Par izdevīgumu

vecs paris1

Šodien meitenēm māca kā izdevīgi apprecēties.

Ar materiāli nodrošinātu un veiksmīgu cilvēku. Mana vecmāmiņa jaunībā bija ļoti skaista. Bet viņas draudzene – ļoti praktiska. Un šī draudzene Zinaīda, speciāli gāja spēlēt volejbolu slēgtajā laukumā pilsētas dārzā, kur savācās “zelta jaunatne”. Zinaīda izvēlējās vienu studentu, profesora dēlu; viņš beidza medicīnas institūtu un viņam pavērās brīnišķīgas perspektīvas. Zinaīda pielika neticami lielas pūles, lai šim puisim iepatiktos. Un lai pārvarētu viņa augsti stāvošo vecāku pretestību. Treniņus par šo tēmu viņa neapmeklēja, taču visu izdarīja pareizi. Veiksmīgi apprecējās; tās bija ļoti izdevīgas laulības! Kaut gan vīru viņa ne īpaši mīlēja. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi gūt panākumus, būt veiksmīgai.

Bet vecmāmiņa iepazinās ar no frontes atnākušo vectētiņu. Viņš bija septiņas reizes ievainots. Viņš bija no tāla Urālu ciema, kas atradās pie ogļraktuvēm. Tukšām kabatām. Viņš strādāja, neklātienē pabeidza žurnālistikas fakultāti un bija rūpnīcas komjaunatnes sekretārs. Dzīvoja kopmītnēs, kur pašā istabas stūrī aiz marles aizkariem stāvēja gulta. Un vēl bija ķeblis. Un neticami liela mīlestība. Kautrīga, pieticīga, kā tas toreiz bija pieņemts, un galīgi neizdevīga. Vecmāmiņa bija dzimusi inteliģentā un pārtikušā ģimenē. Vispār absolūti neizdevīgi apprecējās.

Zinaīda par viņu smējās; viņi ar vīru bija nopirkuši gan dzīvokli, gan mašīnu. Mašīna tai laikā bija apmēram tas pats, kas šodien personīgā lidmašīna. Pēc divdesmit laulības dzīves gadiem Zinaīdas vīrs aizgāja pie jaunas meitenes. Bet Zinaīda pati bija smagi slima pa sieviešu līniju – dzīvot ar nemīlamu vīrieti bija grūti un kaitīgi… Un nekas labs vairs nebija atlicis. Vecums, slimības – tad tas skaitījās vecums, nelaimīga dzīve.

Bet vecmāmiņa piedzemdēja trīs bērnus, dzīvoja mīlestībā un savas dzīves laikā nebija dzirdējusi nevienu rupju vārdu. Un līdz pat savām vecumdienām uzskatīja, ka par krāpšanu laulībā būtu vajadzējis ieviest pantu kriminālkodeksā. Tik ļoti necilvēciska viņai šķita tāda rīcība. Tas bija tāpat kā nodot Dzimteni. Tas tāpēc, ka viņa savā laulībā bija laimīga, lūk, arī kaut ko nesaprata. Tāpat kā izdevīgumu. Un līdz pat saviem deviņdesmit gadiem nesaprata, ko nozīmē izdevīgums. Tieši attiecībās.

Un es viņai piekrītu. Mīlestībā izdevīgums ir tikai viens – būt mīlētam un mīlēt. Zināt, ka arī tevi mīl vairāk par dzīvību. Un pašai mīlēt. Lūk, arī viss izdevīgums. Un dažkārt pat tā nav – vispār bez izdevīguma mīl… Mīlestībā nav garantiju. Nav pārliecības, ka mīļotais cilvēks nesaslims, nepaliks nabags, nenomirs vai neaizies. Un izdevīgais var pārvērsties briesmīgā bankrotā un zaudējumā. Un mīlestība paies garām. Tas nevis vienkārši nav izdevīgi, bet ir pat briesmīgi.

Anna Kirjanova
Foto: Irina Ņedjalkova instagram
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par tuvību, niknumu un riebumu

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Ļoti bieži mēs kādu tā mīlam un baidāmies pazaudēt, ka pārstājam būt godīgi pret viņu. Savaldāmies un neizrādām savas dusmas, kad dusmojamies. Slēpjam savus aizvainojumus. Klusējam par to, kas var radīt trauksmi vai ievainot. Nesakām, ka vairs negribam, un ka mums kaut kas patīk. Ka mums vairs negaršo. Bet, iespējams, tieši tas nekad arī nav garšojis. Kaunāmies no tā, ka nevaram gūt baudu no kopā būšanas.

Cenšoties saglabāt tuvību, mēs izslēdzam visu, kas pēc mūsu domām var attālināt mūs vienu no otra. Atstājam tikai smaidu un mīļvārdiņus. Taču, kāda likteņa ironija, tieši tas mūs attālina vienu no otra. Dusmas krājas un kļūst par nenorijamu kamolu kaklā. Bet pēc tam izlaužas uz āru tādā straumē, kura noslauka visu savā ceļā. Un bezgalīgā savstarpējā tuvināšanās kļūst pretīga (jā arī tā notiek).

Un tieši šajā brīdī arī notiek attālināšanās. Attālināšanās un pazaudēšana. Skumjas, šķiršanās un bezizejas sajūta no tā, ka tev šķiet, ka esi izdarījis visu, ko varēji, lai saglabātu šīs attiecības, taču saņēmi pavisam pretēju rezultātu.

Viss sagrūst ne jau kādu ārejo iemeslu dēļ, bet no iekšējās intoksikacijas ar tām jūtām, kurām normālā gadījumā bija mazās dozās jaregulē distance starp cilvēkiem un jāsaglabā kustības līdzsvars vienam pret otru un vienam no otra.

Ja pastāvīgi kusties pretī kādam, tad galu galā tu viņā atduries. Atduries un sajūti pārsātinājumu, dusmas un riebumu.

Un vienīgais veids, kā saglabāt attiecības, ir nedaudz paiet malā. Vai pat nedaudz atgrūsties. Ieraudzīt atšķirību. Attālināties. Paskatīties no attāluma un attapties.

Un tieši tāpec ir radītas tas sajūtas, no kā mēs attiecības vairāmies: dusmas un riebums. Tās ir tuvības regulatori un stratēģiskā ziņā saglabā to. Mazās porcijās tās dod brīvību un telpu starp cilvēkiem, kurā var elpot un dzīvot. Un būt blakus ilgi vienotā dejā. Nedaudz tuvāk, nedaudz tālāk, vienmēr klausoties sevī, vai tā ir patiesība, vai nav.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Viņš stāsta

virietis pukes

Vīrietim ir ļoti patīkami just, ka sieviete ir gatava izpildīt ikvienu viņa vēlmi, taču viņa interese par šo sievieti sāk zust – lūk kāda dīvaina lieta. Jā, mums ir patīkama jūsu uzmanība, jā, mums patīk, ka jūs panākaties mums pretī un piekrītat it visam, ko sakām utt. Taču, ja notiek pārmēru liela izdabāšana mūsu vēlmēm un pārmēru liela kalpošana, jūs pārstājat mūs interesēt. Kāpēc?

Tāpēc, ka vīrieša dabā ir piepildīt sievietes vēlmes, nevis, lai tiktu piepildītas viņējās.

Vīrietis ir laimīgs atdodot, sieviete – pieņemot.

Ja viņi samainās vietām, kā tas notiek mūsdienu sabiedrībā: viņa ir medniece, viņš – pieņemošā puse, tad tas ir pretdabiski. Protams, ir patīkami apzināties, ka sieviete ir gatava piepildīt jebkuru tavu vēlmi, taču neapzināti mēs – vīrieši jūtam, ka te kaut kas gluži nav kartībā.

Tāpēc mēs ne pārāk ilgi šeit aizkavēsimies, es, protams, atvainojos.
Normālam vīrietim no dabas ir dota vēlme priecēt sievieti. Un viņš priecē, kā māk – ved uz kino, teātri, dāvina ziedus, gredzenus, ved tūrisma pārgājienos kalnos un vislabākā balva viņam ir tā, ka sieviete ar prieku pieņem šos viņa uzmanības pierādījumus…. Ja sieviete uz visiem viņa centieniem iepriecināt atbild: “Fui, cik pretīga filma!”, “Fui, man riebjas slēpot!”, “Fui, man nepatīk teātris!”, “Priekš kam tu terē naudu puķēm, labāk ēdamo būtu nopircis!”, vai arī viņa atbild ar neapmierinātu sejas izteiksmi un tas ir sitiens pa vīrieša jūtīgo ego. Iespējams, vairāk viņam pat prātā neienāks viņu priecēt.

“Fui” – ir ļoti bīstams attiecībām, un sievietei ir svarīgi iemācīties kā pareizi atbildēt uz vīrieša uzmanības pierādījumiem un rūpēm. Ja ne gluži lecot gaisā no prieka un spiedzot (kaut gan vīrietim tas būtu tieši laikā), tad vismaz ar laimīgu smaidu un patiesu prieku. Ja jūs pratīsiet pareizi pieņemwt dāvanas, pareizi viņu slavēt, no sirds novērtēt viņa orģinalitāti, tad vīrietis būs gatavs pie jusu kājam nolikt visu pasauli.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mājas – sievietes spēka vieta

majas

Kādam nav mājas, kāds dzīvo pie vīramātes, kāds – īrētā dzīvoklī, bet ir arī tādi, kuriem ir savs dzīvoklis, bet māju sajūtas nav. Katram cilvēkam, īpaši sievietei ir jābūt savām mājām, savai māju sajūtai. Bez šīs sajūtas cilvēks var saslimt, bez tās nav iekšējās harmonijas sajūtas, kas vienmēr ir saistīta ar dziļu māju sajūtu.
Tāds cilvēks it kā nedzīvo, dzīve atliekas uz vēlāku laiku, ieslēdzas gaidīšanas režīms. Pārvākšos, uztaisīšu remontu, palielināšu dzīvojamo platību….
Mājas – tā ir vieta, telpa, kurā jūties drošībā, komfortā un atjauno spēkus.

Es esmu mājās!
Mājās vienmēr var atpūsties, atslābināties, uzkrāt spēkus un pieņemt svarīgus lēmumus.
Mājas ir vieta, kur dziedinās dvēseles sāpes, kur tevi pieņem tādu, kāds esi.
No mājām negribas aizbraukt, negribas uz ilgu laiku tās pamest, tāpēc, ka tās ir dzīvas un tā ir mūsu spēka vieta.
Mūsu mājas ļoti daudz ko par mums var pastāstīt: par mūsu vēlmēm, problēmām, attiecībām, par to, kur virzīta mūsu enerģija, kas notiek mūsos.
Mājas ir pamats uz kura balstās visa mūsu dzīve. Mūsu pieaugusī un apzināta dzīve.

Ļoti bieži mēs meklējam personības izaugsmi ārpus mūsu mājām, bet mājās – saplēstas treniņbikses, slikts ēdiens, uz ātru roku pagatavots, viss nolaists un nekopts. Nekopti mati, skandāli un strīdi.
Biezi vien mājas daudziem cilvekiem kļūst par naktsmītni. Taču paši svarīgākie dzīves brīži notiek tieši mājās. Te mēs būvējam savas attiecības, audzinām bērnus, atdodam kaut ko svarīgu, to, ar ko viņi dosies lielajā dzīvē.
Tieši mājās notiek īstā dzīve. Kāda tā ir? Vai arī dzīve ir tikai darbā? Kad mēs nevaram organizēt savu ikdienas dzīvi, sadzīvi, mēs skrienam no mājām ceļojumos, meklējam laimi un atpūtu ārpusē. Taču, ja mājās nav laimes un atpūtas, arī ceļojumos to neatrast. Bet pēc atgriešanās tev ļoti ilgi nākas pieslēgties atpakaļ ikdienas dzīvei. Ļoti bieži ceļojoša sieviete cenšas noslēpt savu iekšējo diskomfortu, nogurumu no dzīves un savu miera un iekšējās harmonijas sajūtu.
Kad sieviete nav iesakņojusies, tas traumē viņas psihi.

Nav māju sajūtas:
– kad tu ilgi pavadi savu laiku darbā;
– kad tev labāk būt kaut kur citur, nevis mājās:
– kad tu ļoti daudz ceļo un pārvācies;
– kad mājās tu jūties neērti un neomulīgi;
– kad tu nejūties komfortabli un drošībā tajā vietā, kur dzīvo;
– un tev gribās kaut ko mainīt, pārvākties, palielināt dzīvojamo platību.

Kā atgriezt māju sajūtu?
Mājas tev būs tad, kad būsi mierā ar sevi, savu dzīvi, kad gribēsi dzīvot, būvēt, radīt, dzemdēt bērnus, laist savas saknes!
Lai cilvēkam būtu sava māja, tam jāpieaug. “Bērniem” nav māju! Viņi mūžīgi mētājas pa svešām mājām! Un īrētiem dzīvokļiem.
Paliekot bērns, cilvēks zemapziņā vēlas atgriezties tur, kur bija viegli, mierīgi un aizsargāti. Priekš kam gan sava māja, ja viņam ir vecāku mājas, un viņš ar visām savām Dvēseles fibrām cenšas turp atgriezties.
Māja vai tās neesamība pilnībā atspoguļo to, kas mūsos notiek.
Būtu labi, ja mēs apzinātos savas bailes.
Iespējams, daudzi bērnībā baidījās doties mājās, baidījās no nezināmā, baidījās no vecāku dusmu uzliesmojumiem, pretenzijām un aizrādījumiem: Kāpēc neizdarīji šito? Nokavēji? Nesakārtoji?
Drošāk bija pie draudzenēm, uz ielas, bet – ne mājās, iespējams, mājās bija skandāli, iedzeršanas.
Mājas bija kaut kas nedrošs. Un tu baidījies atgriezties. Tāpec šodien ir tik grūti iesakņoties, tik grūti iedzīvoties un radīt savu telpu, jo nav tadas pieredzes! Taču, apzinoties šos momentus, kustēties uz priekšu ir daudz vieglāk, kā tad, ja dzīvojam neziņā un nezināšanā.

Lai izveidotu ģimeni, ir jāuzceļ māja, ir jābūt kopējai telpai, jo bez tās ģimenes nebūs.
Kad ir ģimene, bet nav māju ilgstošu laiku, tas ir signāls. Iespējams, sieviete nav izvēlējusies vīrieti, neapzināti vēlas atgriezties vecāku mājās, tāpēc kopēja māja “nesanāk”. Māju neesamība signalizē: ir ieslēgts gaidīšanas režīms. Jautajums: ko tu gaidi?
Kad sieviete izvēlas vīrieti, tad viņai rodas vēlme pēc savām mājām. Vīrietis vienmēr to jūt un sāk rīkoties, sievietei viņu vien vajag tajā atbalstīt.
Ne jau naudā ir problēma. Naudas nav, kad mājas nav vajadzīgas. Nav ģimenes enerģētiskajā ziņā, nav mājas. Šī mājas jautājuma risinājums ir atkarīgs no attiecībam pārī: ja tas ir, tad arī ar mājām nebūs problēma.

Īrēta dzīvojamā platība – tas ir psiholoģiskā brieduma trūkums, īpaši tad, kad tāda dzīvošana ievelkas gadiem ilgi. Izīretāji ir “vecāki”, stingri un atbildīgi. Viņi lemj tavā vietā, kādas mēbeles pirkt, kādu cenu noteikt. Tu esi atkarīgs tajā, kur mums tomēr jābūt brīviem. Kā bērni. Tev jālūdz atļauju iegādāties suni vai kaķi, audzēt puķes, vai pat dzemdēt bērnu. Dzīvokļa saimnieki pilnībā atbild par visu. Ne tu.
Tāpēc, ja tu dzīvo īretā dzīvoklī, tev ir jāpieaug. Un jāsaprot, ka dzīvokļa jautājuma pamatā nav nauda, bet gan nevēlēšanās radīt savas mājas un atdalīties no vecākiem.

Tas ir kā pamosties, noskurināties un lēni, bet pamatīgi doties pareizajā virzienā. Apzināšanās, kas ar tevi notiek – tas ir ceļš uz savām mājām. Tavā galvā jābūt šim mājas tēlam un dzīves kvalitātei tajās. Sāc to radīt jau tagad, svešajās sienās un tajā telpā, kura tu šobrīd esi. Sāc pieaugt! Tev jābūt savām lietām, savādāk, kā…. sveši aizkari, svešas mēbeles….

Mājas ir milzīga atbildība un pieaugusi, patstāvīga dzīve! Un sievietei tā ir spēka vieta. Tāpēc visam tavā mājā tevi ir jāpriecē, visam jābūt enerģētiski tavam.
Un, ja šodien tev savu māju nav, tad “savas mājas” prototips no sākuma tev jārada savā galva. Jāpērk lietas, kuras tu ņemsi līdz uz savām mājām! Nevis jadzīvo ar domu: būs mājas, tad arī pirkšu, bet pagaidām uz veciem dīvāniem un salauztiem ķebļiem, ar vecām tapetēm.

Ja godīgi, tad īrētā dzīvoklī cilvēks nekad nevar justies pa īstam kā mājās. Tur nav iespēju laist saknes, jo jebkurā brīdī tev var palūgt izvākties un tad nāksies savu pasauli sakrāmēt maisos un atkal pārvākties, iedzīvoties un vilties.
Šī īrētā dzīvesvieta nekad mums neko nedod un arī mēs tai neko nedodam. Mums nav savas spēka vietas.

Ar to jatiek galā vispirms iekšēji. Kas liek tev mētāties no vietas uz vietu? Kas traks notiks, ja tev paradīsies savas mājas?
Bet šis jautājums ir neprecētajām sievietēm: kāpēc tu atrodies īrētā dzīvoklī, kāpēc neesi apprecējusies, kāpēc pārvacies? Tas taču nenotika nejauši?
Šie jautājumi liek aizdomāties, apzinaties ļoti svarīgas un dziļi iesakņojušos motīvus, kas atrodas visas tavas dzīves pamatā!

Lūk, kādus trūkumus tam, ka ir personīgā māja, mēs atradām kopā ar kādu no Sieviešu skolas dalībniecēm (šobrīd viņa dzīvo kopā ar savu vīru pie vīramātes):
– māja ir jāuztur;
– šobrīd daļu izdevumus sedz vīra vecāki, bet tad nāksies pašiem par visu maksāt;
– tad mēs atsvešināsimies no vecākiem;

– savās mājās vienmēr būs ļoti daudz darba;
– mums nebūs kam atstāt pieskatīt bērnus;
– būs vientulības sajūta;
– tā ir tikai tava atbildība;

– no savas mājas neaiziesi, pat tad, ja sastrīdēsies.

Māja (dzīvoklis) – tas ir kaut kas pamatīgs un pabeigts! Tā ir tava izvēle, tajā skaitā par to, ar ko tu kopā dzīvosi Un tieši no šīs pabeigtības un skaidrības mēs baidāmies, tāpēc mētājamies 40 gados pa svešām mājām, tāpēc izvēle nav izdarīta.

Padomi:
– Mūsu mājas ir mūsu atspulgs. Ja mēs kaut ko vēlamies tajās mainīt, tad izmaiņas jāsāk savā Dvēselē.
– Mūsu mājas ir mūsu spēka vieta un tāpēc pret tām jāizturas ar cieņu, tāpēc vairies sabojāt savas mājas atmosfēru ar skandāliem, jo viss negatīvais burtiski iesūcas mājas sienās un vel ilgi sūc no tevis enerģiju. Bet mājai spēks ir jadod.
– Lai tavā mājā būtu labklājība, sāc ar ēdienu. Tam vienmēr jātiek gatavotam apzinātībā, ar mīlestību un jāpievelk labklājība ģimenē.
– Aicini ciemos viesus un esi gatava uzņemt arī negaidītus ciemiņus. Lai vienmēr mājās valda tīrība, kārtība un omulība. Kārtība nenozīmē to, ka viss vienmēr ir izmazgāts, bet gan tas, ka ir sajūta, ka mājai ir saimniece, ir viņas sadzīve un viņas kārtība un noteikumi.
– Katra diena tavā mājā var būt prieka pilna un nest labsajūtu un apmierinājumu, nevis tikt izdzīvota steigā.
– Sāc sagaidīt un pavadīt savus mājiniekus. Sagaidi vīru un bērnus uz lieveņa, nenomoci viņus ar jautājumiem, bet parādi, ka priecājies viņus sagaidot, ka tu viņus gaidīji. Pabaro, padzirdi, noliec gulēt. Nav labi, ja sievieti sagaida vīrs! Kaut kas tavā dzīvē nav kārtībā, ja tā notiek.
– Padomā, kā tu vari iepriecināt, izbrīnīt visus, kas ienāk tavās mājās!
– Kaukāzā ir tāda paruna: Ciemiņš mājās – Dievs mājās! Uzaicinot viesus, tu uzaicini savas mājās Dievu, labklājību, atdodot tu saņem. Neekonomē uz to, neesi skopa ne ar žestiem, ne enerģiju ne savu uzmanību.
– Klāj galdu ar skaistiem galda piederumiem, nopērc skaistus augļu traukus, tāpat arī zupas terīni un mērces trauciņus.
Jo, lai to visu izdarītu, nāksies sakārtot savas attiecības ģimenē, kļūt labestīgai, uzmanīgai, viesmīlīgai, košai. Lūk, kur tava personības izaugsme! Mājās! nevis ārpus tas!
– Tieši mājas rodas mīlestības atmosfēra un telpa, sapratne satarp vīru un sievu! Ja nav šīs telpas, nav nākotnes šīm attiecībām.
– Izmet visu, kas tev šķiet svešs, nevajadzīgs, neglīts! Visam tevi jāpriecē, visam jābūt tavam.
Mums jāmācās radīt savu ikdienu savā paša mājā. Radīt savu pasauli! Un kādu tu to vēlies?

Ja tev nav savu māju, tad tev jābūt savai pieredzei, kā radīt savu pašas pasauli! Dzīvo labi jau šodien, neatliec to uz rītu, dzīvi uz “pēc tam”. Un tev radīsies šī skaistā pieredze. Bez tās savā jaunajā dzīves vietā tu jutīsies neapmierināta.
Bet laimes sajūta pievilks vajadzīgos līdzekļus kas vajadzīgi savai dzīvesvietai
Kad tu sāksi sevī audzināt šo māju sajūtu, viss sāks mainīties – tavas domas, tava rīcība un galvenais – tava dzīve.

Avots: v_k EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime vienmēr ir vienkārša

Laime Holly_Sierra-Firebird

Laime vienmēr ir vienkārša. Tā ir klusa. Tai nav vajadzīgi dopingi, satricinājumi un izklaides. Tā ir pašpietiekama un pilnīga. Bezgalīga. Kā neizsmeļams pazemes avots, dzīvinoša iekšējā atslēga.

Tas burbuļo, piepilda, plūst pāri malām, izšaujas strūklā un noskalo cilvēka iespēju robežas un savieno ar to, kas ir visapkārt. Ar pasauli visapkārt. Laime ir brīnumaina sajūta…
Tā vienmēr ir vienkārša. Kā deja. Sniegpārsliņu deja laternas blāvajā gaismā. Kā apledojuši pirksti ap karstas tējas krūzi savu tuvāko lokā. Kā mammas balss… Vai basām kājām rīta rasā.
Augusta naktī skaitīt jūrā iekritušās zvaigznes un sadalīt tās uz diviem.
Laime – kad rokas uzliktas uz vēdera, un tu sastingsti, ja nu pēkšņi sakustas?
Laime ir skatīties acīs, nevis cauri. Skatīties un redzēt. Dzirdēt. Sajust.
Tas ir tad, kad tev jau daudzas reizes ir pa pieci, bet tu vēl joprojām jūti, tici brīnišķīgajam Ziemassvētku Garam, tā burvībai, kas dāvā ticību un klusu prieku.
Īsta laime neatnāk uz rīta pusi. To nepavada iztukšojuma sajūta, paģiras un galvassāpes. Tā nezin pussajūtas, nevar būt drusciņ laimīgs: laime vai nu ir, vai nav.
Vai, visticamākais, laimi var just vai nejust, jo tā ir vienmēr.
Pat šajā brīdī, lai kāds tas arī būtu, laime pacietīgi gaida piemērotus apstākļus: klusumu un jutīgumu. Jutīgumu pret to vietu, kur tā paslēpta, cilvēka sirdi.
Vitalina Skvorcova_Ohricka
​​​​​​​Ilustrācija: Holly_Sierra-Firebird

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domas dziedē un grauj

636

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica: “Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.
Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un ko tu domā? Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.
Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.
v_k_(Ezo News)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es – neveiksminiece?

555555

Laimes meklējumi pastāvīgi liek mums izvirzīt mērķus. Mēs cenšamies sasniegt to, ko mēs tik ļoti vēlamies. Ļoti daudzas no mūsu vēlmēm ir saistītas ar citiem cilvēkiem. Mēs pastāvīgi esam atkarīgas no ārējiem apstākļiem. Cik reizes tavu vēlmju piepildīšanās, kādu ārēju iemeslu dēļ, izvērtās pavisam ne tā, kā tu to vēlējies? Un katru reizi tu juties nelaimīga.

Tu gatavojies vakarā doties ciemos pie draugiem un šim notikumam par godu sagatavoji savu skaistāko kleitu, bet draugiem saslima bērns un viesības tika atceltas.

– Tā tas viss ir, –tu domā, – bērns saslimis, žel viņa, tu raizējies par vecākiem, taču nezin kāpēc tevī valda tāda neapmierinātība par sabojāto vakaru?

Viss tajā, ka tavs plāns gūt prieku no ciemošanās ar draugiem izgāzās. Tu nesaņēmi prieku no lieliski pavadīta vakara. Tu esi nelaimīga. Tu ļoti bieži plāno savu laimi saņemt no kaut kā ārēja, te arī iemesls. Tu vēlies saņemt TIEŠI TO LAIMI, kuru ieplānoji un tāpēc nesaņem to no cita kaut kā.

Nesanāca aiziet ciemos, tātad ir vēl kaut kas, kas tev nepieciešams tieši tagad. Varbūt tieši šobrīd ir tas mirklis, kad atpūsties un patīkami pavadīt savu laiku mājās? Cik ļoti sen tu neesi pievērsusi uzmanību pati sev, savam ķermenim? Varbūt tev vajadzīga vanna ar aromātisko sāli, svecēm un iemīļoto mūziku – un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs šobrīd? Atlābsti un baudi. Atslābsti un samīļo sevi, paslavē sevi par to, ko esi sasniegusi, izdarījusi, par to, kāda esi, par savu raksturu, pieredzi, kuru šodien ieguvi.

Ļoti bieži mēs dzenamies pēc kaut kā, cenšamies, cīnamies, neizguļamies un viss tikai tāpēc lai saņemtu ārējo savas veiksmes apstiprinājumu. Tevi slavē un tu esi laimīga. Cik reizes dzīvē tu kaut ko esi darījusi, lai saņemtu uzslavas un citu cilvēku atzinību? Dažkārt šī atzinība bija parāk sīka un atnāca ar lielu kavēšanos. Tu uzcepi kūku, sagaidot, kad vīrs tevi paslavēs. Viņš mājās atnāca piekusis un atlaidies uz dīvāna aizmiga, tā arī kūku nenobaudījis. Tu esi vīlusies. Kūka stāv uz galda, kā rūgts atgādinājums par tavu neveiksmi.

Mēs jūtamies laimīgas vai nelaimīgas atkarībā no tā, cik no mūsu gaidām ir piepildījušās un, cik nav. Savukārt sīkās neveiksmes uzkrājas un rada pilnīgu neveiksminieces sajūtu. Mēs esam nelaimīgas, jo pilnībā esam aizmirsušas, kāpec esam nākušas šai pasaulē. Paiet gads, vai pat mazāk, un mēs vairs neatceramies daudz ko no tā, kas lika mums justies nelaimīgām. Kūka sen ir apēsta, un uzslavu no vīra tu saņēmi. Draugu bērns izveseļojās un tu jau vairākus vakarus pavadīji jaukā kompānijā. Iespējams, tu kādu laiku vairs necep kūkas darba dienās, lai nebūtu šīs nepatīkamās situācijas, bet dari to svētdienās. Viss pāriet, taču paliek šī sava neveiksminieces sajūta.

Cik daudz no tā, ko tu dzīvē esi izdarījusi, bija veiksmīgs? Vienkārši tu parāk bieži to neievēro, bet atceries tikai savas neveiksmes no tā, ka neizjūti laimi.

Tu domā, – ja es neesmu laimīga, tātad es neesmu veiksmīga.

Laime atnāk no tavas iekšējas pamošanās, kas notiek pateicoties tavam iekšējam darbam ar sevi. Katrs cilvēks atnāk šai pasaulē, ne tāpēc lai tiektos pēc ārējas veiksmes, veidotu savu karjeru, saņemtu apkārtējo atzinību un atbalstu. Tas viss kļūst maznozīmīgs, ja neesi laimīgs.

Cik ļoti daudz šodien veiksmīgas un atzītas sievietes ir nelaimīgas. Tas attiecas arī uz vīriešiem, taču viņu laime vairāk ir tajā, ka viņi sajūt savu vīrišķību un to, ka ir svarīgi savām sievietēm.

Katrai sievietei ir nepieciešama mīlestība. Bez mīlestības sievietes laime nebūs pilnīga. Mīlestība pamodina sievietes sirdi un dod šo ilgi gaidīto laimes sajūtu. Tadai sievietei viņas lielie ārējie sasniegumi šķiet nenozīmīgi. Mīlestība ir galvenais sasniegums, kas izmainījis viņas dzīvi.

Ir maz cilvēku, kuri spēj mīlēt pa īstam, vēl mazāk to, kuri spēj saglabāt mīlestību. Un sievietei šajā mīlestības uzturēšanā un audzēšana ir vislielākā loma.

Jo viedāka sieviete, jo labāk viņa saprot, cik tas ir svarīgi – saglabāt, audzēt un uzturēt mīlestību.

Gaļina Šeremetjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis