Klusiņām aiziet

Vai esi ievērojis, ka cilvēki bieži nenovērtē labas attiecības? Un, jo tās labākas, jo nevērīgāka mēdz būt attieksme. Protams, cilvēks jau nekur nepazudīs. Bet tikai tad, kad viņš aiziet, noguris atdot visu savu mīlestību, rūpes un siltumu, nesaņemot pretī pat elementāru pateicību vai cieņu, tikai tad sākas zināma pārvērtēšana… Cilvēka sāk pietrūkt. Bez viņa ir kaut kā tukši un auksti. Bet dažkārt, pat grūti elpot. Viņš taču bija kā skābeklis, neredzams, bet tik ļoti vajadzīgs… 

Un tad, protams, sākas dažnedažādi mēģinājumi viņu atgriezt. Tiek pieliktas pūles. Un tad viņš par sevi beidzot uzzina tik daudz kā laba: gan to, ka viņš ir tik brīnišķīgs, labākais no visiem. Vienīgā bēda, ka ne vienmēr šis cilvēks atgriežas. Līdz mielēm “atēdies” nevērības, bieži vien pat pazemojumu, viņš klusiņām, nemanāmi aiziet, bez skandāliem, taču neatgriezeniski. Un es domāju: vai tiešām, lai tevi sāktu cienīt, ir jāizgaist?

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz mēs satiekam cilvēku…

Cauri mūsu dzīvēm iziet daudzi cilvēki. Kāda priekšā mēs atkailinām savu ķermeni, kādam uzticam savas domas un sapņus… Bet maz ir to, kuriem mēs pilnībā atveram savu pagātni.

Visi noslēpumi un skeleti ir cieši ieslēgti mūsu skapjos. Tas viss, ko mēs paši vēlētos aizmirst, kas sāpīgi skrāpē sirdi. Mūsu bērnu dienu asaras, bailes, vilšanās, izgāšanās, neveiksmes, maldi un nepatikšanas. To visu mēs slēpjam no visas pasaules un pat no sevis.

Taču reiz mēs satiekam cilvēku, kuram pēkšņi gribas izstāstīt visu. Tāpēc, ka redzam un jūtam, ka viņam tas viss ir svarīgi. Katrs nieks, katra detaļa. Un tāpēc gribas viņa priekšā atklāties līdz pašiem dziļumiem, līdz katram savas sirds un dvēseles milimetram…

Cauri mūsu dzīvēm izies daudzi cilvēki, taču mēs nekad neaizmirsīsim to, kura priekšā mūsu dvēselei nebija kauns stāvēt kailai.

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā lasītu manas domas :)

Reiz katru no mums pārbaudīs ar to, ko mēs nosodām citos.
Ir apstākļi, kad pat eņģelis izvelk nazi… un velns skaita lūgšanas.

Nesoli…”Gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem”. 
Gribi izaicināt dzīvi, pastāsti par to, ko tu nekad mūžā nedarīsi. Tici man, tā uz karstām pēdām uzskatāmi sarūpēs tev tādas situācijas, ka vārdu “nekad” labāk vispār nelietot.

Tāpēc visi šie “es nekad tevi nepametīšu”, “es nekad nenodošu” mani ļoti biedē, jo, kā likums, cilvēki rīkojas gluži pretēji. Gan pamet, gan nodod.

Solīt ir muļķīgi – dzīve nemīl solījumus un it kā gaida, kad mēs kaut ko svinīgi apsolīsim, lai pēc tam turētu mūs pie vārda. Tai pietiek vien izdzirdēt: “Es nekad tā nerīkošos” un tu rīkosies tieši tā, jo nebūs citas izvēles.

Alīna Jermolajeva
Foto: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es arī izvēlos laimes ceļu…

Man ļoti patīk cilvēki, kuri ir gana bezkaunīgi, lai būtu laimīgi. Jā, tieši tā, jo, lai šajā pasaulē būtu laimīgs, ir vajadzīga drosme, spēja riskēt un dažkārt pat vīrišķība.

Būt laimīgam vienkārši tāpat, tikai tāpēc, ka tu dzīvo – tas ir izaicinājums visiem čīkstētājiem, kuru diemžēl ir vairākums. Bet kļūt laimīgam, neskatoties ne uz ko, vispār ir nedzirdēta pārdrošība, jo nekas tik ļoti nesaērcina grūtsirdīgās masas, kā cita optimisms un ticība skaistajam. 

Ja esi nolēmis būt laimīgs, esi gatavs tam, ka tev metīs ar akmeņiem. Tev pastāvīgi centīsies iegalvot, ka nekādas laimes nav, ka tā ir tikai ilūzija, un tev noteikti liks nolaisties uz zemes, lai tu ar savu stulbo smaidu netracinātu citus.

Ja tu kautrīgi mēģināsi paskaidrot, ka laime – tas ir tik forši un nemaz neprasa tik daudz, esi gatavs dzirdēt ne reizi vien jau dzirdēto un iekalto frāzi “Tā nemēdz būt”. Tu paraustīsi plecus un turpināsi iet savu ceļu, taču tevi noteikti aplies ar samazgām, jo tu tači esi nepareizs, pārāk brīvs un tavas domas ir ļoti kaitīgas.

Nezinu, kāpēc cilvēkiem tik ļoti bail ir pieļaut domu, ka viņu laime ir tepat – degungalā, vajag tik sev to atļaut. Tā ir it visur, apslēpta pavisam mazos niekos, kuri tā vien prasās, lai tos baudītu. Siltos vasaras vakaros, kafijas tasītē, ziedu un zāļu aromātā, sarunās ar interesantiem cilvēkiem, bērna smaidā. Tā ir apziņā, ka tu esi dzīvs, elpo, tev ir rokas un kājas, lai ietu un aptaustītu šo brīnišķīgo pasauli un atvērtu savus apskāvienus kaut kam ļoti labam. 

Es ļoti mīlu cilvēkus, kuri saprot, ka būt laimīgam – tas ir normāls stāvoklis ikvienam cilvēkam. Es arī izvēlos laimes ceļu. Uz priekšu, skumjie čīkstētāji, metiet savus akmeņus. Man nav bail!

Alīna Jermolajeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis