Iemācies neapvainoties

“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.

Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem.
Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas.
Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?

Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?

Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.

“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?

Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi.
Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.

Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino!
Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.

Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.

PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.

Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk.
Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.

Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Jack Redgate
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizvainojums psihologa skatījumā

Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.

Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.

Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.

Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.

Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.

Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt  nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.

Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!”  It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc? 

Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.

Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.

Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.

Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.

Galvenie apvainošanās iemesli

Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.

Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.

Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.

Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.

Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.

Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.

Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.

Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.

Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.

– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?

– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.

– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.

– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.

– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.

Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.

50 nieki, kas katru dienu zog Tavu dzīves prieku

14680564_1266161513456162_7756185174869570788_n

Rakstniece un psiholoģe Sāra Hansena uzskaitījusi 50 faktorus, kas mūsu dzīvi padara nelaimīgu. Vai tā ir arī ar Tevi? Analizē pats!

1. Tu visu laiku uztraucies?

Uztraukums – tas ir kā šūpuļkrēsls, kas nervozi kustās šurpu-turpu, bet uz priekšu netiek. Uztraucoties, Tu neesi spējīgs koncentrēties un aukstasinīgi rīkoties. Atslābinies, tā būs vieglāk sakoncentrēties. Miers palīdzēs Tev pieņemt pareizos lēmumus. «Don’t worry, be happy».

2. Tu gribi visu kontrolēt?

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka viņi var kontrolēt pilnīgi visu. Viņiem šķiet, ka ikvienam viņu plānam ir jāīstenojas momentā. Šāds plāniņš diez vai pa spēkam ir pat Superrmenam. Patiesība ir tāda, ka mēs nevaram kontrolēt neko un nevienu, izņemot sevi. Samierinies ar to un baudi notiekošo. Nav jācenšas regulāri veikt neiespējamas lietas.

3. Tu apvainojies?

Apvainoties – tas ir tāpat, kā iedzert indi un gaidīt, kad kāds cits saindēsies. Apvainojoties, Tu nodari pāri vienīgi sev, uzkrājot negatīvo enerģiju. Atlaid situāciju – tas nāks Tev par labu. Saproti, ka šobrīd cilvēks, kurš Tevi apvainoja, visticamāk bauda dzīvi un par Tevi vispār nedomā. Tai pat laikā, Tu tērē savas dzīves vērtīgās stundas, lai domās sūtītu viņam visu to sliktāko.

4. Tev šķiet, ka visiem jāspēlē pēc Taviem noteikumiem?

Dienas jaunums: pasaulei pat nojausmas nav par Taviem noteikumiem. Jo ātrāk to sapratīsi, jo laimīgāks būsi. Neviensno Tevis nav saņēmis sarakstu ar noteikumiem, kā lai pret Tevi izturas, kā jādzīvo, kā jāveido attiecības, kā jāstrādā. Cilvēki bieži dusmojas par to, ka kāds negrib atbilst viņu ideālam un tad „nākas citus pāraudzināt”. Kad tas nesanāk, ir milzīga vilšanās sajūta. Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un nebūs jāviļās.

5. Tu salīdzini sevi ar citiem?

Mēs visi spēlējam šo spēli – ņemam kādu daļiņu cita cilvēka dzīves un salīdzinām ar savējo. Piemēram – varu salīdzināt sevi ar Laimu Vaikuli un izdarīt secinājumu, ka es ļoti slikti dziedu. Taču, kas lai zin, varbūt es labāk par viņu protu gatavot ēst? Tā ir bezjēdzīga nodarbe. Labāk attiecini šo salīdzināšanu uz sevi: „Vai šodien es esmu kļuvis labāks par sevi vakarējo?”

6. Tev šķiet, ka sapņa piepildīšanās darīs Tevi laimīgu.

Viens saka: „Es būšu laimīgs, kad nopelnīšu miljons dolāru”, otrs – „Es būšu laimīgs, kad pusdienās kopā sanāks visa mana ģimene.” Kurš no viņiem laimīgāks? Protams – ir labi, ja Tev ir lieli mērķi, taču tad, kad Tu savu laimi saisti tikai ar nākotnes mērķu piepildīšanos, kas var arī nenotikt, Tev nav iespēju baudīt mirkli, šo brīdi un vispār dzīvi. Atrodi to, kas Tevi dara laimīgu tagad, šodien un ļauj rītdienai sevi pārsteigt.

7. Tu esi „pustukša glāze”?

Ja esi pesimists, Tu dzīvē ievēro tikai slikto, kas kļūst par Tavu realitāti. Pamēģini sakoncentrēties uz labo cilvēkos, sevī, pasaulē… Jo vairāk saules Tu redzēsi sev apkārt, jo mazāk ēnu pamanīsi.

8. Tu esi vientuļš?

Cilvēks ir sociāla būtne un no savas dabas aizmukt ir grūti. Ja reiz, sestdienas vakarā, Tu sajuties vientuļš un nospiests, pacenties to izmainīt. Kā Tu parasti atrodi draugus? Apmeklē kādu publisku vietu, kur sapulcējas cilvēki ar tādām pašām interesēm, kā Tev. Pasmaidi, pastiep roku, esi atvērts – un cilvēki paši nāks pie Tevis.

9. Tu pārāk lielu nozīmi piešķir naudai?

Ko tur liekuļot, nauda dara dzīvi labāku, vienkāršāku, taču tā nenes laimi. Padomā: ja rīt būtu pēdējā Tavas dzīves diena, vai tiešām Tu veltītu šīs pēdējās stundas naudas pelnīšanai? Visticamāk, Tu šīs stundas gribētu pavadīt ar mīļiem, tuviem cilvēkiem, vai darot to, ko mīli darīt. Ja dzīvosi atbilstoši saviem iekšējiem mērķiem, saņemsi daudz vairāk laimes kā, ja Tev piederētu visas pasaules nauda.

10. Tu neatrodi laiku pareizajām lietām

Mēs visi pa laikam jūtamies nedaudz apmaldījušies. Tā notiek. Taču tikai tad, ja darām lietas, kas atbilst mūsu iekšējai vērtību sistēmai, mēs varam būt pa īstam laimīgi. Ir vienkāršs vingrinājums: sastādi savu vērtību sarakstu un sanumurē tās pēc svarīguma. Dienas garumā salīdzini, cik no Tavām veiktajām darbībām atbilst Tavai vērtību sistēmai. Tikai tā Tu ieraudzīsi sevi no malas un varēsi izlabot savas pieļautās kļūdas.

11. Tu atrodies nelaimīgu cilvēku sabiedrībā?

Tu esi to piecu cilvēku summa, ar kuriem visvairāk sava laika Tu pavadi.
Ja Tavi draugi visu laiku ir noskaņoti negatīvi, tad tāds kļūsti arī Tu. Gribi ko mainīt – maini. Meklē pozitīvus cilvēkus un esi ar viņiem. Neviens cits Tavā vietā to neizdarīs.

12. Tu neesi atradis savu iespēju realizēties?

Ļoti daudzi cilvēki sevi māna ar to, ka viņus apmierina dzīve „līdz brīvdienām” – tāda varētu būt viņu dzīves jēga? Tad nav jābrīnās, ka apkārt ir tik daudz nelaimīgu cilvēku. Tev jāpārstāj „izdzīvot” un jāsāk dzīvot! Atrodi savu mērķi, to, kas piešķirs Tavai dzīvei jēgu, ko varēsi darīt kaislīgi ar visu to degsmi, kas ir Tevī. Un dzīve kļūs par aizraujošu ceļojumu. Veiksmi Tev!

13. Tu esi aktieris – ne autors?

Kad centies būt tas, kas neesi, Tu pasaulei izdari lāča pakalpojumu. Ja spēlēsi svešu lomu, Tu nekad nevarēsi attaisnot savas cerības. Daļa Tavas apziņas vienmēr zinās, ka esi apspiedis sevi, lai lasītu rindas, ko sacerējis kāds cits – un kas pats sliktākais – kurām tu netici.

14. Tu esi iestrēdzis pagātnē?

Ļoti daudzi cilvēki kļūst par savas pagātnes upuriem – nožēlas, skumju, dažādu „kā būtu, ja būtu” summu. Protams, no pagātnes kļūdām vajag mācīties, taču pagātni nevar mainīt, izdzīvot vēlreiz. Dzīvo tagadnē – tas ir vienīgais veids, kā pieskarties nākotnei.

15. Tu dzīvo tikai ar domām par nākotni?

Daudzi domā, ka laime – tas ir galapunkts, kaut gan patiesībā – tikai ceļš uz to, dod dzīves pilnības sajūtu. Uztver visu notiekošo kā piedzīvojumu. Ja to nedarīsi, būsi nelaimīgs, arvien gaidot savu brīnišķīgo RĪTDIEN. Dzīve taču ir bezgalīgs ŠODIEN, pareizi?

16. Tu esi nevesels?

Jā-jā, sporta nodarbības, pareizs, sabalansēts uzturs un veselīgs miegs ir ļoti svarīgi Tavai laimes sajūtai. Emocijas ir atkarīgas no fiziskās pašsajūtas. Prāta un ķermeņa saikne ir tik spēcīga, ka dažkārt daži fiziskie vingrinājumi, pastaiga svaigā gaisā un viena papildus stunda miegam, var krietni uzlabot Tavu garastāvokli – līdz ar to arī veselību.

17. Tu esi perfekcionists?

Perfekcionismam ir trīs veidi. Perfekcionisms attiecībā uz sevi – kad Tu pats centies būt perfekts, ideāls. Sociālais perfekcionisms – kad Tev šķiet, ka visi gaida, lai Tu būtu nevainojams it visā. Perfekcionisms attiecībā uz citiem – kad Tu gaidi, lai citi būtu ideāli. Visi trīs dara Tevi nelaimīgu. Labāk samierinies ar to, ka pilnība mums nevienam nedraud, tā nav sasniedzama un nav arī vajadzīga. Jo ideālam būt ir garlaicīgi. Kad to sapratīsi, dzīvot kļūs daudz vieglāk.

18. Tu baidies no neveiksmes?

Daudzi cilvēki tik ļoti baidās kļūdīties, ka dod priekšroku vispār neko nedarīt. Iedomājies, ka Tu tā rīkotos brīdī, kad tikko mācījies staigāt. Ja tu būtu pārstājis censties, Tu līdz pat šim brīdim rāpotu. Par nožēlu jāsaka: pieaugot mēs bieži zaudējam drosmi, baidāmies uzsākt ko jaunu, baidāmies kļūdīties. Ja Tu samierināsies ar tādu domāšanas veidu, Tava dzīve nekad nebūs pilnasinīga – citiem vārdiem runājot, Tev laimi neredzēt, kā savas ausis.

19. Tu turies pie ierastā?

Izaugsme notiek tikai ārpus mūsu komforta zonas. Ja neuzdrošināsies iziet ārpus ierastajiem rāmjiem, Tu nekad neuzzināsi, kāda ir Laimes sajūta brīdī, kad esi uzveicis savas bailes, kad esi ieguvis spārnus un vari lidot. Reizi dzīvē putnam nākas lēkt, lai iemācītos lidot. Tu nevari palikt ligzdā un visu atlikušo mūžu vērot, kā citi lido!!!!!!

20. Tu kādam esi parādā?

Parādi provocē stresu, sagrauj attiecības un nes sev līdzi finansiālas grūtības. Izstrādā plānu, kā norēķināties ar saviem kreditoriem un Tev kļūs vieglāk un mierīgāk.

21. Tu alksti atzinības?

Ja Tu gaidīsi, ka citi Tevi pienācīgi novērtēs, Tu vienmēr būsi nelaimīgs. Neviens, izņemot Tevi pašu, nevar noteikt Tavu vērtību un nozīmīgumu.

22. Tu esi paviršs attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem?

Zini, ko nožēlo cilvēki brīdī, pirms pamet šo pasauli? Nē, ne par to, ka nopelnījuši pārāk maz naudas un pārāk maz laika pavadījuši ofisā. Vairums cilvēku nožēlo to, ka dzenoties pēc brīžam nevajadzīgiem labumiem, pametuši novārtā savas attiecības, ģimeni, draugus. Kop savas attiecības, vēljoprojām Mīlestība ir pati lielākā vērtība šai pasaulē.

23. Tu nodarbojies ar prokrastināciju?

Prokrastinācija ir apzināta darbība, kurai, tāpat kā jebkurai citai mūsu rīcībai, ir sekas. (procrastination — aizture, atlikšana; no lat.val. crastinus — rīt.) Tā ir bezgalīga vilšanās spirāle. Tu atliec visu uz „vēlāk” un šī krava aug. Tas ir apmēram tāpat, kā, ja Tu skrien maratonu un pa ceļam vāc akmeņus. Gala rezultātā šī nasta kļūst nepanesama. Tev jāpabeidz iesāktais un jāizmet šie akmeņi, tā Tu kļūsi vieglāks, manevrēt spējīgāks un brīvs. Izdari to šodien!

24. Tu nemācies?

Kad mācies ko jaunu, Tu sev iedod atklāšanas prieku. Atrodi sev hobiju – nodarbošanos, jaunas intereses savā dzīvē. Tas, ka esi pabeidzis augstskolu, nenozīmē, ka viss ir beidzies, viss tikai sākas. Mācoties, Tu iepazīsti pasauli no jauna – tas nozīmē to, ka Tu nenoveco, Tu esi spējīgs ik dienu brīnīties un priecāties. Tas ir skaisti! Un Tu patīc cilvēkiem, jo kļūsti arvien interesantāks.

25. Tev ir nerealizējušies sapņi?

Ir cilvēki, kurus vajā nerealizēto sapņu rēgi – ar vainas sajūtu un žēlām nopūtām. Par laimi, tikai mēs paši varam sevī atrast vīrišķību doties tālāk, pretī savām jaunajām iespējām, ieelpot jaunas dzīves smaržu un katru dienu sākt no baltas lapas.

26. Tev ir garlaicīgi?

Daudzu cilvēku dzīves plūst bez izmaiņām, tas noved pie grūtsirdības un garlaicības. Rutīna ievelk. Taču ir ļoti daudz iespēju dažādot un padarīt interesantu savu dzīvi. Uzstādi sev mērķi darīt to, kas izgrūž Tevi no ierastajām sliedēm, dažkārt pat biedē – tici, atradīsies daudz interesantu lietu, kas pamodinās Tevi, izbrīnīs un apburs.

27. Tu esi pārāk aizņemts?

Tu visu laiku esi aizņemts, tāpēc Tev nav laika sajusties dzīvam? Par kādu laimi mēs varam runāt? Pārskati savus plānus un grafikus, tajos noteikti atradīsies daudzas lietas, kas „apēd” Tavu laiku un neko nedod pretī.

28. Tu maz guli?

Cilvēkiem, kuri sirgst ar bezmiegu, ir 10 reiz lielākas iespējas krist depresijā, kā tiem, kuri labi un pilnvērtīgi izguļās. Izgulies un būs Tev laime.

29. Tu pārāk maz laika pavadi vienatnē?

Dažkārt ir jādod iespēja savām ausīm atpūsties no trokšņa, no dzīves un sakoncentrēties iekšējam monologam. Pavadīt laiku divatā ar sevi ir dabiski un normāli. Nav svarīgi, vai tā būs kafijas tase parkā uz soliņa, vai nedēļas izbrauciens kalnos.Tavs Gars būs pateicīgs par tādiem vienatnes brīžiem.

30. Tev nav mērķa?

Bezmērķīga dzīve sagādā nebeidzamas vilšanās, kas seko viena otrai. Tā vietā, lai vienkārši ļautu lietām notikt tavā dzīvē, veido savu nākotni, uzstādot sev tīkamus un svarīgus mērķus. Uzvaras sajūta, sasniedzot iecerēto ir viena no lielākajām balvām dzīvē. Savukārt pats ceļš, ko veiksi, ejot uz savu mērķi – skaistākais, ko vari izdarīt savas personības izaugsmei.

31. Tu esi atkarīgs?

Vienkāršāk ir būt atkarīgam no citiem, jo neatkarība – tā ir nobriedušu cilvēku iezīme. Tie, kas turās pie citiem un neplāno būt brīvi, nolemti mūžīgai cīņai ar savu zemo pašvērtējumu. Nav iespējams pacelties spārnos, ja esi spiests vienmēr kādu vilkt sev līdz.

32. Tu domā, ka neesi pelnījis laimi?

Daudziem cilvēkiem šķiet, ka viņi nav pelnījuši būt laimīgi. Viņus nospiež vainas sajūta par pagātnes nodarījumiem un kļūdām. Taču laime – tā ir pieredze, kuru jāizbauda katram. Nosvītro „ne” savā „es neesmu pelnījis” un redzēsi, kas izmainīsies.

33. Tev vienmēr nedaudz pietrūkst?

Tev vienmēr līdz pilnai laimes sajūtai, mazliet kaut kā pietrūkst. Un vēl, un vēl nedaudz šo – pavisam mazliet. Ja Tu pastāvīgi esi pussoļa attālumā no apmierinājuma, Tavas iespējas būt laimīgam samazinās. Tas nekad nebeigsies. Skopuma monstrs vienmēr grauzīs no iekšpuses. Tu visu laiku sev melosi, ka tūlīt, tūlīt atradīsi pēdējo lietiņu, kas padarīs Tevi laimīgu. Patiesībā šai bedrei nav dibena. Pamēģini sajust prieku no ikkatra mirkļa un Tu sajutīsi, kāda ir laime!

34. Tu ignorē iespējas?

Bieži vien notiek tā: Iespējas klauvē pie durvīm, bet cilvēks uzgriež skaļāk televizoru, ērtāk iekārtojas dīvānā ar pulti rokā, lai nebūtu jādzird šie klauvējieni. Pasarg Die`s, ja šīs iespējas izskatās kā jauns darbs vai kas tāds, kas liktu iziet no savas ierastās komforta zonas. Vieglāk ir palaiskoties, vai ne? Tas ir bīstami, jo tad, kad šāda attieksme kļūs par ieradumu, kādu dienu Tu pamodīsies un sapratīsi, ka visu esi palaidis garām. Grūti būt laimīgam, ja pats neļauj savā dzīvē ienākt skaistām lietām un cilvēkiem.

35. Tu esi pašapmierināts?

Pašapmierinātība rada miera ilūziju. Viss ir lieliski, dzīve nesit, Tu esi brīnišķīgs, kā Dievs – kas gan vēl vajadzīgs? Patiesībā Tu peldi pa straumi, kas vienā dienā var Tevi izskalot ne tajā skaistākajā krastā. Pakusties, pacīnies, pārvari sevi, neļauj sev iesūnot.

36. Tu ienīsti savu darbu?

Grozies kā gribi, bet darbā Tu pavadi lielāko daļu savas dzīves. Grūti saglabāt laimīgu smaidu, ja Tu ar katru šūnu jūti nepatiku pret šo vietu, cilvēkiem, kuri Tev apkārt ir katru dienu. Lai justos laimīgs, darbam jānes prieks un apmierinātības sajūta, ne tikai iespēja samaksāt rēķinus.

37. Tu dzenies pēc nevajadzīgām lietām?

Dažkārt mēs aizmirstam, kas tad mums patiešām ir vajadzīgs un svarīgs. Pirms kaut ko iegādāties, padomā, vai Tev patiešām ir vajadzīga šī jaunā mašīna, kuras dēļ būs jāraujas trijos darbos un jāupurē savs laiks, kuru Tu varētu pavadīt ar saviem mīļajiem?

38. Tev nav savas garīgās dzīves?

Mūsdienu zinātniskie pētījumi pierāda acīmredzamo saistību starp garīgumu un laimes sajūtu. Tas izskaidrojams ar to, ka meditācija, lūgšanas, komunikācija ar pozitīvi domājošiem domubiedriem, nomierina, palīdz atslābināties un noskaņoties uz labām pārmaiņām.

39. Tev nav īstu draugu?

Tev apkārt var būt simtiem paziņu un it kā draugu, taču ja starp viņiem nav neviena, kurš būtu gatavs ar Tevi kopā izturēt un pārdzīvot visbriesmīgākās vētras, Tu būsi nelaimīgs. Dzīve – tā ir pastāvīga mijiedarbība ar cilvēkiem un, ja Tu neesi pārliecināts, ka jūsu saites ir stipras un izturīgas, varbūt ir vērts pameklēt īstus draugus. Tu jutīsies daudz stiprāks, ja Tev blakus būs drauga plecs.

40. Tu baidies no sevis?

Tas ir dīvaini, daudzi baidās no sevis un neuzticās savai intuīcijai un sajūtām. Taču, ja neuzticies pat sev, kam Tu vispār vari uzticēties? Iemācies uzticēties sev, saviem lēmumiem un nešaubīties par sava dzīves ceļa pareizību. Tieši tā IR Harmonija.

41. Tu pārāk daudz uztraucies par to, ko domā citi?

Kā tikko Tu sapratīsi, ka nav vajadzības visiem izpatikt un būt labam visiem, dzīve iemirdzēsies jaunās krāsās. Cenšanās izpatikt citiem var beigties ar neprātu.

42. Tu neatslābinies?

Un tomēr – dzīve ir spēle un mums visiem laiku pa laikam vajadziigs ir “taimauts”. Ja Tu neļauj sev atpūsties, stress un vilšanās Tevi pavadīs visu laiku. Iemācies atpūsties, atslābināties, atjaunot spēkus – tad Tava psihiskā un fiziskā veselība manāmi uzlabosies.

43. Tu neriskē?

Daudzi cilvēki izmanto tikai daļiņu savas dzīves iespēju. Ja jūti, ka esi spējīgs uz ko vairāk, noriskē, met izaicinājumu dzīvei! Tu sajutīsi pirmatklājēja prieku un sajūsmu, tai pat laikā Tavi paziņas turpinās valstīties pa dīvānu un pārslēgt TV kanālus. Robežu pārvarēšana dara dzīvi daudz pievilcīgāku!

44. Tu esi nepacietīgs?

Oo, cik grūti būt pacietīgam, cik grūti gaidīt, bet bieži tas ir vienīgais, ko vari darīt. Bieži vien dzīve liek mums pagaidīt, samazināt tempu, dažkārt vienkārši ir jāsamierinās ar notiekošo. Vienmēr ir izvēle – nedaudz nogaidīt, nogaidīt ar lēmumu, vai sastrebt karstu.

45. Tu nemācies no savām kļūdām?

Kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem – ir daudzu cilvēku mīļākā nodarbošanās. Un tam vienmēr ir viens un tas pats rezultāts – vilšanās un sāpes. Grūti šo ieradumu ieraudzīt sevī, jo daudz vilinošāk ir nobloķēt sliktās atmiņas, nekā izanalizēt šo pieredzi. Patiesībā kļūdas mums palīdz ikviena mērķa sasniegšanā, lai cik sāpīgas tās nebūtu – tā ir mūsu pieredze, kura ir nenovērtējama.

46. Tev nav suņa?

Vai kaķa? Vai papagaiļa? Kaut vai akvārija ar zivtiņām? Pētījumi liecina, ka rūpes par mājdzīvniekiem palīdz izstrādāt labas pašsajūtas hormonu – oksitocīnu – gan cilvēkiem gan dzīvniekiem. Suns ir Tavs personīgais psihoterapeits, kurš vienmēr spēs padarīt Tavu dienu saulaināku un dāvāt Tev prieku.

47. Tu jauc laimi ar komfortu?

Tev var būt skaists, ērts, mājīgs dzīvoklis, ērts un labs darbs, silta un ērta dzīve, un, neskatoties uz to, laimes sajūtas var arī nebūt. Bieži vien laimīgus mūs dara tieši tas, kas izved mūs no komforta sajūtas un līdzsvara. Iemācies atšķirt šīs divas sajūtas un noskaidro savas prioritātes. Iespējams, uz kādu brīdi nāksies atteikties no komforta, taču tas ir tā vērts.

48. Tu nemīli sevi?

Tā ir veca kā pasaule patiesība: Tu nekad nekļūsi laimīgs, ja nesamierināsies ar sevi, nepieņemsi sevi, kāds esi un neiemīlēsi sevi. Tas ir gluži tāpat, kā nēsāt uz pleciem kādu, kurš visu laiku klaudzina pa galvu. Dzīve nav boksa rings. Iemīli to cilvēku, kuru redzi spogulī un jums abiem būs vieglāk mainīties uz augšu.

49. Tu esi iejuties upura lomā?

Vienmēr apstākļi ir stiprāki? Citiem ir vairāk varas, naudas, iespēju? Tu esi tikai skrūvīte lielajā dzīves gaļas mašīnā? Nopietni? Bet varbūt tomēr Tev vajag pārskatīt savas pārliecības un uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem soļiem? Tā rīkojas nobrieduši cilvēki. Un laimīgi cilveki arī. Neļauj nevienam sagrābt varu pār Tevi!

50. Tu neļauj sev būt laimīgam?

Un tā: kāpēc Tu turies pie visa, kas dara Tevi nelaimīgu un skumju? Tas ir godīgs jautājums sev pašam. Ja piekrist tam, ka laime – tā ir apzināta izvēle, tad nāksies par to nest atbildību, kā par ikvienu savu izvēli. Nelaimīgam būt ir vieglāk – var neko nedarīt un visu savu laiku veltīt žēlumam pret sevi. Laime prasa aktivitāti. Gribi to vai negribi, jālemj būs Tev pašam!

Lai Tev veicas! Lai man veicas!

Avots:www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāatmet pat ātrāk, kā kaitīgie ieradumi

aproce6
Nemitīgi tiek runāts par to, ka smēķēt ir kaitīgi, ka kaitīgi ir lietot alkoholu un nepareizi ēst, dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu u.t.t. Skaidrs, tas sen viss ir zināms, un neviens nestrīdās, ka tas viss ir jāatmet. Taču katra cilvēka dzīvē ir dažas lietas, kas ik dienu kaitē vēl vairāk par minētajām. Tās saindē mūsu dzīvi, un mēs pat to nepamanām. Mēs ejam uz sporta zāli, ēdam salātiņus un augļus, atsakāmies no alkohola un smēķēšanas, bet turpinām skaust, apvainoties un pastavīgi žēloties par savu dzīvi. Varbūt beidzot tas jāatmet?
Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis šīs sajūtas. Būtu jau labi, ja reizi dzīvē, jo bieži vien tās izjūtam pastāvīgi, bet nezin kāpēc. par to neuztraucamies, it kā tas neatstātu nekādu iespaidu uz mūsu dzīvi. Taču patiesībā tās iespaido – un, kā vēl! Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts, viens vienmēr ietekmēs otru un, ja tev ir kaitīgie ieradumi mentālajā plānā, tad dažādās formās tie parādīsies arī tavā ikdienas dzīvē, atstājot uz to neizdzēšamu iespaidu. Izmainot kaut ko vienu, mainīsies viss un arī pati tavas dzīves kvalitāte.
Praktiski viss, ko mēs darām, ir vērsts tikai uz vienu sasniegumu – laimi.
Bet, ja tevi indē šie kaitīgie ieradumi, tad, lai ko arī tu darītu, nekādas laimes nebūs, un ne jau tāpēc, ka maz naudas, nav mīļotā cilvēka vai mīļotās nodarbošanās, bet tāpēc, ka, lai cik labus apstākļus tev sagādātu dzīve, tu vienmēr būsi neapmierināts.
Lūk, šie 4 kaitīgie ieradumi, kas traucē tev sasniegt gaidīto balvu:

 

1. Skaudība

Tā ir tāda draņķība, kas neļauj priecāties ne par saviem, ne citu cilvēku sasniegumiem. Sociālie tīkli ir lielisks instruments šī netikuma kultivēšanai. Jūtas Universitātes sociologi aptaujāja 435 studentus un noskaidroja, ka no laika, kuru cilvēks pavada sociālajos tīklos, ir atkarīga viņa attieksme pret dzīvi. Jo vairāk cilvēki skatījās  to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs (precīzāk – to dzīvju rediģētajā atspoguļojumā), jo vairāk uzskatīja, ka citi dzīvo labāk par viņiem – laimīgāk, interesantāk, veiksmīgāk.
Reālajā dzīvē arī pietiek skaudības, kas liek skumt par savu neizdevušos dzīvi, domājot, ka tā patiešām arī ir.
Ko darīt?
Ja tu kaut uz vienu dienu samainītos vietām ar otru cilvēku (to, kuru tu skaud), tev ļoti nepatiktu tas, ko tu sajustu. Katram ir savas ciešanas un savas problēmas, tāpat kā savas balvas, un tās nav ne par matu labākas kā savējās.
Nedrīkst sevi salīdzinat ar citiem! Mums katram ir sava pagātne, savi talanti, iespējas, problēmas un likstas. Vienkārši NESALĪDZINI! Nav kritēriju, pēc kuriem būtu iespēja to izdarīt.

2. Aizvainojums

Ja analizējam pašu aizvainojuma sajūtu, sanāk, ka tā ir realitātes neatbilstība tavām gaidām.
Iedomājies, ka tu uz ielas paklupi, sasities un izbārstīji savu somu ar produktiem. Netālu no tevis stāvēja kāds akls ubags. Tu taču negaidīji, ka viņš metīsies tev palīgā, tātad nekāda aizvainojuma būt nevar. Bet, ja nu ubaga vietā stāvētu kolēģis, vai kāds paziņa un vienkārši noskatītos, kā tu rāpo pa asfaltu, vākdams savus izbirušos apelsīnus, aizvainojums būtu, un sazin, cik ilgi.
Ja mēs neņemam verā aizvainojuma iemeslus, tā pati par sevi nozīmē ļoti spēcīgu, negatīvu emociju, kas pavada mūs ilgu laiku. Katru reizi, kad kaut kas atgādinās par šo cilvēku, tevī atkal un atkal atgriezīsies šīs emocijas. Un vispār, seni aizvainojumi ir ļoti kaitīgi veselībai, tāpat kā neizdziedētas traumas.
Kā atbrīvoties no tā?
Lai nemocītu sevi, neko nevajag gaidīt no cilvēkiem. Viņi tev neko nav parādā. Viņiem nav jābūt laipniem, izpalīdzīgiem, patīkamiem, rūpīgiem, saprotošiem. Pieņem visu, kā ir.
Tas nenozīmē, ka tev jādraudzējas ar rupjiem, agresīviem, nepatīkamiem cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē. Vienkārši izdari secinājumus, ar ko tu vēlies turpināt draudzību un ar ko – neturpināt. Un nekad neko negaidi! Mācies pieņemt cilvēkus un situācijas tādas, kādas tās ir. Bez aizvainojuma un dzīve kļūs daudz vienkāršāka.

 

3. Žēlošanās

Žēlošanas ļoti ātri kļūst par ieradumu un, ja cilvēks pierod žēloties, tad nav svarīgi, kas notiek viņa dzīvē, viņš vienalga atradīs, par ko pažēloties. Ja cilvēks to dara pastāvīgi, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē saskata tikai negatīvo, ievēro tikai problēmas, par ko steidz pastāstīt visiem apkārtējiem.
Nav iespējams objektīvs savas dzīves novertējums, ir tikai tas, kā tu to redzi. Ja redzi tikai negatīvo, tas arī ir un notiek. Un kamdēļ tas viss? Dēļ tā, ka tu vēlies redzēt līdzjūtīgus skatus no malas?

 

4. Nosodījums

Lūk, arī pēdējais briesmīgais ieradums – pie mājas uz soliņa sēdošu tantiņu dzīves kredo, pasaulē, kas pilna ar neliešiem, narkomāniem un prostitūtām. Mēs ar tādu labpatiku nosodām citus, gan personīgi gan kolektīvi. Tenko praktiski visi, neatkarīgi no dzimuma un vecuma.
Kas tajā ir interesants, nevar nosodīt citus cilvēkus, ja tevī pašā nav šīs sliktās īpašības. Cik reižu esmu ievērojusi, kā cilvēki, kuri uzvelkas un kliedz uz citiem, nosodot tos par kaut ko, tāpat lamā sevi par savām kļūdām un dara to vēl neiecietīgāk.
Nosodījumam ir divas puses. Viena no tām – citu nosodīšana, bet otra – sevis, mīļotā (šajā gadījumā noteikti ne – mīļotā) nosodīšana.
Ko darīt?
Šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir tiesības kļūdīties un mēs visi esam tik ļoti atšķirīgi, ka te noteikti nevar būt nekādu objektīvu kritēriju. Tu nekad neesi bijis cita cilvēka ādā, tu nezini, kā šis cilvēks ir dzīvojis, nezini, kā dzīvo, kādas domas ir viņa galvā. Tas ir tāpat, kā komentēt futbola maču “uz aklo”, vadoties vien no līdzjutēju kliedzieniem tribīnēs.
Kas attiecas uz sevis nosodīšanu – tā cilvēka, kuru tu lieliski pazīsti – vienkārši atceries, ka tas nekad ne pie kā laba nenoved. Iespejams, šis ieradums palicis no vecākiem, kā nokopēts uzvedības modelis, taču skaidrs, ka tas absolūti nemotivē labākai dzīvei. Gluži otrādi – liek justies neveiksminiekam, samierināties ar to un, protams, ciest. Nu, un, iespējams – žēloties.
Visi kaitīgie ieradumi:
Ir tāda prakse, daudzi par to noteikti ir dzirdējuši, jo tā pirms kāda laika bija ļoti populāra sociālajos tīklos. Tās nosaukums ir “violetā aproce”. To es pieminu tāpēc, ka tā lieliski palīdz atbrīvoties no visiem kaitīgajiem ieradumiem un sliktajām domām..
To jau 2006. gadā piedāvāja pazīstamais garīdznieks Vils Bouens. Tās galvenā ideja; uzvilkt violetu aproci un 21 dienu jānodzīvo bez žēlošanās, kritizēšanas, tenkām, neapmierinātības izteikšanas. Domāt drīkst (kaut arī nav vēlams), bet galvenais, ir nerunāt. Ja cilvēks netiek ar to galā un “noraujas”, aproci uzliek uz otras rokas un 21 diena sākas no gala.
Kad izdzirdēju par šo praksi, nolēmu to izmēģināt. Šķita, ka tas nebūs grūti, jo es vispar nemīlu sūdzēties, aprunāt un tamlīdzīgi.
Izradījās, ka tas ir neticami grūti. Jau nakamajā dienā es pārmainīju aproci uz otras rokas, jo darbā izteicu neapmierinātību ar kaut ko. Pēc tam – vēlreiz un vēlreiz. Pārvilkt to nācās 2-3 reizes dienā, kaut arī nekad nebūtu iedomājusies sevi nosaukt par čīkstētāju, vai mūžigi neapmierinātu personu.
Šodien tādas aproces pārdod – ja vien ir ideja, atrodas cilvēki, kas to pārdos. Iespējams, domas par iztērēto naudu, neļauj tik vienkārši padoties, taču galvenā jēga nav tajā.
Tu pats vari uztaisīt sev aproci, uzsiet uz rokas vienkāršu diedziņu, vai pat izmantot šim nolūkam gredzenu, kuru tu pārvilksi no rokas uz roku.
Pats galvenais ir – beidzot atmest visas savas dzīvi bojājošās domas.

 

Tulkoja: Ginta FS

Tavs kartupelis

kartupelis

Skolnieks jautāja skolotājam:
— Tu esi tik gudrs un vienmēr labā garastāvoklī, nekad nedusmojies. Palīdzi man arī kļūt tādam.
Skolotājs piekrita un palūdza atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisu.
— Ja tu uz kādu sadusmosies un apvainosies, paņem kartupeli. Vienā pusē tam uzraksti savu vārdu, otrā – tā cilvēka vārdu, ar kuru ir konflikts. Pēc tam ieliec kartupeli maisā.
— Un tas ir viss? Neizpratnē jautāja skolnieks.
— Nē, — atbildēja skolotājs. Tev šis maiss vienmēr jānēsā sev līdzi. Un katru reizi, kad tu sadusmosies un apvainosies uz kādu, ieliksi maisā vēl vienu kartupeli.
Skolnieks piekrita. Pagāja kāds laiks. Maiss lēnām pildījās un kļuva arvien smagāks. To bija ļoti neērti nēsāt sev līdzi. Piedevām kartupeļi tajā sāka pūt, pārklāties ar glumu kārtu un nejauki smakoja.
Skolnieks atkal atnāca pie skolotāja un teica:
— To vairs nav iespējams paciest. Maiss ir smags, kartupeļi tajā sapuvuši un smako. Labāk piedāvā man ko citu!
Bet skolotājs atbildēja:
— Paskaties uz šiem kartupeļiem! Tas pats arī notiek Tavā dvēselē. Kad tu uz kādu dumojies un apvainojies, tev dvēselē parādās smags akmens. Vienkārši tu to sākumā neievēro. Pēc tam šis akmens kļūst arvien lielāks un lielāks. Rīcība pārvēršas ieradumā, ieradums pārvēršas par raksturu, kas, savukārt, rada smakojošus netikumus. Šo nastu ir grūti nesajust, tā ir pietiekami smaga, lai visu laiku nēsātu līdzi. Es devu tev iespēju pavērot šo procesu no malas. Katru reizi, kad nolemsi apvainoties vai apvainot kādu, padomā, vai tev šis akmens ir vajadzīgs?

Tulkoja: Ginta FS