Ekharts Tolle. Par personīgo atbildību

Kāds no semināra dalībniekiem uzdeva jautājumu:
– Mani uztrauc mana atbildības sajūta. Protams, es ikdienā cenšos būt atbildīgs par sava ego izpausmēm, taču dažkārt domāju par planētas nākotni, par cilvēces evolūciju un mani pārņem spēcīga atbildības sajūta par notiekošo. Gribētos saprast, kā būt ar šo sajūtu?

Meistars atbild:

– Būt atbildīgam… Nav vienkārši vārdu salikums! Tas nozīmē “atbildēt par” un atbildēt uz”. Par ko mums pirmkārt būtu jāatbild? – Par savu apziņas stāvokli.
Tieši apziņas stāvoklis nosaka to, kādu pasauli sev apkārt radām.
Tu esi cilvēce. Ne abstrakta, ne kā koncepcija, bet cilvēce kā Esības izpausme konkrētā formā. Tu esi cilvēce.
Galvenā cilvēka atbildība ir būt atbildīgam par savu apziņas stāvokli, jo tieši apziņas disfunkcija rada disfunkciju ārpasaulē.
Ar vārdu “ārpasaule” es saprotu cilvēka radīto realitāti, kas iekļaujas jau eksistējošā planētas Zeme esībā, kura savā potenciālā radīta kā paradīze, kā tīrs dārgakmens, kā pārsteidzoša saprātīguma iemiesojums, – un mēs esam tās neatdalāma daļa.

Esība iet cauri kārtējam starpposmam. Un katrs starpstāvoklis ir problemātisks, tas var iet pa vienu vai citu ceļu. Tavs apziņas stāvoklis nosaka, kādu pasauli tu radi, kādas darbības veic un kādas tam ir sekas.

Mans mērķis ir norādīt galveno NElabklājības iemeslu.
Dzen filosofijā to sauc par “prāta vājumu”.
Tūkstošgadu vēsture mums rāda to, cik dziļa disfunkcija mīt cilvēka prātā. Ja mēs neizmainīsimies, tas mūs iznīcinās. Planēta, iespējams, izdzīvos, jo tai ir neizsmeļams pašatjaunošanās resurss.
Ko darīt? – Pirmkārt uzņemties atbildību par savu apziņas stāvokli. Tieši tagad. Par to ir visa mācība. Kāds ir mans apziņas stāvolis šeit un tagad, šobrīd? Vai es ģenerēju viesuļus, konfliktus, vai nodaru ciešanas sev un apkārtējiem, vai es radu iekšējos netīrumus, vai es saduļķoju skaistumu ar savu nerimstošo haotisko domu plūsmu, kas rada vien negatīvas emocijas? Rezultātā izveidojas vesela iluzora būtne ar nosaukumu “es”.

Kļūt atbildīgam nozīmē PAMOSTIES. Daudzi pat nezin, ka var uzņemties atbildību par notiekošo, viņi nesaprot, kāpēc tev tas ir tik ļoti svarīgi!

Taču tie, kuri sapratuši, – no jums sākas pasaules pārveidošana. Jūs jūtat, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Jūs vēlaties ieraudzīt, kā tās iemiesojas. Taču pāri visam ir nevis “ko tu dari”, bet “kas tu esi” – tātad tavs apziņas stāvoklis. Viss tālākais izriet no tā. Pirmkārt ir vajadzīgas pārmaiņas, kas transformē apziņas stāvokli. Tā ir tava atbildība.
Ir dīvaini gaidīt, kad visa pasaule atradīsies šajā līmenī. Pietiek ar to, ka tu uzņemies atbildību, zinot, ka miljoniem cilvēku turpina dzīvot neapzināti un redz ļaunumu, kas pilnībā mīt tikai citos. Ļaunumu rada citi! Un pasaule pārvēršas par ienaidnieku. Atbildību uzņemas tikai tie, kuri pacēlušies virs šī. Savukārt tie, kuri turpina neapzinātu eksistenci, nesaprot, ko dara (tā teica Jēzus, kad to piesita krustā) un tas nozīmē, ka tie atrodas neapzinātu domu plūsmas varā un tos pilnībā ir sagūstījuši neapzinātības spēki.
Cilvēki nezin, ko dara. Kā viņi var par to būt atbildīgi? Viņi nezin, kas ir atbildība, viņi pat nepārdzīvo par savas neapzinātības sekām… un tādējādi rada un rada jaunas ciešanas ārpasaulē.
Taču gala rezultātā ciešanas ir uguns, kurā sadeg ego (gan kolektīvais, gan individuālais). Šis ceļš ir ilgs un lēns. Sāpīgais atmošanās ceļš. Ceļš, kurā ciešanas aizvien pieaug. Planēta ir spiesta pieciest šo laikā izstiepušos procesu. Un, ja šis kurss nesaīsināsies, es ļoti šaubos, vai Zeme atļaus cilvēkam turpināt šīs apmācības vēl uz piecsimts, divsimts vai kaut uz simts gadiem.
Lūk… Bet jums šobrīd par to visu ir jāatbild!

No Ekharta Tolles lekcijām
Foto: Adi Perets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Transformācijas neatliekamība

Mūsdienu izaicinājums visai cilvēcei ir sekojošs: reaģēt uz vispārējo sistēmisko krīzi, kas šobrīd apdraud pašu mūsu eksistenci.

Egoistiskā cilvēka prāta funkcionālā nespēja, ko jau pirms 2500 gadiem atpazina senie viedie skolotāji un kas tagad plešas plašumā, pateicoties zinātnei un tehnoloģijām, pirmkārt apdraud planētas izdzīvošanu.
Vēl nesen cilvēka apziņas transformācija, kā to norādīja arī senie skolotāji, nebija nekas vairāk kā iespēja, ko šur tur realizēja tikai daži cilvēki, neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās piederības.
Cilvēka apziņa vēl nav uzplaukusi, jo līdz šim tā vēl nebija obligāts nosacījums cilvēka tālākai attīstībai.

Ievērojama daļa Zemes iedzīvotāju drīz vien sapratīs, ja vēl nav sapratuši, ka cilvēce stāv ultimatīvas izvēles priekšā: vai nu attīstīties, vai iet bojā.

Salīdzinoši neliela, tomēr strauji augoša cilvēku daļa jau piedzīvo veco egoistiskā prāta radīto uzvedības stereotipu sairšanu un jaunas apziņas dimensijas rašanos sevī.

Tas, kas šobrīd rodas, nav ne jauna uzskatu sistēma, ne jauna reliģija, ne garīga ideoloģija, ne mitoloģija.

Beidzot pienāk gals ne tikai mitoloģijām, bet arī ideoloģijām un uzskatu sistēmām.

Šīs izmaiņas ir daudz dziļākas nekā domāšanas līmenis.

Patiesībā jaunās apziņas pamatā ir domāšanas transcendence, jauna spēja pacelties tai pāri, spēja sajust sevī dimensiju, kas ir bezgalīgi lielāka par domāšanu.

Tu pārstāj būvēt savu personību, savu pašcieņu, balstoties uz nepārtrauktu domāšanas plūsmu, no kuras iepriekšējā apziņas stāvoklī tu smēlies to, kas padarīja tevi par tevi.
Kāds gan tas ir atvieglojums – saprast, ka “balss manā galvā” – tas nav tas, kas es esmu.

Tad, kas es esmu? Tas, kurš redz. Tu esi apziņa, kurā pastāv domāšana, tu esi telpa, kurā notiek domāšana (vai emocijas vai maņu uztvere).

Ego nav tikai identificēšanās ar formu, kuras esamība nozīmē domformas klātbūtni, kas ir pirms tās.

Ja ļaunumam ir kāda realitāte – un tas ir relatīvi, nevis absolūti reāls, tad šeit ir tā formula: pilnīga identificēšanās ar formu – fizisko, mentālo, emocionālo.
Un šīs identificēšanās rezultāts ir pilnīgs savas vienotības trūkums – ar visu, ar jebkuriem “citiem” un arī ar Avotu.

Šī aizmiršana arī ir sākotnējais grēks, ciešanas, maldi. 

Ja pilnīgas atdalītības ilūzija iezīmē un nosaka to, ko es domāju, saku un daru, tad kādu pasauli es radu?
Lai rastu atbildi, pavēro, kā cilvēki izturas viens pret otru, palasi vēstures grāmatu vai paskatieties vakara ziņas televīzijā.

Ja cilvēka prāta struktūra nemainīsies, mēs atkal un atkal radīsim to pašu pasauli, to pašu ļaunumu, to pašu neveiksmi.

Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”
​​​​​​​Foto: Cosmin Paduraru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Artūram Okmanim