Piedod sev. Atļauj sev mainīties.

Ja tev pagātnē ir noticis kaut kas tāds, ko tu nevari sev piedot. Ja laiks iet, bet tu vēl aizvien jūties vainīgs, un ir sajūta, ka šī rīcība dara tevi “sliktu” vai “ne īsti labu”, un tas jau nekad vairs neizmainīsies, jo šī rīcība ir tava un bijusi apzināta.

Ja šis ir stāsts par tevi, zini – paskaties atpakaļ. Iespējams, kopš tā brīža ir pagājis ilgs laiks. Laiks, kurā tu esi izdarījis daudzas citas izvēles, kas nelīdzinās tai, sliktajai, par kuru tu kaunējies. Tu esi izdarījis ļoti daudz ko labu, un arī tie bija tavi darbi un izvēles, un arī tas ir stāsts par tevi.

Pagātni nevar atgriezt atpakaļ. Bet uz mirkli var atgriezties tajā dienā, kad tas viss notika, paskatīties uz notikušo uzmanīgi un pateikt: “Tas nebija labi, un man ir ļoti žēl, ka es tā rīkojos. Es atceros to pieredzi un mācos no tās. Un no tā brīža es esmu centies neko līdzīgu neatkārtot, un arī turpmāk centīšos ko tādu nepieļaut. Tas bija stāsts par mani. Bet arī viss, ko darīju pēc tam, bija stāsts par mani. Es pārstāju vainot sevi par to dienu un atbrīvoju sevi no tās gūsta. Es neesmu slikts cilvēks – es esmu dažāds un es protu izdarīt pareizus secinājumus. Es atļauju sev virzīties tālāk. Es atļauju sev dzīvot un nevainot sevi.”

Mēs nevaram pārveidot pagātni. Mēs nevaram izmainīt to, kas noticis. Bet kaut ko izdarīt ar šo pieredzi – tā jau ir mūsu izvēle un mūsu atbildība. Un svarīgi ir tas, ko mēs darām tālāk, pēc tam, kad tas viss noticis.

Viena rīcība nenosaka cilvēku uz visu atlikušo mūžu.
Un nodeldētā frāze “Cilvēki nemainās” – nav patiesība.

Dažkārt arī labi cilvēki rīkojas slikti.
Un dalīšana “labajā” un “sliktajā” arī ir visai nosacīta.
Katrai rīcībai ir savi iemesli (un par to uzrakstīt var apjomīgas grāmatas).

Bet šobrīd pavisam īsi: lūdzu, dzīvo!

Piedod sev.
Atļauj sev mainīties.

Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī labi cilvēki dažkārt rīkojas slikti

Mēs nevaram pārrakstīt pagātni. Mēs nevaram mainīt jau notikušo. Bet ko darīt ar šo pieredzi tālāk – tā jau ir mūsu atbildība un izvēle. Un ir ļoti svarīgi, ko mēs izdarījām pēc tam, kad viss bija jau noticis.Ja tev pagātnē ir noticis kaut kas, ko tu sev nekādīgi nespāj piedot. Ja laiks iet, bet tu vēl joprojām jūties vainīgs un jūti, ka šī rīcība padara tevi “sliktu” vai “ne gluži labu”, un tas vairs nekad nemainīsies, tāpēc, ka rīcība ir tava un tā bija apzināta.Ja tas ir stāsts par tevi, zini – paskaties atpakaļ. Iespējams, ka pagājis jau pietiekami ilgs laiks starp to notikumu un šodienu. Laiks, kurā tu esi izdarījis vēl ļoti daudzas izvēles, daudzus labus darbus, kas absolūti nelīdzinās šim – sliktajam, par kuru tu tik ļoti kaunies. Tu esi paveicis ļoti daudzus labus darbus – un arī tie bija tava rīcība, tas arī ir stāsts par tevi.

Nevar atgriezt pagātni. Taču var uz īstu brīdi atgriezties tajā dienā, kad viss notika, paskatīties uz to visu uzmanīgi un teikt: “TĀ nebija laba rīcība, un man ļoti žēl, ka es tā rīkojos. Es atcerēšos šo pieredzi, es pieņemu šo mācību stundu. Kopš tā brīža es esmu centies neatkārtot ko līdzīgu un centīšos arī turpmāk. Tas bija stāsts par mani. Bet arī viss labais, ko esmu darījis, ir stāsts par mani. Un es pārtraucu sevi vainot par to dienu, es atlaižu sevi no gūsta. Es neesmu slikts cilvēks – es esmu dažāds un es protu izdarīt pareizus secinājumus. Es atļauju sev doties uz priekšu. Es atļauju sev dzīvot un vairs sevi nevainot!”

Mēs nevaram pārrakstīt pagātni. Mēs nevaram mainīt jau notikušo. Bet ko darīt ar šo pieredzi tālāk – tā jau ir mūsu atbildība un izvēle. Un ir ļoti svarīgi, ko mēs izdarījām pēc tam, kad viss bija jau noticis.

Viena rīcība uz visu mūžu nenosaka kāds ir cilvēks.
Un nodrāztā frāze “Cilvēki nemainās”‘ – ir absolūti nepatiesa.
Arī labi cilvēki dažkārt rīkojas slikti.
Un dalīšana “sliktajos”‘ un “labajos” ir ļoti nosacīta.
Ikvienai rīcībai ir savi iemesli (un par to var uzrakstīt veselu romānu turpinājumos)
Bet tagad pavisam īsi:
Dzīvo, lūdzu!
Piedod sev!
Un atļauj sev mainīties!

Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas darbs, par kuru tu sapņo

darbs6

Pavisam nesen es pati personīgi sajutu, ko nozīmē sirds vilkme uz patiešām savu darāmo lietu. Un kā gluži dabiskā veidā notiek graudu atdalīšana no pelavām, bet savējā – no sveša, vai vienkārši no tā, kas sevi sen kā izsmēlis.

Izrādās, dažkārt ir svarīgi uz kādu mirkli palikt bez iespējas nodarboties ar to, ar ko esi nodarbojies vienmēr, lai saprastu:

– lūk, šī nodarbošanās mani vairs nedabūs – tā ir nolobījusies no manis kā veca āda, un es izjūtu tikai un vienīgi atvieglojumu, paraustot plecus un sajūtot, ka esmu brīva no tās!

– bet bez šīs nodarbošanās rokas šķiet tukšas, sirds liesmo rudām uguns mēlēm – pietiek vien padomāt par pamesto-mīļoto, bet smadzenes jau ģenerē jaunas idejas – kā vēl realizēt šo tēmu, kad beidzot būs iespēja atgriezties pie tās.

Dažkārt tas var atnāk ne uzreiz – ja esam ļoti noguruši vai arī ļoti daudz laika aizņem citi dzīves uzdevumi, piemēram.

Mūs var mocīt bailes, šaubas un bažas, kas saistītas ar to amatu, kas mūsu dzīvē ienes pareizības un laimes sajūtu. Arī tas ir normāli, to var saudzīgi izdziedināt.

Bet tas, kas patiešām ir daļa no mums, agri vai vēlu izlauzīsies caur sasalušo neizlēmības un šaubu garozu un izstiepsies pret debesīm kā pulsējošs dzīvs asns.

Tas atgādinās par sevi.

Mīļotā nodarbe – tā, par kuru tu sapņo.

Gribi saprast, kurp ved tavs ceļš? Iepauzē!

Kādu mirkli esi bezdarbībā.
Paklausies caurspīdīgi pērļaino klusumu sevī.
Un izšķir tajā balsis, kas pirmās atsauksies.

Sauks atpakaļ.

Sauks mājās.
Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis