Ko darīt, ja vīrs dzer?

alcohol-428392_1280-e1496127144208

Daudzas sievietes savā dzīvē saskaras ar situāciju, kad ģimenes dzīve brūk dēļ tā, ka vīrs dzer. Tā ir nepatīkama situācija, kuru, par laimi, var labot. Šajā rakstā atradīsi patiesos problēmas cēloņus un veidus, kā palīdzēt savam dzīvesbiedram atbrīvoties no šīs problēmas uz visiem laikiem.

Problēmas saknes, kāpēc vīrs dzer.

Pats svarīgākais dzīvē ir saprast, ka visa realitāte izriet no mums un nenotiek pati no sevis. Dzīve spoguļo mūsu rīcību, domas un vārdus (tie visi ir karmiskās sēklas) palielinot to nozīmi desmitām reižu.
Un šis lieliskais jaunums ļauj mums pašiem mainīt realitāti tā, kā mēs to vēlamies. Atliek vien saprast, kā mēs radījām dzerošu vīru un piemeklēt pareizās darbības situācijas korekcijai. Te nu talkā nāk karmiskā menedžmenta zināšanas, ar kurām dāsni dalās Gešē Maikls Roučs savās grāmatās un treniņos.

Un tā, apzinies to, ka tavs partneris ir viens no pašiem lielākajiem spoguļiem, kas atspoguļo tikai to, kas ir tevī pašā.

Pēc savas būtības partneris ir tukšs, kā tīra papīra lapa un tikai tu pats to piepildi ar emocijām, rakstura īpašībām un tām situācijām, kuras kopā pārdzīvosiet. Un tikai no tevis ir atkarīgs, kāds partneris būs tev blakus: mīlošs vai burkšķošs, rūpīgs vai ignorējošs utt.

Piemēram, tavs vīrs piekūst darbā, priekšniecība pieprasa izpildīt neiespējamus uzdevumus, mājās gaida mājas lietas, bērni un ļoti daudzi risināmie saimniecības jautājumi, kas prasa viņa atbildību un uzmanību. Kādā mirklī vīrietis padodas un biežāk kopā ar draugiem sāk dzert aliņu, bet pēc tam jau arī alus kļūst par labāko draugu. Vai arī dzērieni kļūst stiprāki, un palielinās izdzerto dzērienu daudzums. Tendence ir skaidra un saprotama. Tā rodas atkarība.  Un, ja to laicīgi nenokontrolē, tad vēlāk tikt ar to galā būs daudz grūtāk.

Aprakstītā situācija ar darbu, nogurumu un mājas lietām nav iemesls tam, kāpec vīrs dzer. Tas ir veids, kādā situācija ar atkarību ienāca tavā dzīvē. Ir taču tik daudzas ģimenes, kur tādi paši noguruši vīrieši nesāk dzert, bet gluži otrādi, izdomā, kā visu laikā paspēt no noorganizēt, un atliek arī laiks ģimenei.

Arī tam ir savs karmiskais iemesls, taču par to parunāsim citreiz. Patiesais iemesls, kāpec vīrs dzer – ir tavā uzvedībā esošas atkarības pazīmes, tikai daudz sīkākas.

Ja vīrietis vai vīrs – alkoholiķis, tad jāpievērš uzmanība sev. Šajā brīdī vislabāk vīru likt mierā: neapvainot, nevainot, nelamāt, vienkārši atlaist situāciju un paskatīties uz sevi. Jo spēcīgāka vīrieša atkarība, jo spēcīgākas tevī ir atkarīgiem cilvēkiem raksturīgās īpašības.

Atceries, partneris ir eņģelis, kurš atnācis, lai norādītu tev uz tavām īpašībām, kuras nepieciešams piekoriģēt.

Tagad tiksim skaidrībā ar to, kā atrisināt situāciju.

Kā palīdzēt vīram atmest dzeršanu?

Lai atbrīvotos no sarūgtinājuma, ka vīrs ir alkoholiķis, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Skaidri jāapzinās, ka realitāte izriet no tevis un neeksistē pati par sevi. Tu ar savām domām, vārdiem, darbībām radi savu partneri.

Otrais solis – saprast, kuru tavu atkarību tik spilgti demonstrē vīrs? Te var būt jebkas. Piemēram, tu smēķē vai izdzer vīna glāzi katru piektdienas vakaru, vai izdzer 5 krūzes kafijas katru dienu, vai arī nevari dzīvot bez konfektēm, bez tā, ka tevi pažēlo, bez sociālajiem tīkliem, seriāliem, tenkām ar draudzenēm utt. Atrodi to, no kā atkarīga esi tieši tu. Tikai godīgi!

Padomā par uzvedību, ieradumiem un izvelc dienas gaismā to, bez kā tu nevari mierīgi pavadīt dienu vai nedēļu. Liec mierā vainas apziņu un paššaustīšanu – tās šeit nav nepieciešamas. Mums vajadzīga apzināta pieņemšana un vēlme transformēt situāciju.

Piemēram: tie ir saldumi. Tu apzinies, ka bez tiem tu nevari dzīvot. Tagad pamēģini nemanāmi sev samazinat ikdienas saldumu patēriņa dozu.  Piemēram, tu katru dienu apēd 10 konfektes. Samazini šo daudzumu uz 8. Ja nevari tā uzreiz samazināt konfekšu skaitu, izstiep laiku: pirms ielikt konfekti mutē, domās noskaiti līdz 10 un šo laiku velti tam, lai ieraudzītu sevi neatkarīgu no saldumiem, bet vīru – neatkarīgu no alkohola, un lai visi cilvēki pasaulē viegli atbrīvojas no visām savām atkarībām. Pēc tam droši ēd.

Šajā vienkāršajā darbībā ir ielikta milzīga jēga: 10 sekundes paciesties ir spējīgs ikviens, lai kas tas arī nebūtu, taču no karmas viedokļa, tu radīji 650 sēklas savai nākotnei, kurā tu un tavs tuvāko loks atsakās no atkarībām.

Kā saka Maikls Roučs, katru sekundi mēs sējam 65 karmiskās sēklas, kuras agri vai vēlu izaugs situāciju vai cilvēku izskatā, ar kuriem mēs dzīvē saskarsimies.

Tādā veidā var pakāpeniski palielināt pauzīti pirms saldumu apēšanas un samazināt konfekšu daudzumu. Atceries par mērķi: redzēt sevi un savu vīru brīvus no atkarībām.

Velti tam katru savu darbību šajā virzienā. Un, ja katru dienu pirms miega tu atcerēsies par savu sasniegumu un priecāsies, tad pavisam drīz tu pamanīsi, kā vilkme pēc mīļotajām konfektēm ir samazinājusies, un vīrs dzer daudz mazāk.

Lai ātrāks un specīgāks būtu efekts ir vērts atrast vēl cilvēkus, kuri tāpat kā tu, vēlas atbrīvoties no savām atkarībām un palīdzēt viens otram šajā ceļā. Jūs varat satikties reizi nedēļā un pat vienkāršā sarunā padarīt cilvēku dzīvi daudz priecīgāku un laimīgāku.

Noteikti priecājies pat par pašām mazākajām uzvarām un neatbalsti atkarības citus: nedāvini alkoholu, kafiju, saldumus svētkos un nepierunā uz “nu tad vēl vienu uz ceļa kāju”. Labāk koncentrējies uz vērtīgam dāvanām, jautru atpūtu, bez “prieka dopingiem”, jo tie patiesībā ir tukši un tikai tu pats tiem piešķir kādu vērtību. Izmaini savu uzmanības fokusu, un vide, kurā tu atrodies noteikti reaģēs ar pozitīvām parmaiņām.

Vai bija vērtīgi? Tad padalies arī ar citiem, lai mūsu pasaule būtu daudz laimīgāka un brīva no atkarībām.

Avots: dwi.site
Tulkoja: GInta Filia Solis

Advertisements

Anne Lamott: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt»

Anne Lamott

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma

Dažas dienas pirms savas 61 dzimšanas dienas Anne Lamott nolēma pierakstīt uz papīra tās mācību stundas, kuras bija saņēmusi savas rakstnieces un radošās dzīves aktīvistes darbības ilgajos gados.

Un šajā savā vēstījumā viņa stāsta par to, kā būt cilvēkam, kurš dzīvo tik ļoti samudžinātā, skaistā un emocionālā pasaulē, un piedāvā saviem lasītājiem izturēties pret savu dzīvi, ģimeni, radošumu, nāvi un Dievu ar dzīvi apliecinošu viedumu un humoru.

Anne Lamott ir amerikāņu rakstniece, politiskā aktīviste un sabiedriskā darbiniece. Viņas grāmatas ir pilnas pašironiska humora, savā ziņā tās ir autobiogrāfiskas un runā par tādām tēmām kā alkoholisms, vientuļās mātes dzīve, depresija un kristietība.

“Es dzīvoju kopā ar patstāvīgu mazdēlu, viņš guļ netālu no manis. Dažkārt knapi pamodies, viņš iesaucas: “Zini, ko? Tā taču var būt manas dzīves labākā diena!” Taču gadās arī tā, ka nakts vidū viņš drebošā balstiņā jautā: “Vecmāmiņ, vai tiesa, ka tu reiz saslimsi un nomirsi?”

Man šķiet, ka tas brīnišķīgi demonstrē to, ka iekšējā pasaule ir kā soļanka, kas gatavota no priecīgam gaidām un dvēseli stindzinošām bailēm. Tāpat kā mums visiem.

Tā kā līdz savai 61jai dzimšanas dienai es nolēmu sastādīt pēc iespējas detalizētāku sarakstu ar lietām, kas manī neizraisa ne pirmo ne otro. Šodien informācijas plūsmā ir ļoti maz patiesā, tā kā ir labi, ja krājumos ir kaut dažas neapstrīdamas patiesības.

Viena no tām – man jau sen vairs nav 47, kaut gan tieši tik gadus es savas domas sev pierakstu un tā arī jūtos.

Mans draugs Pols sava septītā gadu desmita beigās bieži atkārtoja, ka jūtas kā jauns cilvēks, ar kuru vienkārši kaut kas nedaudz ir ne tā. Mūsu patiesā būtība nepakļaujas laikam un telpai, bet, ieskatoties dokumentos, es allaž varu pārliecināties par to, ka esmu dzimusi 1954. gadā, kaut gan mans iekšējais “es” nenoveco un neviens vecums, no kura es it kā jau esmu izgājusi, nav mani pametis. Tie vienmēr ir ar mani. Tieši tagad man ir gan 20, gan 30, gan 50 – tieši tik, cik jebkad ir bijis. Tāpat kā tev.

Es bieži satieku skumjus un nospiestus cilvēkus, kuri bez mitas uzdod man jautājumus: kas ir patiesība, kas – meli? Tāpēc es ceru, ka šis mans saraksts būs vērtīgs tiem, kuri ir tuvu izmisumam un palīdzēs sastādīt kaut nelielu darbības plānu.

Ikviena patiesība ir paradoksāla

Pirmā un pati uzticamākā patiesība: ikviena patiesība ir paradoksāla. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un brīnišķīga dāvana un tajā pat laikā – neciešams sods. Visbriesmīgākā kombinācija jutīgu Dvēseļu īpašniekiem. Šajā pasaulē ir tik daudz smaguma un dīvainību, ka dažkārt aizdomājies: vai tik tas nav joks? Te kopā ir saausti dvēseli plosoši skaistums un labestība, briesmīga nabadzība, plūdi un zīdaiņi, pinnes un Mocarta mūzika. Ne pati ideālākā sistēma.

Pārstartēšanās likums

Praktiski jebkura lieta atsāks darboties, ja to pārstartēs – izslēgs to uz dažam minūtēm. Un tas pats attiecas arī uz mums.

Meklē iekšpusē

Gandrīz viss, kas var tevi padarīt laimīgu uz ilgu laiku, atrodas tikai iekšpusē.

Izņēmums: ja tu stāvi rindā pēc donora orgāna. Nav iespējams nopirkt vai nopelnīt mierinājumu, nevar uz randiņu uzaicināt veselīgu pašvērtējumu. Tā ir pati pretīgākā patiesība, personīgi mani tā tracina. Bet viss svarīgākais patiešām tiek sasniegts ar iekšējā darba palīdzību un mēs nevaram to veikt kāda cita vietā, lai cik ļoti mēs viņu mīlētu.

Cita cilvēka dvēseles miers mums nepakļaijas. Un tev ir jāatrod savs paša ceļš un savas personīgās atbildes uz svarīgajiem jautājumiem.

Kad tavs jau pieaugušais bērns sāk savu varoņa ceļu, tu nevari būt viņam blakus ar saules aizsargkrēmu un higiēnisko lūpu krāsu rokā. Tev jāvar viņš atlaist, kaut vai aiz cieņas pret viņu. Bet, ja tas attiecas uz vēl kādu citu cilvēku, tad, visticamākais, tev nav ne mazākās saprašanas, kā palīdzēt.

Mūsu palīdziba, kā likums, ir bezjēdzīga, bet bieži vien absolūti kaitīga.

Bieži vien aiz vēlmes palīdzēt slēpjas vēlme kontrolēt. Tā kā, apstājies, pietiek palīdzēt. Dod kaut vienam iespēju paslēpties no tavas labdarības.

Radikāla sevis pieņemšana

Katrs no mums ir savulaik “aptaisījies”, salauzts, pats sev apnicis un pārbijies personāžs. Pat tas, kuram no ārienes viss ir labi. Tu neticēsi, ja uzzināsi, cik līdzīgas tavējām ir citu cilvēku problēmas. Tā kā pacenties nesalīdzināt savas iekšējās sajūtas ar to, ko rāda tev citi. Tas tev patiesi nenāks par labu.

Un vēl: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt».

Kas lika man pārstāt lietot alkoholu un narkotikas pirms 30 gadiem? Katastrofāli pasliktinājās mana uzvedība, domas juka, pinās un muka. Tad es vērsos pēc palīdzības pie Augstākajiem spēkiem. Ir versija, ka vārds “Dievs” atšifrējas kā “izmisuma dāvana” (G-O-D, Gift of Desperation).

Protams, var jau izteikties mazāk augstos toņos: beigās es degradējos daudz ātrāk, kā spēju pazemināt prasības pret sevi. Var teikt, ka:

Es atnācu pie Dieva, kad vairs citu labu ideju nebija atlicis.

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

Bet, ja  kāds tevi apvainos augstprātība un egoismā, vienkārši noslēpumaini kā Mona Liza pasmaidi un pagatavo jums abiem tasi aromātiskas tējas.

Atbildēt ar mīlestību uz visām pat pašām stulbākajām, netālredzīgākajām, kaprīzākajām un nepatīkamākajām cilvēku dabas izpausmēm, nozīmē būt ar vieņiem kā vienai ģimenei. Tas ir pirmais solis uz mieru visā pasaulē.

Šokolādei jābūt garšīgai

Šokolāde ar 75% kakao sastāvā nav ēdama. Labākais veids, kā to izmantot – nolikt tās gabaliņu kā ēsmu čūskām. Vai arī pabāzt zem grīļīga ķeblīša kājas.

Briesmīgie melnraksti

Rakstniecība.
Absolūti visiem rakstniekiem, kurus tu zini, pirmie melnraksti sanāk vienkārši pretīgi. Noslēpums ir tajā, ka to pēcpuses ir piekaltas darba krēslam. Tā, iespējams, ir vienīgā atšķirība starp tevi un viņiem. Viņi atlicina tam laiku. Viņi dod sev solījumu un tur to. Viņiem tas ir goda jautājums. Viņi sēstās un laiž notikumus caur sevi – soli pa solim, dienu aiz dienas.

Kad mans vecākais brālis gāja ceturtajā klasē, viņam bija jāraksta kontroldarbs par putnu sugām, kuram viņš pat nesāka gatavoties. Tad tēvs apsēdās blakus ar Audubona grāmatu klēpī (Džons Džeims Audubons  – amerikāņu naturālists, ornitologs un mākslinieks-animālists, darba “Amerikas putni” autors) un teica: “”Nesteidzies, vienkārši izlasi par pelikānu, pēc tam izstāsti to saviem vārdiem. Pēc tam izlasi par zīlīti un pastāsti, ko tu par viņu uzzināji. Bet pēc tam – par zosīm.”

Tie arī ir divi galvenie rakstniecības principi: putns aiz putna un pa īstam briesmīgi melnraksti.

Bet, ja tu zini, ar ko sākt, atceries: katrs notikums, kas noticis tavā dzīvē, pieder tikai tev un tikai tu to varēsi pastāstīt. Starp citu, ja cilvēki vēlās, lai tu ar viņiem savā grāmatā apietos maigāk, pasaki, ka tad viņiem vajadzēja labāk uzvesties.

Atceries, ka būs briesmīgi, ja reiz tu pamodīsies un sapratīsi, ka tā arī neuzrakstīji neko no tā, kas glabājās tavā sirdī, – tavi stāsti, atmiņas, idejas un dziesmas, tava patiesība, tavi dzīves uzskati. Galu galā tas ir tas viss, ko tu vari piedāvat citiem, un tas ir iemesls, pateicoties kuram tu piedzimi.

Iznīcinoša veiksme

Grāmatu publicēsana un radošie panākumi traumēs tevi. Pēc tiem ir jāatkopjas. Veiksme ir iznīcinājusi tikpat daudz autorus, cik tās neesamība. Tu pat iedomāties nevari, cik ciešanu tā tev sagadās, kā tā centīsies izmainīt tevi un sagraut.

Personīgi es neesmu sastapusi sliktākus un grēcīgākus cilvēkus par slavenu bestselleru autoriem-vīriešiem.

Bet, atgriežoties pie pirmā punkta, tajā pat laikā publikācijas ir vienkārši lieliski: lūk, tavas domas ir nodrukātas uz tipogrāfijas papīra, tavus stāstus lasa un stāsta draugiem. Tikai pacenties, lūdzu, atbrīvoties no ilūzijām, ka grāmatas izdošana tevi kaut kadā merā dziedinās, uzliks plāksteri dvēseles rētām.

Turot rokās svaigi nodrukātu savu darbu, tu neizdziedināsies no savām sāpēm. Taču tu vari reiz nonākt pie tā, ja turpināsi rakstīt, dziedāt korī vai spēlēt kantrī. Brīvajā laikā strādāsi par brīvprātīgo krāsotāju. Vērosi putnus. Kopsi vecus, slimus suņus, par kuriem vairs nav kam parūpēties.

Smags darbs

Ģimene.
Ģimene ir smags, smags darbs, pat tad, kad tavi radinieki ir brīnišķīgi cilvēki. Atkal, skaties pirmo punktu. Ja ģimenes saietā tu jūti, ka esi gatavs nogalināt sevi vai savu tuvāko, pacenties atcerēties, ka ikviena no mums ieņemšana un piedzimšana ir patiess brīnums.

Dzīve ir PIEDOŠANAS SKOLA. Apmācību var sākt, pirmkārt, piedodot sev, bet pēc tam pakāpeniski viss turpināsies ar radiem pie viesību galda. Tur šo svarīgo iekšējo darbu var izdarīt, neizrāpjoties no savām mājas biksēm.

Kad Viljams Bleiks uzrakstīja, ka “mēs visi esam šeit atsūtīti, lai acis pierastu pie mīlestības stariem”, viņš varēja nezināt, ka šī darba vērtīgākā daļa būs saistīta tieši ar tavu ģimeni. Pat tad, ja no viena vien skatiena uz saviem radiniekiem tev gribas kā bultai mesties ārā no istabas, saucot pēc palīdzības,  nepadodies, tev viss sanāks. Strādā kā pelnrušķīte un rezultāts tevi pārsteigs.

Pareizs uzturs

Ēdiens.

Centies nedaudz labāk. Domaju, ka tu saproti, par ko es runāju.
Rēgs vārdā Līdzcietība.
Līdzcietība ir metafizisks piesūcinošās eļļas analogs, kas spējīgs aizpildīt visas plaisas, mūsu dvēseliskais glābšanas riņķis. Galvenais tās paradokss ir tajā, ka Dievs mīl gan Henriju Kisindžeru gan Vladimiru Putinu un mani arī tik stipri, kā tavu nupat dzimušo mazdēlu.
Kā gribi, tā saproti.

Žēlsirdības akts var mūs izmainīt no iekšienes, izdziedināt, izpirkt visus dzīves grūtumus.
Kā divos vārdos aprakstīt tā darbības principus?

Pasauc palīgā un piesprādzējies stiprāk. Žēlsirdība tevi sasniegs momentā, taču ar tās palīdzību tu veiksi ceļojumu no viena savas dzīves punkta uz otru. Diemžēl tā neatnāks labestīga spociņa vārdā Kaspers paskatā, bet iezvanīsies telefons vai pienāks vēstule… un pēkšņi, visam par spīti, pie tevis atgriezīsies dzīvinošā pašironijas sajūta.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma. Ieelpu pēc ieelpas atriež mūs dzīvē, palīdzot noticēt labajam. Un atceries, pedējais vārds vienmēr ir līdzcietībai. Ja tā neatnāk, tatad vēl nav beigas.

Dievs nav kosmiskais mafins

Dievs ir labestība. Viņš nemaz nav tik briesmīgs. Tas vienkārši ir mīlošais saprāts, kas spējīgs mūsos iedvest dzīvību. Vai, kā izteicās lieliskā “Deteriorāta” (parodija par Maksa Ermana “Desideratu”) autors – “kosmiskais mafins”. Man šķiet, ka pats lieliskākais Dieva ikdienišķais apzīmējums ir – “ne es”.

Emersons rakstīja, ka laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš no dabas mācās kalpošanas sabiedrībai mākslu. Biežāk staigā, skaties sev apkārt.
Reiz no sava mācītaja dzirdēju, ka biti var noķert stikla burkā, pat neaiztaisot vāku. Bites vienkārši neskatās augšup, bet turpina lidot šurpu-turpu, skumji sitoties pret stiklu.

Tā kā izej uz ielas! Skaties augšup – debesīs! Lūk, arī viss noslēpums!

Ceļš mājup

Nu, un beigu beigās nāve. Numur divpadsmit.
Gan sajūsma gan šausmas.
Kad nomirst cilvēki, bez kuriem tu nespēj dzīvot, ir briesmīgi. Tu nekad neatkopsies no viņu zaudējuma, un neskatoties uz mūsu kultūras uzstadījumiem, nevajag arī. Mēs, kristieši skatāmies uz nāvi kā globālu adreses maiņu. Taču, lai kādai konfesijai tu piederētu, tavi tuvie cilvēki tavā sirdī dzīvos, ja vien tu pats tam nepretosies.

Kā teica Leonards Koens: “Plaisas ir it visā. Tā iekšā iekļūst gaisma.”

Tā mūsos iekļūst gaisma. Un tā mēs varam sajust, ka mūsu tuvie atkal iegūst dzīvi.

Daudziem cilvēkiem par mums ir milzīga vara. Dažkārt viņi liek mums smieties pat visnepiemērotākajā mirklī. Un tas ir brīnišķīgi. Bet viņu zaudējums tomēŗ var kļūt par visas dzīves lielākajām šausmām, kurā tu bez gala skumsti pēc mājām un nekādīgi nevari tur nokļūt.

Bēdu izdzīvošana, draugi, laiks un asaras tādā vai citādā mērā aizdziedēs tavu rētu. Asaras būs tas mitrums, kas tevi nomazgās un samērcēs zemi zem tavām kājām.

Zini, kādi bija pirmie Dieva vārdi, vēršoties pie Mozus? Viņš teica: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme”, kaut gan viss liecina par gluži pretējo.

Grūti tam visam noticēt, taču tā ir vispatiesākā patiesība no visām man zināmajām: mūsu planēta arī ir apsolītā Zeme.

Kad tu kļūsi nedaudz vecāks (kā tava padevīgā kalpotāja), tu sapratīsi, ka nāve ir tāda pati Dieva dāvana kā piedzimšana. Par to nav ko lieki raizēties. Dari to, kas tev jādara.

Praktiski katra nāve ir kluss notikums savu tuvāko radinieku lokā. Tev nenāksies to darīt vienatnē. Tuvie cilvēki tev palīdzēs aiziet tur, kur reiz nonāksim mēs visi.

Kā rakstīja Ram Dass: “Kad viss nepieciešamais ir izdarīts un pateikts, mēs vienkārši pavadām viens otru mājās”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS

Visa gudrība ir līdzsvarā

mudrostj

Ja tu nevari sev atteikt kādu lietu, piemēram saldējumu, tātad saldējums valda pār tevi

Ja tu ierobežo sevi kārē pēc saldējuma – tātad saldējums tevi kontrolē divkārt. Tāpēc, ka tagad blakus diskomfortam, rodas arī dusmas, naids un vainas sajūta pret sevi, gadījumā, ja neesi varējis sev to atteikt. Ja tu pilnībā noliedz saldējumu, tas nozīmē, ka tas pilnībā valda pār tevi, jo tam izdevies nogriezt daļiņu tavas realitātes.

Tas pats notiek ar visām pārējām vēlmēm: alkohols,sekss, cigaretes, nauda, adrenalīns u.t.t. Atmest smēķēšanu ir grūti ne jau ķīmiskas atkarības dēļ, bet gan tāpēc, ka atmetējs ir atkarīgs no cigaretēm daudz lielākā mērā, kā tas, kurš smēķē.
Tas, kurš cīnās par demokrātiju nekad nekļūs par brīvu cilvēku, jo viņš ir cīņas vergs. Mūks-askēts nekad neuzveiks “miesaskārību”, jo viņš ir nolieguma vergs.
Pieņemšana un noraidīšana ir tikai divas atkarības metamorfozes.

Gudrība slēpjas ne pašierobežošanā, ne totālā askēzē, bet līdzsvarā.

Tu kļūsti brīvs no savām vēlmēm tikai tad, kad saglabājas iekšējais komforts, neatkarīgi no tā, vai tu  saņemsi kāroto, vai nesaņemsi. Tādas brīvības skaistums ir tajā, ka tu esi neievainojams.
Tu esi laimīgs vai….laimīgs.

Autors: Aleksandrs Meņšikovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vide mūs ietekmē un maina mūs, vēlamies to vai nevēlamies

vide
Un jautājums nav par to, ka grūti dzīvot starp alkoholiķiem un saglabāt skaidru prātu. Vai arī ievērot diētu tad, kad pārējie tev apkārt alkatīgi rij. Un nav arī par to, ka mums visi draudzīgi teiks, kā jādzīvo un kādam jābūt viedoklim visos jautājumos, un mēs nekavējoties tam piekritīsim, kā tādi muļķi.
Vide mūs maina daudz smalkākā un dziļākā līmenī. Pakāpeniski un nemanāmi.
Ir, protams, arī cilvēki ar paaugstinātām spējām pretoties vides ietekmei. Es esmu viens no tiem un ļoti labi šo tēmu pārzinu, un varu teikt, lūk ko: Lai nepadotos sliktai ietekmei, ne tik daudz sociālajai, cik šai dziļajai, nemanāmajai, ir vajadzīgs nenormāli daudz spēka.
Tas ir tāpat kā ar visu savu ķermeni stāvēt priekšā milzīgai ūdens cauruleii un apturēt ūdens strūklu un vienlaicīgi izšūt krustdūrienā. Un to darīt nevis piecas minūtes, lai palielītos, bet – gadiem ilgi.
Tāpēc vide – tas ir ārkartīgi svarīgi. Un, ne jau tajā ziņā “mīl-novērtē-aizsargā-moka-nesaprot-audzina-atbalsta-kasa muguru”. Protams, tam visam arī ir nozīme, taču tikai virspusēja.
Galvenais ir tas, ka mēs šajā vidē pakāpeniski pārvēršamies, punkts.
Jo ātrāk cilvēks aptvers savu tuvāko loku un uzdos sev jautājumu: “Vai es vēlos pārvērsties par Tādu?” – jo mazāka dzīves daļa tiks pazaudēta., lūk arī viss.
Godīga atbilde “JĀ” liecina par to, ka esi viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Droši vien ieprieksējā dzīvē tu esi izglābis bariņu izbadējušos bāreņu un tagad, dzīvam esot, esi iecelts be zmaz vai svēto kārtā.
Ja par Tādu pārvērsties negribās, tad, ko nu!? “Brīdināts – tātad, bruņots”.
Autors: Makss Frajs
Tulkoja: Ginta FS