Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.
Taču visam ir vajadzīgs lēmums…
Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…
Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.
Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!
Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.
Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.
Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.
Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.
Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu. Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.
Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.
Tas ir tas, kas šobrīd atveras un izpaužas. Dzīves vērtība. Vērtība būt cilvēkam. Cilvēka varenība. Neaizgriezties un neizvairīties. Skatīties. Redzēt. Just. Redzēt vienam otru. Sajust. Izstieptas rokas vai simtiem kilometru attālumā. Just to, kas atveras un tiecas no sirds uz sirdi. Mīlestība. Atbalsts. Uzmanība. Redzēt skaidri. Caur vētrām un haosu. To, kas izaug. Dzīvs. Dzīvs asniņš. Aug un pieņemas spēkā. Dimants, kas kļūst par briljantu. Iegūstot ideāli noslīpētas šķautnes. Tīrs kā asara. Ir dārgi samaksātas par šo kļūšanu. Par transformāciju. Ļoti dārgi. Izcila cilvēka piedzimšana un izpausme. Dievs nav kaut kur – tur. Nav tajā, lai izvairītos vai stāvētu “augstāk par visu šo”. Dievs ir tieši šeit. Šajās acīs. Šajā mīlošaja sirdī. Šajā palīdzīgajā rokā. No cilvēka uz cilvēku. No tautas uz tautu. Caur visām ilūziju kartām un meliem izlaužas Mīlestība. Viss saliekas savās vietās. Sakārtojot. Atklājot melus, izkropļojumus. Viss, kas tika noklusēts, paslēpts, atklājas. Izpaužas. Viļņi nāk un iet, ceļas un krīt. Padarot redzamus un nomazgājot visus melus, iznīcinot visu melīgo. Ir smagi… Zinu. Redzu, jūtu, izdzīvoju. Bet mēs tiksim ar to galā. Tiekam. Viss mums ir pa spēkam. Anna Gusak Tulkoja: Ginta Filia Solis
Libānas-Izraēlas kara laikā vairāki pētnieki veica eksperimentu, kura laikā veselai cilvēku grupai mācīja atklāt spēju sajust mieru sevī.
Noteiktā laikā šos cilvēkus iesūtīja kara plosītajās Tuvo Austrumu teritorijās. Kad viņi visa šī vājprāta vidū piepildīja sevi ar miera sajūtu, karadarbība izbeidzās, samazinājās noziegumu skaits pret mierīgajiem iedzīvotājiem, cietušo un hospitāļos nogādājamo skaits, un ceļa negadījumu skaits.
Kolīdz šie cilvēki pārstāja koncentrēties uz mieru sevī, viss atgriezās vecajās sliedēs.
Šie pētījumi apstiprināja jau agrāk veiktos atklājumus: tad, kad pat neliels iedzīvotāju skaits ir iekšēja miera un pieņemšanas stāvoklī, tas atspoguļojas ārējā pasaulē.
Pētnieki izskaitļoja cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai šis stāvoklis atspoguļotos apkārtējā pasaulē. Piemēram, pilsētai, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju būtu nepieciešami apmēram 100 šādu cilvēku, bet reģionam ar 6 miljardiem cilvēku, šis skaits būtu mazāks kā 8000 cilvēku.
Šī formula ņem verā tikai to minimumu cilvēku, kas nepieciešams, lai uzsāktu pasaules atveseļošanās procesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri jebkurā situācijā ir miera sajūtas piepildīti, jo ātrāk notiek šī atveseļošanās. Šo pētījumu nosauca “Starptautiskais miera projekts Tuvajos Austrumos” un tā rezultātus publicēja “Konfliktu atrisināšanas žurnāls” (1988.gadā).
Pasaule balstās uz cilvēku iekšējo stāvokli. Tie cilvēki, kuriem dvēselē ir mīlestība, ir pasaules mugurkauls, civilizācijas organisma pamats. Viņi nesūdzās, viņi nenosoda pasaules nepilnību, nevienu neplosa, cenšoties pasargāt savas iedomātās robežas, viņi neienīst “matricas-sistēmu”. Neaicina no tās iziet. Viņi vienkarši dara savu darbu, padarot skaistāku savu dzīvi, dažkārt pat neaizdomājoties par to, ka viņu labklājīgā dzīve var paglābt šo pasauli no iznīcības
Tatjana Teterina FOTO: Artem Podrez Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tāpēc es izvēlos nevienu nenosodīt, vairot gaismu un mīlestību savā sirdī un līdz ar to visā pasaulē. Izvēle ir mums katram.
Tā gadās: mēs palīdzam cilvēkam. Glābjam viņu pašā tumšākajā un bezcerīgākajā viņa dzīves brīdī. Varbūt tolaik viņš pārdzīvoja zaudējumu, varbūt slimoja, varbūt viņam tika atņemts īpašums, varbūt viņš tika izmests no darba, varbūt iekrita parādos un pazemojošā nabadzībā. Un, ja ne tu, viņš būtu miris, vai arī palicis dzīves zemākajā punktā…
Bet tad tu viņu izglābi un atbalstīji. Visu šo smago dzīves laika posmu tu biji blakus. Cilvēks piecēlās kajās, izveseļojās, atkopās, viņa stāvoklis uzlabojās, nauda parādījās… Un viņš pagrieza tev muguru. Aizgāja no attiecībām. Vai arī sāka vairīties satikties. Kā tautā saka: pacēla cepuri.
Tu zvani vai raksti – viņš negribīgi atbild. Vai vispār neatbild. Uz ielas tēlo, ka nepazīst. Attiecības kļuva vēsas vai izkūpēja gaisā. Bet tu lauzi galvu un pārdzīvo: kas noticis!? Tu taču cilvēku glābi, izārstēji no bēdām un ciešanām!
Bet, lūk, kas notika: tu viņam biji zāles. Apsēji un vate brūces ārstēšanai. Pretsāpju tablete. Cilvēks ar tevi ārstējās, lūk, kas par lietu. Bet, kad izveseļojās, – izmeta apsējus un nevajadzīgās tabletes. Tagad tie viņam atgādina sliktos laikus, bet kurš gan grib atcerēties slikto? Tu cilvēkam atgādini par to laiku, kad viņš jutās vārgs, nelaimīgs un pazemots. Bet tagad no tevis nav nekādas jēgas, viss jau ir labi.
Atsalums notiek divu iemeslu dēļ: pēc tevis vairs nav nekādas vajadzības. No tevis nav nekāda labuma. Kā tabletei veselam cilvēkam. Un otrs: tu cilvēkam atgādini par slikto laiku viņa dzīvē un, iespējams, viņa pašlepnums cieš. Tāda cilvēka atmiņā tavs tēls saistās tikai ar sliktiem notikumiem. Tā psihiatra vai venerologa pacienti pāriet ielas pretējā pusē, kad ierauga savu ārstējošo ārstu – lai nebūtu jāsveicinās…
Tā rīkojas ne īpaši pateicīgi un cēli cilvēki. Tādi cilvēki, kuri mēdz citus izmantot, tad kad vajadzīgas zāles, pajumte un palīdzība.
Ja cilvēks distancējas, – ko tur daudz, vismaz iemesls saprotams. Un saprotams arī tas, kāpēc toreiz viņš atradās tādā bezcerīgā situācijā. Un kāpēc, izņemot tevi, neviens cits nesteidzās palīdzēt. Tagad arī tu to nevēlies. Patiesībā jau tā viņš nodara pāri tikai sev. Tevi dzīve apbalvos. Nav vērts pārak skumt…
Kad reiz tu gribēsi paraudāt, Pasauc mani… Es nesolos tevi sasmīdināt, Bet es varu paraudāt kopā ar tevi. Ja reiz tu gribēsi aizbēgt, Pasauc mani… Es nesolos pierunāt tevi palikt, Bet es varu aizbēgt kopā ar tevi. Ja reiz tu negribēsi vispār nevienu dzirdēt, Pasauc mani… Es apsolos atnākt tevis dēļ. Es apsolos uzvesties klusu. Bet, ja reiz tu pasauksi. Un es neatsaukšos, Lūdzu, pasteidzies pie manis! Iespējams šajā brīdī man tevi ļoti vajag. Neej man pa priekšu – es varu arī neiet aiz tevis. Neej aiz manis – es varu arī nevest tevi, Taču ej man blakus. Un esi mans draugs.
Mīļais, neapmierinātība ar sevi, saudzīgas attieksmes trūkums pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atsaucas uz to, ar ko mēs izejam ārpasaulē…
Pat tad, ja godīgi cenšamies neko sliktu neredzēt.
Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi un ar šo pieklājību maskējam savu iekšejo troksni. Pat tad, ja vēlamies dāvāt tikai Gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, kaut arī pati godīgākā.
Atceries, un tu sapratīsi, ka it visos savas dzīves laimīgākajos brīžos tu biji vismazākajā konfliktā pats ar sevi… tu sev patiki…
Vai arī, kā minimums, tavs piekasīgums saviem trūkumiem nebija sasniedzis pārāk augstu pakāpi.
Tad taču tu ārpasaulē atradi vislielāko atsaucību…
Un tas nav stāsts par citiem.
Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis cerībām, ka mūs atzīs, novērtēs un paslavēs.
Un spēja atbalstīt sevi, atteikties no nesaudzīgās paškritikas un izturēties pret sevi labi, lai kas arī nenotiktu, tas ir daudz viedāks lēmums, nekā pārvērsties par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz brīdi neatslābinot savu stingro kontroli…
Vienmēr atbalsti sevi.
Jo tikai tad, kad tu zināsi, KĀ TAS IR, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem, kuri tev dārgi… bet, ne ātrāk…
Un dodoties savā jaunajā daudzkrāsainajā dzīvē, novēli sev tajā vienkārši noturēties… tas ir svarīgāk kā skaļi uzvarēt.
Man mamma mācīja nekad nedot nelūgtus padomus un necensties palīdzēt cilvēkiem, ja viņi to nelūdz. Es domāju, ka viņa vienkārši ir neatsaucīga. Taču, kad pieaugu, sapratu, ka mammai bija taisnība. Mana mamma ir labestīgākais no cilvēkiem, kurus pazīstu.
Sabiedrība vienmēr uzstāj, ka ir nepieciešams palīdzēt tuvākajam. Es arī. Mums māca, ka mums noteikti cilvēkiem jāpalīdz tāpat vien un pat tad, ja viņi to negaida. Protams, tas nav pareizi. Nejauša labestības izpausme ļoti lielā mērā var izmainīt cilvēka dzīvi – raksta blogere KamMi Fam. Taču katrai medaļai ir otra puse. Un nevajadzētu noklusēt ticamāko alternatīvo iznākumu.
Dzīve ir loti sarežģīta labā un ļaunā kombinācija.
Nav nekā absolūti laba vai absolūti slikta. Sliktajā vienmēr atradīsies kaut kas labs, bet labajā – slikts. Ideja palīdzēt cilvēkiem nebūt nav slikta. Taču tā nav arī viennozīmīgi tikai laba. Zemāk minēšu iemeslus, kuru dēļ personīgi es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, iespējams, arī jums to vajadzētu darīt. 1. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši.
Tas ne vienmēr ir vienkārši. Mums mācīja, ka cilvēkiem ir jāpalīdz. Tad, lūk, tagad vajag iemācīties to nedarīt. “Pieaugot tu uzzini, ka viena roka tev ir tāpēc, lai palīdzētu sev, bet otra – lai palīdzētu citiem”, Sems Levensons. Ļoti bieži man padomu vaicā “startaperi”. Es zinu, cik grūti ir veidot “startapu” – es pati tādu attīstu. Un vienalga es pārstāju dalīt savas zināšanas bez maksas. Agrāk cilvēki ļoti bieži mani aicināja uz kafiju, vienkārši lai “izmantotu manas smadzenes”. Cilvēkam bankā ir vairāki miljoni riska kapitāla naudas, bet viņš vēlas bez maksas saņemt manu ekspertīzi, pat nesamaksājot par manu tēju?! Tas man ir nepieņemami.
Cilvēki nesaprot, ka man arī ir jābaro gimene un jāapmaksā rēķini un, ka arī man darbā ir termiņi. Viņi nesaprot, ka tējas dzeršanai ar viņiem iztērētais laiks man pēc tam būs jākompensē, strādājot līdz diviem naktī.
Ja viņi neuzskata, ka mans laiks ir vērtīgs, tad man priekš viņiem nav laika!
Ja cilvēkiem uz jums nospļauties, tad nepalīdziet viņiem. Viņi nav pelnījuši jūsu palīdzību!
Kad šodien man tiek izteikti šādi piedāvājumi, es vienkarši nosaucu savu stundas likmi.
Skarbi, bet tas ļoti atvieglo manu dzīvi un dara mani laimīgāku. Un cilvēki mani uztver nopietnāk. Ja kāds nevar atļauties manus padomus, es varu piedāvāt citu veidu, kā kompensēt manu laiku.
Noteikums nr.1: Nekad neko nepiedāvā bez maksas.
Noteikums nr.2: Neaizmirsti noteikumu nr.1
Kad nākamo reizi tev palūgs bez maksas uzstāties konferencē, nepiekrīti, kamēr neesat vienojušies par pieklājīgu honorāru. Ja organizatori nevar samaksāt, tad apmaiņā pret savu uzstāšanos palūdz bezmaksas stendu, kurā tu varēsi reklamēt savu biznesu vai arī bezmaksas biļetes uz konferenci. Tas parādīs to, cik ļoti tu viņiem esi vajadzīgs kā lektors.
Cilvēki vienmēr tevi ekspluotēs, ja tu to atļausi. Vai tad tev ir tik daudz laika, lai palīdzētu visiem pēc kārtas? Palīdzi tiem, kuri to ir pelnījuši. Un labāk sāc ar sevi!
Ja, palīdzot citiem, tu jūties nelaimīgs, vienkārši nedari to. Dažkārt nākas būt egoistam un savas intereses nostādīt pirmajā vietā. Ignorē to dzīvesveidu, kuru tev cenšas uzspiest..
2. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri nenovērtē tavu palīdzību Mana lielākā vājība ir tā, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem. Es palīdzēju, neatkarīgi no tā, vai viņi man to lūdza vai nelūdza. Taču tu nekad nevari zināt, kad tāds domāšanas veids tev nodarīs ļaunu.
Kādam manam bijušajam klientam lietas neveicās. Mana komanda vairākas dienas analizēja datus, lai saprastu, kur ir problēma. Tas neietilpa mūsu pienākumos un par šo darbu mēs neprasījām naudu. Mēs to darījām tāpēc, ka mums bija svarīgs šis klients un mēs ļoti pārdzīvojām viņa neveiksmes. Rezultātā mēs atradām vairākas nopietnas nepilnības viņa biznesa modelī. Mēs viņam tās parādījām un viņš mūs uz vietas atlaida.
Mēs to darījām, jo vēlējāmies palīdzēt. Taču mēs pateicām klientam to, ko viņš nevēlējās dzirdēt. Mēs zaudējām kontraktu, jo vēlējāmies palīdzēt. Mēs likām cilvēkam sevi ienīst par to, ka pateicām savu profesionālo viedokli.
Tas ir vienkāršākais veids, kā draugu pārvērst ienaidniekā – dot padomu, kuru viņš nevēlas dzirdēt.
Kad es kādam piedāvaju palīdzību, es reāli vēlos palīdzēt. Taču ļoti bieži cilvēki nav gatavi palīdzību pieņemt. Un tas ir normāli. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks un cilvēki ne vienmēr vēlas kaut ko mainīt.
Nav vērts dot padomus, ja cilvēki tiem nav gatavi. Jo reiz viņi var atnākt un pateikt, ka viņu nelaimēs tu esi vainīgs ar saviem padomiem. Es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, kuri nevēlas, lai es viņiem palīdzu. Mazāk drāmas, vairāk laika sev.
3. Pārstāj palīdzēt, ja nevari to izdarīt uz 100% Tas ir pats kritiskākais. Nekadā gadījumā nedrīkst piedāvāt savu palīdzību, ja neesi gatavs palīdzēt pilnā merā. Agrāk es tā bieži darīju un vēl tagad nožēloju.
Pirms vairākiem gadiem mani vecāki uz mēnesi aizbrauca ārzemju ceļojumā, un palūdza man pieskatīt savu māju. Man nav ne jausmas, kā jākopj istabas augi. Daudzus es “pārlaistīju”, bet citus “nedalaistīju”. Tad, kad vecāki atgriezās, visi augi bija beigti. Ja viņi būtu palūguši palīdzību kādam, kurš kaut ko saprot no istabas augu kopšanas, viņu mīluļi būtu dzīvi. Bet mani kopš tā laika viņi klāt saviem augiem vairs nelaiž.
Ja tev nav pietiekami laika vai prasmju, lai palīdzētu cilvēkam, tad, visticamākais, tu nodarīsi viņam pāri. Tas ir tā, kā aklais kādam mācītu zīmēt. Piedāvājot nekvalificētu palīdzību, tu neļauj cilvēkam atrast labāku un profesionālāku kandidātu. Tā kā tava labestība dažkārt cilvēkam var nākt par ļaunu un kaitēt. Viens no vienkāršākajiem veidiem kā sabojāt attiecības, ir piedāvāt palīdzību, kuru tu neesi spējīgs sniegt.
Gala rezultātā jebkas var beigties gan labi gan slikti. Un mums visiem ir jāatrod līdzsvars starp šīm galējībām.
Ir labi, ja vari apsvērt visus “par” un “pret”, pirms piedāvāt kādam palīdzību. Pretējā gadījumā tas var tev maksāt laiku, naudu un, kas pats svarīgākais – tev svarīgas attiecības – draudzību vai profesionālās.
Nejauša labestības izpausme var kādam izglābt dzīvību. Bet dažkārt – kādu iznīcināt.
Autors: KamMiFam Tulkoja: Ginta Filia Solis Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
P.S. Es domāju, ka ikvienam pieaugušam cilvēkam ir savs sajūtu “kodekss”, kad palīdzēt un kad to darīt nevajag. Un diez vai, lai palīdzētu cilvēkam pāriet ielu, panest somu, būtu jāsāk gari un plaši izsvērt un analizēt. Taču cilvēkiem, kuri uzņemas atbildību, veido savu biznesu, vada skolas, ir lektori, ir ļoti svarīgi sev noskaidrot jautājumus, kas saistīti ar šo “palīdzēt” vai “nepalīdzēt” – “par maksu” vai “bez maksas”.
Entonijs Hopkinss dalās ar kādu vienkāršu tehniku, kuru izmanto līdz pat šai dienai, lai sevi atbalstītu.
Viņš vienmēr savā telefonā tur savu bērnības dienu fotogrāfiju. Un kā tikko kaut kas notiek ne tā, tā vietā lai sevi rātu, viņš atrod šo fotogrāfiju un saka puikam bildē: «We did ok, kid» (čalīt, mums viss izdosies) – tādā veidā sevi uzslavējot par visiem jau notikušajiem sasniegumiem un uzvarām.
Patiesībā šī tehnika lieliski dara divas lietas:
1) Skatoties no pagātnes šodienā, viņš jūt lepnumu, apzinoties visu noieto ceļu. Tā rodas izlēmība un ticība saviem spēkiem.
2) Skatoties uz savu “čalīti” no pieaugušā skatu punkta, viņš ar vienu frāzi to uzmundrina un ar to pašu dod sev drošības sajūtu.
Man ļoti bieži stāsta par to, ka pašu lielāko un nesavtīgāko palīdzību cilvēki ir saņēmuši ne no tiem avotiem, no kuriem gaidījuši un pavisam ne no tiem cilvēkiem, ar kuriem rēķinājušies…
To apstiprina arī mana personīgā pieredze…
Un ir bijuši manā dzīvē momenti, kad sarežgītā situacijā man palīgā metušies cilvēki, no kuriem es vispār to neesmu gaidījusi un nekādu palīdzību neesmu lūgusi…
Ko tas nozīmē?
Tas atkal ir stāsts par tām pašam gaidu ilūzijām, kas mīlošas acis padara aklas…
Mīļie, un stāsts nav par to, ka tuvajiem obligāti ir mums jāpalīdz…
Stāsts ir par to, ka mēs ļoti bieži mīlam tos, kuri nav spējīgi just tuvību…
To tuvību, kas saistīta ne tikai ar mīlestības svētkiem…
Un arī viņi mūs mīl…
Patiešām mīl…
Tieši līdz mirklim, kad karnevāls beidzas…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
“Tev pašai viss ap sevi jāsatīra. Atnes un padod! Visu dzīvi viņai pakaļ staigāsi? Pašai jāvar. Liela jau!”
Es klusēju un tīru no arbūza ārā sēkliņas.
Tā viņa mīl. Bez sēkliņām. Bet rokas sulā nemīl.
Es domāju par to, cik skaidri jau no bērnības mēs saprotam, ka nav uz ko paļauties. Var tikai uz sevi. Pašai aizsiet cepuri. Pašai uzvilkt apavus. Pašai domāt uz priekšu, lai nepieļautu kļūdu. Lai neizdzirdētu: tu pati jau gana liela? Cik var? Pašai laiks! Ar ko tu domāji? Pati vainīga!”
Pirksti neklausa, poga tāda neērta, un tās šņores. Bet mamma pateica, ka vajag pašai, ka visi jau sen paši. Mamma palīdz, bet ir ļoti neapmierināta. Un ir ļoti kauns, ka pati vēl neproti. Jāprot! Pašai. Lai mamma būtu apmierināta. Pašai jāmazgā zeķes. Pašai jāizmācās. Pašai jāuzkopj. Visu pašai.
Vajag paļauties tikai uz sevi. Uz mammu un tēti nevajag. Viņi ir ļoti neapmierināti, kad tu nevari un lūdz palīdzību. Un tu vairs nelūdz… Jau liela.
“Dzīvē viņai neviens pakaļ nestaigās!” skan no otras istabas.
Bet es tīru arbūzu no sēkliņām… Un domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka ir kāds, kurš zin, ka tev nepatīk rokas arbūza sulā. Kāds, kurš aizsies cepuri. Kurš sakārtos šallli. Pat tad, ja tu jau esi pavisam liela. Un visu sen jau proti….
Lai kadā ļoti svarīgā pagrieziena punktā tu atcerētos šo pieredzi un saprastu, ka tā notiek. Tā var būt. Rūpes, tas ir normāli. Atcerējos un laikus pametu tās attiecības, kurās bija jāpaļaujas tikai uz sevi, vai arī nesāku tās vispār.
Ginta Filia Solis 