Par labi padarītu darbu

Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām.
Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākošo trīs dienu laikā viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.

Mūks atbildēja:
– Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.

– Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.

– Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.

– Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.

– Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu, lai pat ķeizars tādu vēlētos – tādu, kāds tas šobrīd stāv Jūsu priekšā. 
Avots: e-misterija

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava vientulība ir svētīta

Tava vientulība ir svētīta. Pat atrodoties cilvēku pūlī, tu īpaši asi to sajutīsi līdz brīdim, kamēr reiz atradīsi to cilvēku, ar kuru komunicējot tu uz visiem laikiem pēkšņi zaudēsi savu vientulības sajūtu.
Tā tev ir dota tieši tāpēc, lai tu spētu atrast to vienīgo, kurš vienīgais pasaulē spēj atbrīvot tevi tieši no tavas vientulības. Pateicoties šai sajūtai, tu neesi akls.

Kas viņš ir, tavs vienīgais cilvēks? Kā viņš izskatās? Kādus ceļus staigā? Es nezinu. Un neviens nezina. Taču tava vientulība tev nedos mieru un laimes sajūtu dvēselē, kamēr tu neatradīsi šo savu cilvēku, kamēr nedalīsi šo mieru un laimi kopā ar viņu.

Labāk necensties viņu aizstāt ar kādu citu. Jo nebūs ne iecietības ne Mīlestības. Jo nav lielākas vientulības par vientulību divatā. Divatā ne ar to. Divatā ne ar savējo.

Tāpēc nesalīdzini, nemeklē labāku, meklē savējo. Un lai tevi neuztrauc tas, kā tu viņu atradīsi, šeit savu otro pusīti. Pievilkšanās pievilks, Pavadīšana izvedīs jūs abus pa saviem ceļiem un taciņām līdz tām vienas vienīgās tikšanās krustcelēm, kas visu mainīs. To grib Visums. To vēlas pats Dievs, kurš mūs visus radījis Mīlestībai.

Tikai uzmanīgi skaties. Uzticies savam eņģelim. Tici savas sirds acīm un balsij. Nesteidzies. Viss, kas notiks, notiks īstajā laikā. Taču Dieva dēļ neatdod citam viņa vietu tavas brīnišķīgas dvēseles paradīzes dārzā.

Jo patiesa paradīze vienmēr ir vieta diviem. Jums diviem. Ādamam un Ievai. Grūti sevi iedomāties tur vienatnē. Un neiespējami – pūlī. Tik, cik Visumā ir mīlošu pāru, tik arī paradīzes dārzu diviem. 

Igor Nemoff “KĀJĀMGĀJĒJS”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaudzināt krietnus, labestīgus CILVĒKUS

Kāds skolas direktors katram skolotājam, kuru pieņēma darbā, nosūtīja vēstuli…

“Godājamais Skolotāj!
Es esmu pārcietis koncentrācijas nometnes šausmas un manas acis ir redzējušas to, ko nevajadzētu redzēt nevienam cilvēkam:
– kā mācīti inženieri būvē gāzes kameras;
– kā kvalificēti ārsti noindē cilvēkus;
– kā apmācītas medmāsas nogalina jaundzimušos;
– kā augstskolu beidzēji nošauj un sadedzina bērnus un sievietes…
– kā lielisku izglītību ieguvušie valsts galvas, ministri un ierēdņi pieņem cietsirdīgus likumus un apspiež savu tautu.

Tāpēc es neuzticos izglītībai.

Es jūs lūdzu: cik vien spēka PALĪDZIET saviem skolniekiem kļūt par labi audzinātiem LABESTĪGIEM CILVĒKIEM.

Jūsu pūles nekad nedrīkst novest pie tā, ka rodas mācīti monstri, trenēti psihopāti, izglītoti Eihmani, cietsirdīgi, nežēlīgi un augstpratīgi cilvēki.

Lasīšana, rakstīšana, aritmētika, fizika, ķīmija, literatūra ir SVARĪGAS tikai tad, kad tās PALĪDZ mūsu bērniem kļūt daudz CILVĒCĪGĀKIEM.

Tāpēc centieties rūpīgi izskaidrot viņu vecākiem to, cik ļoti svarīga ir PAREIZA bērnu audzināšana, lai kopīgiem spēkiem varētu izaudzināt viņu bērnus par normāliem, izglītotiem un kulturāliem cilvēkiem.

Cik vien iespējams, pievērsiet uzmanību bērnu audzināšanai.

UZMANĪGI sekojiet tam,
lai jūsu skolnieki NEŅIRGĀTOS par citiem,
NEDARĪTU PĀRI vājākajiem,
prastu draudzēties,
galanti izturētos pret meitenēm,
CIENĪTU pieaugušos un vecus ļaudis,
nekad nepiesavinātos svešu mantu,
IEMĪLĒTU Darbu
Iemācītos Atbildību.

Ir ļoti svarīgi, lai jūsu audzēkņi IEMĪLĒTU grāmatas, jo bez tām viņi būs atpalikuši un neattīstīti cilvēki.

IEAUDZINIET viņos LABESTĪGUS ieradumus, kuri palīdzēs tiem izaugt par labiem ļaudīm. Par sliktiem izaugt bērni var arī bez jums, bez jebkādas audzināšanas.

Labi audzināti cilvēki ir RADĪTĀJI – viņi pasaulei, sabiedrībai un valstij nes LABESTĪBU.

Slikti audzināti, kaut arī labi izglītoti ļaudis, ir IZNĪCINĀTĀJI un nes ļaunumu sabiedrībai un valstij.”

Ildars Faths “Dzīves bāka”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļš sveiciens visiem vecākiem, skolotājiem un bērniem jaunajā Mācību gadā!
Lai mums kopā izdodas izaudzināt krietnus, labestīgus CILVĒKUS

Atvērt savas durvis

Man sen vairs pats galvenais dzīvē nav tas, vai mani pieņems citi, bet gan tas, VAI ES PATI SEVI PIEŅEMŠU…
Pienāk diena, kad tu vairs nevēlies spēlēt stulbas spēles, mēģinot izsijāt cilvēkus caur viņu spēju-nespēju mīlēt tevi ne tikai baltu un pūkainu … jo aiz visa šī lūguma pārdrošības slēpjas sens, kā pasaule, mēģinājums mīlēt sevi caur kādu citu.
Taču tā tas nestrādā. Tā tikai tiek uzsāktas ilglaicīgas drāmas, kas noved pie totālas iekšējas iztukšošanās… un vairs nekā cita.

Vai es pati spēšu izturēt savas emocionālas viesuļvētras un nespēju pieņemt to, kas notiek tieši šobrīd?
Vai es spēšu pati tikt galā ar savu vilšanos un izmisumu?
Vai es spēšu saprast visas savas zemapziņas reakcijas, kuras vienā mirklī spēj sagraut visus manus centienus nostāvēt uz šūpojošā dzīves aisberga?

Dažreiz sanāk. Dažreiz nesanāk.

Un kamēr nesanāk, ārpusē notikt var jebkas…
Tevi var mīlēt, atzīt, atvērt tev visas durvis, taču pa nevienām no tām tu neieiesi, kamēr nedosi sev tiesības mīlēt un būt mīlētam, būt atzītam un atzīt citus, ieiet pa atvērtām durvīm un atvērt savējās.

Sākumā tu pats.
Pēc tam – visi parējie, kā lidmašīnā uzvelkot masku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir jāiemācās saudzēt vienam otru

Tajā dienā, kad nomira mans tēvs, es veikalā pirku banānus.

Atceros, ka toreiz nodomāju: “Tas taču nav normāli! Tavs tēvs tikko kā nomira, kāda velna pēc tu pērc tos banānus?” Taču mums bija vajadzīgi banāni. Jo rīt no rīta mēs modīsimies – bet banānu brokastīm nebūs. Tā arī es devos tos pirkt.

Nākamajās dienās tāpat vajadzēja izdarīt ļoti daudz dažadu lietu, meklēju navigacijā automašīnas stāvvietas, gaidīju kafejnīcā rindā, sēdēju parkā uz soliņa – centos norīt asaras, centos turēties taisni. Bet patiesībā es biju uz tādas histērijas robežas, kad visi apkārtējie pārbīlī aizbēgtu uz visām pusēm.

Man bija sajūta, ka gribu sev kaklā uzkārt plāksnīti ar uzrakstu “Man tikko nomira tētis. Lūdzu, esiet saudzīgi!”

Ja neieskatījās dziļi manās uztūkušajās acīs un nedzirdēja, kā dreb mana balss, neviens pat iedomāties nevarēja, kas manī notiek. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma par to, cik dziļa ir aiza, kas pēkšņi aprijusi visu iepriekšējo normālo dzīvi cilvēkam, kurš stāvēja blakus jums veikalā rindā pēc banāniem.

Un, lai arī es negribēju sev uz krūtīm nēsāt plāksnīti ar šo notikumu aprakstu, tas tomēr varētu palīdzēt – tas liktu cilvēkiem blakus ievērot distanci, vai runāt maigāk, vai kustēties rāmāk un tas palīdzētu neiespējamo padarīt kaut nedaudz ciešamāku.

Visi cilvēki, kuri tev apkārt: cilvēki, ar kuriem tu kopā stāvi rindā pārtikas veikalā, grūsties tramvajā, sēdi darbā, satiecies sociālajos tīklos, skaties acīs pāri virtuves galdam, – visi viņi savā dzīvē sastopas ar zaudējumiem, tie vienmēr pavada mūs dzīves ceļā.

Visi par kaut ko skumst, pēc kaut kā alkst, uztraucas par kaut ko. Iespējams, uz iziršanas robežas ir viņu laulība, iespējams, nespēj laikā nomaksāt kredītu, vai arī gaida sava bērna analīžu rezultātus, bet varbūt jūk prātā, atceroties savu pirms pieciem gadiem aizsaulē aizgājušo mīļo cilvēku, jo zaudējuma sāpes vēl joprojām ir tikpat asas kā pirmajā dienā.

Katrs, absolūti ikviens cilvēks, ar kuru tu šodien tiksies, cenšas iegūt mieru dvēselē un tikt galā ar trauksmes sajūtu; cenšas izdzīvot šo diennakti ar visiem tās uzdevumiem un risināmajiem jautājumiem, nesalūzis pie banānu stenda, rindā uz parkingu vai pastā.

Iespējams, viņiem nav sēras sakarā ar sava tēva traģisko bojāeju, bet vienalga, cilvēki, kuru dvēseles ir ievainotas, izmocītas un sāpju iztukšotas, ir visur, un katru dienu viņi stiepj šo savu nastu. Šie cilvēki mums ir blakus – turklāt bieži vien lielāko daļu laika, taču mēs viņus pat neievērojam:

Tie vecāki, kuriem ir nedziedināmi slimi bērni.
Tie pāri, kuri šķiras.
Tie cilvēki, kuri zaudējuši tuviniekus vai attiecības.
Bērni, kurus skolā moca.
Pusaudži uz pašnāvības sliekšņa.
Cilvēki savu tuvinieku nāves gadadienā.
Vecāki, kuri pārdzīvo par saviem bērniem depresijā.
To karavīru, kuri dienē karstajos punktos sievas.
Ģimenes, kuras nezin, ka “savilkt kopā galus”.
Vientuļie vecāki, kuri naktīs neguļ, jo nezin, kā izaudzināt vieniem savus bērnus.

Katrs savureiz skumst, uztraucas, baidās, bet neviens nenēsā uzrakstu uz krūtīm: “MAN NAV VIEGLI. ESIET SAUDZĪGI!”

Un, kamēr nav tādu uzrakstu, mums katram vajadzētu uzmanīgāk ielūkoties katrā, kurš mums blakus, – darbā, lielveikalā, kāpņu telpā – nav svarīgi, kur. Mums nevajadzētu iedomāties, ka tikai mēs varam “karāties mata galā”. Kā reiz tepat blakus cilvēki, iespējams, arī atrodas tadā pašā stāvoklī un gatavi ķerties pie pēdēja salmiņa – un par šo salmiņu var kļūt vienkārši mūsu labestīgā attieksme.

Sev ir jāatgādina, ka no mūsu acīm tiek slēpti ļoti smagi dzīves stāsti un tāpēc ir svarīgi pret katru cilvēku izturēties cieņpilni, labestīgi un ļoti saudzīgi.

Daudzi no tiem, kurus šodien tu satiksi, sevī nes sāpi, bet nenes plakātu, lai par to paziņotu apkārtējiem, lai brīdinātu, lai parādītu, ka ir nobijušies. Taču, ja tu uzmanīgi paskatīsies, tu ieraudzīsi.

Esi saudzīgs!

© Džons Pavlovičs «Cerība un citas superspējas””
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi ir jāiepazīst

Dzīve, kura griežas ap savu “es”, ir velti iztērēta, niecīga dzīve.

Zinoši cilvēki ar dzīves pieredzi to var viegli sajust emocionālā līmenī, savā paša neapmierinātības karaļvalstī – ar visu, ko viņi ir iecerējuši darīt un joprojām plāno darīt nākotnē.

Šī karaļvalsts ir kā krūze ar caurumu apakšā – lai kā arī tu censtos to piepildīt ar ūdeni, nekad nejutīsies apmierināts. Un tad dzīve pārvēršas par nebeidzamu skrējienu, nemitīgu cīņu, cenšoties piepildīt savu krūzi – tas prasa nemitīgu aktivitāti un uztraukumu, tavam ego pastāvīgi vajag uzturēt visus tos rāmjus, kurus pats sev apkārt uzcēlis, pastāvīgi sasniegt vēlamo, uzturēt to, kas jau ir un bezgalīgi novērst visu to, ko tas uzskata par nevēlamu.

Tajā pat laikā prāts nemitīgi grib kaut ko vēl, vēl vairāk un vairāk. Tas nevēlas neko citu, kā mieru, apmierinājumu, taču, sasniedzot šo “mieru”, to atzīst par nosacītu, un tad vajadzīgs ir vēl lielāks miers, vēl vairāk labāki apstākļi, vēl laimīgāka dzīve un tā tālāk.

Tāda dzīve nav vienkārši niecīga un nenozīmīga, bet vēl piedevām piepildīta ar bezgalīgām problēmām savas personas un visu, kas ar to saistās, sakarā.

Laimīgs ir tas, kurš patiešām šo ir ievērojis.

Uzticība – tas ir dzīvesveids, kur “es” un visa, kas ar to saistīts (darbs, bērni, ģimene, hobiji) centrā atrodas augstākais, Dievišķā patiesība.
Ģimenei, bērniem un visam pārējam ir vieta būt, tā nav problēma, bet, ja pirmajā vietā ir Dievs, tad viņi nekļūs par verdzības objektiem un dzīve būs nevis lēts stikliņš, bet īsts dārgakmens.

To salīdzina ar nullēm un vieninieku. Visi priekšmeti ir kā nulles, kuriem nav nekādas vērtības.
Tev var piederēt neizmērojamas bagātības, augsts stāvoklis sabiedrībā, taču tam visam nebūs nekādas nozīmes, kamēr visām nullēm priekšā nestāvēs vieninieks. 

Sevi ir jāiepazīst.
“Nav jēgas zināt daudzas adreses, ja tu nezini savējo”.
Tāpēc zināšanas par sevi dēvē par “karaliskajām zināšanām”. Tu kļūsti par karali savā karaļvalstī. Tikai tad dzīve ir patiesi jēgpilna un nodzīvota ar jēgu, kad piepildīta ar šo dievišķo uzticēšanos.

Pretējā gadījumā tu vienkārši esi kalps, kurš pastāvīgi visu savu dzīvi bezjēdzīgi lej ūdeni krūzē, kura gala rezultātā vienalga paliks tukša. Tāpēc tādu dzīvi var dēvēt par tukšu, niecīgu un bezjēdzīgu.
Tā kā svētie uzstājīgi un pacietīgi atkārto: atsakies no sava “es”, pasaule nav reāla un tev nekas nav vajadzīgs.

Paldies: Artūram Okmanim
Foto: Alex Kozlov
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu ietekmē pasauli ar sevi

Tu ietekmē pasauli ar sevi
Ar visu to, ar ko tu sevi piepildi. Ko iegudi sevī. Ar ko skani.

Ar savām domām, sajūtām un darbībām. Savām izvēlēm un lēmumiem.

Kā tu rīkojies ar sevi, kā izturies pret sevi – tā arī pasaule izpaužas attiecībā pret tevi.

Jo vairāk sevī ieguldi, jo vairāk sevi cieni – jo vērtīgāks kļūsti pasaulei. Pasaule tikai pastiprina to, ko tu pats sevī pastiprini.

Pati vērtīgākā investīcija ir investīcija sevī. Stiprinot sevi, tu kļūsti daudz izturīgāks pret visu, kas notiek apkārt.

Izdziedinot un piepildot ar Mīlestību savu iekšējo dziļumu, tu dziedini arī visu sev apkārt.

Vienkārši tāpēc, ka tu ietekmē pasauli ar sevi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārmaiņas – tas ir normāli

Mani mīļie, Radītājs Dabu ir iecerējis tā, ka tā dzīvo un turpinās pateicoties likumsakarīgām pārmaiņām…
Mēs esam dabas daļa, tātad arī mums uz stabilitāti nav ko cerēt.
Nav vērts ticēt, ka mums ir pa spēkam noturēties vienā, mūs apmierinošā, konstantā stāvoklī.
Nav vērts bezgalīgi domāt par to, kas notiks… kaut kas patiešām notiks un mums jābūt tam gataviem.

Vasara jau sēž uz sliekšņa ar glāzi melleņu kompota.
Sēž apmierināta, lai arī drīz būs prom… kā gan lai nebūtu apmierināta – visus mūs ritīgi uzkarsēja!

Un mēs, gribējām to vai negribējām, pieņēmām šo karstumu. Nav jau svarīgi, kā: kāds ar prieku, kāds apcerīgā viedumā, kāds – pukstot, kas arī nav slikti: emocionāla patiesība vienmēr ir veselīgāka par optimistisku teātri…

Tā arī ar visu pārējo.

Mēs maināmies pat tad, kad domājam, ka viss beidzies reizi par visām reizēm.

Bet “vienmēr” nav tas vārds, kas piederas šai planētai.

Un ļoti daudzas lietas, kas mums šķita svarīgākās vakardien, šodien tādas vairs nešķiet.
Un tas ir stāsts nevis par kaut kādām neprātīgām lietām, bet par to pieredzi, kura mūs ietekmē un izārda mūsu aizsargkonstrukcijas, aiz kurām mēs slēpjamies no savas dzīvās dzīves…

Ko gan no tās slēpties?
Un, kur slēpties?

Rudens arī ir pārmaiņas.

Un es novēlu, lai jums ar to brīnišķīga draudzība… un, lūdzu, neatdodiet sevi izmisumam pat tad, ja šķiet, ka tas stiprāks par jums.

Šodien viņš, rītu – jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienoti Mīlestībā

– Būt kopā var dažādi.
Lūk, āboli grozā. Un, lūk, āboli ābelē. Pirmajā mirklī šķiet, ka tie ir vieni un tie paši āboli.
Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču grozā tiem nav nekādas vienotības, izņemot pašu grozu.

Un cik daudz kopīga ir āboliem, kad tie aug viena koka zaros!
Viena sula, viena dzīve uz visiem!

– Es tev jautāju par Mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.

– Tāpēc, ka Mīlestība starp cilvēkiem ir kā ābele ar āboliem, kuri nogatavojas tās zaros – tur un tur.
Sajūties, ka kopā ar visiem dzīvojošiem esi Mīlestības kokā. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, tāpēc, ka vienotība arī ir dzīve.
Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā, vai tas, kurš grozā?

– Bet ābolam nav iespēju izvēlēties, kur viņam būt!

– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis