AIZIET KLUSĒJOT

Dažkārt vajag aiziet klusējot.

Nav jēgas skaidroties. Cilvēks lieliski zin, ko ir izdarījis. Apmelojis, nodevis, apzadzis, uzmetis. Skaidroties vajag tad, ja ir kaut mazākā iespēja attiecības turpināt. Kad cilvēks ir tuvs un dārgs. Bet visos pārējos gadījumos labāk klusējot aiziet.
Un tad tev tēlotā izbrīnā jautās: kas noticis? Kas par lietu? Un piedāvās aprunāties. Un raustīs plecus un visiem stastīs, ka tu esi kaut kāds dīvains un nenormāls cilvēks. Kaut kā bez iemesla atteicies no sarunām! Aizgāji un pārstāji atbildēt uz telefona zvaniem, nobloķēji bez iemesla. Un pēc tam stāstīs visādas nepatīkamas lietas. Kad vairs nebūs jēgas taisnoties.
Tie nevar izturēt šādu klusējošu aiziešanu. Tāpēc, ka paliek vienatnē ar savu sirdsapziņu; bet to ne piemānīsi, ne apslāpēsi.

Arī Čehova apzagtais Dieva ceļinieks vienkārši aizgāja. Bet zaglis skrēja viņam pakaļ, centās ievilkt sarunās, meloja… Ceļinieks, debesīs veroties, tik vien pateica, kā: ne jau man tu nodarīji pāri. Ne man. Tu Dievu aizvainoji.
Un, kad klusējot aiziet – tas ir briesmīgs sods. Tāpēc, ka nelietis paliek vienatnē ar sevi. Un ar Debesīm. Un melot ir bezjēdzīgi; un nav kā priekšā izlikties. Un nav kam lūgt piedošanu – sākumā jau neviens to arī nelūgs. Bet pēc tam jau būs par vēlu.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis