Un te nu ir Mīlestības noslēpums

Nejauc Mīlestību ar iekāri.
Mīlestība ir Saule, iekāre – tikai zibsnis.
Iekāre padara aklu, bet Saule dāvā dzīvību.
Iekāres alkstošais ir gatavs upurēties, bet patiesa Mīlestība nezin upurus un netic tiem – tā apdāvina.
Mīlestība neatņem vienam, lai iedotu otram…
Mīlestība ir dzīves jēga.
Bet savu dzīvi neatdosi otram.
Iekāre tikai šķiet labestīga, patiesībā tā ir dvēseli dedzinoša liesma, tas ir ugunsgrēks – akls un cietsirdīgs.
Ja tu mīli ķermeni – tā ir tikai iekāre.
Mīlestība ir attieksme pret cilvēku, nevis pret viņa ķermeni.
Un te nu ir Mīlestības noslēpums.
Mēs visu mūžu cenšamies atrast paši sevi.
Tas ir liels un ļoti sarežģīts ceļš.
Taču cik vēl sarežģītāk ir atrast otrā cilvēkā iekšējo gaismu!
Lūk, kāpēc Mīlestība nepiedzimst uzreiz, uzreiz rodas tikai iekāre.
Tie, kuri nespēj atšķirt Mīlestību no iekāres, ir nolemti ciešanām.
Tie, kuri upurē, tie nemī.
Tas, kurš nav atradis sevi, vēl nevar mīlēt.

 © Anhels de Kuatjē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dievišķā proporcija

Ir lietas, kuras nav izskaidrojamas.

Lūk, tu ieraugi parkā vientuļu soliņu, apsēdies uz tā. Kur tu sēdīsies – pa vidu? Vai varbūt pašā maliņā? Nē, visdrīzāk tu apsēdīsies tā, ka vienas soliņa daļas attiecība pret otru un attiecība pret tavu ķermeni būs apmēram 1,62.

Gluži parasta lieta, absolūti instinktīva… Apsēžoties uz sola, tu veici “zelta griezumu” (dievišķo proporciju).

Par “zelta griezumu” zināja jau senajā Ēģiptē un Babilonijā, Indijā un Ķīnā. Varenais Pitagors radīja slepenu skolu, kurā tika izmantota “zelta griezuma” mistiskā jēga.

Eiklīds to izmantoja, radot savu ģeometriju, bet Fīdijs – savas nemirstīgās skulptūras. Platons stāstīja, ka Visums ir uzbūvēts, balstoties uz “zelta griezumu”. Bet Aristotelis atklāja “zelta griezuma” atbilstību ētiskajam likumam. Augstāko “zelta griezuma” harmoniju sludinās Leonardo da Vinči un Mikelandželo, jo skaistums un “zelta griezums” ir viens un tas pats. Bet kristiešu mistiķi zīmēs uz savu klosteru sienām “zelta griezuma” pentagrammas, glābjoties no Velna.Turklāt zinātnieki no Pačoli līdz Einšteinam meklēs, bet tā arī neatradīs tās precīzu nozīmi.

Bezgalīgā skaitļu rinda pēc komata – 1,6180339887… Dīvaina, mistiska, neizskaidrojama lieta: šī dievišķā proporcija mistiskā veidā seko visam dzīvajam. Nedzīvā daba nezin, kas tas ir “zelta griezums”. Taču tu noteikti ievērosi šo proporciju gliemežvākos, ziedu formā, vaboļu formās un skaista cilvēka ķermenī. Viss dzīvais un viss skaistais – viss pakļaujas dievišķajam likumam, kura nosaukums ir “zelta griezums”.

Tad, kas tas ir “zelta griezums”?… Kas tā par dievišķo, ideālo kombināciju? Varbūt tas ir skaistuma likums? Vai tomēr mistisks noslēpums? Vai zinātnisks fenomens vai ētisks princips? Atbilde vēl joprojām nav zināma. Precīzāk, ir zināma. “Zelta griezums” ir gan viens, otrs, gan trešais, nevis atsevišķi, bet vienlaicīgi…

Un tajā arī ir lielais noslēpums.

Anhels de Kuatjē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA ir nāves un augšāmcelšanās pieredze

pasaka2

— Kāpēc jūs sakiet, ka mīlestība ir slimība?
— Es saku, ka mīlestība kļūst par slimību – vīrieša balss ieskanējās klusāk.
— Nu, labi. Kāpēc tā kļūst par slimību?
— Kā man jums to labāk paskaidrot….— vīrietis aizdomājās. — Atcerieties krievu pasakas, kuras beidzas ar vārdiem: “Es tajās kāzās biju, medalu dzēru…”
— Jā, protams.
— Kāds šķērslis tajās stāv galvenā varoņa priekšā?
— Nu, dažādi, — meitene saspringti centās koncentrēties. — Vienā Nemirstīgais Kaščejs, citā Pūķis Baisulis… vai kaut kāds cars-tirāns, ragana…
— Jūs uzskaitījāt šķēršļu simbolus, to mākslinieciskos veidolus. Bet kāda ir to dziļākā jēga?
— Es nezinu…
— Pasakā parasti galveno varoni sagaida pārdzimšana. Ārēji tā vienmēr notiek dažādi. Viņš, piemēram, bija cietsirdīgs un egoistisks, bet pasakas beigās kļuva labsirdīgs, uzmanīgs, maigs un atsaucīgs.
Dažkārt pārdzimšana ir acīmredzama. Piemēram. Ivans lec katlos ar aukstu vai verdošu ūdeni… Šķiet, viņam būtu jāaiziet bojā. Bet bojā iet tikai iepriekšējais Ivans – muļķis, bet piedzimst jaunais, īstais Ivans, Ivans-cara dēls.
Daudzās pasakās pārdzimšana tiek paradīta tēlaini. Galvenais varonis vai nu pārvēršas par kādu dzīvnieku, vai, gluži otrādi, gaida, kad pārvērtīsies atpakaļ par cilvēku. Un tas notiek ne tikai krievu pasakās. Līdzīgi sižeti redzēti visā pasaulē, pat reliģijās. Kaut vai, atceramies Ēģiptes dievu Ra vai Buddu, kuri pārdzimst savas apgaismības brīdī. Jēzus Kristus pārdzimst…
— Un, kāds tam sakars ar mīlestību? — varēja just, ka žurnāliste saspringst, viņa nenocietās un pārtrauca savu sarunu biedru.
— Mīlestība?… — vīrietis uz brīdi aizdomājās. — Tas ir kā nāve. Vai saprotiet? Cilvēks it kā zaudē, atdod sevi. Viņš it kā mirst, bet nenomirst. Viņš pārdzimst jaunai dzīvei. Mīlestība – tā ir nāves un augšāmcelšanās pieredze.
Autors: Anhels de Kuatjē
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu.