Sievietes prāts

sieviete skumst6

Pavēro sevi visas dienas garumā. Periodiski apstājies un sev pajautā: “Kur es esmu?” Kur atrodas tava apziņa, kad tu kaut kur ej, komunicē ar kādu, gatavo, tīri māju vai nodarbojies ar jebko citu?

Vairums sieviešu ievēros, ka viņu apziņa atrodas galvā. Viņas pastāvīgi par kaut ko domā, analizē, plāno, risina kādus jautājumus… Tas nozīmē, ka atrodas vīrišķajā stāvoklī.

Vīrieši dzīvo saprāta kategorijās, ta ir viņu privilēģija – iegūt zināšanas, pieņemt lēmumus, plānot, analizēt, stādīt mērķus utt. Bet sievietēm pastāvīga atrašanās prātā var būt graujoša.

Ja visas dienas garumā tu esi prātā, ar kadu domās sarunājies, strīdies, domā par priekšā stāvošajām lietām, tu pati sev zodz savu spēku. Tas draud ar galvassāpēm, depresijām, bezmiegu, enerģētisko iztukšošanos, pavājinātu imunitāti un sieviešu kaitēm.

Tāpēc, ka tas, kas vīrieti dara stiprāku, sievietei kaitē, tāpat arī otrādi.

Kā rīkoties?

Ir jāsaprot un jāpieņem fakts, ka patiesā sievietes mājvieta ir Sirds. Viņa dzīvo ar Dvēseli, sajūtām, intuīciju, radošumu, atklāsmēm… Tāpēc tad, kad pieķer sevi pie tā, ka apziņa atkal ir prātā, domās ielaid to Sirdī. Atlaid visas nevajadzīgās domas, iztukšo savu prātu, koncentrējies uz savu sirdi – sirds čakru. Ja nākas risināt kādas lietas, darīt kaut kādas darbības, pamēģini to paveikt nevis no prāta, bet Sirds, piepildot savas domas un darbus ar savas Dvēseles enerģiju.

Un tad tavs radošais sievišķais spēks atkal tevi piepildīs gluži dabiskā veidā un tu kļāsi intuitīva, jutīga, atvērta dievišķajai gudrībai…

Tad tev nenāksies risināt problēmas, iedarbinot savus saprāta spēkus, bet šie risinājumi atnāks paši kā atklāsmes, tie atnāks sapņos un dzīve kļūs daudz vieglāka un brīnumu pilna.

Un viss, ar ko tu mijiedarbosies, viss, kam tu pieskarsies, pildīsies ar gaismu, sievišķību un tu kļūsi par tīru Mīlestības, Skaistuma un Gaismas avotu, pārveidojot caur sevi pasauli, dziedinot citu sirdis un nesot pasaulē Harmoniju…

 

Marija Mavela
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mans bērns ir pavisam citādāks?

tevs un dels4

Lasītāja vēstule un Sergeja Lazareva atbilde uz to.
≪Mums ir ļoti lielas problēmas ar mūsu dēlu. Visa viņa rīcība un rakstura iezīmes ir gluži pretējas tam, ko mums kā vecākiem gribētos viņā redzēt. Mēs vienmēr esam centušies būt labs piemērs, bet kaut kur, acīmredzot, esam kļūdījušies. Tagad tas ir acīmredzams. Mēs atrodamies pastāvīgā trauksmes stāvoklī. Kā mums to labot? Palīdziet!≫

✧✧✧✧✧✧✧✧

Daudzu vecāku kļūda ir tā, ka viņi ir pārliecināti, ka bērni pārņem viņu ārējo uzvedību un centienus. Vecāki spriež sekojoši: “Es nekad neesmu ne laupījis, ne nogalinājis, ne nolādējis cilvēkus, ne alcis atriebības. Kāpēc mans bērns ir pavisam citādāks?” Tas nozīmē, ka vecāks ir uzvedies morāli un ētiski, bet bērnam šī tendence deģenerējas.

• Tad, lūk: morāle un ētiskums – tā ir uzvedība, kas cilvēku orientē uz mīlestību. Ja vecāki atteicās no mīlestības, bērns atteiksies no morāles. Pieņemsim, cilvēks pastāvīgi bija neapmierināts ar savu likteni un mantisko stāvokli, taču, neskatoties uz to, bija ļoti kārtīgs un godīgs pilsonis. Bet viņa dēls kļūst par bandītu. Un vecākiem ir ļoti grūti pieņemt un saprast to, ka neapmierinātība ar dzīvi un dēls – bandīts ir viena un tā pati laikā izstiepta atteikšanās no Dieva.

Ārēja agresīvas vides nepieņemšana samazina atkarību, pieķeršanos un veicina aktīvu rīcību. Iekšēja nepieņemšana – tā ir atteikšanās no Dieva un Mīlestības. Tas, ko mēs pastāvīgi ārēji darām, kļūst par mūsu iekšējo. Tāpēc cilvēciskajai loģikai jābūt pārtrauktai, bet dievišķajai – nepārtrauktai.

• Tad, lūk: ilga neapmierinātība ar savu likteni, aizvainojumi uz cilvēkiem, apkārtējās pasaules nosodīšana, apātija un neticība sev, bailes un šaubas par savu nākotni, atteikšanās no mīlestības pret vecākiem, atteikšanās no mīlestības pret savu dzīvesbiedru, kurš gribot vai negribot ir nodarījis mums sāpes, – tas viss smalkajā plānā lēnītiņām saēd mūsu dvēseles un bērniem tas kļūst redzams, bet mazbērniem – katastrofāls.

Dvēsele bez mīlestības mirst, taču tas uzreiz nav pamanāms. Tāpēc vislabāk ir sākt savest kartībā savas Dvēseles lietas, negaidot, kad parādīsies ārējās problēmas. Un tad pat pieaugušam dēlam  var strauji izmainīties gan raksturs gan uzvedība.

• Tādos gadījumos es vecākiem paskaidroju: jo spēcīgākas ir jūsu emocijas, jo vērienīgāk tās aiziet nākotnē un atbilstoši – ietekmē pēcnācējus. Pašas spēcīgākās emocijas sākas dzimumobriešanas laikā. Un te nu spēcīgs aizvainojums uz vecākiem, bailes, nevēlēšanās dzīvot pēc tam vēl 10 gadus var pārvērsties milzīgās problēmās.

• Nākamais periods – pirmā mīlestība. Izrādās, ka pat slikta doma, vai mīļotā cilvēka nomelnošana – ir katastrofāla smalkajā plānā. Kā likums, pirmā mīlestība ir nelaimīga un sagādā milzīgas sāpes. Tāpāt kā dzemdībās, caur dvēseles un ķermeņa sāpēm attīrās mūsu mīlestība uz Dievu un mūsu pēcnācēji kļūst dzīvotspējīgi.

Pirmās mīlestības laikā puišiem visbīstamākais ir nosodījums, bet meitenēm – skumjas un nevēlēšanas dzīvot. Nākošais uzliesmojums notiek pirms topošo laulāto iepazīšanās un pirms stāšanās laulībā.
Kur ir frāzes “visas laulības tiek slēgtas debesīs” jēga?
Tas nozīmē, ka smalkajā plānā laulātie jau sen pazīst viens otru un viņiem jau ir kopīgi bērni, kuriem jādzimst. Tāpēc pat pie ārēji blāvām emocijām, topošo laulāto zemapziņā var notikt revolūcija. Un šajā mirklī abpusējas pretenzijas un aizvainojumi ir vēl jo bīstamāki.

Un vēl viens ļoti svarīgs posms ir vecaku uzvedība grūtniecības laikā. Viņu pasaules redzējums, raksturs un uzvedība tiek ielikta ne tikai dvēselē, bet arī fiziskajā ķermenī un bērna gēnos.

Tad, lūk, kad mēs no jauna, it kā ar atpakaļejošu datumu, atmetot cilvēcisko loģiku un tuvinoties Dievišķajai gribai ejam cauri savai dzīvei, mēs varam mainīt mūsu bērnu pagātni un tātad arī viņu nākotni.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 8. grāmata. Dialogs ar lasītāju.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ja tu kādu mīli, atlaid viņu brīvībā

68618326_1995014773931669_9078327349136588800_n

Libāņu dzejnieks, filosofs un mākslinieks Džibrāns Halils Džibrāns ir uzrakstījis vairāk kā 30 grāmatas, pazīstamākā no kurām “Pravietis”. Tajās ir viss pasaules viedums un dziļums.

Esi pateicīgs par grūtiem laikiem. Tie tev parādīja, cik ļoti spēcīgs tu esi.
“Visspēcīgākās dvēseles dzimst grūtībās, spēcīgākas no tām ir vienās rētās”.

Labestība ir spēcīgu cilvēku rakstura īpašība.
“Jutīgums un laipnība nav vājuma un izmisuma pazīmes, bet gan spēka un apņēmības izpausmes.”

Nav absolūtās patiesības.
“Es nezinu absolūto patiesību. Bet es samierinos ar savu nezināšanu, un tas ir mans gods un balva.
“Nesaki “es atradu patiesību”, bet saki “es atradu patiesības graudu”.”

Tu nekad neaizmirsīsi tos, kas bija blakus pašos tumšākajos laikos.
“Tu vari aizmirst, to, ar ko kopā smējies, bet nekad neaizmirsīsi to, ar kopā raudāji. Skumju saites saista sirdis stiprāk nekā svētlaime un prieks. Asarās mazgāta mīlestība ir tīra, skaista un mūžīga. ”

Visvienkaršākās lietas bieži ir visbrīnišķīgākās.
“Un lai smiekli un abpusēji prieki pavada draudzības saldmi. Jo mazuma rasā sirds satiek savu rītu un sevi atsvaidzina”.

Mīlestība ir dzīve. Dzīve ir mīlestība.
“Kad tu mīli, tev nevajadzētu teikt: “Dievs ir manā sirdī”, bet drīzāk: “Es esmu Dieva sirdī”. Un nedomā, ka vari virzīt mīlestību tās plūdumā, jo mīlestība, ja uzskatīs tevi par tās cienīgu, pati tevi vadīs”.
“Dzīve bez mīlestības ir kā koks bez augļiem un ziediem”.

Visu dari ar mīlestību.
“Darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama. Ja Tu nespēj strādāt ar mīlestību, bet vienīgi ar pretīgumu, tad būtu labāk, ja Tu pamestu darbu, apsēstos pie dievnama durvīm un saņemtu žēlastības dāvanas no tiem, kuri strādā ar prieku. Jo, ja Tu cep maizi ar vienaldzību, tad Tu izcep rūgtu maizi, kas apmierina izsalkumu tikai pa pusei. Un, ja Tu ar nepatiku spied vīnogas, tad Tava nepatika ietek vīnā kā inde. Un, ja Tu dziedi eņģeļu balsī, bet nemīli dziedāšanu, Tu padari cilvēku ausis kurlas pret dienas un nakts balsīm”.

Mīlestību nav iespējams piesavināt.
“Mīlestībai nekas nepieder un tā nevēlas kādam piederēt. Un nedomā, ka tu vari pārvaldīt mīlestības ceļus, jo, ja mīlestība tevi uzskatīs par cienīgu, tā virzīs tavu ceļu”.

Tava attieksme pret dzīvi nosaka dzīves attieksmi pret tevi.
“Tavu dzīvi nosaka nevis tas, ko tā tev dod, bet tas, kāda ir tava attieksme pret to; nevis tas, kas ar tevi notiek, bet tas, kā tu interpretē notiekošo”.

Skaties uz gaišo pusi.
“Optimists redz rozi, nevis tās ērkšķus; pesimists skatās uz ērkšķiem, neievērojot rozi”.

Mēs redzam lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādi esam mēs paši.
“Lietu izskats mainās atbilstoši noskaņojumam un tāpēc mēs redzam to skaistumu un brīnišķīgumu tad, kad tie patiesībā ir mūsos.”

Patiesa mīlestība ir garīgās tuvības auglis.
“Kļūdaini ir domāt, ka mīlestība izaugs no ilgstošas draudzības un pacietīgas aplidošanas. Mīlestība ir garīgās tuvības auglis un, ja tuvība nerodas uzreiz, tā neradīsies ne pēc gada, ne pēc paaudzēm”.

Ozols un ciprese neaug viens otra ēnā.

“Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:
Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no vien kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no vien rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līgsmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā”.

Patiess skaistums nāk no iekšienes.
“Skaistums nav sejā, skaistums ir gaisma sirdī”.

Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, ir līdzīgs aklajam.
“Cilvēks, kurš ierobežots sirdī un domās, sliecas dzīvē mīlēt ierobežoto. Tas, kuram ierobežota redze, nevar redzēt tālāk par savu elkoni ceļu, kuru viņš iet, vai sienu, pret kuru balstās”.

Tavi bērni nav tavi bērni.
“Tavi bērni nav tavi bērni.
Viņi ir Dzīves alkas pašai pēc sevis.
Viņi atnāk caur tevi, bet ne no tevis.
Un, lai arī viņi ir ar tevi, viņi vienalga nepieder tev.
Tu vari viņiem dot savu mīlestību, bet ne savas domas,
Jo viņiem pašiem ir savas domas.
Tu vari dot patvērumu viņu ķermeņiem, bet ne dvēselēm,
Jo viņu dvēseles mājo rītdienas mājās, kur tu nevari atnākt
Pat savos sapņos…

Galu galā dzīve neiet atpakaļ un neaizkavējas vakardienā…”

Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā.
“Ja tu kādu mīli, palaid to brīvībā. Ja viņš pie tevis atgriežas, viņš ir tavs, ja, nē, viņš nekad arī nav bijis tavs”.

Domā, kam uztici savus noslēpumus.
“Ja uztici savus noslēpumus vējam, nevaino viņu par to, ka tas atklās tos kokiem”.

Atdod vairāk.
“Būt dāsnam nozīmē dot vairāk, kā vari; būt cēlam, nozīmē ņemt mazāk kā vajag”.

Avots: @maitribuddha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtē to, kas tev ir

jurnieka sieva8

Čehovam ir stāsts par sievieti, kura nemīlēja savu vīru. Viņa ar to nestrīdējās, nerīkoja skandālus pat nepiekasījās viņam. Viņiem bija sava māja pie jūras, nauda, visa pārparēm, – ko gan tur strīdēties? Taču viņa vīru nemīlēja. Sapņoja par kaut ko citu. Nevis par kādu konkrētu citu vīrieti, bet vienkārši – par citu. To citu viņa gan spētu mīlēt. Pa īstam, no visas sirds. Bet dzīvot nācās ar šo, ar nemīlamo, kurā viss viņu kaitināja. Nekas nepatika. Pat tracināja.
Vīrs sākumā nesaprata, ka viņu nemīl. Un visu laiku centās kaut ko uzlabot, acīs skatījās, apskāva, aplidoja…. Un no tā kļuva vēl ļaunāk. Bet pēc tam viņš saprata. Momentā. Un vienkārši iesēdās laivā un aizbrauca jūrā – bija vētra. Bet viņš vienkarši iekāpa laivā un aizbrauca. Lai netraucētu. Jā un arī dzīvot viņam vairs nebija dēļ kā, – kāpēc gan dzīvot, ja tevi nemīl, tikai piecieš, bet dvēselē gaida, kad tu pazudīsi, izgaisīsi vai jūrā noslīksi?
Kad laiva no krasta vairs nebija redzama, un to skatam aizssedza trakojošie viļņi, sieva pēkšņi iesaucās: “Atgriezies!”, – un tikai tajā brīdī saprata, ka mīl! Ka viņš viņai ir vajadzīgs! Lai būtu blakus, dzīvs, silts, mīļš, mīlošs cilvēks, tādss labestīgs, uzticīgs, skaists… Ne fantāzija, ne ideāls, bet dzīvs cilvēks blakus.
Bet laiviņas vairs nebija, tā bija pazudusi. Kopā ar vīru. Un sieva sauca, sauca: “Atgriezies! Atgriezies! Es Tevi mīlu!”, – tikai vairs nebija neviena, kas to dzirdētu. Jūra bangoja, vētra trakoja. Viņa stāvēja krastā un sauca, kliedza….
Lūk, arī viss stāsts. Un tā dzīvē bieži vien notiek: tas, kuru nemīlēja, nenovērtēja, reiz aizpeld laiviņā. Un tu vari kliegt, cik spēka un lūgties, lai atgriežas. Diez kāpēc tikai tad, kad cilvēki zaudē, viņi saprot, cik ļoti mīlēja. Un labi, ja laiviņa atgriežas. Ja vēl ir iespēja to sasaukt un atgriezt.
Mēs dažkārt paši nesaprotam, cik stipri kādu mīlam. Neapzināmies to, kamēr nepazaudējam. Varbūt labāk vispirms tikt skaidrībā ar sevi, un tikai pēc tam dzīt projām, ignorēt vai tiranizēt? Lai tad negulētu, neēstu, neelpotu, tikai čukstētu: “Nāc atpakaļ. Atgriezies!”. Vismaz vēl kadu brīdi pabūsim kopā!

Labi, ja to dzird un atgriežas. Taču tā ne vienmēr notiek.

No Annas Kirjanovas grāmatām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Egoisms/neegoisms

hipijs

– Darīt dzīvē to, ko tu vēlies – nav egoisms;
Likt citiem (uzspiest, manipulēt) darīt to, ko tu gribi – ir egoisms.
– Rūpēties par savu laimi un komfortu – nav egoisms;
Likt citiem rūpēties par tavu laimi un komfortu – ir egoisms.
– Secīgi risināt savas dzīves grūtības un fokusēt savu uzmanību uz savu dzīvi – nav egoisms;
Pastāvīgi žēloties un dažādos veidos pievērst citu cilvēku uzmanību savai dzīvei – ir egoisms.
– Piedzemdēt bērnu un dot viņam iespēju iemīlēt dzīvi ar savu paša piemēru, dzīvojot skaistu un aktīvu piepildītu dzīvi – nav egoisms;
Padarīt bērnu par mērķi un savas dzīves jēgu (pakļaut viņu savām interesēm, likt piepildīt savus nepiepildītos sapņus), visu darīt tikai dēļ bērna – ir egoisms.
– Paņemt brīvdienu, atslēgt telefonu, atcelt tikšanos ar draugiem un necelt telefonu, ja šobrīd nevēlies ar šo cilvēku runāt – nav egoisms;
Atnākt uz norunāto tikšanos, atbildēt uz nevēlamo zvanu un padarīt citus par sava saērcinājuma iemeslu – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi un savas intereses, pateikt “nē” un “man tas neder” – nav egoisms;
Izvēlēties otra intereses, ļaut pārkāpt savas robežas un pēc tam vainot savus tuvos par to, ka tava dzīve nav izdevusies – ir egoisms.
– Atteikt otram materiālo, emocionālo un jebkuru citu palīdzību, ja jūti, ka tev tam nav atbilstošā resursa – nav egoisms;
Palīdzēt otram, bet pēc tam uzskatīt, ka viņš tev kaut ko ir parādā un apvainoties, ka viņš šim parādam nepiekrīt – ir egoisms.
– Lūgt palīdzību, bet ļaut otram brīvību piekrist vai atteikties – nav egoisms;
Norādīt uz to, ka viņa pienākums ir tev palīdzēt vai jebkādā veidā spiest viņam tev palīdzēt – ir egoisms.
– Neuzkraut sev pienākumus, kurus neesi spējīgs kvalitatīvi izpildīt un kuri neietilpst tavos pienākumos, bet kvalitatīvi veikt savu darbu – nav egoisms;
Apkrauties ar svešiem pienākumiem, bet pēc tam slepenībā vai atklāti ienīst savu darbu un dusmoties uz kolēģiem – tas ir egoisms.
– Ieklausīties svešos viedokļos, bet darīt tā, kā tu vēlies un saproti – nav egoisms;
Pieņemt otra viedokli, pat tad, ja jūti, ka tas tev neder, bet pēc tam analoģiski uzspiest viņam savējo vai vainot par to, ka viņa piedāvātais nenostrādāja – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi – nav egoisms;
Izvēlēties otru, lai viņš izvēlētos tevi – ir egoisms.

Viss ir ļoti vienkarši – EGOISMS ir tas, kas nostiprina tavu līdzatkarību un upura pozīciju dzīvē.
NEEGOISMS – ir viss, kas tevi padara par tavas dzīves saimnieku. Brīvu, atbrīvotu cilvēku, kurš spējīgs izvēlēties savu paša laimi un būt atbildīgs par to. Esi vieds un mierīgi ar pašcieņu izvēlies sevi un savu dzīvi jau šodien!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

«Es nevaru to atļauties». Stāsts par ierobežojošajām pārliecībām.

dzimtas karma3

Slavenā psihologa Roberta Diltsa, viena no NLP pamatlicējiem māte 1978. gadā saslima ar krūts vēzi. Viņu ārstēja, taču pozitīvu rezultātu nebija.
1982. gadā Patrīciju Diltsu izrakstīja no slimnīcas ceturtajā slimības stadijā.

Roberts nolēma: ja jau reiz viņš bija palīdzējis tik daudziem svešiem cilvēkiem, saviem klientiem, kāpēc gan lai nepacenstos palīdzēt savai miesīgajai mātei?
Viņš kopā ar māti uz vairākām dienām burtiski ieslēdzās savās mājās un šī darba rezultātā izdarīja vienu no svarīgākajiem atklājumiem psiholoģijā.
Viņš atklāja iemeslus, kuru dēļ cilvēki paši neatļauj sev izmainīt savu dzīvi uz labo pusi.
Dilts to nosauca par “ierobežojošajām pārliecībām”, vai “apziņas vīrusiem”. Tie izrādījās trīs.

Dēliņ, teica Patrīcija Diltsa, es saprotu, ka tu man ļoti esi pieķēries un nevēlies, lai es mirtu. Taču neviens cilvēks nekad nav izārstējies no vēža ceturtajā stadijā, turklāt ārsti jau pateica, ka tur vairs neko nevar darīt.

Tā ir pirmā ierobežojošā pārliecība, kuru Dilts nosauca “bezcerība”. Ja reiz neviens nekad to nav spējis, tātad es arī to nespēšu. Ir varianti: “neviena sieviete to nevar”, “neviens šajā valstī to nevar”, “neviens mūsu pensionārs…” un tā tālak.
Taču Dilts nebūtu ģeniāls psihologs, ja diezgan ātri nesaprastu, kā var tikt galā ar bezcerību: ir jāatrod izņēmumi. Viņš atnesa mātei avīžu izgriezumus, izrakstus no žurnāliem, tv ierakstus par cilvēkiem, kuri par brīnumu ārstiem pēkšņi izārstējušies no neārstējamām kaitēm. Tādi gadījumi ir un tie ir aprakstīti. Kad jūs savos komentāros rakstāt “tas nav iespējams mūsu valstī” – tā ir viņa, bezcerība, tātad pirmā ierobežojošā pārliecība. Zāles ir tie stāsti un liecības, kuras mēs vācam un publicējam cerībā, ka jūs tās lasāt.

Bet tālāk lieta sabremzējās: Dilts saskārās ar otro “apziņas vīrusa” tipu – “bezpalīdzību”.
Jā, protams, teica viņa māte, tādi cilvēki ir, taču viņi ir īpaši, tie ir izņēmumi.

Es tāda neesmu: es esmu parasta, veca, vāja un slima sieviete. Es nespēšu izdarīt to, kas viņiem izdevās, man nav tādu resursu. Taču arī to, kā izrādījās, bija iespēja pārvarēt: Roberts Dilts, kurš uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam ir neierobežots resurss, atgādināja mātei, ka sen, sen, kad viņu ģimene dzīvoja nabadzībā un pusbadā, viņa vienmēr atrada izeju no jebkuras situācijas, pat tad, kad tā likās pavisam bezcerīga, pēc principa “acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas dara”. Kad Patrīcija Dilsa vienu pēc otras atcerējās šīs epizodes, viņa kļuva mundra, acis iemirdzējās un viņai kļuva labāk. Bet tas nebija uz ilgu laiku.
Un viņu ceļā parādījās pēdējais šķērslis – trešā pati nepamanāmākā ierobežojošā pārliecība. Dilts to nosauca par “bezvērtību”.
Viņa māte ilgi atteicās par to runāt, taču beidzot teica: vai tu atceries savu vecmāmiņu, manu māti? – Jā, atceros. – Atceries, no kā viņa nomira? – No krūts vēža. – Un viņas māsa, mana tante, no kā viņa nomira? – Šķiet, no gremošanas trakta vēža. – Es ļoti mīlēju savu mammu un tanti. Es ne ar ko neesmu labāka par viņām. Ja viņas nomira no vēža, kāpēc gan man būtu jāatveseļojas?
Dilts atklāja, ka šī uzticība ģimenei un dzimtai, protams, ir laba lieta, taču tā var ar cilvēkiem izstrādāt ļaunu joku. Viņa mātei izveseļoties situācijā, kurā pašas māte nomira, bija kas līdzīgs nodevībai. Ja reiz tā dzīvoja un aizgāja mūsu senči, bet mēs viņus mīlam, tātad arī mēs tā dzīvosim. Īsāk sakot “nekad labi neesam dzīvojuši un nav nemaz tur ko sākt”. Pazīstami?
Šo šķērsli pārvarēt bija visgrūtāk. Bet Roberts Dilts nojauta, kā to var izdarīt un tagad mēs varam izmantot šo viņa atklājumu.
Padomā labi, viņš teica savai mammai. Vai gan tu vēlies, lai mana māsa, tava meita, ja nu pēkšņi saslimst ar šo slimību, saka: ja reiz mana māte no tā nomira, tad man arī jāmirst, jo es taču viņu mīlu? – Kā tu ko tādu, tik briesmīgu vari teikt! Mamma bija šokēta. – Tad parādi viņai labu piemēru. Ja tu tagad nolemsi izveseļoties, tad arī viņa, ja nu gadījumā kas, sev pateiks: mana māte spēja, es arī to spēšu.

Bezvērtības pārvarēšanas resurss slēpjas nākotnē. Bērni kopē savus vecākus. Ja mēs tagad neatradīsim  jaunu uzvedības modeli, kurš ļaus mums labsajūtā nodzīvot vēl vismaz 25 gadus, ja mēs nespēsim tos nodzīvot skaisti, vairojot labo, bet apsēdīsimies uz soliņa žēlodamies par grūto dzīvi, demonstrējot nākamajām paaudzēm bezcerību, bezpalīdzību un bezvērtību, tad arī mūsu bērni, kuri mūs ļoti mīl, 50 gados pateiks: mēs ne ar ko neesam labāki par saviem tēviem, vectēviem, kuri jau 50 gados bija večuki.

Bet, runājot par Diltsa māti, viņa, protams, nomira. Tikai pēc daudziem gadiem un pavisam no citas kaites.
Ksenija Curmantejeva
Avots:Urban Queen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts jau nav par āboliem…

aboli3

– Saška, vai tu kādreiz esi bijis laimīgs?…
Divas zaļas acis, katrai no kurām ir deviņi gadi, izplešas kā palēninātajā filmā…
– Es nezinu…
Viņš atbildēja tik klusu, ka es vēlreiz pārjautāju…
– Es domāju, ka ar bērniem par to nerunā…
Par ko tad runā ar bērniem?..
– Par atzīmēm un labu uzvedību…
– Skaidrs, tomēr pamēģināsim… tad kā ar to laimi?..
Puika ilgi klusē, pēc tam klusiņām atbild:
– Reiz ciemos atnāca vecmāmiņa un atnesa man ābolus… es teicu, ka droši vien ābolus es nedrīkstu ņemt, jo man matemātikā bija trijnieks…
Man nedod saldumus un augļus, kad es slikti mācos…
Bet vecmāmiņa sāka smieties un teica, ka dāvina man ābolus tāpēc, ka vienkārši mani mīl, bet atzīmes var būt visādas…
Tie bija ļoti garšīgi āboli…
Un es pirmo reizi dzīvē neuztraucos…
Vai var teikt, ka biju laimīgs?..
Es klusēju, man bija ļoti grūti runāt tajā brīdī. Bet es noteikti zinu, ka laime ir tad, kad ar tevi runā ne tikai par atzīmēm un labu uzvedību…
Kad tevi apskauj…
Kad ir kaut viens beznosacījumu mīlestības avots…
Un kad ir garšīgi āboli…
©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis