Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Stāsts par sievieti, kura izdziedināja savu dzimtu

vecmamina22

– Vecmāmiņ, vecmāmiņ – čukstēja mazmeitiņa, – pastāsti man savu pasaku, es nevaru aizmigt.
Vecmāmiņa piemeta kamīnā malku un salda, degošas malkas smarža piepildīja jau tā silto istabu. Aiz loga ziemelis pūta šurp sniegu, un zeme pārklājās ar baltu sniega villaini.
– Jā, mīļo mazmeitiņ, – vecmāmiņa apsēdās grieztajā koka kreslā blakus gultiņai un maigi noglaudīja mazmeitiņas galvu. Tā, turpinot glāstīt, viņa sāka savu stāstu.

Reiz dzīvoja meitenīte ar jautrām zilām acīm un burvīgu smaidu. Visi viņu mīlēja un viņa nebeidza priecāties par šo pasauli. Viņa auga mīlēta un lolota. Taču tad gadījās nelaime un tētis ģimeni pameta. Viņas palika divatā ar mammu. Meitenīte to ļoti pārdzīvoja, jo mīlēja abus vecākus, un viņai bija ļoti labi, kad ģimene draudzīgi dzīvoja kopā. Taču viss, kas nav stiprs, pasaulē mainās. Kad pazūd mīlestība, nav iespējams paturēt otra cilvēka sirdi sev blakus.
– Vecmāmiņ, bet kāpēc viņas tētis aizgāja? – jautāja mazmeitiņa.
– Saproti, meitiņ, kad sievietei sirdī pietrūkst mīlestības, vīrietim ir grūti būt blakus tādai sievai.
– Bet kur tad ir viņas mīlestība?
– Ne katrs vīrietis ir spējīgs atvērt sievietes sirdi. Un, ne katrā sievietē un ne katrā sirdī ir milzīga mīlestība. Dažkārt tā ļoti stipri ir pārklāta ar visādiem aizvainojumiem un ciešanām. Un tad, kad avots ir aizgāzts kā ar smagiem akmeņiem, no turienes nespēj izlauzties dziedinošais ūdens – patiesa mīlestība.
Tā arī notika šajā gadījumā. Un meitenīte sev apsolīja, ka viņas bērni nekad necietīs tā, kā cieta viņa un viņa saglabās savu ģimeni, lai kas arī viņas dzīvē notiktu.
Paskrēja gadi, kā viens mirklis, meitenīte izauga un kļuva par skaistu sievieti, kā meža feja. Slaiks, stalts augums, tumši gari mati, brīnišķīga seja ar lielām zilām acīm…
Tik daudzi puiši centās iekarot viņas sirdi, bet viņa visiem atteica. Jo tālāk gāja laiks, jo aukstāka kļuva viņas sirds. Puišu apkārt kļuva arvien mazāk un sirds arvien cietāka, bet viņa vienalga turpināja gaidīt to savu īsto – vienīgo. Bet tas vēl joprojām nenāca.
Sievietei ļoti gribējās ģimeni, bērnus, taču visi puiši bija novērsušies un pat skaistums vairs nevienu nepievilināja un, ja arī kāds tuvumā gadījās, tas nespēja ilgstoši viņas tuvumā uzturēties.
– Vecmāmiņ, kāpēc tā notiek?
– Ir pasaule, kurā dzīvo Dievi un viņi mūs atveduši šeit uz zemes, lai mēs iemācītos radīt. Un tur dzīvo Mīlestības Dieviete – varenā visu Dievu māte Lada. Viņa sūta cilvēkam mīlestību, lai viņš, to sajūtot, spētu ar mīlestību piepildīt visu pasauli. Bet tad, kad cilvēks novēŗšas no mīlestības, un atstumj tos, kuri viņu mīl, Lada vairs nedod tādam cilvēkam spēju mīlēt. Bet bez šīs spējas ir ļoti smagi dzīvot.
– Mīļo vecmāmiņ, kāpēc tad viņa neatbildēja uz mīlestību?…
– Redzi, manu saulīt, sirds mācas mīlēt jau no bērnības, kad bērniņš piedzimst. Viņš ir atvērts pasaulei un pirmie, kas viņam māca mīlēt ir mamma un tētis, dāvinot savam bērnam savu mīlestību.
Bet, ja tas nenotiek, tad mazais cilveciņš aug kā apdalīts. Tas ir kā šķībi ielikts akmens mājas pamatos.
Vai arī, iedomājies, uz palodzes podiņā aug skaists ziediņš. Bet kāpēc viņš ir tik skaists, ka ikviens garāmgājējs nevar atraut no tā savu skatu – skatās un bauda. Tas tāpēc, ka es to katru rītu aplaistu un svētīju, lai tas augstu skaists un vesels. Es to mīlu un mana mīlestība dod tam spēku augt skaistam un stipram. Tāpat arī bērniņš mammas un tēta mīlestībā kļūst arvien skaistāks, piepildās ar Dvēseles siltumu un spēju pieņemt un dāvāt mīlestību.
Bet, ja vecāku sirdis nav piepildītas ar mīlestību, tad bērniņš izaug un neprot ne dāvāt ne pieņemt mīlestību. Tā arī meitenīte, neprotot radīt mīlestību, sagrauj visu, kas apkārt. Un viņas sapņi par laimīgo mīlestību nepiepildās.
– Vecmāmiņ, – noraizējās meitenīte, – vai tu iemācīsi mani mīlēt? Es gribu būt laimīga.
– Protams, mana mīļā, mes rīt no rīta mācīsimies mīlēt, – pasmaidīja vecmāmina un turpināja savu stāstu.
Un, lūk, pagāja vēl ilgs laiks un jaunā sieviete pavisam bija vīlusies vīriešos – nolēma, ka nav pasaulē viņas cienīga. Un pamazām sāka bālēt arī viņas skaistums. Viņa veras spogulī un nav vairs ne mirdzuma acīs, ne saulaina smaida, ne arī augums vairs tik stalts. Paziņas, kaimiņi viens pie otra staigā, bērni viņiem pieaug, bet viņa vienmēr ir viena. Atnāk no darba, māja tukša, neviens negaida.
Un viņa saslima.
– Vecmāmiņ, viņa saslima tāpec, ka sirdī nav mīlestības?
– Jā, mazmeitiņ, slimība atnāk tad, kad cilvēks nevar saprast, ko viņš dara nepareizi.
– Un kas notika tālāk?
Un nogūlās jaunā sieviete kristāla gultā un gatavojās mirt. Ārsti teica, ka cerību vairs nav un palicis dzīvot viņai pavisam nedaudz.
Bet te pēkšņi kāda veca sieviete, kura nāca ciemos pie mazmeitiņas uz darbu, saka: “Mīļo meit, sirds tev tik auksta un no tā aukstuma tu sevi esi ledū pārvērtusi”. Sieviete pacēlas no gultas un teica: “Vecmāmuļ, kā gan tai nebūt aukstai, ja nevienam es neesmu vajadzīga, un neviens mani nemīl.”

– Mīlestība atnāk tad, kad tu sāc mīlēt. Kad ir auksti, lai sasildītos, ir jāiekur uguns un jāpiemet malka, un tad siltums atvedīs pie tevis cilvēkus. Bet tava sirds ir auksta un tāpec neviens pie tevis nenāk.

Jaunā sieviete sāka raudāt, bet māmuļa saka: “Celies augšā, meit – nav tev te ko darīt. Iesim pie manis, padzīvosi tur un tad jau redzēs.”
Un paņēma vecā sieva jauno sievieti pie sevis. Katru rītu viņas modās ar saules gaismu un skaitīja lūgšanas, pateicās saulei par gaismu un siltumu, bet pa dienu vecā sieviete mācīja jaunajai pateikties par katru dzīves dienu. Vakarā likās gulēt ar pateicības vārdiem. Tā pagāja mēnesis. Jaunā sieviete bija atlabusi un kopā ar māmuļu devās kopt govi.
– Glaudi, mīļā mūsu gotiņu, viņa tev palīdzēs.
Cik daudz viņas sirdī bija sāpju un skumju – tās viņa izraudāja katru reizi, kad nāca slaukt gotiņu. Bet gotiņa skatījās uz viņu gudrām un labestīgām acīm, it kā saprotot, un sirdī kļuva arvien gaišāk un priecīgāk.
Tā pagāja vēl mēnesis un meitenei acis sāka mirdzēt un vaigi sārtoties. Vecmāmiņa viņai iemācīja lasīt zālītes, peldēties rasā, vārdot ūdeni un tad to dzert. Un nebija nevienas dienas, kuru viņa nebūtu pavadījusi pateicībā un mīlestībā pret Dievu un sevi. Sēžot uz vecās māmuļas mājas lievenīša, viņa beidzot bija laimīga.
Jau sen bija pagājuši visi ārstu noliktie termiņi, bet meitene bija dzīvāka par dzīvu. Un kādā vakarā vecmāmuļa viņai jautāja: “Saki, meitiņ, vai nav pienācis laiks aizbraukt tev pie tēta un mammas?”
– Ai, vecmāmiņ, mana mamma nomira pirms vairakiem gadiem un droši vien ar tadu pašu smagumu sirdī, kads man bija vēl pirms neilga laika. Bet tētis no mums aizgāja, kad es vēl biju maziņa. Mamma aizliedza mums tikties, un es viņu vairs nekad neesmu redzējusi.
– Ejam, meitiņ mājā. Vecmāmina paņēma viņu aiz rokas un ieveda istabā.
– Sēdies,  viņa teica. Iededza sveci un nolika priekšā lielu spoguli.
– Skaties spogulī. Ko tu redzi?
Jaunā sieviete izbrinīta iesaucās: sevi!
– Paskaties uzmanīgāk – kas tev deva šīs acis, seju?
Meitene sāka raudāt.
– Raudi, meitiņ…. – teica māmuļa, – kad visas asaras izraudāsi, dvēselē kļūs vieglāk. Meitene nomierinājās.
– Tagad, – teica māmuļa, – pasakies savam tētim, viņš skatās uz tevi caur tavām acīm.
Meitene skatījas spogulī un klusiņām sāka runāt:
– Mīļo tēti, piedod man par visiem aizvainojumiem, kas dzīvoja manā sirdī, piedod manai mammai par to, ka nespēja tev dot to mīlestību, kuru tu gribēji kā vīrietis. Es tevi mīlu un esmu tev pateicīga par katru mūsu kopīgo dzīves mirkli. Tu tik daudz ko man esi devis pa šo laiku, un es tevi mīlu, mans mīļais tēti. Pieņemšanas un piedošanas asaras lija pār meitenes vaigiem.
– Vecmāmiņ, – jau miegot ciet, nočukstēja mazmeitiņa, – vai tētis viņu sadzirdēja?
– Protams, mazmeitiņ, vecāku Dvēseles vienmēr ir blakus saviem bērniem, lai kurā pasaulē viņi arī neatrastos.
– Un kas notika tālāk? – jautāja mazmeitiņa.
– Un tālāk viņa lūdza piedošanu savai mammai par to, ka bija apvainota uz viņu, un par daudz ko citu….
Bet no rīta jaunā sieviete pamodās, noskaitīja lūgšanu saulītei, padzirdīja un pabaroja gotiņu un sacīja māmuļai:
– Es pateicos tev, mana glābeja, par to gudrību, kuru tu man parādīji un par to, ka izglābi mani, par tavu mīlestību un dziedināšanu, laiks man doties pie mammas uz kapiem. Jā, un tētis man jāatrod. Māmuļa pasmaidīja un svētīja viņu ceļam.
Meitene atrada savu tēvu. Viņi ilgi raudāja un nevarēja vien beigt apkampties, un tad kopā devās pie mammas kapa.
Tētis ļoti daudz ko labu pastāstīja par mammu un par viņu abu mīlestību. Meitene ļāva, lai viņš vienatnē parunājas ar savu, jau citā pasaulē aizgājušo sievu.
– Vecmāmiņ, saki, vai tiešām viņas mammīte visu dzirdēja?
– Jā, mana mīļā, Dvēsele vienmēŗ atlido, kad par viņu atceras un viņa bija blakus saviem mīļajiem tajā brīdī. Viņa dzirdēja, ko viņi saka un piedeva visiem par visu.
Brīdī, kad jauna sieviete atgriezās mājās, viņa satapa savu īsto vīrieti, viņi iemīlēja viens otru, apprecējās. Viņi bieži viesojās pie vecās māmuļas un kopa gotiņu.
Beidzot meitenīte bija aizmigusi vecmāmiņai klēpī, bet vecmāmiņas siltās rokas turpināja glāstīt viņas galvu. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka tā nebija pasaka, bet gan vecāmiņas pašas nodzīvotā dzīve.
Pienāca rīts un tad, kad saulīte parādījas virs koku galiem, divas sievietes – viena topošā un vēl pavisam maziņa, bet otra jau veca, mazgājās dzīvā ūdenī, pasakoties Dievietei Danai par veselību un skaistumu, bet vēlāk, izejot pļaviņā pacēla rokas pretī saulei un pateicās par gaismu un siltumu un par mīlestību. Vecmāmiņa skaitīja lūgšanu Visaugstākajai Dzimtai un šajā lūgšanā savienojās visu pasauļu Dvēseles. Un mīlestība un svētība piepildīja visu visapkārt.
Tā vecmāmiņa izdziedināja savu dzimtu no nemīlestības un kopā ar mazmeitiņu viņas atklāja labestības avotu visai savai dzimtai.
Avots: Facebook “Благостная женственность”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Kad es pārstāju apvainoties, mani pārstāja apvainot

aizvainojums

Teiksiet: tā nemēdz būt. Kā var neapvainoties, kad aizskarts ir pats jūtīgākais tevī? Ja mēs tiksim skaidrībā ar aizvainojuma rašanās cēloņiem, visticamākais, apvainoties vairs nevajadzēs.

Un, tā, kas gan mūsos sēž tāds, kas neļauj mums piedot? Piedot nozīmē neatstāt Dvēselē nepatīkamas nogulsnes, turpināt brīvi komunicēt ar cilvēku. Vai arī nekomunicēt, ja nevēlies, tajā pat laikā izturēties pret viņu neitrāli, bez aizvainojuma.

— Aizskarta patmīla
Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti apvainoja. Bet mēs taču zinām, ka nemaz neesam tik slikti. Lūk, mocām sevi ar domām par pāri darītāju. “Graužam” savu Dvēseli, cenšoties sevi pārliecināt par savu taisnību. Taču vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, ikviens piekritīs domai, ka tā ir bejēdzīga nodarbe. Katrs pats zina savu vērtību. Bet cilvēkam, kurš tevi apvainojis, vari pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā.”, “Man ir skumji, ka mēs viens otru nesapratām”. Un noteikti nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

— Lepnība
Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries: ne jau lepnībā ir cilvēka spēks, bet viņa augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir sastrēbis karstu.

— Neprasme adekvāti pieņemt faktus, kas attiecas uz tevi
Piemēram, tev saka: “Tu nokavēji darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns”. Tu dusmojies, nevēloties pieņemt to, kas ir. Iemācies pateikt “jā”. Tas pats “jā” attiecas arī uz visiem pārējiem tev adresētajiem pārmetumiem. Kā tu domā, vai dzēlējam būs interesanti turpināt tevi aizskart, ja tu uz visu sev adresēto atbildēsi piekrītoši?

— Neattaisnotas cerības
Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktu rīcību, darbus, vārdus, kas nav viņam raksturīgi – ne atbilstoši viņa audzināšanai, raksturam, takta izjūtai, izglītībai…., apvainojoties, uz to, ka viņš nav izpildījis kaut ko tā, kā mēs vēlējamies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizfantazējot to, kā nav.

— Nepareiza uztvere
Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija iedarbojas atšķirīgi. Un te nav nozīmes tam, ko kāds ir pateicis vai izdarījis, bet gan tam, kā mēs uz to reaģējām, kā uztveram informāciju. Mierīga uztvere bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikdienas treniņa rezultāts. Un, patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt apvainojušies. Cik bieži saka: “Apvainojies uz sevi…”. Grūtās situācijās sev atkārto: “Es sevi mīlu un neapvainošu.”
Un, kad kārtējo reizi tu vēlēsies apvainoties, padomā: vai patiešām ir tik patīkami sevi žēlot un justies upurim. Plēsoņa vienmēr sajūt upuri un uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts?! Varbūt tu tomēr esi uzvarētājs – kurš pacēlies pāri situācijai un ir neatkarīgs no apstākļiem!? Kāds gudrais teicis: «Aizvainojums izmaksā dārgi un nesniedz tev nekādu labumu. Piedošana nemaksā neko, bet dāvā brīvību.». Kas labāk?
Zināms, ka aizvainojums ir mūsu Dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram.
Kādu slāpju veldzēšanas avotu mes izvēlēsimies sev un citiem?
Sargi savu dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu un neapvainojies!

© Luīze Heija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Pateicos tev, mans aizvainojum!

pateiciba

Pateicos Tev, mans aizvainojum! Tu esi mans skolotājs. Tu man rādi to, kur un kā es sevi nepietiekami stipri mīlu. Tā Tu man palīdzi augt, palīdzi man mīlēt sevi vairāk, tātad mīlēt vairāk arī citus cilvēkus un visu pasauli.

Aizvainojums ir vien tava ierastā reakcija uz kādiem citu cilvēku vārdiem vai rīcību, uz dzīvi, uz Dievu. Un tāpat, kā jebkuru citu ieradumu, tu to vari izmainīt.

Aizvainojums ir sāpes. Ja ir sāpes, tas nozīmē, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju uz situāciju vai vārdiem. Šī izvēle ir nepareizā, un tāpēc arī rodas dvēseles sāpes.
Piemēram, kad jūti fiziskas sāpes kādā orgānā, tu saproti, ka kaut kas ar šo orgānu nav kārtībā un, visticamākais, tu nesāksi domāt, ka šis orgāns tev sāp kāda cita cilvēka vainas dēļ. Tu vienkārši sāksi meklēt šo sāpju celoni un meklēsi veidu, kā to risināt.

Tas pats arī attiecas uz dvēseles sāpēm, arī – aizvainojumu. Aizvainojuma sāpes ir kā lakmusa papīrītis tavai kļūdainajai attieksmei, pirmkārt, pret sevi. Sāpes tev parāda, ka tu sev nedod pietiekami daudz mīlestības. Rezultātā ir  pazemināta pašcieņa, pašvērtējums un tu spēlē upura lomu.

Mūsu ķermenis, mūsu psihe, mūsu smadzenes ir veidotas ļoti gudri. Un, kad mums sāp – ir absolūti adekvāta šāda ķermeņa, psihes, smadzeņu reakcija, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju un ar radušos sāpju palīdzību, tu uzreiz to jūti. Vienkārši esi uzmanīgs un labestīgs pret sevi, tu vari kontrolēt savu reakciju un izdarīt citu izvēli. Tas ir tikai negatīvs ieradums, kuru tu esi spējīgs mainīt.

Ne reakcijai jāvada tevi, bet tev jābūt savu reakciju saimniekam, savu garastāvokļu saimniekam. Neviens un nekas nevar tevi vadīt, tikai TU PATS – savs saimnieks un valdnieks.

Ārā spīd saule, vai virpuļo sniegpārsliņas – viena par otru skaistākas, vai arī tu staigā pa peļķēm, kurās atspoguļojas debesis. Var teikt, ka šajā brīdī tu staigā pa mākoņiem, taču tu to nemaz nepamani, tāpēc, ka šajā brīdī tevi piepilda aizvainojums, tev sāp.  Un šajā brīdī tu paej garām skaistai dzīvei, kas vienmēr tev piedāvās bagātīgu izvēli, kā labākajā restorānā.

Bet, tā vietā, lai katrā mirklī atrastu kaut ko gaišu, interesantu un patīkamu, daudzi cilvēki vārās savā problēmā, aizvainojumā un slimīgās domās. Un šīs domas, kā nodrillēta plate, smadzenēs tik un tin vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu bildi, un aizvainojums aug augumā. Jā! No tā ne vienmēr ir viegli atbrīvoties.

Tomēr pacenties pārstāt sevi mocīt, sāc izradīt pret sevi un savām jūtām mīlestību, rūpes, cieņu. Kāda iemesla deļ gan ēst sliktu ēdienu, ja tev dod daudz ko garšīgu, un bieži vien par pieņemamu cenu?!

Iespējams, tu vēlies iebilst un teikt: “Kā tad tā? Mani taču aizvainoja!”

Protams, pāridarītājs var censties pat apzināti nodarīt tev sāpes. Šajā gadījumā arī viņš rīkojas nemīlestības pret sevi vadīts – vai nu aiz bailēm, vai atriebības. Kad tevī būs pietiekami atvērusies mīlestība, tu varēsi pret šo cilvēku attiekties ar lielāku sapratni un mazāku aizvainojumu, vai vispār bez tā. Tu spēsi šim cilvēkam pateikt labus vārdus, tev pietiks vieduma un mīlestības, lai viņu nomierinātu un viņam palīdzētu. Tu spēsi transformēt un izšķīdināt viņa negatīvu.
Otrs, daudz biežāks variants ir tas, kad aizvainotājs vispār nemaz nezin, ka nodarījis tev sāpes. Viņš vispār netaisījās tevi aizvainot un nezināja, ka var kaut kā tevi aizskart. Iespējams, viņš izmantoja nepareizo intonāciju, vai ne gluži īstos vārdus, vai kaut kā neveikli uzvedās, vai pateica kaut ko, varbūt tāpēc, ka viņš nemaz savādāk neprot. taču viņš to nedarīja ar mēŗķi tevi aizvainot. Katrs no mums ir bijis dzīvē tādā situācijā, kad kāds cits uz mums ir nepelnīti apvainojies.

Trešais variants, kad apvainotājs patiešām ir netaisnīgs pret tevi. Tas notiek dēļ tā, ka viņš nezin, nesaprot vai neredz pilnu situācijas ainu. Un šajā gadījumā tev gluži vienkārši situācija ir jāpaskaidro un jāizstāsta. Un te nu abi savā starpā variet vienoties.

Kad rodas aizvainojums, tu un tavs aizvainotājs atrodaties vienā enerģētiskajā sasaitē, sanāk, ka abi esat sasieti. Un, ja nespējat vienoties, tad pietiktu ar to, ja kaut viens no jums abiem spētu izmainīt savu attieksmi pret sevi (piemēram, spētu iziet no upura lomas), vai attieksmi pret savu oponentu vai pašu situāciju. Tad notiek enerģētiskā izmaiņa starp jums, un šī negatīvā sasaiste pati no sevis pazūd. Un otrs cilvēks, pat neapzinoties to, kas noticis, jau sajūt atvieglojumu. Vienu vārdu sakot, jūs abi esat ieguvēji.

Ja tev ir apnicis apvainoties, tu vari pielietot sekojošu metodi.
Tajā brīdī, kad rodas aizvainojums, vai ir slikts garastāvoklis, saki sev: “Stop! Kas notika? Kāpēc man ir slikti?” Attin filmu nedaudz atpakaļ un pameklē tas domas, kuras tev bija pirms brīža. Pāršķiro tās. Tā var būt ļoti smalka domiņa, kas cenšas noslēpties. Bet tikko kā tu to uztaustīsi, tu to sajutīsi. Pēc tam, kad esi šo domu atradis, pameklē tās vietā citu domas variantu. Meklē līdz brīdim, kamēr sajutīsi atvieglojumu, bet labāk pat prieku.
Šīs sajūtas apstiprinās to, ka tu meklē pareizi, ar mīlestību pret sevi. Un pēc tam sev atgādini šo jauno domu. Tavas smadzenes centīsies atgriezt tev sen ierasto aizvainojuma reakciju. Tāpēc tev jāpalīdz sev atgadināt savu jauno, pozitīvo domu, lai veidotu sev jaunu ieradumu – domāt pozitīvi.
Te nu var palīdzēt afirmācijas (pozitīvi apgalvojumi, kas tevi priecē) + lūgšanas (vēršanās pie Augstākajiem spēkiem, pie Dieva, Debesīm – kā vien tu labāk to jūti) + pateicības sajūta.

Pateicības sajūta ir ārkartīgi spēcīgs portāls, lai tu varētu pieņemt Dievišķo Mīlestību. Lai palīdzētu sev to labāk sajust, atslābini sejas muskuļus, viegli pasmaidi piepaceļot zodu nedaudz augšup un domās izsaki visu, par ko esi pateicīgs, iedomājies kā svaiga gaisa plūsma apņem tevi, riņķo ap tevi un paceļas augšup Visuma apskāvienos. Tā ir ļoti efektīva formula: priecīgs apgalvojums kopā ar lūgšanām un pateicības sajūtām.

Ja jūti, ka tev ir zema pašapziņa un pašcieņa, skaļi vai domās vari izteikt vārdus: Pateicos jums, Debesu Spēki, es cienu un novērtēju savas jūtas, savus darbus, savus uzskatus un savu viedokli. Es cienīgi dzīvoju uz šīs Zemes, man ir priecīgi, viegli un komfortabli.
Ir svarīgi, ka tu pats izdomā savus pateicības vārdus, no kuriem tava sirds gavilē, tu vari dziedāt un sist plaukstas. Tu vari meditēt, izmantot dažādus vingrinājumus, kas sagādā tev prieku – esi pateicīgs, nodarbojies ar sportu, fitnesu, paņem pie rokas savus Eņģeļus un radi pats savu dzīvi kā augstāko labumu sev un citiem.
Visums būs priecīgs un pateicīgs Tev par Tavu izaugsmi, par Tavu attīstību, par pozitīvo emociju izvēli un balvā tu saņemsi daudz skaistu dāvanu!

Autors: nezināms
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc gudri cilvēki nekad neapvainojas

kartupeu maiss

Dzīve ir pārak īsa, lai to tērētu apvainojoties.
Cik gan bieži mēs vēlamies nopirkt burvju tableti, lai atrisinātu visas savas problēmas ar vienu piegājienu. Vienmēr kaut kas notiek ne tā, kā gribētos un grūti ar to visu tikt galā, kad šķiet, ka viss ir pret tevi. Viss pēkšņi no priecīgi krāsainā ir pārvērties melnbaltā, un tik ļoti gribās, lai viss pēc iespējas ātrāk beigtos

Un ir sajūta, ka aizvainojums tevi cieši tur, un tu nespēj elpot pilnu krūti. Pretīga sajūta. Taču no šī aizvainojuma var atbrīvoties un dzīvot fantastiski laimīgu dzīvi. Taču, lai to izdarītu, katru dienu ir cītīgi jātrenējas. Un tas ir tā vērts.

No kurienes aizvainojums?

Tas rodas tad, kad mums tuvu cilvēku rīcība nesakrīt ar to, ko mēs no viņiem gaidām. Tā arī saka: veltīgas gaidas.

– Tu gaidi, kad tavs mīļotais vīrietis pats sapratīs, ka tev ir vajadzīga palīdzība, un tev nevajadzēs to viņam skaļi palūgt.
– Tu gaidi, kad bērna tēvs atcerēsies, ka bērnam bērnudārzā šodien svētki, un apvainojies, ka viņš to aizmirsa.
– Tu gaidi, ka vecāki tev palīdzes, bet viņi atbild, ka savi bērni jāaudzina katram pašam.

– Tu no draudzenes gaidi sapratni, bet viņa pilnībā ir nodevusies savu problēmu risināšanai.

Piemēru ir tūkstošiem, taču katrā no tiem būs kāda neattaisnotās cerības un rezultātā vilšanās. Pie kam, jo spēcīgākas tavas gaidas, jo ilgāk tu auklēsi savu aizvainojumu.

No kurienes šīs gaidas?

Cilvēki, kuri bieži apvainojas, zemapziņā uzskata, ka citi viņiem kaut ko ir paradā.
– Vīram jāpienes kafija gultā un jānēsā tevi uz rokām…
– Bērniem jāklausa un labi jāmācās…
– Draugiem jāpalīdz grūtā brīdī…
– Vecākiem jāmīl savi bērni un viņi jāatbalsta…
Tas izklausās pazīstami?

Un tad, kad visi notikumi sāk notikt gluži otrādi, ne tā kā viņam gribētos, cilvēks jūtās vīlies. Vilšanās, kuras cēloņus viņš nemeklē sevī, bet gan ārpasaulē. Meklē un atrod Un diez vai šajā brīdī saprot to, ka pats ar savām rokām nodara sev sāpes.
Es atkārtošu: apvainojoties tu PATS SEV NODARI SĀPES, cerot, ka saņemsi no otra cilvēka to, ko pats sev NEESI IEDEVIS.

Skolnieks jautāja skolotājam:
— Tu esi tik gudrs un vienmēr labā garastāvoklī, nekad nedusmojies. Palīdzi man arī kļūt tādam.
Skolotājs piekrita un palūdza atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisu.
— Ja tu uz kādu sadusmosies un apvainosies, paņem kartupeli. Vienā pusē tam uzraksti savu vārdu, otrā – tā cilvēka vārdu, ar kuru ir konflikts. Pēc tam ieliec kartupeli maisā.
— Un tas ir viss? Neizpratnē jautāja skolnieks.
— Nē, — atbildēja skolotājs. Tev šis maiss vienmēr jānēsā sev līdzi. Un katru reizi, kad tu sadusmosies un apvainosies uz kādu, ieliksi maisā vēl vienu kartupeli.
Skolnieks piekrita. Pagāja kāds laiks. Maiss lēnām pildījās un kļuva arvien smagāks. To bija ļoti neērti nēsāt sev līdzi. Piedevām kartupeļi tajā sāka pūt, pārklāties ar glumu kārtu un nejauki smakoja.
Skolnieks atkal atnāca pie skolotāja un teica:
— To vairs nav iespējams paciest. Maiss ir smags, kartupeļi tajā sapuvuši un smako. Labāk piedāvā man ko citu!
Bet skolotājs atbildēja:
— Paskaties uz šiem kartupeļiem! Tas pats arī notiek Tavā dvēselē. Kad tu uz kādu dusmojies un apvainojies, tev dvēselē parādās smags akmens. Vienkārši tu to sākumā neievēro. Pēc tam šis akmens kļūst arvien lielāks un lielāks. Rīcība pārvēršas ieradumā, ieradums pārvēršas par raksturu, kas, savukārt, rada smakojošus netikumus. Šo nastu ir grūti nesajust, tā ir pietiekami smaga, lai visu laiku nēsātu līdzi. Es devu tev iespēju pavērot šo procesu no malas. Katru reizi, kad nolemsi apvainoties vai apvainot kādu, padomā, vai tev šis akmens ir vajadzīgs?
Aizvainojums ir tikai tas, kas tavā galvā. Iemācījies atbrīvot savu galvu no šīs sapuvušās smakas, tu kļūsi pa īstam laimīgs cilvēks.

Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pati spēcīgākā psihotrauma – PAZEMOJUMS

pazemojums3

Pati spēcīgākā psihotrauma ir pazemojums. Smadzenes daudz ko var pārdzīvot un saprast, un no tā visa saņemt mācību nākotnei. Bet pazemojumu – nevar. Par to runā psihologs Anna Kirjanova.
Pazemojums ar to arī atšķiras – ka tā ir bezatbildes reakcija. Pazemot var tikai pie noteikuma, ka cilvēks nevar atbildēt. Tāpēc arī pazemo bērnus un tos, kuri kādu iemeslu dēļ ir spiesti paklusēt un paciest. Un pēc tam raudāt, vai arī, gluži otrādi, neveikli smaidīt, kaut ko purpinot, doties tur, kur acis rāda ar smagu sajūtu krūtīs…

“Nekas, nekas…. Padomā, pazemoja visu priekšā. Bet taču neiesita! Vai arī pazemoja aci pret aci – tā kā neviens jau neuzzinās. Nekā briesmīga!”

Tas IR briesmīgi, jo tieši pēc pazemojuma notiek suicīds un visdažādākās psiholoģiskās izmaiņas. Arī tad, ja psihe ir vesela, nogulsnes paliek uz mūžu. Cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai tikai to aizmirstu, bet neaizmirstas – un tāpēc tā arī ir vissāpīgākā psihotrauma.
Pazemoja priekšnieks, pārrunās pazemoja, uzdeva pazemojošus jautājumus un izteica pazemojošas piezīmes. Pazemoja veikalā, slimnīcā, valsts iestādē, nācās pieciest – ko citu darīsi?

Dzejnieku Rubcovu pazemoja brāļi – rakstnieki. Viņi visi devās izbraucienā ar tvaikoni.. Visi iekārtojās kajītēs, bet Rubcovu izmitināja koridorā – viņš taču bija nabags dzērājs no bērnu nama, viņam koridorā pagulēt nebūs nekādas vainas. Tiesa, dzejnieki visu laiku viņam jautāja, vai viņš jūtas ērti un viņš atbildēja, ka jūtas ērti. pateicos! Bet pēc tam sāka dzert un drīz arī gāja bojā. Kaut arī viņam koridorā bija ērti, droši vien briesmīgi bija dvēselē.

Un vienīgais veids, kā tikt galā ar pazemojumu – tomēr atbildēt uz to. Pat tad, ja esi no šiem ļaudīm atkarīgs – vienalga atbildēt mierīgi un adekvāti. Tāpec, ka nekāda nauda un labas un mierīgas attiecības nekompensēs to traumu, kas gūta tad, kad tevi pazemo.
Un, jo stiprāk tevi pazemoja, jo augstāk pacēla savu pašapziņu – kā šūpolēs, kur viens augšā, bet otrs – lejā. Vajag atsperties un nomainīt pozīciju, jo citas izejas nav. Un pateikt, ka koridorā ir neērti gulēt – tas pat idiotam ir skaidrs. Ir pretīgi saņemt bezkaunīgas vēstules. Klausīties apvainojumos ir nepieņemami.

Vajag aiziet un apgulties galvenā rakstnieka dīvānā kajītē – tur ir ērti. Un kas būs pēc tam – kā likums, nekas. Tie, kuri citus pazemo ir bailīgi cilvēki, un diez vai viņi būs spējīgi tevi padzīt un turpināt pazemot. Kā tikko būs atbildes reakcija, nebūs pazemojumu – lūk, uz ko fokuss. Sist nevajag. Lamāties nevajag. Un paskaidrot neko nevajag, kā teica Visockis. Ērti ir gulēt dīvānā – es teikšu…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS