Mēs esam sava tuvākā draugu loka vidējais aritmētiskais

geranijas

Es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un laimīgāka. Nē, man dzīvot nebija vieglāk. Gluži otrādāk,  nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja divi notikumi: jau kuro reizi izlasīju komentāru: “Jūs tikai rakstāt par ārzemju pensionāriem, pie mums tā nemēdz būt, pie mums viss ir slikti utt.”. Un otrs grūdiens bija tikšanās ar saviem kursa biedriem.

Radās kārtējais iemesls satikties pie tējas tases – 45 gadi kopš iestājāmies institūtā un iepazināmies. Visi jau pensijā. Vairākums aizņemti ar savām ģimenēm, mājas dzīvi un ir laimīgi.
Tieši puse aktīvi nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, un šajā tikšanās reizē sarīkoja priekšnesumus, nodemonstrēja “plankas pozu”.
Kūku recepšu vietā dalījās ar saviem mīļākajiem vingrojumu kompleksiem. Mums visiem pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam pilni enerģijas un vēlmju.

Viena no mums beidzot ieguvusi autovadītāja apliecību. Otra pierakstījusies kursos “Pati sev stilists”. Trešā studē nodokļu lietas, lai varētu saviem bērniem palīdzēt biznesā. Man, savukārt, ir savs maziņš biznesiņš un draudzenes vasarā brauc pie manis ciemos uz laukiem, lai to baudītu.

Jā, ar biznesu es sāku nodarboties pensijā esot, un, godīgi sakot, ar to arī visus pārsteidzu. Jautāju draudzenēm: “Kāpēc? Kas jūs izbrīna? Vai tad es tāda nebiju jau agrāk?”. Izradās, nebiju! Izrādās, ka agrāk es esot radījusi priekšstatu, ka esmu “modes dāma” un sapņotāja.

Ko nu tur, es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi pilnīgāka, interesantāka un daudz laimīgāka! Nē, man nebija viegli. Gluži otrādi – nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Pārvācos dzīvot no lielpilsētas uz laukiem, vēl nepabeigtā mājā. Bija auksti, nebija ko ēst. Taču es dzīvoju pēc saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Sāku nodarboties ar rokdarbiem un kopu savu dārzu. Un te nu man “paveicās” – nejauši sāku interesēties par ģerānijām. Vēlējos vasarā izpušķot savu māju. Un nemaz nepamanīju, kā kļuvu par aizrautīgu kolekcionāri. Savu pēdējo naudu (tad jau es saņēmu pensiju) tērēju jaunām šķirnēm. Taču ziedi manā dzīvē neienāca vieni. Tie atnāca ar jauniem kontaktiem. Manā paziņu lokā parādījās ārkartīgi daudz jaunu, aizrautīgu cilvēku!

Jūs ziniet, ka mēs esam sava tuvākā paziņu loka vidējais aritmētiskais? Paskatieties apkārt, un jūs paši visu  sapratīsiet!

Atzīšos, kolekcionēšana ir kā slimība, nav iespējams apstāties. Pat psihologi atzīmē, ka tas ir viens no atkarības veidiem. Taču es esmu mierā ar tādu atkarību.

Tas noteikti ir labāk kā dzert un pīpēt.

Tad, lūk, tieši ģerānijas kļuva par pirmo soli manā šodienas dzīvē.

Augiem, kā zināms, ir tendence vairoties. Jau pirmajā gadā man radās dažādu sķirņu ģerāniju pārpalikumi un es sāku tos tirgot. Sākumā devos uz vietējo dārzu ziedu izstādi, pēc tam jau uz pilsētas forumu, pēc tam uztaisīju sev mājas lapu. Pēc tam pie manis atbrauca vecākā meita un arī aizrāvās ar šiem ziediem. Viņa pēc izglītības ir agronoms, un jau otro gadu mēs vedam uz starptautiskajām izstādēm savas personīgās šķirnes.

Protams, ienākumi nav grandiozi. Taču mēs varam daudz vairāk ko atļauties, tajā skaitā arī ceļojumus. Taču es tā dīvaini esmu iekārtota – ar to man ir par maz! Nē, ne jau naudas par maz (kaut gan arī nauda nekad nav lieka), man trūkst savas noderīguma sajūtas!

Atcerieties mūsu seno filmu “Pelnrušķīte”? Viena no manām mīļākajām filmas epizodēm ir tā, kur Faina Raņevska sapņaini izdveš: «Жаль, королевство маловато — разгуляться негде!»

Lūk, tā arī man, jau ir par šauru savā ģimenes mikrobiznesā. Es daudz komunicēju sociālajos tīklos un mani sekotāji ļoti bieži uzdod jautājumus: “”Kā mums iemācīties pārdot to, kas paliek pāri?” Tas nenozīmē, ka tie noteikti ir augi. Kāds brīnišķīgi ada, kāds gatavo suvenīrus. Gribas cilvēkiem palīdzēt, un, lūk, es nolēmu – es dalīšos savā pieredzē un zināšanās. Sāku ar vienkāršiem stāstiem no savas dzīves, atbildēm uz jautājumiem. Ar laiku gribu atvērt savu on-line skolu. Taču sākumā man pašai vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Man ļoti patīk mācīties!

Autors: Tatjana Kaščejeva
Avots: theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Dzīve bez mērķiem

dzive bez mērķa

Stīvena Šapiro grāmata “Dzīve bez mērķiem” ir izaicinājums tradicionālajai praktiskajai psiholoģijai, kas liek mums uz dzīvi skatīties kā uz mērķu ķēdi, un tādā veidā atņem cilvēkam iespēju būt laimīgam.

Neatdod, tā vienkārši, savu dzīvi, un neupurē šodienu, cerībā, ka par to tu dāvanā saņemsi laimīgu nākotni – kura būs labāka par šodienu. Grāmata pauž alternatīvu dzīves filosofiju: mēs varam sākt dzīvot laimīgi un pilnvērtīgi šodien, nenospraužot mērķus un nestādot plānus. Tā būs iespēja atbrīvoties no spiediena, un tā būs iespēja radoši veidot savu dzīvi.
Te 8 principi Dzīvei bez mērķiem.

1. noslēpums. Izmanto kompasu, ne karti

Izanalizē savu pieredzi, savas prasmes, savas vērtības un saproti, kas ir tas, uz ko tiecas tava Dvēsele. Lai tavas Dvēseles vēlmes kļūst par tavu kompasu – pēc tā tu izvēlēsies savas dzīves virzienu, atsakoties virzīties uz noteiktu galapunktu.
Centies savu dzīvi neuzzīmēt kartē. Nē, labāk, lai tavs dzīves ceļš nebūtu taisns, bet kļūst līkumains, lai tas dzimst un mainās laikā un telpā. Izdzīvo katru mirkli, un tajā pat laikā, atklāj sev daudz dažādu mazu, jaunu iespēju “taciņu”.

2. noslēpums. Nebaidies apmaldīties

Dzīvē nav pareizu un nepareizu lēmumu. Ir vienkārši lēmumi. Dzīvē nav neveiksmju – ir tikai iespējas personības izaugsmei. Aiziet kaut kur sānis, izmest līkumu – nekā slikta tajā nav. Pat pagrieziens, kas pirmajā acumirklī šķiet nepareizs – ir tava iespēja kaut ko jaunu iemācīties un iegūt jaunu pieredzi.

3. noslēpums. Atceries, ka bieži vien jaunas, veiksmīgas iespējas klauvē pie durvīm mums katram, bet dažkārt mums ir  grūti tās sadzirdēt

Vienmēr esi gatavs jaunām iespējām, kuras var parādīties tur, kur tu tās vismazāk gaidi. Un neļauj savai apziņai strīdēties ar iekšējo troksni un steigu, skaties visapkārt – un tu it visur ieraudzīsi signālus, kurus līdz šim nebiji ievērojis, Pašas perspektīvākās iespējas rodas visnegaidītākajās vietās. Vienmēr esi gatavs tam, ka tavā dzīves ceļā parādīsies kārtējais ceļa rādītājs, kārtējā ceļa zīme – dažkārt tie būs tieši acu priekšā, dažkārt – paslēpti kaut kur ceļmalā.

4. noslēpums. Mīli un novērtē to, kas tev ir

Novērtē to, ko esi sasniedzis uz doto brīdi, novērtē sevi tādu, kāds tu esi šobrīd. Tā vietā, lai kārotu no dzīves saņemt pēc iespejas vairāk, izbaudi mirkli. Katrs mirklis atklāj tev brīnišķīgu skatu – vai tas ir skats uz okeāna piekrasti, vai piemājas autostāvvietu. Izbaudi šo skatu. Kad tu savu dzīvi mēri pēc saviem paša kritērijiem, tu sāc saprast, kas tev patiešām ir svarīgi.

5. noslēpums. Meklē piedzīvojumus

Cilvēki, kuri dzīvo neparastu dzīvi, saņem bagātīgu un vienreizēju pieredzi. Pie pirmās iespējas tie dodas uz jaunām vietām, maina darba un dzīves vietas, amatus, izmēģina jaunas aizraušanās un domā kā pētnieki. Daudzveidīga pieredze bagātina mūsu pasaules redzējumu. Katra diena dod jaunas iespējas izpētīt pasauli un veikt atklājumus. Un, lai ta būtu, nav obligāti jādodas ceļojumā apkārt pasaulei, pietiek vien skatīties uz savu dzīvi, kā uz piedzīvojumu. Un tā – katru dienu.

6. noslēpums. Kļūsti par magnētu, kas pievelk cilvēkus

Vienmēr centies iepazīties ar jauniem cilvēkiem, nodibināt kontaktus, un kop jau nodibinātās attiecības – tad tev vienmēr būs atbalsts un draudzība. Iepazīstoties ar cilvēku, pats uzņemies atbildību par jūsu attiecībām, sper pirmo soli pretī.  Radošās iedejas, kuras nav iemiesojušas dzīvē (tātad nav novērtētas), neizraisa nekādu interesi.

7. noslēpums. Atzīsti savu iespēju ierobežotību

Mēs visi esam cilvēki. Un katram no mums ir savas ēnas puses, kuras mēs cenšamies neparādīt ārējai pasaulei. taču necenties cīnīties ar sevi, necenties apslēpt un neredzēt savus trūkumus, un nenoliedz to, ka mūsu iespējas tomēr ir ierobežotas – tā ir daļa tavas personības.

Skaties uz tām, kā uz savām īpašībām, nevis defektiem. Kā tikko tu to izdarīsi, taviem trūkumiem pār tevi nebūs nekādas varas, gluži otrādi, tā tev būs iespēja kļut tuvākam citiem cilvēkiem.

8. noslēpums. Nenoskaņojies uz konkrētu rezultātu

Ir viena iezīme, kas atšķir parastu rutinētu mērķi no aizraušanās vai paredzētā ceļa – tā ir emocionālā neatkarība. Kad tu esi sev nospraudis parastu mērķi, tu ar visu savu būtību tiecies pēc vēlamā rezultāta. Tava apziņa un tavas emocijas ir noskaņotas tieši uz šo rezultātu. Bet tad, kad tu seko savām Dvēseles vēlmēm, tu vienmēr esi šeit un tagad, vienmēr izdzīvo pašu šo brīdi, tas nozīmē, ka neesi piesiets noteiktam rezultātam. Tu saglabā emocionālo neatkarību, tev nav jāuztraucas par to, vai principā ir iespējams sasniegt to, pēc kā tu tiecies. Vēl vairāk, tu zini, ka paši nozīmīgākie centieni var nekad nekļūt par realitāti. Un tas ir brīnišķīgi, jo tādā veidā rodas vajadzīgais lauks, kas piepilda tevi ar enerģiju.

Autors Stīvens Šapiro “Dzīve bez mērķiem”
Ilustracija: Filips Izumnovs
Tulkoja: Ginta FS

 

Elizabete Gilberta. Četras svarīgas lietas!

muza-darbs

Aizraušanās

Darbs

Aicinājums

Mūža darbs

Ļoti bieži cilvēki jauc šos jēdzienus. Tie nekrustojas. Pievērsiet uzmanību šim faktam. Katrs no tiem kalpo lieliskam mērķim. Un tagad es izstāstīšu, kā es saprotu to atšķirības, un kā man tas palīdz dzīvē.

Aizraušanās

Pats vārds norāda uz vieglumu un atslābinātību. Ir taču tik patīkami ar kaut ko aizrauties! Atslēgties no visa pārējā un aizrauties tieši ar to.

Tu vari atrast jaunu aizraušanos, pilnībā nodoties tai un iepriekšējo pamest novārtā. Tā neapvainosies. Manā ģimenē katram ir bijušas kādas aizraušanās: vecmāmiņa auda paklājiņus, vectētiņš darināja rotas no sudraba karotēm. Pirms pāris gadiem es veidoju dārzu, tagad dziedu un gleznoju.

Aizraušanos no visa pārējā tu atšķirsi pēc noskaņojuma. Tas būs viegls un rāms. Te nav napoleona plānu. Tev vienkārši patīk un tu dari. Tu vari pat pelnīt naudu ar savu aizraušanos – taču tas nav obligāti. Aizraušanās ir vajadzīgas, lai mēs atcerētos par to, ka dzīvē ir vēl kaut kas, bez efektivitātes, ienākumiem un vētrainas attīstības.

Darbs

Bez airaušanās var iztikt. Iztikt bez darba nav iespējams. Protams, var izrādīties, ka esi bagāts mantinieks, tev var būt bagāti radi… taču es tomēr domāju, ka darbs vienalga ir vajadzīgs.

Darbs dod pārliecību par sevi un iespēju lepoties ar sevi. Darbs parāda to, ka tu spēj parūpēties par sevi.

Man vienmēr ir bijis darbs, dažkārt – pat divi. Pat pēc trešās grāmatas publicēšanas, es turpināju strādāt. Es nevēlējos savai iedvesmai uzkraut atbildību par dzīvokļa un rēķinu apmaksu.

Daudzi radošas dabas cilvēki pretojas darbam. Ar mani tā nekad nav bijis. Darbs vienmēr ir mani stiprinājis, vienmēr ir devis pārliecību par sevi un brīvību. Man bija patīkami zināt, ka es varu balstīties uz saviem spēkiem. Man nebūs jābadojas pat tad, ja mūza mani pametīs.

Darbam ir tiesības nebūt pārāk aizraujošam. Tas var būt pat garlaicīgs. Pat apnicīgs. Tava intelektuālā līmeņa necienīgs.

Darbam nav jābaro tava dvēsele! Godīgi! Es esmu darījusi daudzus darbus. Tas nav svarīgi.

Nav obligati jāmīl savs darbs. Bet obligāti ir jānāk un jādara tas, kas jādara, atbildīgi un ar cieņu. Protams, ja tev no darba paliek slikti, to vajag mainīt, taču nekrīti filosofēšanā.

Darbs tevi baro, baro tavu ģimeni. Tas ļauj tev nopirkt vajadzīgās lietas. Pateicoties darbam, tu vari iekrāt naudu kaut kam ļoti svarīgam un vajadzīgam, vari samaksāt dzīvokli. Saraksts ir ļoti garš.

Neviens darbs nav pazemojošs, ja tas ļauj apmierināt tavas fiziskās vajadzības. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē.

Mani tracina tas, ka cilvēki atrod pieklājīgu darbu un pēc tam šausta sevi par to, ka tajā nav viņu dzīves jēgas. kaunina sevi par to. Pārtrauciet to darīt!

Starp tevi un tavu amatu un darbavietu nevar likt vienlīdzības zīmi. Ej darbā, saņem savu algu – un visu pārējo dzīvi dari to, ko vēlies. Darbs nav tieši saistīts ar dzīves jēgu. Starp darbu un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir svarīgi to saprast. Jo ir vēl kas…

Aicinājums

Tas ir pavisam kas cits! Darbu mēs darām par naudu, punkts.

Aicinājums – tas ir tas, ko mēs būvējam visu mūžu, ieliekot tajā spēkus, enerģiju, kaisli, neatlaidību. Tā ir karjera plašā nozīmē. Tas ir ceļš pa kuru mēs ejam apzināti.

Nav obligati mīlēt savu darbu. Taču aicinājumam, ja reiz to izvēlēsies, būs vajadzīga emocionālā piesaiste.

Aicinājums ir tas, kurā ir vērts investēt. Aicinājumu baro ambīcijas, stratēģija un motivācija. Aicinājums – tā ir tava saikne ar pasauli.

Agrāk man bija darbi, bet tagad esmu noformulējusi savu aicinājumu. Lūk tas ir: AUTORS! Profesionāla rakstniece. Tagad es no daudziem variantiem izvēlos tieši to, kas tuvina mani manam aicinājumam. Es tajā ielieku sevi.

Kā rakstniece, es veidoju attiecības ar izdevniecībām, pieturos pie apsolītajiem nodošanas termiņiem, sniedzu intervijas, piekrītu publiskām uzstāšanās reizēm. Pievēršu uzmanību tam, ko saka kritiķi, pievēršu uzmanību grāmatu pārdošanas apjomiem un lasītāju atsauksmēm. Saudzīgi un ar mīlestību atdodu savu uzmanību savam aicinājumam, jo savādāk, tas aizgriezīsies no manis.

Starp citu, bez aicinājuma var iztikt. Nav nekā briesmīga, ja tu ej uz darbu un vēlāk baudi savu aizraušanos. Tāpat, zināt par savu mūža darbu, bet iztikt bez aicinājuma.

Aicinājums ir apzināta izvēle. Taču, ja esi izdarījis savu izvēli, būs tajā jāiegulda spēks un jāveic kādas noteiktas darbības. Pretējā gadījumā šis ceļš izrādīsies nogurdinošs un bezjēdzīgs.

Aicinājums ir ļoti svarīga mana mūža daļa. Taču – ne pati galvenā. Tāpēc, ka ir vēl kas…

Mūža darbs (ДЕЛО ЖИЗНИ)

Aicinājums ir publisks process. Tā ir tava saikne ar pasauli. Bet tavs mūža darbs ir personīga tēma.

Tā ir saikne ar Dievu, ar Visumu, ar kaut ko lielāku, kā tu pats. Tas ir sirds sauciens. Tavs augstākais dzīves uzdevums (предназначение).

Aicinājums ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Mūža darbs ir atkarīgs tikai no tevis.

Var nomainīt aicinājumu, bet nevar neieraudzīt mūža darbu.

Rakstniecība bija mans mūža darbs vēl ilgi, pirms es izvēlējos aicinājumu – kļūt par profesionālu rakstnieci. Rakstniecība uz visiem laikiem paliks mans mūža darbs, pat tad, ja manas grāmatas cilvēki pārstas lasīt, pat tad, ja bankrotēs visas pasaules izdevniecības. Tas ir ļoti svarīgs process, un es sen esmu vienojusies ar sevi, ka ik dienu noteiktu laiku veltīšu tai. Pat tad, ja no tā nekas nesanāks…

Ja es uzskatu, ka rakstniecība ir mans aicinājums, man ir ļoti svarīgi, ko par to domā mani lasītāji. Bet tad, kad es domāju, ka rakstniecība ir mans mūža darbs, man ir pilnīgi vienalga.

Es rakstu tāpēc, ka tas ir vajadzīgs personīgi man.

Mūža darbs var nenest naudu, un tajā pat laikā, tam var būt ārkārtīgi dziļa jēga. Mūža darbs nav saistīts ne ar karjeru, ne statusu. Daudzi cilvēki ir centušies uzbūvēt savu karjeru uz sava mūža darba, un sagrāvuši šo darbu (labs piemērs ir Eimija Vainhausa).

Ja mans aicinājums sāks negatīvi ietekmēt manu mūža darbu,  es pametīšu aicinājumu un atradīšu sev darbu.

Bet es neatteikšos no sava mūža darba.

Mūža darbs ir tas, kas dara mūs dzīvus. Viss, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.

Laulība, pedagoģija, bērnu audzināšana, rūpes par cilvēku veselību, vecu ļaužu aprūpe var ietilpt mūža darbā. Es redzu, ka viens draugs uzkopj ielu, vāc atkritumus. Tajā no viņa redzes viedokļā, ir viņa dzīves jēga un vērtība.

Pie mūža darba mūs atved mīlestība (es mīlu rakstīt), vai naids (daudzi atnāk sociālas aprūpes sistēmā tāpēc, ka viņi neieredz valsts nerūpēšanos par trūkumcietējiem).

Nav jēgas gaidīt mūža darbu. Tas mīl uzmanību. Kas tev liek sajusties pa īstam dzīvam?

Ja reiz runājam par mūža darbu, tad tajā nav vietas slinkumam, mazdūšībai un kūtrumam. Šo lietu nevar atlikt malā. Jo labāk tu to saproti, jo grūtāk palikt bezdarbībā.

Var izvelēties aizraušanos, darbu, aicinājumu… bet nevar izvēlēties mūža darbu. Var tikai noskaidrot, kas tas ir.

Var augstu novertēt savu mūža darbu, var par to kaunēties. Var dziedāt tam slavas dziesmas, var tēlot, ka tā nav vispār. Bet, ja tu cieni savu mūža darbu, dzīve piepildās ar prieku un kļūst jēgpilna. Bet tu pats kļūsti stiprāks un drosmīgāks.

Kā atrast savu mūža darbu? Ieklausies sevī. Savās reakcijās uz pasauli. Savās emocijās. Savā sirdī un dvēselē. Un neapstājies mirklī, kad atradīsi sev darbu. Kopā ar to tu vari atrast ko vairāk.

P.S. Starp citu, es pamēģināju “salikt” savas nodarbes četrās kastītēs (bet par to nākamreiz)

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta FS