Mūžīgais upuris

upuris6

“Sadomazohisms sākas ar iekšējām pārliecībām”
Oksana Ļitvinova

Mēdz būt divu līmeņu upuri: parastais un profesionālais. Otros bieži vien dēvē par “mūžīgajiem”.
Kā “mūžīgos upurus” atšķirt no vienkāršiem cilvēkiem?
Tie ir cilvēki, kuru galvenais talants ir prasme apkārtējos izraisīt vainas sajūtu.
Lūk, daži piemēri tam, kā viņi to dara.

1. piemērs.

– Mīļais, tu šodien esi tads dīvains! Vai ar tevi viss kārtībā? (Rūpējoties)

– Ar mani viss kārtībā. (Mierīgi)

– Kāpēc tu tik rupji man atbildi? Tu tiešām esi tads dīvains! (Uzmet lūpu)

– Ar mani viss kārtībā! (Nedaudz paaugstinot toni)

– Nē, mīļais, ar tevi nebūt viss nav kārtībā. Es taču redzu! (Aizvainoti)

– Es taču teicu, ar mani viss ir kārtībā. Pārtrauc! (Nikni, prasīgi, aizkaitināti)

– Nē, nav kārtībā! Tu šodien esi tik nikns un rupjš! Kas ar tevi? Kāpēc tu mani aizvaino? Vai tad es to esmu pelnījusi? (Aizvainoti) Es tik daudz ko tavā labā daru (Asaras). Tu mani ienīsti? Es gribu dzirdēt atbildi! (Rūgti raud).

Šajā piemērā upuris vēlas otrā cilvēkā izraisīt agresiju un likt otram justies vainīgam. Viņa sāk mocīt ar jautājumiem, atbildes uz kuriem uzkurina arvien spēcīgāk. Rezultātā, ja otrs padodas šīm manipulācijām, tad saruna, kas sākumā šķiet gluži nevainīga, beidzas ar skandālu, asarām un apvainojumiem.

2. piemērs

Telefona saruna.

– Sveika! Es nopirku biļetes! (Iedvesmoti, priecīgi)

– Kāpēc? (Vienaldzīgi)

– Kāpēc? Vai tad mēs uz kino neiesim? (Izbrīnīti)

– Es neeeezinu. (Vienaldzīgi)

– Kā, tu nezini, mēs taču vakar vakarā norunājām šodien iet uz kino, un sarunājām, ka es nopirkšu biļetes!

– Es neeeeatceros. (Vienaldzīgi)

– Kaut kas ir noticis? (Norūpējies)

– Neeeekas. (Vienaldzīgi)

– Tad mēs iesim vai neiesim uz kino? (Aizkaitināts)

– Tu esi tik rupjš! Tu mani nepavisam nemīli! (Raud un noliek telefona klausuli)

Viņš zvana vēlreiz, viņa neceļ.
Šajā piemērā viņa atkal viņu izaicina uz emocijām. Grib nokaitināt un, kā tikko viņa balsī sajūt šo aizkaitinājumu, uzreiz apvaino viņu rupjībā, apvainojas un tālāk “ieslēdz” klusēšanas un ignorēšanas režīmu.

Viņas pozīcija: “lai pamocās un padomā, kā jāuzvedas attiecībās ar mani”.

3. piemērs

– Mīļais, mamma grib, lai tu viņu aizved uz vasarnīcu. (Jautājoši, skatoties viņam acīs)

– Es šo sestdien nevaru, tu taču zini, ka man jāstrādā. (Mierīgi)

– Bet tas šoreiz ir ļoti svarīgi! Tu nepazīsti manu mammu, viņa apvainosies! (Lūdzoši)

– Es vairs nevaru kaut ko mainīt savā grafikā. Es tev nedēļas sākumā jautāju par taviem plāniem nedēļas nogalē. (Viegli aizkaitināts)

– Lūk, vienmēr tā! Tev tavi draugi ir svarīgāki par mūsu ģimeni. (Šņaukājas)

– Tu taču zini, ka tā nav! (Aizkaitināti)

– Tu vienmēr esi ienīdis manu mammu! Es to vienmēr esmu zinājusi. Un arī mani tu ienīsti! Man tas tik ļoti sāp! (Raud)

Viņš ir apmulsis. Cenšas viņu nomierināt.
– Liec mani mierā! Mamma vienmēr  ir teikusi, ka tu esi rupeklis un niecība. Es tikai tagad saprotu, ka viņai bija taisnība! (Lauza rokas)

Šajā piemērā situācija beidzas ar redzamu otra cilvēka pazemošanu un nenovertēšanu. Upuri to prot darīt meistarīgi.

Ko darīt, lai nekļūtu par “mūžīgā upura” upuri?

1. Laicīgi atpazīt tādu cilvēku.

2. Galvenais, kā neuzķerties uz šo manipulāciju āķa, ir vienaldzība.

Centies saglabāt mieru. Kā tikko tu sāksi izrādīt aizkaitinājumu, līdzjūtību, sāksi taisnoties, viss, tu esi “uz āķa”!
Autors: psiholoģe, psihoterapeite Oksana Ļitvinova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS