Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā runā…

vientuliba

Runā, ka daudzi aizejot nožēlo to, ka par maz ir ceļojuši, par daudz strādājuši un nav pietiekami mīlējuši…

Nezinu… var jau būt…
Taču es esmu strādājusi ar to cilvēku nopietnajām problēmām, kuri apceļojuši visu pasauli un kādam šie ceļojumi ir bijuši ikdiena…
Ar to cilvēku neirozēm, kuri vispār nav strādājuši, vai strādājuši ļoti maz…
Ar to cilvēku depresijām, kuri dzīvojuši abpusējā mīlestībā…
Un ļoti daudz esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri aiziet…
Un ļoti bieži ir bijis tā, ka cilvēki vispār neko nenožēlo…
Ir bijuši pietiekami viedi, lai pieņemtu savu likteni tajā variantā, kas ir…
Bet, ja arī kāds nožēlojis, tad tikai par to, ka vienkārša parasta cilvēka dzīve kā laime viņiem atklājusies tikai uz pēdējā sliekšņa… bet daudzu gadu garumā viņi visdažādākajos veidos centušies no tās izvairīties, domājot, ka būt vienkāršiem ir kauns…

Un uzsākuši ilgās spēles NEparastajos cilvēkos…

“Apgaismotajos”, kuriem dota pielaide “sakrālajiem esības noslēpumiem”, kas paceļas virs viņu mirstīgās būtības. Tie apguvuši sarežģītas prakses, šķīstīti ar svētīto ūdeni, senseju un nirvānas iesvētīti, aizsniegušies līdz pat zvaigznēm, attīstījuši pārdabiskas spējas, uzlekuši augstāk par savu galvu, radījuši sevi no nulles, apmierinājuši savu izsalkumu ar kalnu elfu izsmalcināto ēdienu, piekopuši dievišķās asanas un padarījuši sevi gandrīz par ideāliem…
Tādiem cilvēkiem, par kuriem var padomāt, ka viņi, piedodiet, pat uz tualeti iet ar kādiem nektāriem…
Un  viņi spēlēja šī spēles, nekļūstot ne apgaismotāki ne laimīgāki….
Un nesaprotot, ka pa īstam vareni ir atturēties no jebkādām spēlēm…
Ir vareni būt parastam pēc savas paša pārliecības, nevis reliģiskajām mācībām, nenodot, neapmelot, nenogalināt, nepazaudēt savu sirdi un neradīt sev elkus…
Ir vareni būt saudzīgam pret cilvēkiem…
Ir vareni aizmigt tīrā gultā pēc grūtas darba dienas…
Ir vareni nepamest nelaimē…
Ir vareni nevērtēt pēc ārienes, bet gan Dvēseles augstsirdības…
Ir vareni izaudzināt bērnus ne tikai, lai viņi būtu pabaroti un apģērbti, bet arī sadzirdēti un pieņemti tādi, kādi ir…
Ir vareni apsēžoties uz trepītēm uzpīpēt, kad esi noguris…
Ir vareni stāvēt, apskaujoties, aukstā laikā uz promenādes…
Ir vareni satikties pēc ilgas šķirsanās un saprast, ka nekas nav beidzies…
Ir vareni dzīvot vienam ar otru bez nažiem mugurā un bez nodevības…
Ir vareni darīt kaut ko, no kā skudriņas skrien pa visu ķermeni līdz pat pirkstu galiņiem…
Ir vareni dejot basām kājām pusnaktī virtuvē…
Ir vareni zināt, ka nav tādu cilvēku, kuriem tu esi skaudras sāpes avots…
Ir vareni būt sev tādam, kāds esi pēc miljoniem skumju kilometru, bez pretenzijām pret maisiņiem zem acīm un krunciņām sejā un daudzo rētu zibeņiem…
Ir vareni piecelties pēc zaudējuma un doties dzīvot tālāk, nepiepildot savus atriebības maisus un nesacenšoties ar uzvarētājiem…
Ir ļoti daudz kā varena, mani mīļie, ja mēs nepretendējām uz Apgaismības Maģistra vietu…
Un pa īstam ir žēl, ja uzzinam par to trīs soļus līdz mūžībai…
Spert pirmo soli… un apstāties apbrīnā – es varu staigāt, velns parāvis!!!!….
Spert otro soli un atcerēties to lūpu garšu, kuras nevajadzēja izcīnīt neirotiskā cīņā – tās pašas brīvprātīgi sniedzās tev pretī patiesā mīlestībā…
Spert trešo soli… un sev pateikt… nē, vairs nav ko teikt…
Tas ir tik svarīgi – paspēt pabūt vienkārši cilvēkam…. un laikā atteikties no neredzamā kroņa….
Lai dzīvotu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tev ir skumji…

422494_original

Ja tev ir skumji, tas nenozīmē, ka atrodies “zemās vibrācijās”. Tu neesi slims, salauzts, tālu no dziedināšanas vai neapgaismots. Tevi nav iekarojis “tavs ego” un tava personība nav “sašķēlusies”. Tu neesi negatīvs personāžs un tevi nevajag izlabot. Tavas skumjas nav kļūda, tāpēc, ka tava dzīve kustās pie tevis, un dzīve nekad nevar būt kļūda, nekad…

Tev vienkārši ir skumji, un tas ir viss.

Šīs skumjas tiek atskaņotas uz dinamiski dzīvojošā klātbūtnes ekrāna, lūk, arī viss.

Tā nav problēma, kas pieprasa risinājumu vai plāksteri. Tā ir svētā un vērtīgā tava daļa, kas skumst pēc mīlestības, pieņemšanas, apskāvieniem, miera. Tu šodien tiki svētīts ar skumjām; tās izvelējās tevi par savām mājām; nebēdz no tādas patiesi vērtīgas dāvanas.
Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē

mirt Marta

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē.
Kad tu pamosties, tu vairs neesi sastindzis

Tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nespēj sevi mierināt ar vecajām pasakām par labo un ļauno, un nomierināt sevi ar pozitīvo domāšanu.
Apzinātības gaismu vairs nav iespējams izslēgt. Tu vairs nevari paslēpties no sevis. Nekur.
Tu jūties dzīvāks kā jebkad agrāk. Tava caurlaidības spēja ir bezgalīga. Un viss iziet caur tevi: sākot no paša dziļākā izmisuma līdz visaugstākajai prieka sajūtai. Atšķirība ir tikai tajā, ka tagad tu ar to visu vairs neatrodies kara stāvoklī. Tu ļauj visām sajūtām plūst caur sevi. Tu nenosodi un necenties no tām atbrīvoties. Tu esi to māte un svētnīca. Tu vairs nekad nevienu neapvainosi.

Tev vairs nav fiksētas identitātes. Un no prāta skatu punkta, tu vairs nezini, kas esi. Un, neskatoties uz to, tu zini, ka tas ir daudz dziļāk, kā jebkad agrāk. Tu esi dzīvs. Tu esi pati dzīve, neatdalāma no zvaigznēm, mēness, ziediem un kokiem.

Dažkārt šī brīvība izsauc galvu reibinošu sajūtu. Kā piedzimšanu laikā no jauna. Kā veco cerību miršanu ik dienu.
Tu redzi: pašreizējai neskaidrajai realitātei nav iemesla. Tu dzīvo stāvoklī, kad drošības nav vispār, nav kam pieķerties, un vairs neviena koncepcija neatnesīs komforta sajūtu nogurušajam prātam.

Taču, neskatoties uz to, tu līdz kaulam izjūti visdziļāko Pašas Esības drošības sajūtu. Tu zini, ka vienmēr vari uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja tā ir bezjēdzīga un līdzinās ellei.

Tu nekad nesauksi sevi par “apgaismotu cilvēku”, tu nekad nedomāsi, ka esi labāks vai sliktāks par citiem cilvēkiem. Tu vairs sev nemelosi par to, ka ir atbildes. Tu par sevi nevienam skaļi nepaziņosi, jo zini, ka pats esi vislielākā ilūzija

Tas ir tik vienkārši, esot tādam atmodušamies, ir viegli nokļūt pašreizējā momentā. Tajā pat laikā, tas nemaz nav tik viegli, jo tava vecā realitāte ir sašķīdusi miljardos lausku, bet vecā sardze ir pametusi savu posteni.
Un tu esi trauks visiem pasaules priekiem un bēdām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka tu visu to kontrolē. Tas nav tik vienkārši,  būt atvērtam dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas pasaules sāpes. Tas nav tik vienkārši – dažkārt justies svešam svešā zemē, kad tu sevi zini sevi kā Mīlestību vairāk, kā jebkad agrāk. Tas nav tik vienkārši – sev apkārt redzēt cilvēkus, kuri tik daudz ko ir aizmirsuši.

Tas nav tik vienkārši – vairs neierakstīties sistēmās, kuras sola tik daudz laimes, bet dara tās labā tik maz.

Un tomēr, tā ir cena, ko tu maksā par absolūto brīvību. Tu nevari būt pilnībā pamodies bez pilnīgas veco sapņu miršanas. Neviens nevar dzīvot, nepametot pazīstamā zonu.
Es noliecu galvu to priekšā, kas iet pašo biedējošo un vienlaicīgi aizraujošo ceļu.
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Marta Bevacqua
Tulkoja: Ginta FS