Laimīgs cilvēks ir tik apmierināts ar tagadni, ka viņš pārāk neuztraucas par nākotni

– Kas attiecas uz matēriju, mēs visu laiku esam kļūdījušies. Tas, ko mēs saucam par matēriju, ir enerģija, kuras vibrācija ir tik ļoti zema, ka tā kļuvusi uztverama ar jutekļiem. Matērija ir gars, kas reducējies līdz redzamības stadijai. Matērija neeksistē.

– Laiks un telpa nav apstākļi, kādos mēs dzīvojam, bet gan veidi, kā mēs domājam.
– Fiziskās koncepcijas ir cilvēciskā saprāta brīvi radītas un, lai arī kā mums šķistu, tās nenosaka ārpasaule.
– Laiks neeksistē – mēs to izdomājām. Laiks ir tas, ko rāda pulkstenis. Atšķirība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai spītīgi atkārtota ilūzija.
– Es domāju 99 reizes un neko neatrodu. Es pārtraucu domāt, es peldu klusumā, un patiesība nāk pie manis.
– Intelekts maz ko var darīt ceļā uz atklājumu. Apziņā notiek lēciens, sauc to par intuīciju vai kā vien vēlies, un risinājums atnāk pie tevis, un tu nezini, kā un kāpēc.
– Cilvēks sevi, savas domas un jūtas uztver kā kaut ko izolētu no visa pārējā, sava veida optisku apziņas ilūziju. Šī maldināšana mums ir sava veida cietums, ierobežojot mūs ar personīgām vēlmēm un pieķeršanos dažiem mums tuviem cilvēkiem. Mūsu uzdevums ir atbrīvot sevi no šī cietuma, paplašinot savu līdzjūtības loku, lai aptvertu visas dzīvās būtnes un visu dabu tās skaistumā.
– Mūsu nošķirtība vienam no otra ir optiska ilūzija.
– Kad kaut kas vibrē, visa Visuma elektroni rezonē ar to. Viss ir savstarpēji saistīts. Cilvēka eksistences lielākā traģēdija ir nošķirtības ilūzija.
– Realitāte ir tikai ilūzija, kaut arī ļoti noturīga.
– Mēs esam dvēseles, kas valkā svētas bioķīmiskas drēbes, un mūsu ķermeņi ir instrumenti, ar kuriem mūsu dvēsele spēlē savu mūziku.
– Kad tu pēti pasaules ietekmīgāko cilvēku, kuri jebkad ir dzīvojuši, dzīves, tu ieraugi vienu pavedienu, kas vijas cauri visu viņu dzīvēm. Pirmkārt, visi viņi dzīvoja saskaņā ar savu garīgo būtību un tikai pēc tam ar savu fizisko “es”.
– Senie cilvēki zināja kaut ko tādu, ko mēs, šķiet, esam aizmirsuši.
– Jo vairāk es uzzinu par fiziku, jo vairāk mani piesaista metafizika.
– Savā garajā mūžā esmu sapratis vienu lietu: visa mūsu zinātne, kas korelē ar realitāti, ir primitīva un bērnišķīga. Mēs joprojām nezinām pat tūkstošdaļu no tā, ko daba mums atklājusi. Pilnīgi iespējams, ka aiz mūsu maņu uztveres ir paslēptas pasaules, par kurām mēs pat nenojaušam.
– Es neesmu ateists. Problēma ir pārāk liela mūsu ierobežotajiem prātiem. Mēs esam maza bērna stāvoklī, kurš ienāk milzīgā bibliotēkā, kas piepildīta ar grāmatām daudzās valodās. Bērns zina tikai to, ka kādam šīs grāmatas bija jāuzraksta. 
– Plaši izplatītais viedoklis par to, ka es esmu ateists, ir milzīga kļūda. Ikviens, kurš šādi interpretē manas zinātniskās teorijas, tās nav sapratis.
– Visu, katru sākumu un beigas, nosaka spēki, pār kuriem mums nav kontroles. Tas ir iepriekš noteikts gan kukainim, gan zvaigznei. Cilvēki, dārzeņi vai kosmiskie putekļi – mēs visi dejojam  noslēpumainas melodijas pavadījumā, kuru kaut kur tālumā atskaņo kāds neredzams dūdenieks.
– Nākotnes reliģija būs kosmiska reliģija. Tā pārsniegs personīgo Dievu un iztiks bez dogmām un teoloģijas.
– Enerģiju nevar radīt vai iznīcināt, to var tikai pārnest no vienas formas uz otru.
– Viss ir enerģija, un tas ir viss. Saskaņo to realitātes frekvenci, kuru vēlies, un tu nevarēsi nepieņemt šo realitāti. Savādāk nevar būt. Tā nav filozofija. Tā ir fizika.
– Es esmu laimīgs, jo man ne no viena neko nevajag. Man nerūp nauda. Rotaslietas, tituli vai atšķirības man neko nenozīmē. Es nealkstu uzslavas. Man neko nevajag. Laimīgs cilvēks ir tik apmierināts ar tagadni, ka viņš pārāk neuztraucas par nākotni.
Alberts Einšteins
Paldies: Indira Ma
Foto: Steve Chai
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paplašinot apziņu

visums

“Problēmu nevar atrisināt tajā pašā līmenī, kurā tā radusies”.
Alberts Einšteins

Vairums savas dzīves situācijās mēs atrodamies tieši šajā līmenī – sava prāta un emociju līmenī. Mēs “vārāmies” negatīvās emocijās, nezinot, kā izrauties no apburtā loka. Meditācija “Dvēseles skats” var palīdzēt paskatīties uz problēmu no malas, bet bez otra cilvēka palīdzības. Viss, kas ir vajadzīgs – tiešā nozīmē pacelties pāri situācijai. Tikai ne gluži parastā veidā. Tāda prakse var kļūt par ļoti spēcīgu stimulu pozitīvām pārmaiņām dzīvē.
Un apzinātība ir pirmais solis uz pārmaiņām

Ir divas galvenās domāšanas paradigmas.
– Pirmajā modelī pasaule ir haoss, dzīvība gluži nejauši radusies, savienojoties neorganiskajām vielām.
Kā tu jūties šādā teorijā? Kādas ir tavas sajūtas? Semināros un treniņos bieži veic šādu vingrinājumu: dalībniekiem lūdz iedomāties, ka pasaulē nav augstāko spēku, nav avota un iemesla, tas nozīmē, viņus lūdz izjust to, ko mums patiesībā mācīja skolā.
Galvenās cilvēka, kurš dzīvo haosā sajūtas ir bailes un trauksme. Vēl bez tā, ja viss notiek nejauši, tad pievienojas arī skaudība. Ja dzīvojam tādā pasaules modelī, tad cilvēki mums apkārt ir vai nu mūsu konkurenti, vai tie, kuriem jāpiepilda mūsu vēlmes. Un tad cilvēks jūtas kā apstākļu upuris.

– Otrā domāšanas paradigma balstās uz to, ka pasaulē eksistē stingri likumi, tā ir harmoniska un taisnīga.
Dzīvē ir augstākie spēki – vadība un viss notiek likumsakarīgi un pareizi. Tādā gadījumā “es”  nav vis pasaules centrs, es esmu skolnieks. Es – Dvēsele, daļiņa no Augstākā Avota, man ir vadība, aizsardzība. Paceļoties šādā līmenī, cilvēks redz dievišķo dabu ne tikai sevī, bet arī citos.
Ja ir Augstākais Avots, tad visas personības būvē savas attiecības ar šo Avotu un viena ar otru. Un tad rodas mīlestība, cieņa, miers, pārliecība, prieks. Atliek vien saprast, kurā paradigmā mēs katrs dzīvojam.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: GInta FS

Meditācija “Dvēseles skats”