Piekāpties sievietei

maigums

Katru reizi, kad vīrietis piekāpjas savai sievietei, viņš progresē.

Piekāpties savai sievietei – tā ir spēka nevis vājuma pazīme.

Ja tu negribi piekāpties, nepiekāpies biznesa partneriem, naidniekiem, kuri ielaužas tavā teritorijā, nepiekāpies boksa sacensībās, lūk tur nevajag piekāpties.

Gribi cīnīties – ej cīnies, uzvelc kasku un ej spēlēt peinbolu, bet mājās atnāc un piekāpies, tāpēc, ka tā ir tava sieviete, tu viņu izvēlējies, lai piekāptos.Katru reizi, kad sieviete piekāpjas ignorējot savu laimi, savus principus, savu laimes sajūtu, savu tīrību, viņa sāk degradēt.

Satja Prabhu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man teica

toļiks

– Bet man Toļiks teica, ka es pretīgi zīmēju un, ka ar maniem zīmējumiem tikai krāsni var kurināt, – raudāja mazais Vaņa, manas draudzenes deviņgadīgais dēls. Uz viņa darbiem es varu skatīties stundām ilgi un bieži…

– Ja reiz raudi, tātad kurināsi, ja? – es mierīgi jautāju.

– Mums nav krāsns, bet es tos visus saplēsīšu, – klusiņām čukstēja puika.

– Tev ir tādas tiesības. Es vienkārši nezināju, ka tu zīmē tikai tāpēc, lai izpatiktu Toļikam. Domāju, ka tu esi laimīgs, kad jauc savas krāsas, meklē sižetus un pavadi garas stundas studijā…

– Es esmu laimīgs! Ļoti laimīgs! – iesaucās Vaņa, iepletis savas lielās gudrās acis.

– Tad uz visiem laikiem atceries, ka dzīve sastāv no tiem, kuri ir laimīgi, kad kaut ko rada un no tiem, kuri ir laimīgi, kad var sagraut citu radīto… Tevi dzīvē sagaida vēl daudz tādu “toļiku”, kuri centīsies sagraut visu, ko esi radījis vai arī vēlēsies uz visiem laikiem “atsist” tev vēlmi darīt jebko…
Un, ja tu viņiem palīdzēsi, paklausīgi iznīcinot visu, kas viņiem nepatīk, tu neko nesasniegsi…
Tu visu dzīvi kalposi šiem “toļikiem”, katrs no kuriem skaidri zin, kā pareizi jāzīmē, taču pats neko nekad nav uzzīmējis…, zin, kā jāraksta, bet pats neko nav uzrakstījis…., zin, kā jāārstē, kā jāmāca, kā jāuzvar Olimpiādē, un pat – kā jāvada valsts… taču realitātē neko nedara.
– Kāpēc? – Vaņas asaras jau bija nožuvušas.

– Tāpēc, ka neprot, – es pasmaidīju, – un tie, kuri prot, skaidri zin, kāds tas ir darbs, un tāpēc, nekad dzīvē nekritizēs ar tādu naidu.

Viņi var pateikt, ka viņiem tas nav tuvs, ka viņi nesaprot, bet to, ka to vajadzētu sadedzināt – nē, nekad…
– Es nededzināšu…

– Es ticu. Turpini zīmēt, pat tad, ja visi “toļiki” vienlaicīgi centīsies tevi apstādināt…

– Brīnumainās Vaņas gleznas turpina dzīvot un es par to ļoti priecājos…

Un es būšu ļoti priecīga, ja spēšu pasargāt vēl kāda cilvēka mākslu no visur esošajiem “toļikiem”, kuri ļoti bieži savas emocionālās samazgas, kuras dāsni lej pār svešām galvām, maskē ar appelējušu frāzi “tas ir mans viedoklis”…

Viedoklis neiznīcina, nepazemo, nepazemina un nespriež tiesu tad, ja to nav teicis eksperts…

Un vēl jo vairāk, nenorāda, ko darīt ar tiem, kas nav pa prātam…
Tas pieņem vai nepieņem to, ko redz…

Tā kā, pie velna visus “toļikus”! 🙂

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

ivs senlorans6

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai pietiktu laika

laime4

Psihoterapijā ir nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, bet arī dzīvē), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, izstumšanu, projekcijas, pārneses. Un ar to visu gribās strādāt.

Un tā 10 gadus, vai vairāk. Tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa tāpat darbā pietiek.

Bet vienā momentā tu samierinies. Paliec maigāks un pārstāj sevi sāpināt par pasaules nepilnību. Kļūsti viedāks.

Un pēc tam pēkšņi atkal sāc redzēt šo pašu skaistumu. Bet jau daudz apjomīgāk. Neatceļot neko no tā, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas, skulptūru pietūkušās vēnas Aleksandra parkā… Jo nekas neeksistē, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, un sevi, un otru, un mīli un dusmojies un vienlaikus skumsti. Un viss ir tik apjomīgs. Un, protams, visā šajā burzmā mīli daudz vairāk. Un katra detaļa, katrs kauliņš, dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Maigums

39954999_2362211900518567_3896975049164324864_n

Laiku pa laikam mēs dzīvē sastopam maigus cilvēkus. Maigums ir tikums, kuru ir diezgan grūti sastapt sabiedrībā, kas apbrīno rupjību un spēku.

Maigs ir tas, kurš ir uzmanīgs pret citu cilvēku stiprajām un vājajām pusēm, kam vairāk patīk būt kopā, nekā jebko sasniegt.

Maigs cilvēks soļo viegli, skatās ar maigumu, pieskaras godbijīgi.

Maigs cilvēks zin, ka patiesa izaugsme prasa rūpes nevis spēku.

Mūsu raupjajā un dažkārt nemierīgajā pasaulē maigums var būt spilgts atgādinājums par Dieva klātbūtni.

Henrijs Nouvens
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sinhronitāte

sinhronitāte keho

Ir vērts saprast, ka zemapziņa tev vienmēr dos to, ko tu vēlies, un katru dienu savā prātā iedomājies, kā tavā dzīvē sāksies priecīgas pārmaiņas. Tavs varenais iekšējais “partneris” tevi savedīs ar cilvēkiem un apstākļiem, kas nepieciešami tavu vēlmju realizācijai. “Tūkstošiem neredzamu roku” (kā to sauc Džozefs Kempbels), nāks tev palīgā.
Nezinātājam var šķist, ka sinhronitāte ir kādas sakritības vai veiksmes rezultāts, bet patiesībā tai nav nekāda sakara ne ar vienu, ne otru. Tā ir dabisko likumu funkcionēšanas sekas, kas sāk darboties tavu domu iespaidā.
Paskaidrošu šo principu.

Materiālā realitāte sastāv no enerģijas daļiņām. Mēs dzīvojam gigantiskā enerģētiskajā zirnekļu tīklā. Kad tu savā zemapziņā sāc kultivēt veiksmes uzstādījumus, tas rada rezonansi visā enerģētiskajā tīklā. Zemapziņa nepārtraukti uztver šīs enerģijas svārstības un tās savukārt pievelk tev cilvēkus, apstākļus, kas vajadzīgi, lai tu varētu realizēt savus mērķus.
Jāpiemetina, ka tieši tādā pat veidā zemapziņa var pievilkt gluži pretējo – neveiksmi, ja tavā prātā pārsvarā ir negatīvas domas. Zemapziņa neatšķir un nevērtē, tikai strādā ar vēlmēm, bailēm, cerībām, kas ir tavās smadzenēs.
Paldies Dievam, ka cilvēki sāk orientēties materiālās pasaules likumos, kam pakļautas cilvēka smadzenes. Vēl tikai pirms dažiem gadiem šķita neiespējama ideja par to, ka mēs varam pievilkt un radīt realitāti ar savu domu palīdzību, taču šodien  viss ir mainījies, un cilvēki lielākoties saprot, kā notiek šis process.
Būdami enerģijas sakopojumi, mūsu domas (vairākkārtīgi atkātojošies tēli, pārliecības, vizualizācija, uzskati un vēlmes) ietekmē realitāti. Ja dziļāk par to padomāsi, sapratīsi, ka savādāk nemaz nevar būt, ka viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts.
Es vēlreiz vēlos atkārtot šo ārkārtīgi svarīgo domu: kad tu domās sevi asociē ar kaut ko pozitīvu, kaut ko labu, ko vēlies panākt realitātē, tava zemapziņa reaģē atbilstoši tam.
Tavs ierastais domāšanas veids un valdošie mentālie tēli ap tevi rada realitāti, veidojot tavu unikālo likteni. Kādas domas, tāds liktenis.
Džons Keho
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzimšanas dienas

LDrgSLJlYUE

«Bērnu laukums. Divas meitenītes šūpojas šūpolēs un sarunājas.
— Kaut kā sen nav bijis nevienu svētku, – viena domīgi saka.
— Žēl gan!
— Man gan nav žēl, – saka otra.
— Tu nemīli svētkus?!
— Mīlu! Ļoti! Man to ir daudz – katru dienu – svētki!
— Nevar būt!
— Var gan! Mēs svinam Dzimšanas Dienas.
— Tu gribēji teikt – Dzimšanas Dienu?
— Dzimšanas Dienu mēs arī svinam, bet tikai reizi gadā. Bet Dzimšanas Dienas – katru dienu. Mans tētis izdomāja šos svētkus.
— Un kā jūs tos sviniet?
— Ļoti vienkārši! Tētis no rīta modina mani un mammu, mēs visi skrienam uz virtuvi, ņemam glāzes ar ūdeni un tētis uzsauc tostu: “Šodien ir piedzimusi Lieliska diena! Mums ar to ir paveicies! Par Jaunu Dienu!” Un mēs dzeram ūdeni, ēdam medu un dziedam katru reizi kādu dziesmu.
— Un, ja nu sanāk ne tik laba diena?
— Agrāk tā arī bija. Bet kolīdz mēs sākām atzīmēt šos svētkus, gandrīz visas dienas ir labas, vai ļoti labas. Ļoti, ļoti reti kas slikts notiek.
— Kāpēc tad citiem cilvēkiem tādu svētku nav?
— Tētis teica, ka šie svētki ir visiem, tikai ne visi tos ievēro. Daudzi par tiem vienkārši ir aizmirsuši. Ja gribi, atnāc sestdien pie mums. Izgulēsimies un no rīta kopā svinēsim!»

© Grigorijs Berkovičs

Avots: econet.ru
Ilustrācija: Kirdij Viktorija
Tulkoja: Ginta Filia Solis