Mīlestība padzen bailes

96122252_1440419702828857_9181836889898876928_o

Ir jāpārtrauc karš, pats grūtākais karš pašam ar sevi.
Ir pašam sevi jāatbruņo.
Vairākus gadus es tā karoju un tas bija briesmīgi. Tagad esmu bez ieročiem.
Es vairs ne no kā nebaidos, jo “Mīlestība padzen bailes”.
Es noņēmu savas taisnības bruņas, tās, kas liek taisnoties, apvainojot citus.
Es vairs nestāvu sardzē, greizsirdīgi iekrampējies savos dārgumos.
Es visu pieņemu un dalos visā, kas man ir.
Es vairs nepieķeros savām idejām un plāniem.
Ja man piedāvās labākās, – nē, vienkārši labas, – es tās pieņemšu bez nožēlas.
Es atteicos salīdzināt.
Labais, patiesais, īstais man būs labākais.
Tāpec es vairāk nebaidos.
Kad tu sevi atbruņo, atsakies no savas varas, atveries lai satiktos ar Dieva cilvēku, kurš rada visu jauno, tad viņš izdzēš visu netīro pagātni un ieved jaunajā laikā, kur viss ir iespējams.

Patriarhs Afinagors
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans dēls

mans dēls

«Mans dēls neprot ne lasīt ne kaut ko izgriezt ar šķērēm, taču viņš liek cilvēkiem no laimes apraudāties»
Mūsu ģimenē dāvanas – ir svēta tēma. Mans dēls četros ar pusi gados nenoskaitīs dzejoli angļu valodā, nezin visus alfabēta burtus, neprot uzzīmēt cilvēka seju, toties viņš dāvina dāvanas.
Kad viņš izdzird vārdu “svētki”, viņš interesējas, ko mēs kuram dāvināsim. Kartītes “uztaisi pats”, kūciņas dāvanā, ziedus, jebko.

Kad viņam bija divi gadi, viņu atpazina visos apkārtnes ziedu kioskos. Viņš ar tanka neatlaidību turp vilka savu tēvu un kliedza “puķes mammītei”. Lepnais tētis gaidīja, kamēr bērns izvēlēsies manas mīļākās krizantēmas un lepni par to maksāja. Es staroju, kad ziedu pārdevēji, kuri manu dēlu atpazina, mums plati smaidīja.

Ir paredzēts bērnu “attīstīt”. Vadāt viņu pa muzejiem, speciālām nodarbībām, izstādēm, uz baseinu, jāšanas sportu, vijoļspēles nodarbībām un daiļslidošanu. Mēs laikam neesam no šīs pasaules, mēs dzīvojam bez jāšanas sporta.

Maniem bērniem ir reflekss – kad atskan vārds “viesi”, viņi skatās turp, kur glabājas milti, jo mēs cepam tortes un dāvinām tās.

Dēls neprot rokās noturēt šķēres, tā man saka bernu dārza auzdzinātāja – jūs viņam tās vienkārši nopērciet, lai graiza papīru. Labi, mēs nopirksim kaut desmit šķēres, bet viņš negrib griezt papīru, viņš grib mikseri, tāpēc, ka rīt mēs gaidām ciemos vecmāmiņu un vectētiņu un tas nozīmē, ka viņš gribēs cept cepumus. Man aug puisis, kurš šķībi griež un slikti zīmē, toties prot iemarinēt gaļu. Šausmas.

Droši vien skolā viņš atpaliks visos priekšmetos. Viņs neizrunā dažas skaņas. Viņš savu vārdu raksta no labās uz kreiso pusi – šai sakarā mēs jokojam par ebreju saknēm. Viņš nezin angļu valodu un neprot sašņorēt zābakus. Kāds bezcerīgs ārprāts. Kur te bija mana dežūrburka ar pelniem, ko kaisīt matos.

Taču viņš liek cilvēkiem raudāt aiz laimes. Viņš bez brīdinājuma atnāk uz dārziņu ar puķēm, tāpēc, ka audzinātājas ir labas un viņām steidzīgi vajag ziedus – mammu, ejam ātrāk, lai nenokavētu. Viņš sapucē vecmāmiņu – apkarina ar krellēm, rokassprādzēm un saka vectētiņam: “un tagad tu vari iet dejot ar mūsu skaistuli”. Viņš velk tēti ārā lietū un sniegā, tāpēc, ka mammītei puķes novītušas, kamēr tētis bija komandējumā.

Viņš visus savus pirmos ietaupījumus no krājkasītes investēja jaunas mašīnas iegādē. Nolēma un viss.

Viņš neprot uzrakstīt vārdu “Ignats” uz apsveikuma kartiņas vecmāmiņai, taču pilnīgi skaidri zin, ka pagatavot šo kartiņu ir dzīvībai ļoti svarīgs jautājums.

Un mums šķiet, ka mēs kā vecāki visu darām pareizi.

Angļu valodu viņš iemācīsies. Paspēs. Bet ar mīlestību un maigumu viss nav tik vienkārši.

Darja Ivanovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēlies sievieti

101651155_1462471403957020_474129050487488512_n

Izvēlies sievieti, kura meklē savas dvēseles dziļumu, un tas nozīmē, ka viņa spēs atrast arī tavas dzvēseles dziļumu. Mācoties piedot sev savas kļūdas, viņa mācīsies piedot arī tavējās, un ar laiku jūs abi sapratīsiet, ka kļūdu nav, ir tikai iespējas…

Izvēlies sievieti, kura attīra savu zemapziņu caur meditācijām, atbrīvojas no pagātnes brūcēm caur mantrām, pat tad, ja šie vārdi tev šķiet noslēpumaini, jo viņa nebaidās no savas dvēseles slēptākajām vietām. Ar viņu kopā tevi sagaida piedzīvojumi visas dzīves garumā un kuģošana viņas sirds un dveseles okeānā…
Izvēlies sievieti, kura godā savu ķermeni ar kustībām, veselīgu ēdienu un rūpējas par sevi. Sieviete, kurai savā ķermenī ir komfortabli, palīdzēs atklāt komfortu arī tev tavējā un maigums un jutīgums kļūs par prieka avotu jums abiem.
Izvēlies sievieti ar lokanu mugurkaulu un lokanu prātu. Iespējams, tu nesapratīsi, kad viņa runā par “sūfiju apli”” un kad par “kaķi-govi”, taču tu vienmēr sapratīsi, kad viņa runās par mīlestību, tāpēc, ka viņa ar to dzīvo un kalpo kā beznosacījumu mīlestības piemērs…
Šo maģisko sievieti tu vari atrast visdažādākajās vietās. Ne tikai jogas studijā, bet arī tur, kur vajadzīga palīdzība: skolās, slimnīcās, parkos un biznesā. Tu viņu atpazīsi pēc starojuma, kurš var tevi apžilbināt. Pirmajā mirklī tu viņu vari sajaukt ar dievieti. Tā tas arī ir, viņa taču ir viss zemes, gaisa, uguns un ūdens spēks. Viņa ir Visuma glabātāja. Viņa rada dzīvību. Un dzīve, kuru radīsiet kopā būs brīnišķīga…

Dr. Ramdesh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta

agata

Agata Kristi bija nosvinējusi savu četrdesmito dzimšanas dienu, kad viņu bildināja 24 gadīgais Makss Melovans. Viņš bija nepratīgi iemīlējies rakstniecē. Kaut gan tajos laikos 40 gadi sievietei skaitījās diezgan pieklājīgs vecums un vecumu starpība – milzīga.

Agata gribēja būt saprātīga un pakonsultējās ar māsu. Un māsa vēl saprātīgāk atbildēja, ka vajag pagaidīt. Jo Agata ir vecāka, pat ļoti vecāka. Dāma krietnos gados. Tāpēc steigties nevajag, drīzāk vajag pārbaudīt savas un jaunā cilvēka jūtas. Kādus trīs gadiņus pagaidīt – šķirti vienam no otra. Un tad jau viss būs skaidrs: vai tā ir mīlestība vai vienkārši aizraušanās.
Lūk, tad arī Agata pieņēma lēmumu. Viņa māsai asi un vienkārši atbildēja: “Redzi, trīs gadu laikā es vēl vairāk novecošu. Dzīve paiet, laiks tik ātri skrien. Es tomēr precēšos ar Maksi, kamēr viņš to piedāvā. Un kas gan var zināt, ko mums sola nākotne”…
Lūk, tas arī bija saprātīgākais lēmums. Dažkārt, protams, vajag pagaidīt, visu apsvērt. Taču dzīve paiet. Un iespējas paslīd garām. Un vilciens atiet no perona, un tu vari nokavēt, kamēr apdomā, nogaidi un septiņas reizes nomēri…
Bet Agata apprecējās un laimīgi nodzīvoja laulībā ar šo vīru līdz pat sirmam vecumam. Bet, ja būtu gaidījusi, neglābjami novecotu. Un arī jaunais cilvēks varēja piekust gaidīdams – arī tā notiek. Un vispār, pēc tam sākās karš, kuru Agata un Makss brīnumainā kārtā pārcieta un palika dzīvi. Tā kā  bieži vien lēmums negaida. Un dzelzs jākaļ, kamēr karsta, ja tas skar mūsu dzīvi, jūtas un jaunas iespējas. Jo otras iespējas var arī nebūt. Un trīs gadi ir ļoti ilgs laiks cilvēka dzīvē…
Makss un Agata kopā nodzīvoja 45 gadus, kaut arī visi šaubījās par šo laulību veiksmīgu iznākumu. Rakstniecei vīrs vienmēr bija galvenais viņas dzīvē. Pat savu mazdēlu viņa sauca “otrs mīļākais vīrietis manā dzīve”. Taču neskatāmās intervijās par savu laulību, Makss un Agata izvairījās lietot vārdu “mīlestība”, viņi priekšroku deva vārdam “veiksme”, “laimīgs gadījums”. Savā autobiografijā Kristi, rezumējot savu dzīvi, nosauca savu tikšanos ar Maksu Melovanu par galveno savas dzīves notikumu: “Paldies Tev, Dievs, par visu to mīlestību, kas man tika dāvāta”…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīnišķīgs cilvēks

traks

Nav ideālu cilvēku. Pilnība neeksistē. Dievs nepieļaus pilnību: pilnība ir tik vienveidīga.

Iedomājies: dzīvot ar ideālu… divdesmit četras stundas… un tu darīsi sev galu.

Dzīvot ar ideālu? Kā ar to vispār dzīvot? Tas taču ir miris, marmora statuja.  Kā tikko cilvēks kļūst par pilnību, viņš ir miris. Dzīvs cilvēks nemēdz būt ideāls un mana mācība neved pie pilnības, bet gan pie vienota veseluma.

Esiet holistiski (Holisms – no grieķu valodas: ὅλος (holos) – viss, vesels, veselums) un saredziet atšķirību.
Lūk, jums pilnības ideāls; nekāda niknuma, nekādas greizsirdības, nekāda privātīpašnieciskuma, nekādu melu, nekādas aprobežotības.

Bet veseluma ideāls ir pavisam cits: ja dusmojies, dusmojies ar visu savu būtību. Ja mīli, tad mīli ar visu savu būtību. Neko nenoliedz tikai neesi “daļēji”. Un tad cilvēks kļūst skaists.

Holistisks cilvēks ir skaists, ideāls – miris.
Pasaulei ir vajadzīgi dzīvi cilvēki – brīnišķīgi, ziedoši, kaislīgi, dzīvi. Jā, protams, dažkārt viņi skums, bet kas tur slikts? Dažkārt viņi būs dusmīgi, bet kas tur slikts? Tas tikai parāda to, ka esi dzīvs, ka neesi mironis un neesi baļķis. Dažkārt tu cīnies, dažkārt pieņem visu, kā tas ir: mainies, kā klimats: dažkārt mākoņains, dažkārt līst, dažkārt saulains laiks un mākoņi izklīst. Ir vajadzīgi gadalaiki: ziema, vasara, aukstums, karstums, bet īsts cilvēks sevī ietver visus gadalaikus, tikai ar vienotu apziņu: viss, ko viņš dara, nāk no tīras sirds un apzināti – un tas ir pilnīgi pietiekami: lūk, jums brīnišķīgs cilvēks.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz tas viss beigsies

89972819_1393733930830768_1064956399676555264_n

“Šī dzīve vienmēr beidzas negaidīti, nekad nesanāk būt gatavam šim mirklim…

Šajā mirklī mēs zaudējam visu: īpašumus, statusu, tuvos, mīļos cilvēkus… Mēs paliekam vieni ar sevi un savu sirdi. Tāpēc, ka tā ir vienīgā, kas būs ar mums arī tālāk…

Attiecības, lai cik brīnišķīgas bijušas, – beigsies… Un, ja pirmais aizies partneris, mums nāksies izdzīvot bēdas, pārkārtot savu dzīvi, transformēt to un sevi… Dzīvot tālāk kādu laiku… Bet pēc tam arī doties nezināmajā…

Lai kā mēs cenšamies, viss beidzas… Un, kā rāda dzīve, – tas vienmēr notiek negaidīti, kad vēl cilvēks būtu varējis daudz ko izdarīt, bija tik daudz plānu…

Sev līdzi mēs nepaņemsim neko! Neko un nevienu! Patiesības mirklis paredz vientulību. Dialogu ar Dievu vienatnē. Neviens un nekas to neizdarīs mūsu vietā.

Bet kā mēs dzīvojam? Kā tērējam šo dzīvi? Vai mēs radām kaut ko skaistu un vertīgu, vai nedomājot vienkārši sadedzinām to?… Krājam materiālo, vai domājam par to dienu, kad visam materiālajam vairs nebūs nekādas nozīmes?

Reiz tas viss beigsies… Tas, pie kā esam pieraduši…. Mums nevajadzēs no rīta celties, iet uz darbu, gatavot ēdienu, uzkopt māju…. Mēs vairs nesatiksim savus tuvos, kuri tik daudz mums nozīmē: vīru, bērnus, vecākus, draugus… Vai mēs vēl satiksimies? Varbūt, – jā, bet varbūt – arī nē…. Jebkurā gadījumā tā būs pavisam cita tišanās.
Pazudīš arī viss pārējais, ko mēs tik ļoti mīlam: šokolāde, ziedi, jūra, ceļojumi, omulīga māja ar skaistiem aizkariem, telefons, internets…. Viss pazudīs bez pēdām…

Un vienīgais, kam tad būs nozīme, – mūsu Dvēseles kvalitātei, tās tīrībai un spējai mīlēt… Mūsu prasmei dzirdēt Viņas balsi, kas palīdz mums veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, un attiecības pašiem ar sevi…

Kā iemacīties mīlēt vienatnē? Kā iemācīties piedot? Kā atvērt savu sirdi un kļūt īstam?

Bez citiem cilvēkiem blakus tas nav iespējams…

Mūsu attiecības kalpo kā sagatavošanās posms šai Dienai. Kad neko nenoslēpsi. Kad no sevis nekur neaizbēgsi… Un saņemsi tikai to, ko esi pelnījis…
Te nevienu neapmānīsi, nenopirksi vēlamo un nesanāks par kaut ko vienoties – pat ne ar varu…

Reiz tas viss beigsies…

Un to ir vērts atcerēties jau TAGAD, kamēr vēl esam Šeit!
Kamēr vien varam izmainīt mūsu stāsta finālu šajā ķermenī…”

Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir VISS

saullēkts4

Tev ir viss.

Tev ir kājas. Un tu vari:
– skriet
– lēkt
– spēlēt basketbolu, volejbolu un futbolu
– peldēt
– staigāt
– pastaigāties
– dejot

Tev ir rokas. Un tu vari:
– rakstīt
– zīmēt
– veidot
– šūt
– adīt
– griezt
– slaucīt putekļus
– masēt
– tīrīt logus
– pagatavot kūku
– gludināt
– kasīt
– izkrāsot

Tev ir acis. Un tu vari:
– redzēt pasauli
– redzēt savu mīļoto cilvēku
– redzēt debesis
– redzēt jūru un upi
– redzēt varavīksni
– skatīties filmas
– aplūkot gleznas muzejā
– redzēt vasarraibumiņus vilcienā pretim sēdošā cilvēka sejā
– lasīt grāmatas par mīlestību un dzīvi
– skatīties lidmašīnas iluminatorā
– vērot bērnus, kuri spēlējas rotaļu laukumā
– skatīties video treniņus internetā

Tev ir ausis. Un tu vari:
– klausīties mūziku, roku, klasiku – jebkuru mūziku, kura tev patīk
– klausīties Entonija Robinsa audiotreniņu
– klausīties, kā rēc mašīnas motors, kad tu iespied gāzes pedāli grīdā
– uz nakti klausīties Terija Pračeta pasakas
– klausīties kā tavi mīļie draugi dzied karaoke
– klausīties vecmāmiņas stāstos par viņas jaunības dienām un iedomāties to, citu pasauli
– klausīties putnu dziesmās kaut kur tālu Bali mežos, vai tepat – Dzimtenē
– vai arī dzirdēt, kā strīdās kaimiņi aiz sienas, un pēc tam salabst

Tev ir mute, mēle un garšas receptori. Un tu vari:
– izgaršot kūku
– izbaudīt gardu zupu
– baudīt avota ūdeni
– un vēl vari runāt
– un vēl vari teikt motivējošus vārdus
– un vēl vari skūpstīties un izbaudīt mīļotā cilvēka lūpu garšu, katru reizi iepazīstot tās no jauna, kā pirmajā reizē.

Banāli? Vienkarši? Tev vēl joprojām trūkst pilis, rūpnīcas un kuģi?

Krievijā pēc Nodarbinātības Ministrijas datiem 2015. gadā dzīvoja apmēram 12 miljoni invalīdu. Praktiski tie ir katrs vienpadsmitais cilvēks. Tu iedomājies?
Un cik no viņiem ir tie, kuri nekad savā dzīvē neko nav redzējuši un neredzēs.
Tie, kuri nedzird. Ne sienāžu sisināšanu, ne Mocarta mūziku, nevienu dziesmu.
Tie, kuri ļoti vēlētos skriet no rītiem, bet nevar, jo viņiem nav kāju vai viņi ir paralizēti. Jau no dzimšanas, vai pēc traumas.

Rīt, kad tu atkal sūdzēsies par dzīvi, valsti un vecākiem – vēlreiz šo izlasi. Un dodies dzīvē, skaties, ieelpo, klausies, izgaršo, baudi! Katru mirkli, katru skaņu. Katru saulrietu un saullēktu. Katru mūzikas noti Tu vari iemācīties dziedāt, dejot, tu vari pagatavot jebkuru ēdienu, tu vari iemācīties jebko!
Tev viss ir.

Tu jau esi pats bagātākais cilvēks pasaulē.
Tev ir dzīve, visi sajūtu orgāni, rokas, kājas, lai dzīvotu labsajūtā!
Dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionālā tuvība attiecībās

kopaa5

Daudzi cilvēki atzīstas, ka ieilguši svētki viņus nomoka, bet dažus pat noved neirozē…
Ziniet, kāpēc?
Nē, Mīļie, ne tāpēc, ka pārāk daudz ēdiena, alkohola vai brīva laika… ar to viss kāreiz ir kārtībā;
Ir pārāk daudz brīvas pieejas vienam pie otra…

Ko es ar to domāju?
Totāla neprasme patiešām BŪT attiecībās, nevis PABŪT tajās…
Pats zemākais komunikatīvās kultūras līmenis, kad pat ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem brīžam nav par ko parunāt, izņemot sadzīves sīkumus, tenkas par draugiem-radiem-kaimiņiem…
Kad nedaudz ilgāk kopā pavadīts laiks kļūst par iemeslu aizkaitinājumam vai apjukumam – un cilvēki reāli sāk viens otru tracināt – tik ļoti, ka atgriešanās darbā šķiet patiess glābiņš…

Vai tas ir labi vai slikti?
Ja pavisam godīgi – gan viens, gan otrs….

Beidzot ir vērts saprast, ka nevienam nav tevi emocionāli jāapkalpo un jākļūst tev par animatoru, izklaidējot, organizējot programmas un neļaujot garlaikoties…
Ir vērts saprast, ka kopā esot, nav obligāti karāties viens otram kaklā, bet ir obligāti, lai katram būtu sava personīgā telpa, kuru katrs pats sev rada un iekārto pēc savām vajadzībām un gaumes…

Bet…
Ir smagi apzināties, ka tieši tavā tuvākajā lokā šīs tuvības nav…
Nav tāpēc, ka neviens tajā nav ieguldījies un nepiemet pagales pusnodzisušajā ugunskurā…
Tāpēc, ka vairāk par visu mūs attiecībās interesē neatpalikt no tiem pašiem cilvēkiem, par kuriem negribas būt sliktākiem: vai pietiekami laba ir mūsu mašīna, vai mūsu mājvietā ir viss vajadzīgais, vai “pareizajā” vietā esam nolēmuši atpūsties, lai nebūtu kauns rādīt fotogrāfijas, vai mūsu bērni apmeklē “pareizos” pulciņus un vai mēs paši esam “trendā”…
Vienas vienīgas sacensības…

Jā, protams, materiālā dzīves puse ir ļoti svarīga, taču tā, mani Mīļie, vienmēr ir ārpusē…
Un tad, kad mēs sākam sevi ieguldīt tikai tajā, kā mēs izskatāmies no malas, domājot, ka iekšpusē viss pats no sevis ir kārtībā, tad šis “kārtībā” noteikti pievils, es varu to apsolīt…

Galvenais harmonisku attiecību uzdevums ir emocionālās tuvības radīšana…
Zināt to, kurš blakus… nē, nevis nomierināties, nolemjot, ka zini viņu kā savus piecus pirkstus, bet pastāvīgi izzināt….
Dzirdēt viņu… bet, lai dzirdētu, ir jāprot uzdot pareizie jautājumi… ir jāatver cilvēks un jāatveras pašam….
Uzticēties viens otram… bet uzticēšanās tāpat vien vispār nav iespējama, un ziņoju, ka šo vērtību līmeni tāpat vien neviens neizsniedz – tas ir jānopelna…

UN – MĪLĒT…
Vienkārši mīlēt… tas nozīmē, izjust vajadzību pēc kopā pavadīta laika, “necepties” par sirdij mīļajām dīvainībām, nebūt kritiskam, nemeklēt trūkumus…
KAD MĒS MĪLAM – MŪS NENOGURDINA TIE, KURUS MĪLAM…
Un otrādi…

Un tāpēc pat šie ieilgušie svētki ir lielisks pārbaudījums mūsu attiecību kvalitātei…
Ļoti taisnīgs pārbaudījums, kas ļoti daudz ko mums atklāj…
Tas atmodina vēlmi godīgi atbildēt sev uz jautājumu: vai patiešām šīs attiecības ir, vai arī tas ir tikai spīdīgs papīriņš – apmāns, kurā sen vairs konfektes nav…
Vai mēs vēl joprojām viens otram esam dārgi, vai arī jau sen atvēsuši, un tikai skata pēc paliekam kopā, jo nav citur kur likties, vai arī slinkums izlemt par labu pārmaiņām…

Vai mūsu kopīgajā ugunskurā vēl deg uguns, vai arī tas vairāk izskatās kā zīmējums Karlo tēta gleznā…

Dažkārt es skatos uz internetā izliktajām smalkajām jaungada fotosesiju bildēm, kur visi stāv skaistās pozās pie glamūrīgas eglītes un tēlo gan pašu ģimeni gan tajā valdošo laimi… bet to taču nenospēlēsi un neizrediģēsi….
Un vienlaikus redzu tos, kuriem nekas nav jāspēlē…. tāpēc, ka tā ir – liela pievilkšanās pie kopā iekurtas un rūpīgi uzpasētas uguns…
Un nav jābaidās no kopīgiem svētkiem…
Esiet viens otram, ja jūs viens otram esat vajadzīgi!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

10 kļūdas meitas audzināšanā

71003865_2058992087533937_3584999718683410432_n

Dažkārt, pati to negribot, māte traumē savu meitu, nesaprotot, ka tai kaitē. Šie uzstādījumi mūsos dzīvo paaudzēm ilgi un tos vajadzētu mainīt.

💡 Pati nopietnākā kļūda, kuru pieļauj daudzas mammas un vecāsmammas, kuras audzina meitas, attiecīgi – mazmeitas: viņas to programmē tam, ka noteikti ir jābūt kādam obligātajam prasmju un īpašību “komplektam”, kuras meitenei jāapgūst. “Tev jābūt mīļai”, “Tev jābūt pakļāvīgai”, “Tev jāspēj iepatikties”, “Tev jāprot gatavot ēst”, “Tev jābūt…” utt.. Nav jau nekā slikta tajā, ka meitene prot gatavot ēst, taču šajā gadījumā meitenei izveidojas kļūdaina domāšana: es būšu vērtīga tikai tad, ja atbildīšu visiem šiem kritērijiem.

Taču vislabāk, efektīvāk un netraumējošāk nostrādās personīgais piemērs: meitiņ, vai mēs abas kopā varam uzvārīt garšīgu zupu? Vai mēs kopā varam uzkopt māju? Varbūt kopā izdomājam, kāda frizūra tev vislabāk piestāv? Redzot, kā mamma to visu dara un gūst prieku to darot, meitene pati sagribēs to iemācīties.

Un otrādi: ja mamma kut ko necieš, kādu nodarbošanos, tad, lai arī cik reizes viņa atkārtotu, ka tas ir jāiemācās, meitenei pret šo procesu būs neapzināta nepatika. Bet patiesībā, visu, kas viņai jāiemācās, viņa agri vai vēlu iemacīsies. Kad viņai pašai tas būs vajadzīgs.

💡 Otrā kļūda, kuru bieži novēroju meitu audzināšanā – tā ir smaga, nosodoša attieksme pret vīriešiem un intīmajām attiecībām, kuru translē māte. “Viņiem visiem vajag tikai vienu”, “Skaties, paspēlēsies, pamīlināsies un pametīs”, “Tev jābūt nepieejamai”, “Tikai stāvoklī nepaliec”. Rezultātā meitene aug ar sajūtu, ka visi vīrieši ir agresori un varmākas, ka sekss ir kaut kas slikts un nosodāms, no kā vajadzētu izvairīties. Taču, kas notiks tad, kad meitenes ķermenis sāks sūtīt viņai signālus, trakos hormoni un šīs iekšējās pretrunas starp mātes teikto un pašas vēlmēm būs ļoti traumējošas.

💡 Trešā kļūda, kas dīvainā veidā kontrastē ar otro – jau tuvāk divdesmit gadiem meitai tiek paziņots, ka viņas laimes formula sastāv no “apprecēties un piedzemdēt”. Ideāli, ja līdz 25 gadiem, savādāk va būt par vēlu. Iedomājies: sakumā, bērnībā viņai teica, kas viņai jāiemācās (saraksts), lai apprecētos un kļūtu par māti, pēc tam vairākus gadus viņai translēja to, ka visi vīrieši ir lopi, bet sekss – netīrs, bet te pēkšņi – precies un dzemdē!

Tas ir paradoksāli, taču bieži vien šādas pretrunas un uzstādījumi tiek atskaņoti meitām. Rezultātā ir bailes no attiecībām kā tādām. Un ļoti strauji pieaug risks pazaudēt sevi, pazaudēt savu saikni ar savām vēlmēm un apzināšanos, ko tad es pati patiesībā vēlos.

💡 Ceturtā kļūda. Hiperaprūpe. Šodien tā ir neticami liela problēma. Mātes ļoti bieži “piesien” meitas sev un nosaka tik daudz ierobežojumus, ka kļūst baisi. Neej staigāt, nedraudzējies ar šito, zvani man katru pusstundu, kur tu atrodies, kāpēc 3 minūtes nokavēji. Meitenēm nedod brīvību, neļauj pašām pieņemt lēmumus, tāpēc, ka baidās, ka šie lēmumi varētu būt kļūdaini. Bet tas taču ir normāli! 14-16 gadu vecumā normālam pusaudzim  notiek separācijas process un viņš vēlas visu lemt pats (protams, izņemot dzīvības un veselības jautājumus) un viņam ir jādod tāda iespēja.

Tāpēc, ka tad, ja meitene izaugs “zem mammas tupeles”, viņā nostiprināsies doma, ka viņa ir otrās šķiras radījums, kurš nespēj dzīvot autonomi un patstāvīgi, un viņas vietā visu un vienmēr lems citi.

💡 Piektā kļūda. Negatīva tēva tēla formēšana. Nav svarīgi, vai tēvs ir vai nav klātesošs ģimenē, vai māte audzina meiteni bez viņa klātbūtnes, nav pieļaujams, ka tēvu pārvērš par dēmonu. Nedrīkst bērnam teikt, ka viņa trūkumi ir “slikta iedzimtība pa tēva līniju”.

Nedrīkst nomelnot tēvu, lai kāds arī viņš nebūtu. Pat tad, ja viņš arī ir “ēzelis”, tad mātei vajadzētu atzīt, ka viņa izvēlējās tieši šo cilvēku par tēvu savam bērnam. Varbūt tā bija kūda un tāpec vecāki izšķīrās, taču nedrīkst savam bērnam uzkraut atbildību par to, kurš piedalījās ieņemšanas procesā. Viņa taču ne pie kā nav vainīga.

💡 Sestā kļūda. Ķermeniskie sodi. Protams, fiziski iespaidot bērnus nedrīkst vispār, nekad, taču jāatzīst, ka meiteni fiziskie sodi traumē daudz vairāk kā zēnu. Psiholoģiski meitene daudz ātrāk “noripo” no normāla pašvērtējuma uz pazemotu un pakļautu. Bet, ja fiziskais sods nāk no tēva puses – tas pilnīgi noteikti noved pie tā, ka par savu partneri meitene izvēlēsies tieši agresoru.

💡 Septītā kļūda – pārāk maz uzslavu. Meitenītei jāaug pastāvīgi dzirdot to, ka viņa ir pati skaistākā, mīlākā, spējīgākā, talantīgākā un pati-pati.

Tas veidos veselīgu un normālu pašvērtējumu. Tas palīdzēs meitenei izaugt ar spēju pieņemt, mīlēt un cienīt sevi. Tas ir laimīgas dzīves priekšnoteikums.

💡 Astotā kļūda – attiecību skaidrošana meitas klatbūtnē. Vecāki nedrīkst strīdēties bērniem klātesot, tas nav pieļaujams. Īpaši tad, ja strīds attiecas uz mātes un tēva personīgajām īpašībām. Bērns to nedrīkst redzēt.

Bet, ja gadījumā tā ir noticis, abiem vecākiem ir jāatvainojas saviem bērniem un jāpaskaidro, ka nesavaldījās, sastrīdējās un jau salaba, un, galvenais, ka ar bēnu tam nav nekāda sakara.

💡 Devītā kļūda – nepareiza meitenes pubertitātes izdzīvošana. Te nu parasti ir divas galējības: atļaut visu, lai tikai nepazaudētu kontaktu, vai aizliegt visu, lai “nepalaistos”. Kā saka, abi sliktākie.

Vienīgais veids, kā pārvarēt šo visiem sarežģīto periodu bez upuriem, – stingra un labvēlīga attieksme. Stingrība – atļauto robežu nosargāšanā, labvēlība – attieksmē un saskarsmē.

Meitenēm šajā vecumā ir ļoti svarīgi, lai ar viņām runātos, izjautātu, atbildētu uz pat brīžam idiotiskiem jautājumiem, dalītos savās atmiņās. Un reaģētu mierīgi, nekad šīs sarunas neizmantojot pret bērnu. Ja to neizdarīsi tagad, tad tuvības nebūs nekad un pieaugusi meita pateiks: “Es mammai nekad neuzticējos”.

💡 Un pedējā kļūda – nepareizs dzīves uzstādījums. Meitenēm pilnīgi noteikti nedrīkst teikt, ka viņai dzīvē noteikti jāseko kaut kādiem punktiem. Apprecēties, dzemdēt, notievēt, neizplūst utt.

Meiteni vajag noskaņot uz pašrealizāciju, uz prasmi klausīties sevī, uz iespēju nodarboties ar to, ko sirds vēlas un kas padodas, noskaņot uz prieku pašai par sevi un neatkarību no citu viedokļiem un vertējumiem. Tad izaugs laimīga, skaista, par sevi pārliecināta un gatava pilnvērtīgām attiecībām jauna sieviete.

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Dziedināt sevi

ieksejais berns11

Vizualizācijas vingrinājums.

Iedomājies, ka esi maziņš bērniņš (5-6 gadi). Ieskaties dziļi acīs šim maziņajam bērniņam. Pacenties ieraudzīt tajās dziļās skumjas, to, ka šīs skumjas ir ilgas pēc mīlestības pret tevi.

Pastiep rokas un apskauj šo maziņo bērniņu un piespied viņu pie savām krūtīm. Pasaki viņam, cik ļoti tu viņu mīli. Pasaki, cik ļoti tu apbrīno viņa prātu, bet, ja viņš pieļauj kļūdas, tad tas – nekas, visi kļūdās.

Apsoli viņam, ka vienmēr nāksi palīgā, ja tas būs vajadzīgs.
Un tagad ieraugi šo bērniņu maziņu, maziņu, kā zirnīti un ieliec viņu savā sirdī. Lai viņš iemājo tur. Kad skatīsies lejup, tu redzēsi viņa mazo sejiņu un varēsi dot viņam visu savu tik ļoti viņam svarīgo mīlestību. Un tagad iedomājies savu mammu, kad viņa bija maziņa (4-5 gadi), izbijušos un mīlestības alkstošu.

Pastiep arī viņai savas rokas un pasaki, cik ļoti viņu mīli. Pasaki, ka viņa var uz tevi paļauties, neskatoties ne uz ko. Kad viņa nomierināsies un sajutīsies drošībā, ieliec viņu savā sirdī.
Un tagad iedomājies savu tēti, kad viņš bija maziņš puisītis (3-4 gadi), viņš arī no kaut kā baidījās un skaļi raudāja. Tu ieraudzīsi asaras, kas birst pār viņa vaigiem. Tagad tu zini, kā nomierināt mazus bērniņus. Piespied viņu pie krūtīm, sajūti viņa trīcošo ķermeni un nomierini viņu. Lai viņš sajūt tavu mīlestību. Saki, ka vienmēr būsi viņam blakus.
Kad viņa asaras nožūs, lai arī viņš kļūst pavisam maziņš, un ieliec viņu savā sirdī kopā ar sevi un savu mammu. Mīli viņus visus trīs, jo nav nekā svētākā par mīlestību pret maziem bērniem.
Tavā sirdī ir pietiekami daudz mīlestības, lai izdziedinātu visu mūsu planētu. Taču vispirms izdziedināsim paši sevi. Sajūti siltumu, kas plūst pa visu tavu ķermeni. Maigums un mīļums. Lai šīs siltās jūtas sāk mainīt visu tavu dzīvi.

Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis