Upuris un bende

Mopasānam ir kāds stāsts par divām māsām.

Vecākā māsa jaunībā zaudēja savu līgavaini, kurš viņu ļoti mīlēja, bet neilgi pirms kāzām apēda kūku un mira mokošā nāvē. Saindējās, agrāk tā bieži notika. Un vecākā māsa tā arī neapprecējās – viņa ļoti mīlēja savu līgavaini. Jaunākā arī nolēma neprecēties. Un savu dzīvi pilnībā veltīja savai māsai. Upurējās, lai arī bija ļoti daudz precību piedāvājumu. Taču viņa tā arī nodzīvoja savu mūžu blakus māsai, kura nespēja pārdzīvot savu zaudējumu. Tā viņas kopā arī novecoja; līgava-atraitne un ārkārtīgi labestīgā jaunākā māsa. Un tikai vecumdienās atklājās, ka līgavaini noindēja jaunākā māsa. Viņa apskauda vecāko, jo arī viņai māsas līgavainis patika. Un dēļ skaudības un greizsirdības viņa uzcepa kūku ar saberztu stiklu…

Šis briesmīgais stāsts ir par cilvēciskajām attiecībām par skaudību un greizsirdību. Par kūku ar stikliem. No malas varētu šķist, ka viens cilvēks upurēja savu dzīvi otra labā. Līdz mūža beigām mīlēja, apkalpoja, atbalstīja… Bet dažkārt tieši šis cilvēks bija tas, kurš otram atņēma laimi.

Tēvs vai māte var traucēt savam pieaugušajam bērnam apprecēties.

Ne jau saindējot kūku, bet indējot dvēseli un attiecības.

Sieviete var apprecināt ar sevi vīrieti, kurš viņu nemīl – ir dažādi veidi kā to izdarīt. Gan psiholoģiskie, gan mģiskie, kurus zinātne noliedz.

Bet pēc tam visu mūžu ciest sava vīra alkoholismu un briesmīgo uzvedību; vergi taču dažkārt buntojas….

Var atņemt cilvēkam viņa ceļu, neļaut realizēt talantus, var nogriezt spārnus, bet pēc tam rūpēties un visu mūžu paciest, bet apkārtējie slavēs un būs izbrīnīti par tādu labestību….

Kad cilvēkam atņem laimi, pret viņu var izturēties ļoti labi.

Ļoti iecietīgi un ar rūpēm.

Kā jaunākā māsa pret vecāko.

Un var tā arī kopā nodzīvot visu dzīvi, kopā ar to, kurš atņēmis laimi, mīlestību un brīvību.

Un teikt: tu redzi, es tevis dēļ daru visu.

Ko gan tev vairāk vajag?

Vairs jau neko nevajag.

Un upuris kopā ar bendi dzer tēju, kopā noveco.

Un briesmīgais noslēpums slēpts līdz brīdim.

Bet laiku atpakaļ nepagriezīsi.

Un vairs neko neizmainīsi… 

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bieži vien, tulkojot, man patīk pats stāsts, bet secinājumus es izdaru savus… vienmēr vienā cilvēkā blakus upurim ir arī agresors-bende. Un esmu pārliecināta, ka šī ir ļoti dziļa mācību stunda abām māsām, jo netaisnības nav un cietējs vienmēr ir ar kaut ko izpelnījies šīs savas ciešanas. Skatoties no skatu punkta – Cilvēks, mēs varam šausmināties. Bet no skatu punkta – Dvēsele šis stāsts izskatās pavisam savādāk, pat tad, ja tas ir izdomāts.

Lai mīlestības pilns rudens (heart) Ginta

Nazis mugurā

nazis mugurā1

Pasīvais agresors — nazis mugurā vai mierīga līdzāspastāvēšana?

Ir cilvēki, uz kuriem nekad nevar paļauties grūtā situācijā — tad viņi pēkšņi saslimst, tad ģimenē forsmažors, tad darbā problēmas. Un absolūti nav skaidrs, vai tā ir cilvēka daba vai arī banāla neveikšanās.

Ir tāds termins — «pasīvi-agresīva personība», ko Otrā Pasaules Kara laikā noformulēja amerikāņu psihiatrs, pulvedis Meningers. Kara laikā bija zaldāti, kuri īpaši nesteidzās izpildīt kaujas uzdevumus, kaut arī šķita, ka pavēles tie izpilda bez ierunām. Ne no šā, ne tā, pēkšņi salūza tehnika, sabojājās ieroči, kara vienības ieradās noteiktajā vietā ar kavēšanos, un kara operācijas izgāzās, pat nesākušās.

Bija skaidrs, ka pie vainas ir cilvēciskais faktors, taču nebija iemesla karavīrus nodot tribunālam. Tas pats notika arī padomju armijā. Tādus gadījumus uzskatīja par sabotāžu (slēptu pretdarbību) un līdz 1958. gadam par to sodīja pēc Krievijas Federācijas Krimināllikuma 58. panta.

Ļaunais atriebējs aiz skumjās maskas

Arī pēc tam, kad karš bija beidzies, problēma nekur nepazuda, un palika aktuāla: daudzas ražošanas sfēras cieta zaudējumus. Amerikāņu psihiatri ieinteresējās par šo īpatnējo parādību un sāka to nopietni pētīt. Parasti situācijas noritēja pēc līdzīga scenārija: strādnieks no priekšnieka saņem uzdevumu, apsolās noteiktā laikā to paveikt, bet, te pēkšņi, vai nu nepietiek vajadzīgo materiālu, salūzt ierīce vai strādnieks gūst traumu.

Izrādās: 70% cilvēku piemīt līdzīgi psihiskie raksturojumi: tie pastavīgi žēlojas par dzīvi. Taču nevajag steigties viņus žēlot. Aiz skumās maskas slēpjas ļauns monstrs, kas vienkārši neieredz veiksmīgus cilvēkus un ir gatavs uz visu, lai tos sodītu par viņu veiksmi. Tādus cilvēkus sauc par Pasīvajiem Agresoriem.

Kā atpazīt pasīvo agresoru?

Katrs no mums tādu cilvēku savā dzīvē ir sastapis. Pat mazi bērni mēdz sev izvēlēties šādu uzvedības modeli – klusējošo pretestību. Nesaprotot, kas notiek, reti kurš spējīgs tos atpazīt. Kaut gan viņu paņēmieni attiecībās ar pazīstamiem cilvēkiem ir apmēram vienādi:

  • Visu aizmirst. Pasīvais agresors jums apsolīja pielīmēt tapetes, taču noteiktajā laikā viņš neierodas. Vēlāk viņš taisnojas, ka vienkārši par jums ir aizmirsis.
  • Notiek neparedzēts notikums, kas prasa ātru rīcību. Pasīvais agresors saņem svarīgu projektu. Bet tikko kā pienāk projekta nodošanas diena, izrādās, ka viņam nomirusi vecmāmiņa citā pilsētā un viņam steiidzīgi jādodas turp.
  • Viņi izvairās no konfliktiem. Nekad pasīvais agresors jums godīgi un tieši nepateiks, ka nevēlas ar jums sadarboties. Viņš noteikti vienosies ar jums par sadarbību, taču šī vienošanas jums maksās gan naudu, gan laiku, gan nervus, jo šis cilvēks līdz pēdējam cerēs, ka uzdevums kļūs neaktuāls un problēmas atrisināsies pašas no sevis. Taču no dalības viņš neatteiksies.
  • Viņu uzvedība izsit jūs no līdzsvara vai rada bezpalīdzības sajūtu. It kā neko īpašu nepateica, neko neizdarīja, vienkārši “pajokoja”, izteica savu viedokli, samīdot tavu pašlepnumu.
  • Viņi atriebsies par katru cenu. Ja tāds cilvēks uz jums ir apvainojies, jūs par to uzzināsiet tikai tad, kad nazis būs jau jūsu mugurā. Un jūs ilgi lauzīsiet galvu — kad un par ko viņš uz jums ir apvainojies, jo nekas taču nevēstīja par to, ka tas ir noticis.
  • «Veiksme nemēdz būt godīga» — tā uzskata visi pasīvie agresori. Priekšnieks? Tātad iedeva kukuli. Bagāts? Tātad sazadzies! Paaugstinājums amatā – tātad pārgulējis ar priekšniecību!

Kā mijiedarboties ar pasīvo agresoru?

Ko darīt, ja jūsu darba kolektīvā vai ģimenē ir šāds cilvēks? Ir divas metodes, kā atbruņot pasīvo agresoru:

  • Stingrā metode. Kontrolēt visas pasīvā agresora darbības. No viņa tiek pieprasīts precīzs darba grafiks un uzdevumu izpildīšana noteiktā laikā. Un netiek pieņemti nekādi pēkšņi iemesli, lai pamestu darbu. Pretējā gadījumā draud atlaišana, vai šķiršanās.
  • Maigā metode. Ir svarīgi zināt, ka visi pasīvie agresori sevi uzskata par pietiekami nenovērtētiem un nesaprastiem. Viņi nemīl sevi. Atkarības sajūta no kolēģiem un tuviniekiem ir pretrunā ar viņu centieniem būt patstāvīgiem.

Tāpēc pasīvo agresoru vajag izsaukt uz sarunu divatā, un pateikt viņam par viņa svarīgumu ģimenē vai darbā. Parasta uzslava te nederēs, ir vajadzīgs piemērs, konkrēti gadījumi, kad viņš sevi ir parādījis no labākās puses. Atrodiet šos faktus, pretējā gadījumā viņš jūs pieķers melos.

Nav vērts pasīvajam agresoram censties pierādīt, ka viņa pasaules uzskati nav pareizi. Parādiet viņam to, ka viņa mijiedarbības ar pasauli metodes nestrādā un neatnes viņam nekādu labumu. Vien tik daudz, kā iespēju papriecāties par otra neveiksmi, kuras vaininieks pats arī bijis. Taču no priecāšanās par citu kļūdām alga nepaaugstināsies un iespēja tikt atlaistam vien palielināsies. Ja jums izdosies ar maigās metodes palīdzību ietekmēt pasīvo agresoru, jūs saņemsiet godīgu un kartīgu darbinieku. Ir svarīgi šajās situācijās vienlaicīgi neizmantot gan stingro gan maigo metodi, pretējā gadījumā cilvēkam būs skaidrs, ka jūs ar viņu manipulējat, un viņš pagriezīs situāciju pret jums.

Tiek uzskatīts, ka pasīvie agresori ir nekvalitatīvas audzināšanas vai vadīšanas rezultāts. Taču pat Mahatma Gandijs savā darbībā izmantoja pasīvas agresijas metodi. Tiesa, viņš to darīja savas tautas laimīgās nākotnes vārdā, nevis tāpēc, lai kādam ieriebtu.

Autors: Marija Kudrjavceva
Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS