Viss mainās

1457590_641905519165370_2071694532_n

Mīļie, pārstājiet karināt stereotipiskas birkas, dalot cilvēkus stiprajos un vājajos, labajos un sliktajos…

Tīras sugas vienkārši nav!

Mūsu psihe ir uzbūvēta tā, ka viens un tas pats cilvēks vienos un tajos pašos apstākļos var reaģēt diametrāli pretēji, un to, kā viņš rīkosies, noteiks gan viņa iekšējais stāvoklis, gan ļoti daudzi ārējie faktori…

Caur savu Dvēseli es esmu “izlaidusi” tūkstošiem cilvēku stāstus un likteņus…

Es esmu redzējusi, kā cilvēki, kurus a priori uzskata par spēcīgiem, salūzt tajos brīžos, kuros vājie iziet sausām kājām…

Es esmu redzējusi, kā cilvēki, kuriem piekārta “sliktā” birka ir izturējušies daudz cienīgāk kā citi, kurus ļaudis uzskata par cienījamiem, “baltiem un pūkainiem”…

Es esmu redzējusi kā “stulbās blondīnes” ar silikona piepumpētām lūpām hospisā rūpējas par mirstošiem cilvēkiem, bet tajā pat laikā augsti intelektuālas dāmas ar trim augstākajām izglītībām, pirkstiem aizspiedušas degunu, klusiņām aizslīd prom, kaut pirms tam skaļā balsī uz katra stūra deklarējušas par labdarību…

Es esmu redzējusi “mačo”, kuri fantastiski aplido sievieti, bet pēc tam, kad laulībā piedzimst bērns – invalīds, pazūd kā rīta migla… un vienkāršus puišus, kuri nezin kādā veidā kļūst par to stipro mūri, par ko sapņo ikviena sieviete…

Es visu esmu redzējusi…

Un tāpēc man nāk smiekli par visiem šiem vājo un stipro “imidžiem”…

Šodien – tā, rīt – pavisam citādāk.
Vainīgo nav…

Dzīve ir ļoti dzīvs un elastīgs process…
Un jo psihholoģiski veselāks cilvēks, jo vairāk viņš gatavs tūlītējām pārmaiņām, nepieciešamībai ātri adaptēties it visos apstākļos, apgūt jauno un drosmīgi doties turp, kur agrāk pat domās nav iedomājies atrasties…
Un, jo vairāk viņš ir gatavs nepaaugstināt sevi sava spēka dēļ šodien, jo vairāk nešaustīt sevi par to, ka rīt izrādījis savu vājumu…

Viss mainās…

Viss mainās ļoti ātri….

Cilvēks ir tikai cilvēks, ne robots…

Atceries to un vienmēr esi savā pusē.

Psiholoģe Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu pati

111_Jenny-Theobald

Tu pati nosaki, kā cienīga esi. Viss atkarīgs tikai no tā, cik augsts ir tavas mīlestības pret sevi līmenis un pašcieņa. Tas, cik ļoti tu mīli un novērtē sevi, parāda to, kādās attiecībās ar vīrieti tu esi un kā ļauj cilvēkiem pret sevi izturēties. Nav nekā slikta veselīgā egoismā, kad tu nepieļauj necienīgu attieksmi pret sevi, kad stingri parādi savas robežas, kad skaļi saki savus noteikumus un lūdz lai tie tiktu ievēroti, pieņemot un cienot citu cilvēku noteikumus.

Lai būtu sievišķīga – jābūt vīrišķībai. Tāpēc, ka sievišķība ir ne tikai maigums, līdzi jušana un pūkainums, bet arī spēja nolikt pie vietas to, kurš dara pāri, prasme atteikt necienīgam vīrietim, prasme laikā aiziet no vietām, kur tevi sāk pazemot, mānīt vai cenšas izmantot. Lai Tev stiprs mugurkauls, sargi un saudzē sevi, jo tu pat iedomāties nevari, cik vērtīga tu esi!

Marija Maņiša
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viņi domā….

atlaist16

Viens no laimīgākajiem lēmumiem manā dzīvē bija atļaut cilvēkiem domāt par mani visu, kas viņiem ienāk galvā…

Galu galā, tā ir viņu galva, viņu domas, viņu laiks, kas iztērēts tam, ko viņi uzskatīja par svarīgu…

Kāds man sakars ar to?

Un iestājās aprīnojama brīvība…

Man vairs nav bail likt kādam vilties!
Es vairs ne minūti netērēšu strīdiem…
Neiesaistīšos nevienā diskusijā….
Nepierādīšu savu taisnību, vai to, ka citiem nav taisnība…
Man ir slinkums…
Un man ļoti žēl laika, kad nebija slinkums….

Nebija slinkums, piespiežot sevi, sarunāties ar tiem, ar kuriem negribējās to darīt…
Nebija slinkums risināt muļķīgas sarunas un sarakstes ar man neinteresantiem cilvēkiem, kuri vēlējās piekarināt man SAVU nevis manu kompleksu birkas, vai apspriest ar mani kaut ko, ko es nevēlējos ar viņiem apspriest…
Nebija slinkums teikt JĀ, kad viss iekšā sauca pēc NĒ……
Nebija slinkums taisnoties par savu viedokli, kuru nekad citiem neuzspiežu, taču neprasu, lai mani cenšas pārliecināt par pretējo…

Mīļie, mācieties šo slinkumu…
Tāpēc, ka tieši tas saglabās jūs jūsu dzīves svarīgajiem jums cilvēkiem…
Ļaus palīdzēt tiem, kuriem vajadzīga jūsu palīdzība, neizmetot miskastē laiku, veltot to tiem, kuri tikai vēlas paskalot samazgas..
Tas ļaus jums atlaist brīvībā tos, kuri nevar jūs ciest, taču nez kāpēc neaicināti lien jūsu dzīvē, lai pēc tam par to klačotos…

Un vēl šis slinkums uzrīkos jūsu dzīvē tadu ģenerāltīrīšanu, pēc kuras tajā paliks tikai tas, kas patiešām nepieciešams…
Atbrīvoties no liekā visos līmeņos – viens no noteikumiem, lai saglabātu savu psiholoģisko veselību, jā, un arī visas parējās…
Tāpēc, ka nekas nesagrauj mūs tā, kā atkarība no svešiem viedokļiem un sevis mocīšana, cenšoties attaisnot svešas cerības un gaidas un cenšoties būt labiem visiem…

Pažēlojiet sevi!
Neuzņemtieties pienākumu emocionāli apkalpot tos, kuri nolēmuši, ka viņu viedoklim par tevi ir jāietekmē visa tava dzīve…

Neviens, izņemot tevi pašu, nedrīkst ietekmēt tavu dzīvi….
Tāpēc, lai domā par mums… kamēr viņu dzīve rit…

Bet mēs dzīvosim… kamēr viņi domā…

©Ļiļa Grad
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvotu viegli un ar prieku

kimono

Pie mums ļoti izplatīta parādība ir “nebrīvā laika” kultūra – pārlieka aizņemtība ar nopietnu jautājumu risināšanu un svarīgām lietām. “Nav laika” skan kā tiesas spriedums. Vai arī otrs variants, uzsvērta nekānedarīšana un “muļķa laišana”. Nav svarīgi, vai tu strādā vai nodarbojies ar savām saimnieciskajām lietām, vai audzini bērnus, vai strādā dārzā – viss ir tik ārkārtīgi nopietni…. Savukārt nekānedarīšana ir medaļas otra puse – nespēja piecelties no dīvāna aspoguļo pilnīgu demotivāciju kustēties izvēlētajā virzienā – smagi un negaršīgi!

Uzdod sev sekojošus jautājumus:

– Kad pēdējo reizi tu nodarbojies ar SAVU LIETU (nejauc to ar savu ikdienas darbu) bez cenšanās pārdot sevi vai būt veiksmīgai?
– Kad pēdējo reizi tu devi priekšroku iekšējai atmosfērai nevis saprātam vai izdevīgumam?
– Vai tu sev atļauj neiejaukties dabiskajā lietu plūdumā?
– Vai tu sev atļauj būt vienkārši amatierim nevis profesionālim lietā, ko dari?
– Vai vari nebūt “personiska”: neizcelt sevi sarunā, neprezentēt, nerunāt par savām lietām, profesiju un problēmām?
– Vai tavās mājās ir sajūtami tava brīvā laika prieki?
– Vai tava uzvedība atspoguļo atbrīvotību un mieru? Vai arī tas kaut kur ir pazudis?
– Vai piekrīti, ka “īstā tu esi tur, kur ir tava interese?”
– Vai tev patīk sarunas, kas veicina prāta relaksāciju?
– Vai tu proti kolekcionēt iespaidus, kā akmentiņu pie akmentiņa savai sapņu mozaīkai?
– Kas tev ir vērtīgāk: saņemtais dāvanā vai pašas rokām nopelnītais?

Eleganta atpūta padara sievieti apmierinātu, sabalansē viņas iekšējo pasauli, dod viņai viedumu un sapratni par to, ka vīrietis, ģimene, darbs, ir tikai daļa viņas dzīves, bet, ne pati galvenā.

Pati galvenā un citiem apslēptā pieder viņai pašai, sieviete venmēr ir nedaudz te un nedaudz tur. Un tieši no turienes viņa atnesīs to svētību, ar kuru dalīsies ar vīru, bērniem, tieši tas viņu padarīs vērtīgu viņas darbā.

Taču mēs redzam tikai sevi, darba vai vīra neuzticības sagrauztu, saskrāpētu un atkarīgu, mums sāp, jo nav nekāda “drošības spilvena”, kas nostrādā pie spēcīga sitiena. Mēs protam būt sociāli aktīvas, bet vienlaicīgi arī dvēselē ievainojamas. Taču eleganta atpūta ir pavisam kas cits… Tai nepieciešams privātums un savs tuvais loks.

Diemžēl mēs esam audzinātas tā, ka tajā brīdī, kad problēma ar savu smagumu mūs nospiež pie zemes, mēs sākam “rakt vēl dziļāk” nemainot virzienu, nesaprotot, ka atrisinājums atrodas pavisam citā procesu norises izpratnes līmenī.

Piemēram, strādāt vari tad, kad tev ir sakārtota personīgā dzīve un tu pa īstam novērtē kvalitatīvu atpūtu, kas ļauj no darba noņemt atbildību par pašrealizāciju. Ka precēties vari tad, kad vienkārši esi laimīga un apmierināta un neesi atkarīga attiecībās ar vīrieti…. Ka nevar no darba un vīrieša pieprasīt neiespējamo: mēs ļoti vēlamies, lai darbs mums būtu hobijs par kuru dāsni samaksā, bet vīrs aizvieto mums trūkstošo komunikāciju, uzmanību un rūpes.

Japāņu kultūra pasaulei ir devusi šādas elegantas atpūtas lieliskus paraugus – tā ir ikebana, tējas ceremonija, kaligrāfija, dzejas rakstīšana, cīruļdziesmu klausīšanās, sarežģīta sieviešu tērpa kimono pareizu sakārtošanu, mēness gaismas baudīšanu… Tā ir savdabīga sievišķības skola, kura māca savienot sievietes emocijas un sajūtas ar realitāti, tas viss veido sievietes viedumu, māca kā būt mierīgai un nepiespiestai sarunā, kā būt tādai, lai vīrietim viņas klātbūtnē gribētos rīkoties, izrādīt savu gribu…

Šī atpūta ir atkarīga no paša cilvēka un apstākļiem, ar kuriem tas saskaras, ko viņš ņem rokās, uz ko skatās un paša noskaņojuma, kas tiek ielikts šajā procesā.

Mēs izšujam krustdūrienā, sēžot neērtā pozā, gatavojam svētku maltīti pilnīgā spēku izsīkumā, dejojam un dusmojamies uz sevi par to, cik neveikli izskatāmies, kaut ko zīmējam un dusmīgi izmetam neidevušos zīmējumu…. Šī nav eleganta brīvā laika pavadīšana, tā ir tā pati saspringtā izturēšanās, kas iezagās mūsu brīvajā laikā un pārvērta to par darbu.

Mēs svēti ticam, ka rezultāts paslēps mūsu padarītā darba neglītumus, mēs ticam, ka darba mīlestība vienmēr ir svēta. Taču eleganta atpūta spēj aizvākt šos “darba momentus”, rada plūsmas sajūtu un atgriež mūs pašām sev.

Šāda atpūta, ielikta sievietes uzvedības pamatā palīdz viņai atrast pareizos orientierus. Mājas dzīves organizēšana sievietei nav nekāds menedžments, loģistika vai darbs ar resursiem, bet gan dzīvs viņas attiecību ar pasauli audekls, krāšņa ģimenes attiecību telpa pašas mājās. Pareizs sievietes noskaņojums rodas apzināti, no pieskaršanās kaut kam skaistam, vieglam, nevis kaut kas, pēdējiem spēkiem no sava nomocītā organisma dienas gaismā izvilkts, kā veca avīze.

Marija Flero
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes un vīrieša egoisms

paris11

Dažkārt sieviete sajauc vīru ar Dievu. Piemēram, ja sievieti aizvaino, viņa sāk strādāt. Jo stiprāk viņu aizvaino, jo labāk viņa sāk strādāt – kaut ko darīt.

Ko dara vīrietis depresijā? Guļ un dzer.
Ko dara sieviete? Ēd un kaut ko dara.
Protams, sievietei ir jākalpo vīram, bet tikai tad, ja viņš ir tā cienīgs. Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi censties dot mazāk, kā pati saņem.
Sievietes ir tā veidotas, ka no dabas tām ir vēlme daudz atdot. Vīrietim tā nav. Taču vīrietim ir jācenšas atdot vairāk kā viņš saņem. Tikai tad viņš progresē. Tas paglābs vīrieti no skopuma.

Vīrieša egoisms nozīmē: “Es esmu cienīgs, visi man ir ko parādā un es to saņemšu”.

Sievietes egoisms nozīmē pārlieku kalpošanu tam, kuram viņa vēlas uzlikt par pienākumu to, kā rezultātā kaut ko saņems.
Tas nozīmē, ka sieviete kalpo vīrietim nevis tāpēc, ka viņš ir šīs kalpošanas cienīgs, bet tāpēc, lai viņam pateiktu: “Es tevis dēļ esmu iztērējusi labākos savas dzīves gadus”.
Neizglītota sieviete neprot palūgt, neprot runāt par savām vēlmēm, izrunāt tās. Tā vietā viņa sāk kalpot un dot to, ko pati vēlas saņemt. Tātad, tā vietā, lai palūgtu, viņa pati sāk kaut ko dot, tā norādot, ka vēlas kaut ko saņemt.
Vai viņa to saņem no vīrieša? Nē! Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir normāls egoists, viņš pat nenojauš par viņas vēlmēm. Lūk, piemēram, saduras divi egoismi – vīrieša un sievietes. Sieviete – egoiste dod, lai uzliktu vīrietim pienākumu, bet vīrietis – egoists domā: “Nu, ja jau reiz tu vēlies to darīt, dari!”.
Lūk, tā arī visa atšķirība.

Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāda greznība!!!

51685772_1264562193681526_8898921273782960128_n

Greznība nav smalkas apakšbikses, lūpu krāsas, restorāni vai augtpapēžu kurpes. Patiesa greznība ir dzīvot tā, ka tev ir ērti. Ertās apakšbiksēs. Ērtos zābakos. Ar to lūpu krāsu, kura tev patīk, vai vispār bez tās. Ēst ēdienu, kurš tev garšo, draudzēties ar to, ar kuru kopā ir silti, būt kopā mīlestībā, nevis pienākuma dēļ.

Grezna dzīve nav “tu esi tās cienīga”. Tas ir stāsts par to, ka šī lieta ir tevis cienīga. Mīļās māsas dāvātā krūze. Tēta krekls, kurā ir tik omulīgi aizmigt. Kūciņa cepta pēc mammītes receptes. Mīļotā cilvēka skūpsts. Interesantas grāmatas. Labas filmas. Tās pašas dziesmas. Svaiga gultas veļa. Tīrs dzīvoklis. Dzīve, kuru tu pats sev esi izvēlējies.

Un vēl grezna dzīve ir negrauzt sevi brīžos, kad viss iet ne tā, kā vēlies. Zeķubikses var saplīst. Mīkla neuzrūgt. Draugi var negribēt kopā ar tevi skatīties iemīļoto filmu. Mīļotais cilvēks var aiziet. Tu vari nesaņemt paaugstinājumu amatā. Var notikt viss kaut kas. Ja tev kaut kas nesanāk, tas nekādā gadījumā neietekmē tavu vērtību. Tas nozīmē, ka šobrīd vienkarši kaut kas nenotiek tā, kā tu vēlies.

Grezna dzīve nozīmē, ka tev ir izvēles iespēja. Izmest neizdevušos kūku un pasūtīt suši, vai arī pacensties tomēr to kūku izcept. Paskatīties filmu vienatnē vai aiziet ar draugiem uz kafejnīcu. Atlaist vai cīnīties. Meklēt jaunu darbu vai pārskatīt savus mērķus esošajā.

Grezna dzīve ir dzīvot pēc saviem noteikumiem. Iet uz saviem mērķiem. Nemeklēt attaisnojumus. Nebūt ērtam. Netaisnoties par savu izvēli, saviem sapņiem, savām interesēm. Pateikt: “Ar mani tā nedrīkst”. Un atkārtot sev vēl un vēl: “Es to drīkstu!”

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstu sievišķību uzreiz var pamanīt

70008472_2048576071908872_8291808821651701760_n

Patiesu sievišķību uzreiz var pamanīt. Par to nevajag kliegt, to nevajag pierādīt… tāpat kā putnam nevajag pierādīt, ka viņš ir putns, tā īstai sievietei nav jāpierāda, ka viņa ir sieviete.

No viņas staro īpašas pievilcības smalkie stari, īpašs šarms un valdzinājums, kurus nevar sasniegt ar ārējiem atribūtiem… Tāpēc, ka īsta sievišķība ir iekšējās harmonijas, piepildījuma, savas mūžīgās iekšējās dabas izjūta un harmonija ar sevi un visu esošo.

Ja tu sevi uzskati par sievieti, bet citi to neredz un izturas pret tevi kā pret pašpuiku, neizrāda cieņu, nepadod roku, neatver durvis, aizmirst pat par vismazākajām dāvanām, uzveļ tavos plecos neskaitāmus pienākumus un darbus – tātad tev nav pietiekoši patiesā sievišķā spēka un enerģijas. Un es nerunāju par meikapu, kleitām un augstpapēžu kurpēm, nav tik būtiski, kā tu esi “iesaiņota” – svarīgākais ir saturs. Var uzvlkt vissievišķīgākos svārkus, bet arvien palikt pašpuikam svārkos. Ja tev ir Sievietes Spēks, tev nevienam  nav nekas jāpierāda, tas vienkārši ir.

Kāda ir īsta Sievišķība?

Īsta sieviete atļauj par sevi rūpēties.
Sieviete ļoti daudz atdod: bērniem, vīram, radiniekiem, dzimtai, dzīvniekiem – viņai gribas par visiem rūpēties, tā ir viņas daba – visiem palīdzēt un līdzpārdzīvot. Un viņa ir tiesīga saņemt rūpes par sevi. Turklāt viņa zin noslēpumu: ļaujot vīrietim par sevi rūpēties, viņa dod viņam iespēju realizēt savu vīrišķo dabu – būt apgādniekam, aizstāvim un vadonim, izpildot šīs lomas, viņš vairo savu vīrišķo spēku. Tāpēc viņa nekautrējas palūgt un būt vāja. Blakus viņai vīrietim izplešas spārni.

Īsta sieviete visu dara ar mīlestību.
Lai ko viņa darītu, it visā tā ieliek mīlestību, sirds siltumu, vai tā ir mājas uzkopšana vai ēdiena gatavošana vai kreklu gludināšana. Viņa pret visu ko dara izturas nevis kā pret smagu darbu, bet kā radošu procesu. Gadās, ka viņa piekūst vai ir sliktā garastāvoklī, un tad viņa atļauj sev atpūsties, atjaunoties, piepildīties un neķeras pie darba, kamēr nav to izdarījusi, jo nevēlas piepildīt savu darāmo ar negatīvu enerģiju.

Īsta sieviete saglabā mieru jebkurā situācijā.
Kad sieviete ir harmonijā ar sevi un apkārtejo pasauli, tas dod viņai dziļu miera sajūtu. Viņa nesteidzas, netrako un nepaceļ balsi. Tas ir īpašs sievietei raksturīgs stavoklis – saglabāt līdzsvaru. Ja viņa ir sasniegusi šo iekšējo miera un laimes stāvokli, tad kļūst savam vīram un ģimenei par bezgalīgi vērtīgu mājīguma un siltuma avotu, pie kura tiecas, pēc kura alkst. Un vīram ir tik ptīkami atgriezties mājas, savā miera ostā, kur lieliski var uzkrāt spēkus un atpūsties.

Īsta sieviete zin par savu svētību.
Būt sievietei – tā ir svētība. Tāpēc viņa ciena un mīl savu sievišķo spēku un nekad neaizmirst par to, ka ir sieviete. Viņa zin, ka sievišķība sākas iekšienē – no sajūtas, ka es esmu Sieviete, no sapratnes par to, ka ir milzīga atšķirība starp sievietes un vīrieša dabu. Viņa apmirdz ar savu sievišķību katru savu dienu, dāvā pasaulei savu starojošo Skaistumu, piepildot to ar Mīlestības un Dvēseles siltumu.

Marija Mavela
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Sievietes prāts

sieviete skumst6

Pavēro sevi visas dienas garumā. Periodiski apstājies un sev pajautā: “Kur es esmu?” Kur atrodas tava apziņa, kad tu kaut kur ej, komunicē ar kādu, gatavo, tīri māju vai nodarbojies ar jebko citu?

Vairums sieviešu ievēros, ka viņu apziņa atrodas galvā. Viņas pastāvīgi par kaut ko domā, analizē, plāno, risina kādus jautājumus… Tas nozīmē, ka atrodas vīrišķajā stāvoklī.

Vīrieši dzīvo saprāta kategorijās, ta ir viņu privilēģija – iegūt zināšanas, pieņemt lēmumus, plānot, analizēt, stādīt mērķus utt. Bet sievietēm pastāvīga atrašanās prātā var būt graujoša.

Ja visas dienas garumā tu esi prātā, ar kadu domās sarunājies, strīdies, domā par priekšā stāvošajām lietām, tu pati sev zodz savu spēku. Tas draud ar galvassāpēm, depresijām, bezmiegu, enerģētisko iztukšošanos, pavājinātu imunitāti un sieviešu kaitēm.

Tāpēc, ka tas, kas vīrieti dara stiprāku, sievietei kaitē, tāpat arī otrādi.

Kā rīkoties?

Ir jāsaprot un jāpieņem fakts, ka patiesā sievietes mājvieta ir Sirds. Viņa dzīvo ar Dvēseli, sajūtām, intuīciju, radošumu, atklāsmēm… Tāpēc tad, kad pieķer sevi pie tā, ka apziņa atkal ir prātā, domās ielaid to Sirdī. Atlaid visas nevajadzīgās domas, iztukšo savu prātu, koncentrējies uz savu sirdi – sirds čakru. Ja nākas risināt kādas lietas, darīt kaut kādas darbības, pamēģini to paveikt nevis no prāta, bet Sirds, piepildot savas domas un darbus ar savas Dvēseles enerģiju.

Un tad tavs radošais sievišķais spēks atkal tevi piepildīs gluži dabiskā veidā un tu kļāsi intuitīva, jutīga, atvērta dievišķajai gudrībai…

Tad tev nenāksies risināt problēmas, iedarbinot savus saprāta spēkus, bet šie risinājumi atnāks paši kā atklāsmes, tie atnāks sapņos un dzīve kļūs daudz vieglāka un brīnumu pilna.

Un viss, ar ko tu mijiedarbosies, viss, kam tu pieskarsies, pildīsies ar gaismu, sievišķību un tu kļūsi par tīru Mīlestības, Skaistuma un Gaismas avotu, pārveidojot caur sevi pasauli, dziedinot citu sirdis un nesot pasaulē Harmoniju…

 

Marija Mavela
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes spēks ir viņas sievišķīgajās rakstura īpašībās

atspulgs

Sievietei ir jaiemācās trenēt savas sievišķīgas rakstura īpasības, jo tās ir viņas spēks. Piemēram: šodien ļoti bieži sievietes dodas uz treniņu zāli lai “uzkačātu” labu sportisko formu, un rāda to vīriešiem. Vīriešiem tas nav interesanti, viņiem tas nav vajadzīgs.

Tāpat kā vīrieši trenē savu fizisko spēku, kļūst vīrišķīgi, sievietei jātrenē savs psihiskais spēks. Viņai jau bērnībā jāieaudzina sevī noteiktas sievišķīgās rakstura īpašības. Un tas viņai jādara ļoti izlēmīgi. Tāpēc, ka no tā, cik labi viņa tās sevī ieaudzinās, ir atkarīgs tas, cik spēcīgs vīrietis viņai blakus būs.

Jo spēcīgāks vīrietis, jo stiprāks, jo maigāku sievieti sev blakus izvēlas un jo spēcīgāka ir viņu savienība un ģimene. Ja sieviete nespēj būt sievišķīga, viņa izvēlas sev nevīrišķīgu vīrieti, tāpēc, ka cits uz viņu neskatīsies. Tāpēc jātrenē sievišķīgās rakstura īpašības. Viņai nav jātrenē sevī muskuļu spēks, ne prāta spēks, nav jālasa britu enciklopēdija un jādomā, ka tas darīs viņu laimīgu. Viņai jātrenē savs raksturs un tas ir viņas spēks.

Katra rakstura īpašība sievietei dod noteiktu spēka veidu. Piemēram, labestība un līdzcietība dod sievietei spēcīgākas hormonālās funkcijas, viņa ir spējīga dzemdēt bērnus. Ja viņa ir līdzcietīga, viņas dzemde grūtniecības periodā nebūs paaugstinātā tonusā un nebūs spontānā aborta draudi.

Ja viņa būs labestīga, viņas hormonālas funkcijas dos viņai iespēju normāli ieņemt bērnus.

Vīrišķīgai sievietei vienmēr būs problēmas ar hormonālo sistēmu. Pat tad, ja runājam par seksu, sieviete, kura nav līdzcietīga, nespēs normāli bez sāpēm mīlēties.

Citiem vārdiem runājot, sievietei jābūt šīm rakstura īpasībām, kaut fizioloģiski, kaut psiholoģiski, ja viņai tās nebūs, viņa vienkārši zaudēs veselību.

Iecietība ir sievišķa rakstura īpašība. Tā dod sievietei augstu imunitāti. Ja sieviete nav iecietīga, viņa bieži apaukstēsies. Labestība, uzlabojot hormonālās funkcijas, dod iespēju ilgstoši būt auglīgai un viegli izdzīvot klimaksa periodu, tas arī neiestāsies agri.

Labestīga sieviete vienmēr ir skaista. Kā tikko viņa sāk niknoties – hormonālas funkcijas pavājinās, sākas spazmas, sāpīgas mēnešreizes.

Vēl, spēja adaptēties dažādos apstākļos. Sievietei ir jāiemācās pielāgoties, tas dod iespēju dzemdēt bērnus bez mokām. Tāda sieviete dzemdē viegli, viņa adaptējas šai situācijai.

Un šīs pašas sievišķīgās īpašības dod iespēju pievilkt savā dzīvē atbilstošu vīrieti. Ja sieviete ir labestīga, viņa pievelk cēlsirdīgu vīrieti. Iecietīga sieviete pievelk izlēmīgu vīrieti. Ja viņa ir spējīga adaptēties un mainīties, viņas dzīvē ienāk vīrietis, kurš spējīgs turēt solījumus. Atkarībā no tā, kādas rakstura īpašības viņa sevī ir ieaudzinājusi, viņa var prognozēt, kāds vīrietis ienāks viņas dzīvē.

Ja viņā nav iecietības, viņa vienmēr pastāvēs uz savu un tad viņas vīrietis būs lupata. Jo mazāk sievietē sievišķīgās īpašības, jo smagāka viņas ģimenes karma, arī to var noteikt pēc savām rakstura īpašībām.

Oļegs Torsunovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis