Īsta sieviete nav ērta

66043473_1935279853238495_8118099341811384320_n

Īsta sieviete nav ērta. Viņa zin, ko vēlas un nebaidās paprasīt. Viņai piemīt pašcieņa un viņa sevi netirgo. Viņa ir emocionāla. Dažkārt pat pārāk. Viņa sevi dzird un ir ļoti sarežģīti kaut ko viņai uztiept pret viņas gribu. Viņa redz dzīves jēgu un nav gatava no tās atteikties. Viņa ir dzīva. Viņa nav ne robots ne lelle. Viņa ir neprognozējama, impulsīva, mainīga un emocionāla. Un, kā likums – neērta. Viņu nevar uzminēt, pabāzt zem tupeles un nevienam neizdosies viņu izmantot.

Daudz izdevīgāka sadzīvē ir tā, kura visu “velk” viena, pat tad, ja neviens to nelūdz. Vai arī tā, kuru ir viegli ievilkt gultā, neuzņemoties nekādu atbildību, tikai apsolot kaut ko, vai pat neapsolot neko.

Vai arī tā, kura neko neprasa un neko negrib. Vai arī tā, kura sevī apspiedusi visas jūtas un vēlmes un nekad nekliedz. Vai arī tā, kura gadiem ilgi var pildīt sievas lomu, neesot sieva un neprasot, lai viņu prec, aiz bailēm, ka tiks pamesta.

Tā, kura līdzīgi vīrietim pelna naudu. Tā, kura visu laiku džinsenēs un var tajās darīt visu, kas vajadzīgs un kas nav vajadzīgs. Vai tā, kura pacieš jebkuru vīra ņirgāšanos.

Vai arī tā, kura par sevi aizmirsusi un pametusi sevi. Vai arī tā, kura neprot atteikt, kurai var iedvest svešas domas un vēlmes. Tā patiešām arī ir ērta. Bet, vai iespējams tādu sievieti mīlēt? Un, vai tāda sieviete var sevi pa īstam iemīlēt?

Man ir aizdomas, ka visas sievietes izvēlas vienu no diviem iespējamajiem ceļiem – vai nu būt ērtai, vai laimīgai. Un šie divi ceļi ved katrs uz savu pusi un katrā no tiem mēs mācamies pavisam atšķirīgas lietas.
– Lai sieviete būtu laimīga, ir jāiemācās klausīties sava sirdī – un sekot tai. Lai sieviete būtu ērta – ir jāklausās apkārtējo viedokļos un jāpielāgojas tiem, pat tad, ja ļoti negribās.

– Lai sieviete būt laimīga, ir jāiemācās vēlēties un pieņemt, davāt un pieņemt mīlestību. Bet, lai būtu ērta – jaiemācās atdot visu un nekad neko neprasīt.

– Lai sieviete būtu laimīga – jāiemācās atklāt to potenciālu, kas jau ir tevī. Lai būtu ērta, pietiek darīt vien to, kas ir pieņemts un ka ir pareizi. Pat tad, ja tas ir pretrunā ar tavām vēlmēm un tavu dabu.
– Lai sieviete būtu laimīga, ir jāiemācas atteikt. Pieklājīgi, akurāti, bet pateikt “nē” visam, kas tevi nedara laimīgu. Atteikt cilvēkiem, nodarbēm, pārtikas produktiem. Ērta sieviete pieņem visu, ko dod. To, ko iedeva un cik iedeva. Ērta sieviete vispār neprot atteikt.
– Lai sieviete būtu laimīga, dažkārt, pat bieži ir jāiet pret straumi. Jākļūst par balto vārnu, kura citiem šķiet dīvaina vai pat nemoderna. Lai būtu ērta, var darīt visu to, ko dara visi apkārt. Un pat galvu “ieslēgt” nevajag.
Taču, galvenais, ka laimīgas sievietes ceļš gala rezultātā noved pie tā, ka blakus viņai laimīgi kļūst visi. Bet blakus ērtai sievietei laimes NAV. Iespējams, ir apmierinājums no tā ka var viens otru izmantot, vienmērīga un prognozējama komforta sajūta. Bet laimes nav.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Es – neveiksminiece?

555555

Laimes meklējumi pastāvīgi liek mums izvirzīt mērķus. Mēs cenšamies sasniegt to, ko mēs tik ļoti vēlamies. Ļoti daudzas no mūsu vēlmēm ir saistītas ar citiem cilvēkiem. Mēs pastāvīgi esam atkarīgas no ārējiem apstākļiem. Cik reizes tavu vēlmju piepildīšanās, kādu ārēju iemeslu dēļ, izvērtās pavisam ne tā, kā tu to vēlējies? Un katru reizi tu juties nelaimīga.

Tu gatavojies vakarā doties ciemos pie draugiem un šim notikumam par godu sagatavoji savu skaistāko kleitu, bet draugiem saslima bērns un viesības tika atceltas.

– Tā tas viss ir, –tu domā, – bērns saslimis, žel viņa, tu raizējies par vecākiem, taču nezin kāpēc tevī valda tāda neapmierinātība par sabojāto vakaru?

Viss tajā, ka tavs plāns gūt prieku no ciemošanās ar draugiem izgāzās. Tu nesaņēmi prieku no lieliski pavadīta vakara. Tu esi nelaimīga. Tu ļoti bieži plāno savu laimi saņemt no kaut kā ārēja, te arī iemesls. Tu vēlies saņemt TIEŠI TO LAIMI, kuru ieplānoji un tāpēc nesaņem to no cita kaut kā.

Nesanāca aiziet ciemos, tātad ir vēl kaut kas, kas tev nepieciešams tieši tagad. Varbūt tieši šobrīd ir tas mirklis, kad atpūsties un patīkami pavadīt savu laiku mājās? Cik ļoti sen tu neesi pievērsusi uzmanību pati sev, savam ķermenim? Varbūt tev vajadzīga vanna ar aromātisko sāli, svecēm un iemīļoto mūziku – un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs šobrīd? Atlābsti un baudi. Atslābsti un samīļo sevi, paslavē sevi par to, ko esi sasniegusi, izdarījusi, par to, kāda esi, par savu raksturu, pieredzi, kuru šodien ieguvi.

Ļoti bieži mēs dzenamies pēc kaut kā, cenšamies, cīnamies, neizguļamies un viss tikai tāpēc lai saņemtu ārējo savas veiksmes apstiprinājumu. Tevi slavē un tu esi laimīga. Cik reizes dzīvē tu kaut ko esi darījusi, lai saņemtu uzslavas un citu cilvēku atzinību? Dažkārt šī atzinība bija parāk sīka un atnāca ar lielu kavēšanos. Tu uzcepi kūku, sagaidot, kad vīrs tevi paslavēs. Viņš mājās atnāca piekusis un atlaidies uz dīvāna aizmiga, tā arī kūku nenobaudījis. Tu esi vīlusies. Kūka stāv uz galda, kā rūgts atgādinājums par tavu neveiksmi.

Mēs jūtamies laimīgas vai nelaimīgas atkarībā no tā, cik no mūsu gaidām ir piepildījušās un, cik nav. Savukārt sīkās neveiksmes uzkrājas un rada pilnīgu neveiksminieces sajūtu. Mēs esam nelaimīgas, jo pilnībā esam aizmirsušas, kāpec esam nākušas šai pasaulē. Paiet gads, vai pat mazāk, un mēs vairs neatceramies daudz ko no tā, kas lika mums justies nelaimīgām. Kūka sen ir apēsta, un uzslavu no vīra tu saņēmi. Draugu bērns izveseļojās un tu jau vairākus vakarus pavadīji jaukā kompānijā. Iespējams, tu kādu laiku vairs necep kūkas darba dienās, lai nebūtu šīs nepatīkamās situācijas, bet dari to svētdienās. Viss pāriet, taču paliek šī sava neveiksminieces sajūta.

Cik daudz no tā, ko tu dzīvē esi izdarījusi, bija veiksmīgs? Vienkārši tu parāk bieži to neievēro, bet atceries tikai savas neveiksmes no tā, ka neizjūti laimi.

Tu domā, – ja es neesmu laimīga, tātad es neesmu veiksmīga.

Laime atnāk no tavas iekšējas pamošanās, kas notiek pateicoties tavam iekšējam darbam ar sevi. Katrs cilvēks atnāk šai pasaulē, ne tāpēc lai tiektos pēc ārējas veiksmes, veidotu savu karjeru, saņemtu apkārtējo atzinību un atbalstu. Tas viss kļūst maznozīmīgs, ja neesi laimīgs.

Cik ļoti daudz šodien veiksmīgas un atzītas sievietes ir nelaimīgas. Tas attiecas arī uz vīriešiem, taču viņu laime vairāk ir tajā, ka viņi sajūt savu vīrišķību un to, ka ir svarīgi savām sievietēm.

Katrai sievietei ir nepieciešama mīlestība. Bez mīlestības sievietes laime nebūs pilnīga. Mīlestība pamodina sievietes sirdi un dod šo ilgi gaidīto laimes sajūtu. Tadai sievietei viņas lielie ārējie sasniegumi šķiet nenozīmīgi. Mīlestība ir galvenais sasniegums, kas izmainījis viņas dzīvi.

Ir maz cilvēku, kuri spēj mīlēt pa īstam, vēl mazāk to, kuri spēj saglabāt mīlestību. Un sievietei šajā mīlestības uzturēšanā un audzēšana ir vislielākā loma.

Jo viedāka sieviete, jo labāk viņa saprot, cik tas ir svarīgi – saglabāt, audzēt un uzturēt mīlestību.

Gaļina Šeremetjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj

sieviete virietis9

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj. Ja viņš melo, krāpj un nodod, tātad ir sajutis sievietes iekšējo gatavību gan meliem gan krāpšanai, gan nodevībai.

Viņš ir pārliecināts, ka viss tiks norīts un aizskalots ar ūdeni, kā folskābes tabletīte. Vīrietis vienmēr atbild uz sievietes pieļautajām domām: viņš dara tieši to, par ko viņa domā vai no kā baidās, taču turpina griezt šo domu, kā gaļmašīnas rokturi.

Viņš dara visu, ko viņa prasa, tāpat kā Visums izpilda visu līdz pat mazākajam sīkumam, nedodot nekādas atlaides priedēklim “ne”. Ja viņa domā par viņa iespējamiem sānsoļiem, vinš tos sper. Ja viņa ir piepildīta ar beznosacījumu mīlestību – viņš atbild ar mīlestību. Ja viņa domā par viņa neuzticību – viņš nodod. Ja viņa tic viņa izaugsmei – viņš aug. Ja viņa tic viņa nepārliecinātībai un bailēm – viņš nolaiž rokas un baidās.

Sieviete formē vīrieša atbildes soļus uz ik katru savu saucienu. Ja nespēja atmest slikto – viņš to sadzirdēja un rīkojās, kā viņam lika. Ja viņa par viņu padomāja kā par spēcīgu, veiksmīgu personību, viņš atbildēja ar Herakla spēku un Bila Geitsa veiksmi.

Bet, ja viņa iedomājās, kā viņas vīrietis flirtē ar kādu citu – tātad ne tikai palūdza, bet pat pavēlēja viņam flirtēt.

Mēs “palaižam” savu vēlmi un viņš to piepilda, kā koka marionete, atrodoties ar mums vienā enerģētiskajā laukā.

Visums atsaucas uz mūsu lūgumiem un tas ir sinhrons ar ikvienu stāvokli. Tas it kā mums suflē: “Vēlies uzticību – tici uzticībai. Vēlies Mīlestību – vienkārši mīli. Vēlies mūziku – dziedi! Vēlies klusumu – runā klusiņām. Vēlies debesis – skaties gaisā. Vēlies sieru – vāri pienu. Vēlies gaisu – atver logus. Vēlies sauli – noņem saules brilles. Vēlies atklātību – atver savu sirdi un turi to atvērtu.”

Mūsu pasaule ir mūsu galvās. Mūsu dzīve ir mūsu domu un vēlmju rezultāts. Bet mēs, nezin kāpēc baidoties sniega, izmisīgi meklējam skapī savu ūdeļādas kažoku. Sapņojam par pastaigu mežā, bet gaidām to pašā dzīvākajā krustojumā. Baidāmies no sastrēgumiem, bet laicīgi neiztīrām savu dzīvokli no vecajiem krāmiem. Gribam, lai mūsu ziedi aug, taču nemitīgi tos apgraizām, aizmirstot, ka mūsu dzīve ir tikai mūsu rokās, un tikai mēs esam tās scenārija autori.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura visu dara ar prieku

55443345_1777585665674582_194000683463081984_n

Sieviete, kura visu dara ar prieku, būs vesela, laimīga un piepildīta… Ja atskatāmies uz savu dienu, varam atsekot, kas bija izdarīts tāpēc, ka “vajag”, bet kas tika piepildīts ar tavas dvēseles enerģijām.

Kāpēc mums ir tik grūti dzīvot priecīgi?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs jau sen esam aizmirsuši, ko nozīmē saules apmirdzēta dzīve. Ja dzīvojam pēc inerces un steigā, tad noķert šo sajūtu ir praktiski neiespējami. Vēl to izdarīt ir grūti tāpēc, ka prieks nāk no Dvēseles, nevis prāta. Piespiest sevi priecāties ir ļoti grūti. Tad, kāpēc Dvēsele klusē? Varbūt tāpēc, ka tu jau sen vairs nedzīvo tā, kā Dvēselei tīk?
Daudzi skolotāji, lektori un psihologi saka: labāk sievietei vispār nemazgāt traukus vai negatavot ēst, ja viņai nav garastāvokļa. Bez prieka pildīt sievietes “pienākumus” nozīmē radīt spriedzi. Vārda “prieks” enerģija vēsta par pārpilnību, gaismu un dāvāšanu. Tāpēc Dvēselē ir tik priecīgi, kad tu, piemēram, gatavo dāvanas. Atdošana vēsta par iekšējo bagātību.

Kas sievietes dzīvē var kļūt par prieka avotu?
– Iemīļotās nodarbes
– Komunikācija ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem
– Maigums un mīlestība
– Rūpes
– Daba
– Agra celšanās, kad Saules enerģija baro zemi
– Smaids un labi vārdi
– Dziedāšana
– Dejas
– Sievišķīgi tērpi un sevis kopšana

Prieks ir zāles pret skopumu, skaudību un skumjām.
Sieviete, kura Dvēselē glabā prieku, ir iedvesmas avots. Kad jūtam prieku Dvēselē, tad mājās viss ir kārtībā, bet pietiek vien sākt skumt, kad viss krīt no rokām.

Kas tad ir sievietes prieks? Tā ir piepildītība ar gaismu. Kad mēs esam kā mazas saulītes, un ejot sasildam visu sev apkārt, un tad viss notiek skaisti.
Prieka stāvoklis atnāk caur to, ka piepildām savus bērnības sapņus. Un šodien pamēģini piepildīt kaut vienu savu bērnības sapni. Un vēl, atļauj sev pamuļķoties. Labs garastāvoklis un smiekli ir sievišķīgas sievietes ceļa biedri.
Staigāt dusmīgai, drūmai un aizvainotai uz visu pasauli, kā minimums, ir muļķīgi. Vienkārši tapēc, ka šī diena nekad vairs neatgriezīsies. Vai tiešām vērts to tērēt skumjām? Priecāties nozīmē ieslīgt priekā. Ar visu galvu, kā silta pienā. Īstais laiks to izdarīt!

Prakse
1. Smaidi
No šodienas padari smaidu par savu firmas zīmi. Smejies no sirds. Ja pastavīgi smaidīt tev šķiet neiespējami, tad pasmaidi kaut vai ar lūpu kaktiņiem. Vienkārši piepacel tos nedaudz augstāk ka ierasts. Jau labāk? Noteikti uzsmaidi šodien katram sastaptajam pretimnācejam. Tici, šodien ikviens cilvēks cieš no patiesa smaida trūkuma, kas adresēts viņam personīgi. Nebaidies izskatīties smieklīga.

2. Noskaties komēdiju
Ļauj sev aizmirst par rūpēm.

3. Radi brīnumus
Vari palēkāt uz vienas kājas, vai palaist ziepju burbuļus, vai piepūst balonu un palaist debesīs.

4. Šīs dienas apģērbam noteikti jabūt košam
Nevari atļauties citrondzeltenu džemperi, noadi dzeltenu šallīti, un lai redzamākajā vietā ir jebkurš saules krāsas priekšmets.

5. Piepildi jebkuru savu bērnības sapni
Ko velējās tā mazā meitenīte un tā arī nesaņēma? Uzdāvini viņai to! Aizved viņu uz cirku, nopērc mīksto rotaļlietu, saēdies saldējumu. Galvenais visā šajā procesā ir tā sajūsma, kuru tu noteikti sajutīsi. Un atceries, ka tev vienmēr ir IZVĒLE.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nobriedusi sieviete

briedums67

Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa ļoti daudz ko pieņem tā, kā tas ir.  Vienkārši redz, dzird un pēc tam atlaiž. Necenšas ar to kaut ko darīt. Viņa netēlo, ka dzird, bet patiešam dzird, ļaujot sev būt aizkustinātai līdz pašiem dziļumiem un vienkārši izdzīvo šīs savas jūtas.
Viņa pārstāj pārtaisīt un regulēt citus. Savā ziņā padodas tur, kur ir bezjedzīgi cīnīties. Un padevusies atļauj vīram un bērniem un citiem līdzcilvēkiem sev blakus būt tādiem, kādi viņi ir.
Viņa netaisa mocekļa skatu “samierinoties” ar otra trūkumiem. Viņa patiešām, daudzas reizes atdūrusies ar pieri sienā, skaidri saprot, ka siena ir stiprāka par pieri. Un ir noteikts iemesls, kāpec siena stāv tieši šajā vietā un nekur citur….
Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa skumst par daudz ko. Skumst par to, ka pat ar pašu mīļāko un tuvāko cilvēku nav iespējams viss, ko viņa vēlas. Ne tāpēc, ka nav mīlestības, bet tāpēc, ka otrs cilvēks vienalga atšķiras no viņas un ir viņš pats. Viņa ir izgājusi caur noliegumu, niknumu, tirgošanos un bēdām, un samierinās ar šo kontakta ierobežojumu, kas ir starp viņu un viņas vīrieti.
Nobriedusi sieviete ļoti daudz ko ir spējīga parvērst priekā un labsajūtā. Atrast tos it visos stimulos, notikumos un parādībās. Ne tāpēc, ka viņa nevēlas izbaudīt neko citu, bet tāpēc, ka ir atradusi sevī pietiekami daudz radošo spēku transformācijai.
Viņa prot izdzīvot skumjas, taču nevairo tās un speciāli nemeklē. Viņa prot atrast prieku, taču nepastāv uz tā, ka šis prieks būtu vienmēr, vienkārši ļauj tam atnākt.

Viņa ciena savu ceļu un pieredzi, izgājusi caur kaunu, sevis noliegšanu un nonākusi pie dziļas sevis izpratnes un caur to arī pie dzīves.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazā laimes rūpnīciņa

laimes rupnicina

Katra sieviete ir “maziņa laimes rūpnīciņa”! Diemžēl šodien – tikai potenciāla, jo, sākot jau no bērnudārza meitenes, nākamās sievietes māca būt vīriešiem – tas nozīmē, taisīt karjeru, mācīties matemātiku, ķīmiju un kaut ko sasniegt.

Taču laime jau ir šeit – sievietes ķermenī. Jau būdama pavisam maziņa meitenīte, vēdiskā sieviete zināja, ka viņā ir bagātības un pārpilnības enerģija un galvenais uzdevums bija saglabāt to, ko Dievs viņai dāvājis.

Jāsaprot, ka bez šīs parpilnības enerģijas un spējas baudīt nekas nebūs. Tas ir tas, kas pievelk vīrieti. Caur šo sievieti plūst laimes straume, bet viņš – vīrietis to bauda.

Kāpēc bruņinieki agrāk cīnījās par savu sirds dāmu? Kāpēc cēlie vīri savām sievietēm dāvināja dāsnas dāvanas?

Viņi zināja šo noslēpumu: ja sieviete būs laimīga, apmierināta un būs viņam blakus, viņam būs gan laime, gan bagātība.

Marina Lanskaja
Foto: Jevgēņijs Litovčenko
Tulkoja: Ginta FS

Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis