var priecāties, ka cilvēkiem ir svarīgs tas, ko tu esi uzsācis un tas viss kopā aug. Tas taču nozīmē to, ka tu patiešām dari pa īstam svarīgu darbu.
Var redzēt savos kolēģos konkurentus, bet var saprast, ka mēs visi kopā veidojam vidi, kura pēc tam varēs pabarot visus. Un aizsūtīt cilvēkus pie saviem kolēģiem, kuri iespējams labāk tiks galā. Var apzināties, ka, ja kāds ir piepildījis tavu sapni, tad arī tu to varēsi. Un no tā šis sapnis nekļūs mazāk vērtīgs. Tas vienalga būs tavs.
Var atlaist kontroli un ļaut citiem cilvēkiem uzņemties šo funkciju, pašam viņus atbalstot un piedaloties.
Var dzirdēt un pieņemt svešu viedokli, pat tad, ja tas stipri atšķiras no tavējā. Pat tad, ja tu to nevari saprast. Var apzināties sava viedokļa subjektivitāti un citus cilvēkus uztvert nevis kā pretiniekus, bet tos, kas var atvērt tev jaunu skatu.
Var iedvesmot citus izaugsmei un iedvesmoties no citu izaugsmes.
Kad uzvar visi, iegūst visa pasaule un reizē ar to arī tu. Šajā priekš manis šobrīd arī ir gudrība, atlaišana un ceļš uz pārpilnību. Un kā ir ar tevi?

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis