Tikai sasildīt…

Šī meitene jau pirmajā mirklī, kad es viņu ieraudzīju, izraisīja manī nepatiku.
Ārēji viņa atgādināja aktrisi Nastasju Sambursku, tā pati asā un agresīvā enerģētika…
Šī meitene pārāk skaļi runāja,
nemitīgi pārtrauca citus,
agresīvi lamājās,
jokoja tā, ka citiem smiekli nenāca un pati smējās par saviem jokiem.
Lietki teikt, ka šī nepatika bija abpusēja. Meitenes vārds bija Gaļina.
Tas notika kādā no sieviešu treniņsemināriem. Tolaik es piestrādāju kādā avīzē un treniņā piedalījos kā žurnāliste.
Treniņš norisinājās jau veselu dienu, kuras gaitā mēs ar Gaļinu centāmies viena no otras izvairīties.
Pusdienu laikā viņa demonstratīvi apsēdās pie cita galdiņa ēdamzāles otrā galā, viņa sačukstējas ar citām treniņa dalībniecēm, izteiksmīgi vērojot mani. Viņa pateica trenerei, ka ciest nevar sievietes mazās cepurītēs un uzskata tās par manierīgām izlēcējām…
Lieki teikt, ka vienīgā sieviete ar šādu cepurīti šeit biju es.
Es nepacietībā gaidīju treniņa beigas, lai izvairītos no tik spēcīga aizkaitinājuma. 
Parasti es ļoti labi saprotos ar cilvēkiem, bet tagad pirmo reizi dzīvē man bija tik milzīga nepieņemšanas un pretestības sajūta.
Un, lūk, trenere lika dalībniecēm sadalīties pāros. Es centos pabeigt iepriekšējo uzdevumu, un kad attapos, pāri jau bija sadalīti. Bez pāra bijām palikušas tikai mēs ar Gaļinu. Viņa tika man, jo citu variantu nebija.
Mēs apsēdāmies pufos un dažas minūtes uzmanīgi viena otru vērojām, gluži kā bokseri pirms raunda.
Es neteicu ne vārda, bet Gaļina pēkšņi skaļi paziņoja: “Viņa mani ienīst, es to jūtu! Ja jūs būtu redzējušas, kā viņa uz mani paskatījās! Dodiet man citu partneri!”
Bet trenere stingri paziņoja: “Nebūs nekādas partneru maiņas. Dzīvē tāpat kā treniņā jūs mijiedarbojaties ar dažādiem cilvēkiem un ne visi viņi jums ir patīkami. Atrodiet šajā mijiedarbībā iespēju sevi attīstīt”.
Es ļoti centos sevi noskaņot pozitīvi, neskatoties uz to, ka Gaļina uz mani skatījās apmēram tā kā korridas pašā karstumā bullis skatās uz matadoru.
Es biju pārliecināta, ka tikšu galā ar šo situāciju…
Kamēr nebiju izdzirdējusi uzdevumu:
“Pajautājiet savai partnerei, kā viņa gribētu, lai jūs viņu sauktu. Bet pēc tam trīs minūtes, viņai acīs skatoties, izrunājiet viņas vārdu. Turiet viņas rokas savējās un glāstiet tās. Gan žestos gan vārdos ieliekot pēc iespējas vairāk maiguma, siltuma un mīlestības”: uzdevumu paskaidroja trenere.

“Kā tu vēlies, lai es tevi saucu?” es pajautāju Gaļinai un mana balss nodevīgi nodrebēja…
“Mana meitenīte. Mana labā” Gaļina izaicinoši paziņoja.
Ko, jūs? Jūs ņirgājaties?! Man trīs minūtes jāsaka “mana labā” lūk šim, uguni spļaujošajam pūķim? Un vēl piedevām ar mīlestību un siltumu?
Domās es nolādēju savu priekšnieci, kura no visiem saviem darbiniekiem tieši mani atsūtīja uz šo treniņu, es ienīstu visus šos sieviešu treniņus un sev nosolījos, ka vairs nekad nesperšu kāju šādos pasākumos, un es pilnā nopietnībā apsvēru, kā atrast iemeslu, lai aizlaistos no šī pasākuma…
Taču manā priekšā sēdēja Gaļina, nikni skatījās man acīs un gaidīja, kad es viņu nosaukšu par “savu meitenīti”. Man prātā nāca pavisam citi vārdi, vairums no kuriem sākās ar burtu “M”.
Uzdevums sākās. Es paņēmu Gaļinas rokas savējās, un biju izbrīnīta, cik tās mazas un aukstas, gluži kā bērnam.
Droši vien viņai šobrīd ir tikpat bailīgi un neomulīgi kā man, bet droši vien vēl briesmīgāk. Un droši vien viņai arī dzīvē ir ne pārāk omulīgi, jo viņa taču vispār neprot valdīt pār savām emocijām.
“Mana meitenīte”, es ar mokām izdvesu. Un ticamībai piemetināju “Mana labā”. Gaļina neuzticīgi skatījās man acīs.
Un tad es padomāju: “Velns parāvis, kas es par cilvēku, kuram vajadzīgi kaut kādi priekšnosacījumi, lai kādam dotu savu siltumu? Kāpēc vispār būt sievietei, ja tu nespēj sasildīt otra aukstās rokas un sirdi?”
“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šoreiz manos vārdos nebija nekā nepatiesa. Šajā brīdī Gaļina kļuva par man svarīgāko cilvēku.
Es sajutu, kā viņas rokas kļūst siltas un arī mana sirds pildījās ar siltumu.
Manā priekšā sēdēja cilvēks ar mazām, aukstām rokām un šajā mirklī nebija neviena cita, kurš varētu šīs rokas sasildīt.
Kas zina, kurš pēdējo reiz Gaļinai bija teicis labus vārdus? Iespējams, tas bija ļoti sen, ja reiz viņa ir tik asa, gluži kā ezis. Bet es to varu izdarīt tieši šobrīd.

“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šajos vārdos ieliku visu to siltumu, uz kādu vien biju spējīga. Un viņa arvien vairāk kļuva par manu labo meitenīti. Es nevis vienkārši glāstīju viņas rokas, bet patiešām no visas sirds spēju viņu iemīlēt. Bija pagājušas trīs minūtes, bet es nespēju atlaist viņu. Bet tad ieskatījos viņas acīs. Gaļina raudāja. Mēs klusējot apskāvāmies, kā to dara tikai paši tuvākie cilvēki…
Tas bija tik sen, bet es vēl joprojām atceros šo brīnumaino pieredzi. Tad es pirmo reizi sapratu jēgu frāzei “mīlestība ir mūsos”. Un mēs jebkurā mirklī varam šo mīlestību dot kādam, kuram tās tik ļoti pietrūkst.
Ikvienā, pat visnoslēgtākajā un agresīvākajā cilvēkā ir vesela mīlestības jūra. Un, lai šo mīlestību sajustu, pietiek vien sasildīt viņa rokas un nosaukt viņu tajā vārdā, kadā sauca viņu bērnībā.

Mana meitenīte, mans puisīt. Mana labā, mans labais.

Olesja Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai silti

Kad mēs apskaujamies, mūsu sirdis savienojas un mēs zinām, ka mēs neesam atsevišķas būtnes.
Apzināts apskāviens sevī nes dziedinošu enerģiju, savstarpējo sapratni un dāvā laimes sajūtu. Un šajā brīdī dzīve kļūst reāla. (Goda vārds, arhitektiem vajadzētu projektēt lielākas lidostas un dzelzceļa stacijas, lai vietas apskāvieniem būtu vairāk). Apzinātas Apskaušanās Prakse ir palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem sakārtot un uzlabot savas attiecības – tēviem ar dēliem, mātēm ar meitām, māsām un brāļiem un daudziem citiem.

Atveriet viens otram savus apskāvienus. Turpiniet apskaut viens otru trīs ieelpu un izelpu garumā. Ieelpojot pirmo reizi, tu apzinies savu klātbūtni esošajā momentā un tu esi laimīgs. Ar otro ieelpu tu apzinies, ka arī otrs cilvēks ir šajā momentā un arī ir laimīgs. Un trešajā ieelpā tu apzinies, ka esat kopā šeit, uz šīs Zemes un tu jūti laimi un dziļu pateicību par jūsu tuvību. Pēc tam atveriet savus apskāvienus un paklanieties viens otram, tā paužot savu pateicību.
Sekojot šai vienkāršajai tehnikai, jūs padarīsiet savus apskāvienus apzinātus, bet laimi – daudz dziļāku un apzinātāku.

Thích Nhất Hạnh “Laime šeit un tagad”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ko man stāstītu par šī brīža situāciju, es turpinu apskaut savus mīļos, es netaisos distancēties no tiem, kuriem esmu vajadzīga un kuri ir vajadzīgi man. Es zinu, ka cilvēks izārstējas daudz ātrāk, ja viņu kāds samīļo un apskauj, es zinu, ka cilvēki saslimst no aukstuma un nemīlestības. Kāda pazīstama sieviete stāstīja, ka viņa visu šo laiku nav apskāvusi savus mazbērniņus un neapskauti mūžībā aizgājuši tētis un mamma, jo tuvinieki viņus sargājuši no “aplipināšanās”. Vai tad tāpēc mēs šeit esam nākuši, lai savu dzīvi pavadītu aukstās attālinātās istabās, gadiem viens otram nepieskaroties. Un tad, kad beidzot satiekamies, izrādās, ka esam kļuvuši tik auksti, ka rokas vairs neceļas apskaut otru…

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība, atdzīvojas

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība un kas sajūt otra mīlestību, atdzīvojas.

Vai tev ir nācies to novērot? Ja kāds ļoti maigi saņem tavu roku – silti, mīļi un maigi to saspiež, pēkšņi roka atdzīvojas. Tajā pulsē jauns prieks. Vēl tikai pirms mirkļa tu neapzinājies savu roku. Un, lūk, roka atdzīvojas, tā ir dzīvāka, kā jebkura cita tava ķermeņa daļa. Roka kļūst arvien siltāka un siltāka. Tā jūt otra cilvēka prieku, tā cilvēka, kurš tevi sveicina, tā jūt otra prieku, kas ielīst tevī; tā sāk atsaukties. Tā vibrē un pulsē.

Psihologi runā, ka bērns, kuru vecāki nekad nav apskāvuši, paliek kā pamiris. Viņa ķermenis nekad pa īstam neatdzīvojas. Bērnam ļoti vajag, lai viņu apskauj. Lai apskauj vēl un vēl, lai skūpsta, lai glāsta.

Savādāk viņš nekad neiepazīs dzīvību, kas pulsē viņa ķermenī. Viņš paliek auksts burtiskā vārda nozīmē, jo nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā. Ja viņš nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā, viņš nespēs uz siltumu atbildēt ar savu ķermeni. Viņa siltumam jābūt izprovocētam, ar kaut ko izsauktam.

Kad kāds tevi apskauj un šis apskāviens nav tukšs žests, kad apskāviens ir īsts un tas tevī ielej otra cilvēka mīlestību, aug tava mīlestības enerģija.

Tavs ķermenis kļūst dzīvāks, tu izjūti pavisam citu dzīves kvalitāti. Tu sāc kustēties optimālā virzienā. Parasti cilvēki dzīvo ar minimumu. Dzīvo monotonu dzīvi un šai dzīvei trūkst asuma – tas nevar būt bez mīlestības.

Es tev saku – vēro savu ķermeni, tajā brīdī, kad tu ar mīlestību kādu apskauj – kas notiek? Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilveka mīlestība un kura sajūt otra mīlestību, atdzīvojas. Mīlestība dod tādu dzīvi, ko nevar dot nekas cits.

OŠO

Avots: sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta FS

Dīvaini vienkārši risinājumi, kā vienam otru nepazaudēt

No laika gala cilvēkus nodarbina jautājums: kā ilgāk palikt laimīgiem pārī?
Šie 10 psihologa vienkāršie padomi palīdzēs jums saglabāt attiecības.

1. Sadoties rokās

Šo faktu cilvēki nenovērtē, taču sadoties rokās ir ļoti svarīgi. Tas ir arī zinātniski pierādīts. Kad jūs pēdējo reizi ar savu mīļoto gājāt rokās sadevušies?

2. Vienlaicīgi doties gulēt

Pašā attiecību sākumā jūs nevarējāt sagaidīt vakaru, kad kopā varēsiet doties pie miera. Dodieties pie miera reizē, pat tad, ja kāds no jums nevar uzreiz aizmigt. Būt blakus pirms miega ir ļoti svarīgi.

3. Kopīgas aizraušanās

Pēc neilga laika attiecībās bieži iestājas rutīna un vienveidība, tad lielu lomu nospēlē mūsu kopīgās aizraušanās. Kopā vienmēr ir interesantāk! Taču ir svarīgas arī katra individuālās aizraušanās un hobiji – tās dara katru no mums interesantu.

4. Lepoties ar savām attiecībām

Laimīgi pāri nekaunās izrādīt savas jūtas citu cilvēku klātbūtnē. Ne jau tāpēc, lai “pazīmētos”, bet tāpēc, ka tā vienkārši jūtās.

5. Uzticēšanās un piedošana

Nav attiecību bez konfliktiem un strīdiem. Taču pret otru cilvēku vajadzētu attiekties ar sapratni. Tikai uzticoties un piedodot, vari būt attiecībās laimīgs.

6. Apskauties

Varbūt tas šķiet lieki, taču stabilām partnerattiecībām ir ļoti svarīgi apskauties pie katras tikšanās. Mūsu smadzenes tā iekārtotas, ka apskaujoties, to darbība līdzsvarojas un tādā veidā mēs nostiprinam saikni ar otru cilvēku.

7. «Es Tevi mīlu!»

Droši vien daudzi no mums attiecību sākumā ir izjutuši nelielas šaubas par to, teikt šos trīs vārdus, vai neteikt. Taču, kad jums ir attiecības, tie nekad nebūs lieki. Ja teiksiet tos no rīta, diena būs enerģijas pilna.

8. «Ar labu nakti!»

Sakot “ar labu nakti!” dienas beigās, Tu parādīsi, cik svarīgas Tev ir attiecības ar šo cilvēku, neskatoties uz to, kas noticis dienas garumā.

9. Vienmēr stāsti, kas noticis Tavā dienā

Laimīgie pāri daudzas reizes dienā viens otram piezvana un stāsta par to, kā klājas. Tā laicīgi var novērst konfliktus dienas beigās, jo partneris ir informēts.

10. Pievērs uzmanību tikai pozitīvajām partnera īpašībām

Ja Tu pastāvīgi meklē savā partnerī nepilnības, Tu tās noteikti atradīsi. Ja meklē tikai labo, tad redzēsi tikai labo. Vienmēr taču ir izvēles iespēja. Būt laimīgam – arī ir lēmums!

Pirmajā mirklī, šie padomi šķiet ļoti vienkārši. No otras puses – cilvēks attiecībās ir laimīgs tikai tad, ja jūt, ka vinu mīl. Būtu mazāk problēmu un pasaule būtu skaistāka, ja cilvēki tos ievērotu.
Ja Tev tas šķiet svarīgi, padalies tajā ar cilvēkiem, kuriem Tu vēli labu!

Avots: http://www.adme.ru

Tulkoja: Ginta FS