Pazaudētā dzīves instrukcija

spogulis6

Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad!

Zini, laime ir izvēles jautājums (kaut gan, ja tu to skaļi pateiksi, diez vai tev kāds ticēs). Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad. Jā, tieši tagad!
Kā?… Vienkārši nolēmis kļūt laimīgs.

Tam tev nav vajadzīgs daudz naudas (kaut gan, protams, nebūtu slikti, ja tā būtu). Tev nevajag notievēt (kaut gan, iespējams, tev tas patiktu). Tev vispār nevajag neko (kaut gan dažas lietas, visticamākais, tu tomēr vēlētos). Tu vari vienkārši pateikt: “Es grasos tieši tagad kļūt laimīgs!”

Šis paņēmiens ir zināms vien nedaudziem, jo tikai retajam ir instrukcija paša dzīvei.

Pasmaidi! Un esi laimīgs!

Ja tu neesi laimīgs, tātad palaid garām lielas iespējas.

Dzīvei nav jābūt smagai

Arī to daudzi nezin (jo nav lasījuši šo instrukciju). Vairums ļaužu uzskata, ka ir jācīnās un jākaro. Tā tas nav. Var ļaut dzīvei ritēt savu gaitu. Bet noslēpums ir prasmē koncentrēties savām vēlmēm, risināt pašreizējos uzdevumus un ticēt šim procesam.

Jā, dzīve var būt smaga. Taču tā var būt arī viegla. Starpība starp vienu un otru ir tajā, kāda ir tava attieksme pret notiekošo. Ja tu maratonu uzskati par ļoti smagu lietu, tad tas pilnīgi noteikti priekš tevis nebūs viegls. Taču, ja tev patīk skriet un tu maratona distanci uztver kā personīgu izaicinājumu, kuru tu ar prieku sagaidi, tad tev to noskriet nebūs grūti. Jā, tu svīdīsi, tu saspringsi un strauji elposi, taču maratons nesīs tev prieku.
Vienmēr un visur izvēle ir tava!
Tu esi virs sevis.

Reiz es gulēju slimnīcā uz operāciju galda. Operacija nebija sarežģīta un tāpēc es biju pie samaņas, kamēr ārsts “rakņājās” manās krūtīs un tīrīja brūci. Nekas briesmīgs nenotika. Man neoperēja sirdi un nepārstādīja plaušu. Es gulēju uz galda un biju nomodā; man šķita, ka ārsts remontē kaut kādu mehānismu. Bet es esmu šajā mehānismā. Tas, ko viņš darīja, nenotika ar mani, bet ar kaut ko, kas man piederēja.

Ņem vērā, ka:
Tev ir ķermenis. Bet tu neesi ķermenis.
Tev ir prāts. Bet tu neesi prāts.
Tev ir sajūtas. Bet tu neesi sajūtas.
Tu esi radība, kas paceļas virs visa minētā, spējīgs izvēlēties un rīkoties pēc savas vēlmes. Izvēlies gudri.

Tavas sajūtas ir slēptas domas

“Sajūtas ir domu ēnas”, – tā rakstīja Maikls Raiss savā grāmatā “Kāpēc ar mani tas notiek atkal?”
Domas rada tavas sajūtas, bet dažkārt tas notiek tik zibenīgi, ka tu nepaspēj izdzirdēt domu, pirms tā pārvērtusies sajūtā. Raiss raksta: “Sajūtas stāsta par domu enerģijas ietekmes raksturu uz tavu fizioloģiju. Ja tu jūti sāpes, tātad tu maldies”.
Sāc apzināties. Tu labāk sapratīsi šo ideju, kad izlasīsi šo instrukciju un sāksi to pielietot dzīvē. Bet pagaidām sev ieskaidro, ka tavas sajūtas nepielavās tev bez brīdinājuma, tās ir kontrolējamas.

Tavas sajūtas izriet no tavām domām. Izmaini savas domas – un tām līdzi mainīsies tavas sajūtas. Te nu vajadzīgs ir treniņš. Izbaudi šo procesu.

Viss atkarīgs no enerģijas, kuru virza tavas domas

Pateicoties enerģijai eksistē visa mūsu pasaule – tu, es, šī grāmata, krēsls, uz kura tu sēdi, istaba, kurā tu atrodies un tā tālāk.
Mūsu domāšanas veids piešķir enerģijai formu.
Piemēram, padomā par kaut ko negatīvu dažas minūtes un pēc tam paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi, ka pasaule apkārt ir satumsusi. Tu esi sarāvies, sagumis un tavs skatiens ir drūms. Negatīvās domas ir izmainījušas tavu enerģiju.

Bet tagad uz dažām minūtēm padomā par kaut ko pozitīvu. Paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi gaismu. Tavi pleci ir iztaisnojušies, acis mirdz un seja smaida. Atkal domas ir izmainījušas tavu enerģiju.
Domas ir spējīgas mainīt no tevis plūstošo enerģiju. Un, lai sev palīdzētu, domā par pozitīvo. Tādas domas tevi aizvedīs pie laimes un auglīgas dzīves.

Tu nevari savas domas apstādināt, taču tev nav obligāti tājās jāieklausās.

Tavs prāts strādā dienu un nakti, esot nomodā un guļot, – visu tavu dzīvi. Prāts ir vērtīga lieta. Tas vajadzīgs lai ietu, runātu, vadītu mašīnu. Bet dzīves gaitā tu ievērosi, ka vienas domas rada labu garastāvokli, bet citas – sliktu. Vienas domas ir patīkamas, bet citas – liek tev vilties.

Nav obligāti jāklausās visas savas domas. Uz mana sporta krekliņa, kuru nopirku pirms daudziem gadiem, ir uzraksts “Meditācija nav tas, ko tu domā”. Labi teikts.

Meditācija ir ekrāns, kas atrodas aiz domām. Jo vairāk uzmanības tu velti šim ekrānam, uz kura paradās domas, jo brīvāks no tām tu esi. Iespējams, šobrīd tas tev šķiet absurdi, tāpēc vienkārši atceries: “Tu nevari apstādināt savas domas, taču tev nav obligāti tajās jāieklausās”.
Viss tev apkārt ir tava paša projekcija.

Lūk, acīm neredzamais, bet īstais Visuma noslēpums: tu saņem to, uz ko koncentrējies.

Vārdi, ar kuriem tu sevi raksturo, nosaka to, par ko tu kļūsti. Ir svarīgi apzināties, ka raksturojot sevi, tu pats sevi formē. Es nerunāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā skaļi, kaut gan arī tiem ir nozīme. Es runāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā domās, par sevi. Frāzes “resns”, “es – muļķe” skan kā pašvērtējums. Patiesībā tās ir komandas, dēļ kurām tu esi kļuvis tāds, kāds esi.
Sāc apgalvot to, kāds tu vēlies kļūt, – tavi vārdi ātrāk parvertīsies par faktiem.

Tu pievelc visu, ko mīli un nīsti

Tas ir piemērs tam, kā izpaužas Pievilkšanās likums. Citiem vārdiem runājot: ja tu ienīsti kādu nebūt politisko partiju vai dzīves veidu, tu ar to saskarsies it visur. Tavs naids ir enerģijas sabiezējums, kurš pievelk tieši tādu enerģiju. Tieši tāpat, ja tu kaut ko vai kādu ļoti mīli – vai tā ir lieta, vai darbības veids,- tu ievilini savas mīlestības objektu savā dzīvē.

Secinājums:
Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kādi ir tavi kaisles objekti. Sapratne par to, ka šo magnētu vadi tu pats, palīdzēs tev apzināties savu spēku.

Tavs ķermenis nav jāizmaina
Paskaties spogulī.
Visu redzi? Tev ir rokas, kājas, acis, ausis, vai ne?
Gadās, ka kādam cilvēkam kaut kas trūkst, bet viņš vienalga dzīvo brīnišķīgu dzīvi. Tā kā neuztraucies, ja kaut kas tev ir pārāk maziņš, pārāk liels vai vispār kaut kas trūkst. Tev viss ir savās vietās.
Ja “tā mantiņa” tev ir, tu esi vīrietis. Ja nav – tu esi sieviete. Jebkurā gadījumā es tevi apsveicu. Viss, kas tev šai dzīvei vajadzīgs, tev ir. Nekas tavā ķermenī nav jāmaina.

“Brīnišķīga frizūra. Brīnišķīga diena”
Pēdējā no manām sievām ļoti mīlēja pucēties. Uz viņas vizītkartes bija uzrakstīta tikai viena frāze: “Brīnisķīga frizūra. Brīnišķīga diena”.

Morāle:
Izturies pret sevi labi. Ja labi nozīmē skaista frizūra vai skaists krekls – lieliski. Jo labāk tu pret sevi izturies, jo labestīgāka pret tevi ir pasaule.

Džo Vitale
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs dziedinošais nogurums

nogurums

Tavam nogurumam ir vērtība! Nesteidzies to labot vai atstumt. Nogurumā ir daudz svarīgas informācijas, pat terapijas.
Mans mīļais draugs, tu esi veicis ļoti ilgu ceļu no zvaigznēm. Noliec galvu sava noguruma priekšā un vairs necīnies ar to.

Nav nekā, par ko būtu jākaunas tajā, ka tu šobrīd nespēj iet uz priekšu. Pat vīrišķīgiem cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Tam lielajam piedzīvojumam, kas tevi sagaida. Un tev būs vajadzīgi visi tavi resursi.
Apsēdies pie Klātesamības ugunskura. Lai ķermenis atslābst un iegrimsti klusumā. Aizmirsti par rītdienu, par ceļojumu un ieslīgsti šajā vakara siltumā.
Miers sirdī veicina katru lielu piedzīvojumu. Mīļais draugs, tavs nogurums ir brīnišķīgs un tajā ir tik daudz dziedinoša spēka…. tikai sadzirdi to.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks var izmainīties tikai vienā gadījumā…

ahremcik

Kad manā dzīvē bija beigušās ļoti smagas attiecības, es diezgan ilgu laiku domās pie tām ļoti spēcīgi turējos. Protams, es sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, taču man vienalga šķita, ka es spēšu kaut ko labot. Kad eiforijas migla izklīda, es sāku redzēt visas otra cilvēka psiholoģiskās īpatnības. Es tās vienmēr dziļi dvēselē biju zinājusi, taču, kā jau vairums no mums,  biju pārliecināta, ka mīlestība spēj visu, ka cilvēks var mainīties.

Es meklēju rakstus par atkarības tēmām, par rakstura akcentiem, par infantilitātes un manipulāciju dabu un tā tālāk un tamlīdzīgi. Ievietoju tās savā laika joslā un rādīju cilvēkam, sakot: “Ņem, paskaties! Lūk, kas notiek! Tev ir tā un šitā!”

Droši vien vari iedomāties, kādu atbildi es saņēmu? Pareizi, agresiju “pati muļķe”. Bet kā tad tu gribēji? Tā vieta, kurā tu cilvēkam baksti ar pirkstu, sāp. Visi īpašie uzvedības modeļi ir viņa psiholoģiskā aizsardzība no dvēseles brūcēm. Tās ir gadiem ilgi atstrādātas uzvedības stratēģijas, kas ļauj nosacīti normāli eksistēt šajā pasaulē, neesot viengabalainai personībai.

Tagad es droši varu teikt, ka cilvēks var izmainīties. Cilvēks patiešām var izmainīties. Tikai vienā gadījumā (lasiet uzmanīgi!) – KAD PATS TO VĒLĒSIES.

Tu droši vien domā, ka kļūsi par tieši to motivatoru, dēļ kā vai priekš kura vai par spīti kuram tavs tuvais cilvēks vēlēsies mainīties? Neglaimo sev. Tava ietekme nav ne par kapeiku lielāka nekā laikapstākļi aiz loga. Tev var pielāgoties, paņems lietussargu negaisa gadījumā, bet mainīt savas pārliecības un vēl vairāk, savas personības struktūru – dēļ mākoņiem aiz loga… Vai tu esi normāls?

Taču, ja pašu cilvēku pēkšņi vairs neapmierinās tas, ka lietus laikā viņu māc skumjas, bet svelmes laikā viņš cieš… Kad viņam pašam apniks tas, ka viņš jūtas dziļi nelaimīgs, neveiksmīgs, ka dzīve notiek pavisam savādāk, kā viņš būtu vēlejies, vai vēl kaut kas…. Vai arī, kā tik vien Dievs nejoko, naktī piemeklēs atklāsme par to, ka “es kaut kā pavisam nelabi dzīvoju”…. Lūk tad viss būs iespējams.

Taču tu tajā laikā jau būsi ļoti tālu no sprādziena epicentra…. Un labāk tev būt tālāk, lai tevi nenogalinātu sprādziena vilnis…. Tāpēc, ka atzīt to, ka “es pats biju visa manā dzīvē notiekošā iemesls” – ir ļoti smags pārbaudījums. Kā likums, parasti par visu neveiksmju vaininieku uzskata to, kas blakus…. Vai bija blakus…. Kamēr vēl tas otrs cilvēks noies to ilgo ceļu pie saprašanas par to, ar ko sākas viss mūsu dzīvē…. Ja, protams, vēlēsies iet…

Nīls Donalds Volšs rakstīja, ka “labākais, ko mēs mīļotā cilvēka labā varam izdarīt, – piešķirt viņam lielāku porciju viņa paša”. Tas nav ne naids, ne dusmas, ne atriebība, ne “paskaties, kā tev bez manis būs”. Tā ir mierīga pārliecība par to, ka katram cilvēkam ir tiesības būt tam, kas viņš ir un ar to, kas ir viņā. Pat tas, ka kādu laiku jūs esat pārī (tas vienmēr ir uz kādu laiku), nedod tev tiesības izmainīt otru cilvēku.

Mēs esam atbildīgi tikai paši par sevi. Mēs piedzimstam atsevišķi viens no otra un aiziesim paši par sevi. Katram no mums ir sava paša dzīve un sava sūtība uz šīs zemes.
Tava griba attiecas tikai uz tavu dzīvi. Un nevajag tēlot Dievu, domājot, ka tev ir tiesības ietekmēt otra cilvēka likteni. Liec mierā otru, nodarbojies ar sevi! Psihologiem ir princips – nerisināt klienta problēmas bez paša cilvēka pieprasījuma. Patiesībā jau bez pieprasījuma, viņš nemaz nav klients.

Tāpēc mums visiem ir vērts sekot Visuma zelta likumam: nevajag iejaukties tur, kur tev nelūdz. Uzsveru, pieaudzis, psihiski vesels (bet par viņa veselību mums nav tiesību spriest) ir spējīgs tikt galā pats ar savām problemām vai palūgt palīdzību, ja nespēj tās atrisināt.

Kļūsti pats par sava likteņa radītāju – tas ir labākais, ko tu šajā dzīvē vari izdarīt. Un, ja kādam blakus tev vajag izmainīties, tātad tas arī notiks. Un tu kļūsi par motivatoru ar savu paša realizācijas faktu. Ja otru cilvēku tavs ceļš nepievelk un neiedvesmo, tad arī tas ir lieliski – viņam, iespējams, ir savs ceļš. Bet ar tevi kopā ies tie, kuru ceļi atrodas tuvumā tavējam.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaut savai Gaismai izplesties Apziņā

gaisma9

Eņģeļi caur Ann Albers

Atvēliet sev laiku tieši tagad. Iedomājieties uz brīdi, ka jums ir čaula visapkārt jūsu ķermenim. Iedomājieties, ka šī čaula ir radusies no uzskatiem vai apstākļiem, kas noveduši jūs pie pārliecības, ka neesat Mīlēti, vai neesat Mīlestības cienīgi.

Iedomājieties, ka šo čaulu veido visi skarbie un nelaipnie vārdi, ko esat dzirdējuši, visas paškritiskās piezīmes, ko esat sev veltījuši, visa aizsardzība, ko esat uzcēluši savai Sirdij..

Iedomājieties, ka visu laiku jūs tikāt iegalvojuši paši sev, ka jums nevar būt tas, ko jūs vēlaties, ka jūsu Sapņiem droši vien nekad nebūs lemts piepildīties, ka dzīve ir tik smaga … un čaula kļuva arvien biezāka.

Jums likās, ka čaula pasargās jūs no sāpēm. Taču īstenībā jūsu čaula traucēja jums saņemt visu to Svētību, ko Dievišķais bija vēlējies ienest jūsu dzīvē. Tā ir jūsu ilūziju stiprinātā čaula.

Jums nebūt nav jāzina, no kādiem uzskatiem ir būvēta šī čaula.
Jums nebūt nav jāuztraucas, kas to ir ieprogrammējis, vai kādēļ jūs esat radījuši šo čaulu.
Vienkārši iedomājieties, ka jums tā ir..

Iedomājieties, ka jums tā ir bijusi jau ļoti ilgu laiku. Dažiem no jums tā ir bijusi ļoti cieta un bieza, citiem – ļoti plāna.

Tagad iedomājieties Gaismas dzirksti savās krūtīs. Sajūtiet, kā viņa aug un izplešas, piepildot visu jūsu ķermeni ar Gaismu. Un kad Gaismas maigie pieskārieni aizsniedz jūsu čaulu no iekšienes, tie sāk pamazām drupināt un šķīdināt to. Iedomājieties, ka jūsu čaula sadrūp, izkūst, un iesūcas zemē.

Sajūtiet brīvību, kas rodas, ļaujot Gaismai izplesties jūsu Apziņā. Turpiniet iztēloties, ka tā izplatās no iekšienes uz āru, dabiski un viegli. Jums nebūt nav jāpiespiež tā. Jums tikai jāatļauj tai. Viņa pati vēlas izplesties.

Bez jūsu čaulas jūs esat Iekšējās Gaismas sargāti. Jūsu čaula patiesībā bija magnēts visam, kam jūs ticējāt, visam, no kā baidījāties! Tagad jūs esat magnēts Gaismai.

Dariet to bieži. Tā vietā, lai analizētu visas savas sāpes un problēmas, jums tikai vajag izšķīdināt tās savā Iekšējā Gaismā.

Jums tikai vajag ļaut Patiesībai, Mīlestībai, Mieram, Pilnībai un Priekam vērsties uz āru.

Praktizējiet to bieži, un jūs spēsiet ļaut savai Gaismai izplesties jūsu Apziņā pat tad, kad esat nonākuši sarežģītās un smagās situācijās, vai arī atrodaties netīkamu cilvēku lokā.

Jūsu Gaisma ir jūsu Patiesība. Tā var viegli ienākt un iesaistīties jūsu pieredzē jebkurā laikā.

Viss, kas jums vajadzīgs – būt gataviem ĻAUT tai darīt to, ko tā dabiski vēlas – ienest Dievišķo Mīlestību jūsu Apziņā, jūsu Ķermenī, Prātā, Sirdī, Dvēselē un Dzīvē.

Avots:http://angelmessages.visionsofheaven.com/…/dissolving-shell…
Tulkoja: Maija Čepule
Pārpublicēja: OmShanti

Es dzīvoju

sarkanas rozes

Svetlana Slavovna un Valērijs Vasiļičs bija kaimiņi kādā parastā noplukušā “hruščovkā”. Ne gluži kaimiņi, jo dzīvoja dažādās sekcijās, taču viņu balkoni bija blakus, atdalīti vien ar plānu finiera starpsienu un tas pilnībā atļāva viņiem saukties par kaimiņiem.

Ar to arī visa kaimiņu būšana beidzās. Galu galā, kas var būt kopīgs četrdesmit piecus gadus vecai šķirtenei, kura, kā nu prot, viena audzina savu dēlu, un piecdesmitgadīgam pensionētam pulkvedim, kurš krustu šķērsu izbraukājis valsti, apglabājis savu sievu un klusiņām izdzīvo netīri rudā nesakoptā daudzdzīvokļu mājā.

Nekā kopīga. Tikai viena uz diviem finiera starpsiena un vārds “izdzīvo”, tāpēc, ka valstī ar nosaukumu PSRS tas, kas bija pēc četrdesmit, skaitījās nopietns vecums.

Lūk arī izdzīvoja. Viņa rāvās melnās miesās starp darbu, dēlu un zemespleķi ar dārza būdu un  bezgalīgām sakņu dobēm. Bet viņš parkā ar večiem spēlēja domino. Dažkārt viņi pagalmā satikās, pieklājīgi sasveicinājās un viss. Bet visbiežāk tomēr lamājās, izliecoties garām finiera starpsienai – tad mūzika par skaļu, tad veļa ne tā izkarināta, tad atkal puvušu kartupeļu smaka no kaimiņa balkona dzīvot traucē.

Reiz abi salamājās nopietni. Līdz pat naidam un nolādējumiem. Līdz dusmās zvērojošām acīm un pārgrieztām sejām. Dēļ sīkumiem, kuriem nebūtu bijis jāpievērš uzmanība. Bet kurš tad atzīs savu kļūdu tādā svarīgā lietā, kā skandāls ar kaimiņiem?

Un no tā brīža tā arī dzīvoja – naidā skatoties uz finiera gabalu starp balkoniem.
Bet finierim vienalga. Tas ne to vien bija redzējis. Klusē pat plecus neparausta, jo plecu ta nav.

Bet no abām pusēm virmo kaislības.
Slavovnai dēlu iesēdināja cietumā par kautiņu dzērumā – Vasiļičs nosodoši šūpo galvu, teic, vajadzēja puiku labāk audzināt. Izlaidusi galīgi!

Vasiļičam meita apprecējās ar gaisagrābsli, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Un lai kā viņs pūlējās uzspiest ar savu autoritāti, neizdevās pierunāt meitu nedarīt muļķības. Viņa pateica “Mīlu”, un prom bija.

Un te nu Slavovna klusiņām priecājas. Nav jau, protams, labi priecāties par otra bēdu, bet kaut kur dziļi dvēselē…
Vienu vārdu sakot, tā viņi dzīvoja līdz vēlam rudenim…

Bet tālāk “hruščovkā” iestājas klusums. Veči vairs negāja parkā spēlet domino, līņāja auksts rudens lietus. Slavovnai arī vairs nebija kur skriet – dārzs “iekonservēts” līdz pavasarim, tikšanās ar dēlu – tikai stingri pēc grafika. Un kaimiņi arvien biežāk sāka iziet uz balkona.

Ja tā būtu pasaka, tad tieši šajā brīdī garām balkonam aizlidotu amors un izšautu savu bultu abiem tieši sirdī, nojauktu starpsienu un kopā dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet dzīvē amoriem ir citi plāni, tāpēc labāk, ne.

Viņi vienkārši stāvēja uz balkoniem, nodalītiem ar finiera starpsienu. Divi pieauguši, noguruši cilvēki.

— Droši vien viņai grūti bez vīrieša, – domāja Vasiļičs, skatoties kā kaimiņiene cenšas iesist sienā naglu lai novilktu veļas striķi.

— Pavisam vājš vecais kraķis palicis. Laikam tikai konservus vien ēd. Ak, šie vīrieši, – domāja Slavovna.

Un reiz viņa nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa pasniedzās gar starpsienu un nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus un pašas lasītu tēju: nedaudz piparmētras, nedaudz liepziedu, ziniet, kā sievietes prot burties. Visu to klusējot izdarīja un aizgāja uz darbu.

Vakarā viņas balkona pusē stāvēja tīri izmazgāta krūzīte un maigi sārta roze.
Slavovna ar rozi rokās skraidīja pa dzīvokli līdz pat pusnaktij, viņai tik sen neviens nebija dāvinājis ziedus, ka bija jau aizmirsusi šo kņudinošo laimes sajūtu. Viņai pat vāzes nebija tāpēc ielika rozi glāzē un sāka gatavot kaut ko nereāli garšīgu – arī tā sievietes prot burt.

Pēc nedēļas viņa nopirka kristāla vāzi. Septiņām brīnumskaistām rozēm cits trauks nederēja.
Ja domājat, ka pēc tam viņi salīga mieru un sāka dzīvot kopā vienā saimniecībā, atgādinu, mēs neesam pasakā.

Klusējošais kaut kas, nedaudz himērisks, saistīts tikai ar brokastīm un sārtām rozēm, turpinājās diezgan ilgi, apmēram pusgadu.
Nebija joka lieta, valstī ar nosaukumu PSRS dienas laikā atrast sārtu rozi vai produktus, lai pagatavotu iecerētās brokastis. Taču katru rītu tas materializējās burvestībā uz kaimiņa balkona.

Bet pēc tam atgriezās pieaugušie bērni. Kaut kā pēkšņi un vienlaicīgi. Sodu izcietušais dēls un neveiksmīgi precējusies meita. Iekāpa ar savām – vairs ne bērna kājelēm svešā brīnumā, izbradāja to, sarīkoja skandālu par to, ka viņiem promesot vecāki centušies viņus izrakstīt no likumīgi pienākošajiem kvadrātmetriem.

“Cilvēki kā cilvēki. Tikai dzīvokļa jautājums tos sabojāja”, – tā būtu teicis Bulgakova varonis, taču, pirmkārt viņš nebija uz šī balkona, bet otrkārt – cilvēki – ne kā cilvēki, viņi mēdz būt dažādi. Šie bija šādi un tāpēc ne tikai pa balkonu, bet pa visu kvartālu izkladzināja visu, kas nepatika, un kam nebija absolūti nekāda sakara ar esošo balkonrealitāti, ne arī pēdējā pusgada trauslo brīnumu.

Brīnums atkāpās un aizbēga. Vāze bez brīnuma šķita vien stikla gabals ar diviem vīstošiem ziediem, bet divi tēmas varoņi atkal bija vien divi novecojuši noguruši cilvēki, kuri centās izdzīvot.

– Dzinn, – un pret grīdu atsitās krūzīte ar uzlieto tēju, kas izšķīda pa abiem balkoniem, un vienā no tiem uz grīdas pakrita Vasiļičs.

Droši vien tajā pat mirklī Slavovnai pieauga spārni. Kā gan viņa savādāk būtu paspējusi noskriet no trešā stāva un uzskriet trešajā, atspert durvis, pagrūst malā jauno saimnieci, un pirmo reizi dzīvē ienākt kaimiņu dzīvoklī? Ielauzties, pareizāk sakot.

– Nemēģini aizmigt, dzirdi?, – viņa kliedza.
– Redz, ko izdomājis, nomirt sataisījies, vecais āpsis! – viņa turēja viņa galvu un bēra vārdus kā pupas, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.

Bet pēc tam bija brokastis. Kā arī agrāk. Sākumā pie reanimācijas. “Kundze! Jūs esat jukusi? Viņam infarkts, bet jūs ar saviem pīrādziņiem! Nekavējoties aizvāciet!”, pēc tam slimnīcas palātā.

Un rozes! Kur tad bez tām! Vesels pušķis viņai. Izrakstīšanās dienā. Un solījums nemirt, kamēr nebūs  uzdāvinātas miljons rožu. Sārtas…

No slimnīcas viņi izgāja divatā, saķērušies rokās. Medmāsas ķiķināja, vecie āpši, spēlē mīlestību. Bet viņiem bija vienalga. Viņu burvju pasaulē vairs nebija ne medmāsu, ne rudās hruščovenes.

Viņi pa taisno devas uz dārza būdu. Tajā laikā tas bija maziņš šķūnītis ar vienu istabiņu un pilošu jumtu.

Pēc trim gadiem tur stāveja māja. Un kuploja dārzs. Un auga rozes. Visas iespējamās šķirnes. Un, vēl. Slavona piedzemdēja puisīti. Jā, 48 gados.

– Nenormālā, — čukstēja kaimiņienes no vecās mājas, kad atbrauca ciemos – atceries savu vecumu, tev laiks mazbērnus auklēt!
Viņa sakaunējās un atbildēja, ka ir vēl gana jauna, jo tikai pirms trim gadiem sāka dzīvot.

Tā arī vēl joprojām dzīvo mūsu vasarnīcas kaimiņi. Abiem jau pāri astoņdesmit. Vēl joprojām audzē rozes. Un mazbērnus – jaunākā dēla – datorģēnija bērnus auklē. Tāpec, ka jēdziens “es dzīvoju” nav izmērāms gados.

Oksana Kononova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj strutiņam tecēt

romashki

Mēs nemīlam.
Lūk, vienīgā mūsu bēda: mēs esam nemīloši.

Sāc atmest visu, ko izjūti kā nemīlestību.
Jebkuru pieeju, jebkuru vārdu, kuru pateici dēļ ieraduma, bet tagad pēkšņi jūti, ka tas ir cietsirdīgs, – atmet to!

Vienmēr esi gatavs palūgt piedošanu. Tikai nedaudzi cilvēki ir uz to spējīgi. Pat tad, ja šķiet, ka tie lūdz piedošanu, tas ir tikai šķitums. Varbūt tikai sociāla formalitāte.

Lai pa īstam palūgtu piedošanu ir jābūt milzīgi lielai sapratnei. Tu saki, ka rīkojies nepareizi – un ne jau tikai pieklājības pēc. Tu kaut ko paņem atpakaļ: paņem atpakaļ kādu darbību, kura būtu bijusi jāizdara, paņem atpakaļ vārdu, kuru pateici.
Aizvāc visu nemīlošo, un laikā, kad tu to darīsi, tu ļoti daudz ko ieraudzīsi – jēga nav tajā lai iemācītos mīlēt. Jēga ir iemācīties NE nemīlēt.

Iedomājies strautiņu, kurā sagāzti akmeņi: tikai aizvāc akmeņus un strauts sāks tecēt straujāk – ir akmeņi vai nav, strauts vienmēr paliek savā vietā.

Katrā sirdī ir mīlestība, tāpēc, ka sirds bez mīlestības nevar eksistēt.
Mīlestība ir dzīves pulss.

Neviens nevar būt bez mīlestības – tas nav iespējams.
Lūk, viena no galvenajām patiesībām: mīlestība ir ikkatrā, katrā ir spēja mīlēt un būt mīlētam.
Taču tie vai citi akmeņi – nepareiza audzināšana,nepareiza sapratne, viltība, naidīgums un tūkstots un viena lieta nedod iespēju strautiņam tecēt.

Aizvāc nemīlošās darbības, nemīlošus vārdus, nemīlošus žestus – un pēkšņi tu sevi noķersi pie tā, ka esi ļoti mīlošā noskaņojumā.

Būs ļoti daudz brīžu, kad pēkšņi tu ieraudzīsi, kā kaut kas spēlē, dzirksteļo iekšienē – tā ir mīlestība, mīlestības dzirkstis, un ar laiku šādi mirkļi kļūs arvien biežāki un ilgāki.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bailēm

93702279_1422718974598930_8632685304894980096_o

Bailes ir veselīga reakcija brīžos, kad rodas reālas briesmas. Taču mūsos daudz vairāk ir nereālu baiļu, kuras mēs jūtam, kad mūsu dzīvībai nedraud nekādas briesmas (piemēram, bailes no slimībām, no negaisa, no tumsas, šauram telpām, no atstumšanas, nodevības, trūkuma utt)
Neapzinātās (mums nezināmās) bailes ar gadiem kļūst arvien spēcīgākas, tāpēc, ka mēs arvien biežāk ieklausāmies to balsīs, un izlemjam nedarīt to, ko patiesībā vēlamies, jo baidāmies.
Vienīgais veids – pieņemt savas bailes un tas pieradināt – tas nozīmē spert mazmazītiņus solīšus, kuri palīdzēs iziet cauri savām bailēm – vienu vārdu sakot, darīt to, no kā baidies.
“Ja tu bēdz no savām bailēm, tās tevi noķers. Ja tu tās kontrolē – tās pretosies. Ja tu tās ignorēsi – tās tevī pieaugs. Ja tu tās pieņemsi un pieradināsi – kļūsi par to saimnieku.”

Liza Burbo
Foto:pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielais un maziņais

mamma4

Es atceros vēl no bērnības… man šķita, ka pieaugušie noteikti ir ļoti gudri, varoši un visu zinoši. Bet es, maziņa, blakus mammai vispār ne no kā nebaidījos. Mamma, taču!!!
Kaut kur braukt vilcienā, vai naktī ar taksometru, vai ieiet dziļi mežā… Un vienmēr šķita, ka nav tādas problēmas, ko pieaugušais nespētu atrisināt. Īpaši mamma, piemēram. Taču, ja nevar, tātad droši vien tam šobrīd nav laiks. Pieaugušie taču ir tik aizņemti. Un noteikti aizņemti ar ļoti svarīgām lietām.
Bet pēc tam mēs pieaugam, un izrādās, ka pieaugušie – viņi ir tādi paši ka mēs. Tikai nedaudz vairāk pieredzes, piesardzības, baiļu…
Un mūsu bērni skatās uz mums un domā, ka mēs esam paši gudrākie, stiprākie un ne no kā nebaidāmies, ka mēs varam atrisināt jebkuru problēmu…
Un mēs vedam viens otru pie rokas – lielais bērns un maziņais – un neko viens par otru pilnīgi skaidri nezinām.
Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sarunas ar Dievu

sajutas7

Kāda meitene palūdza mācītājam, lai tas atnāk un palūdzas par viņas slimo, uz gultas gulošo tēvu. Ienācis istabā, mācītājs ieraudzīja krēslu pie slimā gultas un nodomāja, ka viņa atnākšanai cilvēki ir gatavojušies.

– Jūs mani gaidījāt? – jautāja mācītājs.

– Nē, kas jūs esat? – jautāja slimais vīrs.

– Es esmu mācītājs. Jūsu meita man palūdza noskaitīt lūgšanas par jūsu veselību. Kad ieraudzīju tukšu krēslu blakus jūsu gultai, es sapratu, ka jūs mani gaidījāt.

– Ak, jā, krēsls… – domīgi novilka slimais vīrs un turpināja: – Es nevienam par to neesmu stāstījis… Visu savu apzināto dzīvi es esmu gājis baznīcā un pastāvīgi tur dzirdējis to, ka lūgšanas jāskaita regulāri, ka lūgšanas ir svētīgas, ka tās sasilda cilvēka sirdi. Taču tās visas man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es nespēju tās atcerēties. Iespējams, tāpēc, ka tās mani neaizķēra. Un pēc tam es pārstāju lūgties.

Un tikai pirms pāris gadiem kāds labs draugs man teica, ka lūgšanas – tā ir vienkārša saruna ar Dievu. Viņš parekomendēja man apsēsties uz viena krēsla, bet uz otra iedomāties, ka sēž Dievs. Viņš taču teica: “Es esmu ar jums līdz pat gadsimta beigām”. “Bet pēc tam stāsti viņam visu, kas tevi satrauc un klausies uzmanīgi, kā tagad klausies manī”, – teica draugs. Es pamēģināju un man tas tik ļoti iepatikās, ka es katru dienu pa divām stundām sāku to darīt. Taču es to darīju tā, lai to neredz mana meita, savādāk viņa padomātu, ka esmu traks.

Mācītājs bija ļoti priecīgs, dzirdot šo stāstu, un lūdza, lai slimais vīrs turpina šīs sarunas ar Dievu. Pēc tam noskaitīja lūgšanas, svētīja sirdzēju un aizgāja. Pēc pāris dienām slimā vīra meita atkal atnāca pie mācītaja un teica, ka viņas tēvs ir miris. Mācītājs jautāja:

– Kā jūsu tēvs aizgāja?

– Pulkstens bija divi dienā, kad tēvs mani pasauca. Viņš teica, ka ļoti stipri mani mīl un noskūpstīja. Es aizgāju uz veikalu, bet, kad atgriezos, viņš vairs neelpoja. Taču kaut kas viņa nāvē man šķita dīvains. Pēdējās savas dzīves minūtēs, viņš, acīmredzot, sakopoja visus savus spēkus, piecēlās no spilveniem un pievirzījās pie krēsla, kas stāvēja viņam pie gultas, un uzlika uz tā galvu. Tieši tā guļam, es viņu arī atradu. Kā jūs domājat, ko tas varētu nozīmēt?

– Dod Dievs katram tā aiziet, – atbildēja mācītājs, slaukot asaras. – Krēsls nebija tukšs.

Autors nezināms.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

lisa aisato2

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru