Pats svarīgākais

Svarīgākais, ko es zinu un ko gribētu teikt, ir tas, ka lielākās izmaiņas apziņā nenotiek tad, kad tu dodies uz Tibetu, uz piramīdām vai Maču Pikču. Tās notiek tavā ikdienas dzīvē, parastās situācijās.

Tās notiek no minūtes minūtē, īpaši ģimenē ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Ikdienas attiecības spēj cilvēkā radīt milzu pārmaiņas.

Tāpēc, ja cilvēki tā vietā, lai domātu par to, kas viņiem jādara, lai paātrinātu savu attīstību, varētu ieraudzīt svētību tajā, kas viņiem ir tieši acu priekšā, viņi saprastu, ka priekšā ir vārti, kas ved Mājās pie Dieva un uz svētību pilnu dzīvi katru mīļu brīdi.

Tieši tur, kur šobrīd tu atrodies.

Tu ej uz veikalu un sarunājies ar pārdevēju. Un šajā brīdī, ja tas notiek no tīras sirds, ar mīlestību, tad transformējas viss – tu pats un visi parējie.

Tāpēc, tā vietā, lai meklētu un domātu par to, ka tev vajadzīgs kaut kas īpašs, lai tavā dzīvē notiktu pārmaiņas, apzinies, ka tāda iespēja ir vienmēr, ik mirkli.

© Drunvalo Melhisedeks
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apziņas paplašināšana

… vai arī – kāpēc dzīve – tas ir orgasms?

Amerikāņu aktrises Umas Tūrmanes tēvs – Kolumbijas Universitātes profesors, budists, Dalai-lamas tuvs draugs un viens no planētas galvenajiem domātājiem. Viņa specializācija – apziņas paplašināšana. Svetlana Koļčik intervēja Robertu Tūrmanu par laimi un dzīves jēgu.

“Orgasms – tas ir nāves ģenerālmēģinājums” – līdz ausīm smaidot, mikrofonā saka cilvēks, kurš savai meitai devis vārdu UMA, tulkojumā “mēra sajūta”, “Varenais Vidusceļš” starp mūžību un nihilismu. Un viņa kļuva par modeli un aktrisi. “Orgasms – tas ir mirklis, kad jūs atlaižat savu ES, atdalieties no sava ķermeņa un izšķīstiet absolūtā labsajūtā. Var būt sākumā kļūst nedaudz baisi, tāpēc, ka tā ir gaisma un enerģija tīrā veidā. Taču tieši tai brīdī jūs esat Budda”.

Auditorijā, kurā Dalai-lamas tuvs draugs un viens no galvenaijiem pasaules domātājiem lasa lekcijas budismā, iestājas klusums. Dzirdama vien klusa klaudzināšana, kad studenti savos Macbook drukā šos zelta vārdus. Viņa lekcija ir viena aktiera teātris. Profesors žestikulē ar rokām, runā par kvantu fiziku un varbūtības teoriju, citē Kastaņedu un Vudiju Allenu, lasa citātus no budistu pritčām, zīmē uz tāfeles dīvainas shēmas un formulas, skaidrojot, kas notiek ar čakrām orgasma un nāves brīdī. Viņa spriedumi ir tīrā veidā psihodēlija (stāvoklis, kurā tiek piedzīvotas uztveres izmaiņas): “Mēs esam pieraduši dzīvot pasaulē, kurā mēs vai nu esam vai neesam. Taču iespējams ir gan viens gan otrs – abi reizē”. Bobam (tā viņu dažkārt sauc studenti) ir labsirdīgas zilas acis un milzīgas rokas un daži neveikli, bet ļoti burvīgi ieradumi. Uma Tūrmane ir viņam ļoti līdzīga.

«Ja jums ir neinteresanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, tātad jūs esat budists.»

Profesor, kāpēc šobrīd budisms ir tik ļoti moderns?

Nekā brīnumaina šajā apstāklī nav. Budisms ir psiholoģija, ētika un zinātne, kas atbild uz visiem jautājumiem par dzīvi un nāvi. Budda savā laikā pareģoja to, ka atoms var bezgalīgi dalīties. Jūs par to esat dzirdejusi? Budda vispār bija izcils zinātnieks. Kopumā, ja jums nav interesanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, jūs esat budists. Daudzi uzskata, ka budisms ir reliģija, taču tā nav. Tā ir joga. Joga prātam un joga emocijām.

Tātad mēs varam būt vienlaicīgi gan pareizticīgie gan budisti?

– Protams! Kaut gan jūsu Patriarhs, visticamākais būs šokā. Dalai lama gan saka, ka labāk nemainīt reliģiju – jo tās ir jūsu saknes, saikne ar gimeni un senčiem. Taču tas netraucē jums mācīties no budisma, piemēram – prasmi meditēt. Vispār sen jau ir laiks pārstāt cilvēkus pievērst savai ticībai. Labāk nodarbojaties ar sevi – attīstiet prātu, mācieties valdīt pār savām emocijām. Nav svarīgi, kādai konfesijai jūs piederat.

Ko personīgi Jums nozīmē – būt budistam?

– Būt apzinātam. Piemēram, jūs apvainoja, vai jūs kaut kam nepiekrītat, jūsu dvēselē sāk gruzdēt naids: “Tā nav taisnīgi!”. Uztaisiet pauzi, saķeriet savu emociju aiz astes un pajautājiet sev: “Kāpēc man kliegt uz šo cilvēku? Kā es vēl varu uz to reaģēt?” Šajā pauzē jūs jau ieelposiet brīvību, pabūsiet nedaudz Buddas ādā. Bez brīvības jūsu prāts ir tikai radiouztvērējs, kuram noregulēta tikai viena radiostacija un jūs pat iedomāties nevarat, ka var skanēt ari cita mūzika. Taču katram ir sava pults, kas domāta sevis vadīšanai, neaizmirstiet par to!

Kāpēc tad psihoterapeiti rekomendē nenospiest savas emocijas, ļaut tām izpausties?

– Viss atkarīgs no situācijas. Dažkārt gudrāk ir noturēties. Piemēram, jūs esat atnākusi mājās un jūsu vīrietis kārtējo reizi ir izdarījis to, kas jūs tracina. jūsu ierastā reakcija ir – sakliegt uz viņu. Un ko tas mainīs? Pamēģiniet reaģēt savādāk – tā kā agrāk jūs nekad neesat darījusi. Pārsteidziet viņu un sevi. Shantideva – buddistu guru, rekomendēja dusmoties vēl pirms esat sadusmojies. Piemēram, mana sieva, kad atnāku mājās un sāku par kaut ko žēloties (un vēl vairāk uzvilkties), man parasti saka: “Mīļais, aizveries. tu gribi arī man samaitāt garastāvokli?”

Tad viņa Jums ir egoiste. Vīrietim taču vajag, lai sieviete viņu klausītu!

– Tieši otrādi. Viņa dara man labu. Kapēc stiep savās mājās stresu? Es to saucu par “radošo iejaukšanos dusmās”. ierastā domu forma – tas ir izrunāties, padalīties. Taču, vai tas patiešām jums ir vajadzīgs – sakreņķēties otro, trešo reizi? Jūs saprotiet, par ko es runāju?

Jūsu sieva arī ir budiste?

– Man nav ne jausmas. Es pat nezinu, vai es pats esmu budists. Taču es zinu, ka mana sieva cenšas būt vēl laimīgāka, kontrolējot savu prātu, emocijas, dzīvei pieejot radoši. var jau būt, ka tas arī nozīmē “būt budistam”.
Taču, ja jūs sevi saucat par budistu un cepaties vienas un tās pasas problēmas dēļ daudzas reizes, jūs, iespējams, esat budists, taču ļoti dumjš. Jūs, meitenes, mammas māca būt pacietīgām, iejūtīgām, pieņemošām,  iestāsta, ka jums ir jāklausa saviem vīriem – bezgalīgi. Un jūs paklausīgi tā arī visu mūžu dariet. Bet pamēģiniet sev pajautāt; “Vai tas nes kādu labumu man, viņam?” Dažkārt ir ļoti vērtīgi savam vīrietim pateikt; “Mīļais, lūdzu aizveries!”
Ja uz visu reaģēsiet, nekad nebūsiet laimīga, tāpēc, ka cilvēki nekad jūs visu laiku necentīsies apmierināt, jums vienmēr būs kaut kas, kas jūs neapmierinās. Jums jāizvēlas, cik enerģijas tērēt trauksmei. 

Ko jums nozīmē laime?

– Laime? Ha-ha-ha! Ja es to zinātu! Droši vien laime ir… Būt reālam. Tas nozīmē – īstam. Es budismu studēju jau gandrīz piecdesmit gadus, bet nirvānu veljoprojām neesmu atradis. Taču es zinu, kā sevi mierināt. Vai zini tādu angļu vārdu – consolation (mierinājums)? Tiešām zini? Tavs vārdu krājums, meitenīt, mani patiešām izbrīna! Īsāk sakot, es zinu, ka laime ir. Un tā ir tieši šeit. Tapēc, ka laime – ta ir mūsu daba, dzīves jēga. Šobrīd es nejūtos laimīgs, bet tas nav svarīgi. Es vienalga zinu, ka esmu laimīgs. Skaidrs?

Ja godīgi, ne visai skaidrs.

– Nu-nu. (Smejas). Realitāte – ta ir laime. Dzīve – ta ir nirvana. Tā jau ir mūsos. Un es zinu, ka agri vai vēlu šo laimi sajutīšu. Realitāte ir spēcīgāka par izdomājumu, patiesība – spēcīgāka par ilūzijām. Ilūzijas vēl jārada, bet realitāte jau ir. Tu arī esi nirvana. Katra tava šūniņa sastāv no nirvanas, kaut arī tu, iespējams par to pat neiedomājies. No šejienes arī visi šie jautājumi par laimi: tu neesi pārliecināta, ka kādreiz būsi pilnībā laimīga. kaut gan intuitīvi tev šī sajūta ir pazīstama, vai ne? Pavasarī pie sevis Krievijā, tu bieži vien esi laimīga, vai ne? Kad iestājas silts laiks, pēc jūsu ziemas? Taču tu esi bijusi arī nelaimīga, vai ne? Kādreiz taču vīrieši ir tev sirsniņu lauzuši, vai ne?

«Laime ir mūsos un ap mums. Visumu vada bezgalīgās mīlestības enerģija. Tā vienmēr ir bijusi un būs.»

Jā, ta ir bijis.

– Aha, tātad tu zini arī par nelaimi. Un kas būs pēc tam, zini? Tu droši vien domā, ka tad, kad nomirsi, kļūsi par neko? Un tuvāk vecumam būs slimības, ciešanas un citas nedienas un tu labprātak par to nedomātu. Ja? Bet Budda mācīja, ka realitāte ir nirvana. Tajā vienkārši ir “jāiebrauc”. Tev ir bijis tā, ka tev kaut ko stāsta un tu sev klapē pa galvu un saki: “Tieši tā! Es vienmēr to esmu zinājusi!” Kad tu ar visu savu būtību apzinies, ka Visuma īstenā daba ir bezgalīga laime, saproti, ka vienmēr to esi zinājusi. Un kad nakotnē tu un es iegūsim nirvanu un skatīsimies pagātnē (bet tā nekur tāpat vien nepazudīs, tā ar mums paliks vienmēr), mēs sapratīsim, ka vienmēr esam bijusi laimīgi, pat grūtākajos dzīves periodos. Starp citu, diezgan vienkārši var atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Tu esi lietas kursā, ka agrīnie kristieši ticēja iepriekšējām dzīvēm un reinkarnācijai? Pēc tam viņus nosauca par  ķeceriem. Laikam jau es pārāk sarežģīti izsakos? (Smejas)

Nu, kā lai Jums saka…

– Nedaudz vairāk ticības, Svetlana, nedaudz vairāk ticības… Uzticies Visumam. Tas tev palīdzēs. Problēma ir tajā, ka mūsdienu cilvēki vairāk tic zinātnei, ne dvēselei. Kamēr viņi ir dzīvi un veseli un nāve ir tālu, viņi sevi uztver kā ķermeni, kurā atrodas smadzenes. Bet nāvi uztver kā nebūtību. Tu domā, ka tad, kad nomirsi, tevis vienkārši nebūs? Un tu ļoti no tā baidies?

Un kas būs ar mums patiesībā?

– Tu tiešām gribi to zināt? Nāvē nekā biedējoša nav. Tieši otrādi. Vienīgais, no kā mēs baidāmies – tās ir sāpes. Nevajag no nāves baidīties, tur sāpju nebūs. Kas ar tevi notiek, kad tu dziļi iemiedz? Tu sāc redzēt sapņus. Bet tu nezini, ka tas ir sapnis, jo taja brīdī tev šķiet, ka tā ir īstenība. Kad mēs mirstam, starpība ir tikai tajā, ka pēc šī sapņa, mēs pamostamies ne savā ķermenī, bet pavisam citā stāvoklī. Iesākumā šis stāvoklis var šķist ne īpaši komfortabls, jo tas ir kas līdzīgs bezsvara stāvoklim, tu esi bez miesas, kas līdzīgs rēgam. Redzēsi savu iepriekšējo ķermeni, savu iepriekšējo sabiedrību, bet tevi neviens ieraudzīt nevarēs. Tu sagribēsi runāt,, bet tevi nedzirdēs. Tas ir jocīgi, vai ne? Tāpēc tu gandrīz uzreiz dosies nākamā ķermeņa meklējumos. Tu esi redzējusi filmu “SPOKS” ar Demiju Mūru, Vūpiju Goldbergu un Patriku Sveiziju?

Jā, protams, daudzas reizes.

– Ai, es priecājos! Tu zini, ka cilvēks, kurš uzrakstīja scenāriju šai filmai, ilgi studēja tibetiešu “Mirušo grāmatu”? Tāpēc tas, kas filmā notiek, ir tik tuvu patiesībai. Tad, lūk, ja tev nākamajā dzīvē lemts ir būt atkal cilvēkam, tavs gars gandrīz uzreiz dosies meklēt savus jaunos vecākus.Mēs patiešām paši izvēlamies savus vecākus?

– Jā, tā ir patiesība, manu meitenīt. Bet, ja tu esi parasts cilvēks, tātad reaktīvs, kas neapzinās savu prātu, tad savā izvēlē tevi vadīs kaisle. ja tev atkal būs jāpiedzimst par meiteni, tu no turienes, no citas dimensijas, iemīlēsies tajā, kas kļūs par tavu tēvu. Bet, ja tu nākamajā dzīvē būsi vīrietis, tev būs vajadzīga tieši tava mamma. Tā nav gluži brīva izvēle, tāpēc, ka tevi vadīs kaisle, vēlme, nezināma tieksme. Piemēram tibetiešu lamas savus vecākus izvēlas apzināti… Starp citu, vai tu Freidu esi lasījusi? Atceries par viņa Edipa un Elektras kompleksiem? Tad, lūk, budisti par to uzrakstīja jau piectūkstoš gadus atpakaļ. Atceries: ieņemšanas procesā vienmēr piedalās trīs: tavi vecāki un tu.. Jūs visi trīs saplūstat ekstāzē un jūs vada tīra kaisle. Ha-ha-ha, tu man netici? Zini, no kurienes es visu to zinu? Tūkstošiem gadu atpakaļ, vēl Buddas laikos, lielie jogi ar dziļās meditācijas palīdzību varēja atcerēties savu ieņemšanas brīdi – detalizēti. Tātad tie nav vienkārši minējumi, tie ir aculiecinieku vēstījumi. 

Cik laika paiet no nāves brīža līdz nakamajam ieņemšanas brīdim?

– 49 dienas. Dažkārt nedaudz vairāk, dažkārt – mazāk, bet vidēji tā. Tiesa, dažas dvēseles uz laiku var paņemt “atvaļinājumu” un padzīvotcitos, debesu plānos. Tajos līmeņos tās šķitīs vien daži desmiti minūtes, bet zemes laika atskaites sistēmā, tie var būt pāris gadi. Laiks dažādos Visuma līmeņos plūst ar dažādu ātrumu.

Profesor, Jūs patiešām esat pārliecināts par to, ko runājat?

– (Viltīgi smaida.) Un par ko tur šaubīties? Tā visa ir pieredze – aprakstīta tūkstošiem lapās.

Tad jau viss nav tik traki. ja mēs patiešām tik ātri atgriezīsimies.

– Jā, tas tad, ja mēs atgriezīsimies cilvēcīgā izskatā. Un kā, ja, piemēram tīģerienes? Ja tu šajā dzīvē daudz esi niknojusies, nākamajā vari atgriezties kā plēsējs. Ar ilkņiem, asiem zobiem, varbūt pat – ragiem, ķepām un asti. Dosies medībās, medīsi nevainīgas kaziņas un aitiņas. Vai čūska – spļausi indi. Cilvēks taču ir viena no nevainīgākajām un maigākajām būtnēm. Tev ļoti patiesi jāpatīk būt cilvēkam, lai tavs gars izvēlētos cilvēka ķermeni. Es skatos uz tevi un domāju, a ja nu tevi nākamajā dzīvē pievilks iespēja būt par skaistu zosi, ar garu, baltu kaklu?…

Un kas Jūs vēlaties būt, kad atgriezīsieties?

– Cilvēks, cilvēkbērns. Man cilvēki patīk.

Profesor, kas tas ir – karma?

– Karma – tā ir evolūcija. To, ko atklāja Darvins, budisti zināja jau tūkstošiem gadu. 

Tātad Darvinam bija taisnība?

– Protams! Mēs visi savulaik esam pabijuši gan mērkaķu gan brontozauru un čūsku ādā. Starpība ir tikai tā, ka Darvins nerunāja par dvēseli, viņš uzskatīja, ka reinkarnējas tikai gēni, molekulas. Budisti tam piekrīt, taču runā arī par gara gēniem un molekulām – tātad par dvēseli. Kā krieviski būs soul? Okey, du-sha. Tātad ir arī  dusha gene, tātad dvēseles gēns. Tātad tu – Svetlana, biji un būsi vienmēr. Un es būšu. Gēni nododas no vienas dzīvības formas nākamajai, un tā bija un būs. Tieši tapēc es uzstāju, ka vajag pēc iespējas labāk saprast šo procesu, pilnveidoties, būt pēc iespējas laimīgākai un palīdzēt tādiem kļūt citiem. Mācīties būt tajā varenajā, ārkārtīgi reibinošajā dzīves pievilcības mutulī. Ja jau mēs šeit esam uz mūžiem, tad kapēc nepacensties darīt to arvien skaistāku?

«Īsta mīlestība ir tad, kad tu vēlies lai arī otrs būtu laimīgs, tāpēc, ka viņš ir svarīgāks.»

Vai tad budisma nav teikts par to, ka jācenšas izbēgt no samsāras (maldīšanās, klaiņošana) ar mērķi pārdzimt, lai sasniegtu patiesu atbrīvošanu?

– Budda patiešām runāja par kādu dimensiju, kurā slēpjas tie, kurus biedē šī mūžīgās dzīves ideja. Kaut kas līdzīgs debesu spa. Taču tā visa ir ilūzija. Jūs vienalga no turienes atgriezīsities. Tāpēc, ka laime un svētlaime – viss ir šeit. Nirvana un samsāra – viens un tas pats. Rietumu budisma interpretācija nav gluži pareiza. Skaitās, ka Budda ir teicis, ka dzīve – tās ir ciešanas un vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir atteikties no savām velmēm. Taču tā tas nav. Patiesībā Budda teica, ka dzīve – tā ir laime. Tāpēc budisms tik ātri kļuva populārs tieši Āzijā un aiz tās robežām, atšķirībā no kristietisma vai islāma, tam nebija nepieciešami krusta gājieni. Budda uzskatīja, ka ikviena mūsu ķermeņa molekula izstaro laimi un šīs molekulas savā starpā saista arī laimes enerģija.

Tad kāpēc eksistē ciešanas?

– No nezināšanas. Ciešanas ir ilūzija. Budda teica, ka tikai neapgaismota cilvēka dzīve ir pilna ciešanu.

Nāvējošas slimības arī ir ilūzija?

– Protams! Un arī nāve – ilūzija. Kas ir vēzis? Tie ir veseli audi, kas aug nepareizā vietā. Tā ir dzīves pārpilnība. Un vainīgs bieži vien ir mūsu nepareizais  uzturs: ēdiens, kas pilns ar konservantiem, sieviešu hormoniem, kas satāv no trofoblastiskām šūnām – parazītiem. Šīs šūnas milzīgā ātrumā vairojas. Lielākā daļa audzēju sastāv tieši no šīm šūnām, kas aug ne tur, kur tām vajadzetu augt. Taču pati galvenā mūsu ilūzija ir cita. Tas ir mūsu pārmēru izaugušais Ego. Piemēram tu, Svetlana, visticamāk domā, ka mēs viens no otra esam atšķirīgi un, ka tu esi svarīgāka nekā es vai kāds cits. Es, savukārt, domāju, ka svarīgāks esmu es – vienkārsi tāpēc, ka es esmu es. Tas nenozīmē, ka mēs esam egoisti, vienkarši tā esam raduši justies. Katrs cilvēks sevi uzskata par nedaudz svarīgāku, kā visi pārējie. Tāpēc mēs tik ļoti pardzīvojam, ja kaut kas nenotiek tā, kā mēs esam iecerējuši. Vai Tev ir bērni? 

Pagaidām nav.

– Kad tev parādīsies bērns, kādu laiku tu uzskatīsi, ka šī radība ir svarīgāka par tevi. Iespējams, ka tad, kad tu stipri iemīlēsies, arī tavs mīlas objekts kādu laiku tev šķitīs svarīgāks par tevi pašu. Iespējams, ka, ja viņš tevi tikpat stipri mīlēs, viņš tevi uzskatīs par svarīgāku, nekā sevi. Bet tas būs tajā laikā, kad valdīs pirmā kaislība, līdz brīdim, kad parādīsies pirmās pretenzijas.Lūk, par to arī runāja Budda: ja jums šķiet, ka neesat vienā līmenī ar pasauli, bet nedaudz augstāk, tad jūs cietīsiet. Pasaule uzvarēs, jūs – zaudēsiet. Jūs sāksiet slimot, novecot un zaudēt savus mīļos. Budda teica, ka jūs būsiet nelaimīgi, ja savu realitāti ierobežosiet ar savu uzpūsto Ego. Ja mēs sevi un pasauli noliekam vienā līmenī – tas atver mums ceļu uz svētlaimi. Pasaule – tā ir tīra laimes enerģija un pietiek vien mums pārstāt to atdalīt no sevis, kā mēs pieslēdzamies šai eneģijai. Taču vajag iemācīties sajust saikni ar pasauli ne tikai prāta līmenī, bet arī visu piecu sajūtu līmenī, ar katru savu šūnu. 

Kas tas ir – mīlestība?

– Mūsu ierastaja izpratnē – vēlme pakļaut sev citus. Taču tas arī ir tas pats uzpūstais ego, kad mēs otru uzskatām kā sevis turpinājumu. Cilvēki paliek kopā tik ilgi, kamēr ir spējīgi apmierināt viens otra vēlmes, bet pēc tam šķirās, jo savējās, galarezultātā, uzskata par svarīgākām. Bet patiesa mīlestība ir tad, kad tu vēlies, lai otrs būtu laimīgs, jo tas ir svarīgāk. Pat tad, ja šī mīlestība nav abpusēja.

Vai Jūs protat tā mīlēt?

– Mēs ar sievu esam precējušies 44 gadus un abiem mums tās ir otrās laulības. Lai ilgi būtu kopā, ir svarīgi pieņemt to faktu, ka tavam mīļotajam ir sava dvēseles taka un tev viņš jāatbalsta  ceļā pa šo taku uz viņa nirvānu un tu nedrīksti tur iejaukties. Savukārt viņam jāatbalsta tevi tavā ceļā pa tavu taku. Tas, protams, ir ideāls, taču tiekties uz to vajag. Ja jūs strīdaties, tad atceries, ka mūsu katra būtība – ir laime un nirvana. Bet konflikts pats par sevi uzsūksies.

Jūs ticat oficiālām laulībām?

– Neredzu tam nekādu īpašu vajadzību. Var nodzīvot skaistu kopdzīvi, nereģistrējot attiecības. Galvenais ir pa īstam draudzēties. Taču, ja jūs parvēršat savu kopdzīvi par elli, tad labāk šķirties nedomājot.

«Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.»

Vai var budists dzīvot ar “nebudistu”?

– Var, taču labāk, ja ir līdzīgas dvēseliskās vērtības. Kaut gan, kopsummā, visas reliģijas piesauc vienu un to pašu: mazāk domāt par sevi un nedzīvot nomaktībā. Ja tam sekosiet, ar jums būs viegli dzīvot. 

Vai savus bērnus Jūs māciet būt budistiem?

– Es nekad neko viņiem neesmu aizliedzis. Mēs vēlējāmies, lai mūsu bērni būtu brīvi, lai viņi atrastu savu ceļu dzīvē. Ja pats proti būt laimīgs, tad tavi bērni arī būs laimīgi. Šķiet, viņi visi tic nākamajām dzīvēm un dvēseles esamībai, tic mīlestībai un līdzcietībai. Tā kā savā būtībā viņi ari ir budisti.

Jūs viņus kādreiz esat sodījis?

– Nekad! Kapēc jāsoda? Mūsu bērni vienmēr ir labāki par mums. Bodhisattvas eņģeļu federācija allaž par to rūpējas. 

Jūs reiz teicāt, ka tas, ka Jums ir tāda meita kā Uma, ir ļoti labas karmas rādītājs.

– Protams! Bet arī Umai ar mums ir paveicies. Viņai ir tik lieliski brāļi. Jaunākais – jogas pasniedzējs. Otrs – talantīgs aktieris. Trešais – filosofs. Ceturtais – vienkārši – labs cilvēks. Taču arī viņa mums ir lieliska, mēs viņu dievinām. Kaut gan pati Uma ir ļoti kautrīga un pieticīga meitene, pārāk pieticīga.

Kāpēc pasaulē ir tik maz sieviešu – budistu klosteru?

– Mūku vispār diemžēl palicis ļoti maz. Bet sievietes Budda uzskatīja par vairak apgaismotām kā vīriešus un uzskatīja, ka viņu saikne ar Visumu ir daudz spēcīgāka. Vīrieši vairāk dzīvo ilūziju iespaidā, viņiem vajag meklēt sevi, pašapliecināties – ar agresijas un karu palīdzību. Tāpēc viņiem vajadzīgāk ir būt mūkiem.

Kāpēc Dievs vienmēr ir vīrietis?

– Tāpēc, ka pēdējās tūkstošgades mēs dzīvojam militarizētā pasaulē, kurā valda vīrieši. Viņiem nav izdevīgi lai guru būtu sieviete. bet tagad viss mainās. Šobrīd budismā ir arvien vairāk sieviešu-guru. Sievietes var visu. Pašas nebrīvākās ir sabiedrības, kurās sievietēm nav tiesību. Iesaku pastudēt aikido – tas tev palīdzēs būt pārliecinātākai par sevi. Tā ir ļoti sievišķīga kaujas māksla – kļūsi spēcīgāka un lokanāka vienlaicīgi. Starp citu man vājas sievietes nepatīk. Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.

Avots: https://www.marieclaire.ru/psychology
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paplašināt apziņu

Mūsu apziņai gadu gaitā ir izveidojušies ļoti daudz priekšstatu un pieņēmumu, mēs skaidri zinām, kas mums patīk un kas nepatīk, mums ir savi stereotipi un ieaudzinātie uzskati, mums ir sava vērtību sistēma un skaidra izpratne, kā jādzīvo, kā visam jāizskatās un kā cilvēkiem jāuzvedas. Un, jo vecāki paliekam, jo izteiktāka ir šī sava nostāja.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad mums ir jāiemācās pieņemt kaut ko ārpus šī sava rāmja, ārpus šī aprakstītā ietvara.

Apziņas paplašināšanās notiek katrā reizē, kad saprotam, ka dzīve nav tāda, kādu to bijām izsapņojušas, un citi (pat ļoti tuvi cilvēki) nerīkojas saskaņā ar mūsu vērtību sistēmu.

Ar laiku mēs pat uzzinām, ka citiem ir pilnīgi atšķirīgi uzskati un citāda vērtību sistēma.

Bērnībā mēs domājām, ka vecākiem vienmēr ir taisnība un viņi nekad nekļūdās. Un pienāca brīdis, kad sapratām, ka tā nav. Vēlāk mums šķita, ka skolā māca tikai taisnību un avīzēs nodrukātais ir patiesība. Nāca laiks, un sapratām, ka tā nav. Likās, ka politiķi un valdība no sirds dara tā, lai valstij un cilvēkiem būtu labi. Ar laiku sapratām, ka tā nav visos gadījumos.

Grūstot ideāliem un pieņemtām patiesībām, bijām spiestas daudzkārt paplašināt savu apziņu.

Katrā reizē, kad spējam pieņemt to, pret ko būtu gribējušas protestēt, iebilst un cīnīties, mēs paplašinām savu apziņu.

Protams, var dzīvot savā rāmī, tikai tad ir jārēķinās, ka dzīve diezgan daudz un bieži sitīs, jo Tu jau zini – ja kaut ko idealizē, tad tas būs jāzaudē. Pat ja idealizējam savu vērtību sistēmu. Arī vērtību sistēmai ir nepārtraukti jāpaplašinās un jāaug, līdz sapratīsim, ka apziņai nekādu robežu un rāmju nav.

Apziņas paplašināšana sākas brīdī, kad nevis cīnies un protestē pret jauno informāciju, bet paskaties uz to, vēro, padomā un saproti, ka varbūt var darīt arī tā. Cits jautājums, cik lielā mērā atļauj tam notikt savā dzīvē.

Atceries – ne viss, kas Tev der, Tev ir vajadzīgs.

Bet, ja gribēsi iegūt jaunu pieredzi, tad dzīve gādās, lai Tev būtu tāda iespēja.

Vai Tev ir bijis tā, ka nošausminies par kādu situāciju vai nosodi kāda cilvēka rīcību, un – necik ilgi! – dzīve Tevi ieliek tieši tādā situācijā. Un Tu saproti, ka arī tā var rīkoties.

Piemēram, ja esam ļoti precīzas un nekad nekavējam, bet vienmēr dusmojamies uz tiem, kas kavē, tad pēc vairākām reizēm, kad kāda ārkārtēja iemesla dēļ pašas būsim nokavējušas, sāksim saprast tos, kuri kavē. (Vai vismaz pārstāsim viņus nosodīt.)Ja Tev ir pārliecība, ka Tu nekad nemelo,ka cilvēkam ir jābūt godīgam un jāsaka visa patiesība, tad, tici man, drīz būs situācija, kurā varēsi pieķert sevi melos.

Apziņas paplašināšana ar mums notiek diendienā, kad, sākumā negribot, bet ar laiku nenovēršami pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir.

Tikai apzinoties realitāti, mēs varam to mainīt. Mēs nevaram likvidēt visus karus, nevaram izmainīt visus noziedzniekus, mēs nevaram nerēķināties ar ļauno, bet mēs varam vairot labo. Mēs varam izvēlēties netērēt spēkus, lai protestētu un cīnītos. Mēs varam saprast, ka tas ir mīlestības trūkums cilvēkos, kas rada ļaunumu. Mēs varam radīt mīlestību sevī, savā dzīvē un pludināt to arvien tālāk.

Apziņas paplašināšana ir pieņemšana, un tālāk jau seko brīva griba – ko ar šo informāciju darīt. Gribu – atbalstu, gribu – neatbalstu, gribu – transformēju, negribu – nedaru. Viss ir mūsu pašu brīva griba.

Lūk, paplašināt apziņu nozīmē izdarīt harmonisku un atbildīgu izvēli.

Paplašināt apziņu nozīmē palīdzēt sev gribēt. Tātad nevis piespiest sevi kaut ko darīt, bet gan sākt gribēt to darīt. Nevis piespiest sevi no rīta celties un iet uz darbu, bet sākt gribēt celties un iet uz darbu. Saskatīt tajā jēgu. Saskatīt vērtību katrai savai darbībai.

Mēs laimes terapijā visu darām ar prieku un mīļumu pret sevi. Un tas nenozīmē, ka mums vairs nav grūtību vai šķēršļu dzīvē. Ir. Bet arī tos mēs varam iziet ar mīļumu pašām pret sevi, ja vien saprotam, ka tā ir mūsu pieredze, lai mēs kļūtu stiprākas un gudrākas.

Tas ir kā treniņā –izpildām smagus vingrinājumus, svīstam un piekūstam.

Kāpēc?

Lai kļūtu stiprākas, skaistākas, veselākas, vitālākas, elastīgākas, mundrākas. Mums ir mērķis, kāpēc ejam cauri šīm grūtībām.

Un dzīvē ir tāpat. Ja iemācāmies iziet grūtumam cauri ar mīlestību, tad dzīvojam mīlestības piepildītu dzīvi gan paisuma, gan bēguma laikā. Mēs vienmēr esam veiksmīgas, laimīgas un mīlestības piepildītas, lai kāds dzīves periods mums šobrīd būtu. Ja izejam kādu mācību ar mīlestību, tad mums turpmāk šādas mācības vairs nedos. Jo mūsos nav baiļu vai uztraukuma vibrācijas, kas ražo negatīvu situāciju nākotnē. Mēs esam izgājušas grūtības ar mīļumu, mieru un harmoniju un šo situāciju palaidušas. Kādēļ gan lai tā atkārtotos? Tā neatkārtosies.

Apziņas paplašināšana dod iespēju visu savā dzīvē darīt ar mīļumu sirdī. Tādējādi mūsos ir mierpilna, harmoniska enerģija un mēs iekļaujamies kopējā veselumā. Mēs neprotestējam un neradām enerģijas blokus vai sastrēgumus, kas dzīvē izpaužas kā nepatikšanas, nelaimes un slimības.

Paplašināta apziņa nodrošina vienmērīgu dievišķās enerģijas plūsmu mūsos un līdz ar to – mūsu dzīvēs.

Cits jautājums – cik strauja ir šī plūsma?Jo straujāka, jo dinamiskāka dzīve, jo vairāk kas notiek un vairāk var sasniegt, jo lielāka iespējamība, ka nerodas enerģijas sabiezējumi un bloki.Jo dziļāku jēgu Tu ieliec katrā savā darbībā un pacel savu apziņu līdz tam, ka ir vērts iziet cauri konkrētām grūtībām, jo vieglāk būs turpmāk. Tad Tu varēsi baudīt katru savu dzīves mirkli ar prieku, gandarījumu un bezgalīgu mīlestību.

Apziņas paplašināšana vairo mīlestību.

@Inese Prisjolkova “Ieelpo laimi un mīlestību 2”

Grāmata ŠEIT: http://www.pavasarastudija.lv/preces/inese-prisjolkova-gramata-ieelpo-laimi-un-milestibu-2/

100 apņemšanās dienu grupā, Ineses vadībā katru dienu izdarot kādu svarīgu lietu, apziņa paplašinās un dzīve mainās.
Pieteikties vari ŠEIT: https://www.facebook.com/groups/188531194951807