UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi