Nekrāj!

vecmamina000

Tas notika pirms daudziem gadiem, kad mana viedā vecmāmiņa vēl bija dzīva.

Reiz, kad mēs ar mammu uz Lieldienām centāmies piekarināt jaunus, modernus aizkarus ar asimetriskiem rakstiem, un tie nekādīgi nebija piestiprināmi pie karnīzēm, krita mums uz galvas…. mēs dusmojāmies, rājāmies, smējāmies un atkal mēģinājām tos piestiprināt. Vecmāmiņa uz mums skatījās un teica:
– Vēl pavisam nesen es būtu lekusi līdz griestiem no prieka, ka man ir tādi aizkari, bet tagad manī nav ne mazākas vēlmes pēc tiem. Meitenes, tās aiziet…. vēlmes aiziet. Vēlmes pēc visa. Gan pēc lietām, gan cilvēkiem.
Dariet visu, kamēr jūs vēlaties. Tērējat naudu niekiem – nekrājiet! Nieki dažkārt priecē, bet uzkrājumi – nē. Kam tad krāt? Bērēm? Vēl neviens nav palicis neapglabāts. Priecājieties, kamēr ir prieks. Mīliet, kamēr gribās.
Pienāk laiks, kad arī svešu siltumu negribās. Neko vairs negribās. Droši vien daba tā speciāli dara, lai mēs mierīgāk varētu aiziet, neķeroties ne pie krāmiem, ne cilvēkiem. Lūk, arī es esmu gatava aiziet.

Bet, ja es varētu atgriezties jūsu gados, tad dzīvotu tikai šai dienai un priecātos par katru vēlmi.
Vecmāmiņas sen vairs nav, bet es dzīvoju tieši tā: šai dienai un priecājos par katru savu vēlmi.

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt veselam un dzīvot laimīgi

dziednieks7

Jaunais māceklis jautāja vecajam šamanim:
— Kas uztur hronisku slimību?
— Domas… – atbildēja šamanis.
— Kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
— Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas…
— Vajadzīgas? Priekš kam?
— Atpūtai no steigas. Un no tā, ko negribas darīt…
— Bet, ja cilvēki staigā pa ārstiem, tātad tomēr vēlas no tām atbrīvoties?
— Nē, viņi vēlas atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem, nevis slimībām, kas viņus sargā pašus no sevis…
— No sevis?… bet vai tad nevar aizsargāties kaut kā produktīvāk?
— Var… Taču tad jāmaina dzīve.
— Kādā veidā?
— Tieši slimībā esot aiziet no visa, ko nemīli pie tā, ko gribētos darīt un kas dod prieku darbā, hobijos un sadzīvē….
— Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sekojoši arī sāks izzust…
— Taču mainīt dzīvi nav viegli…. Vieglāk ir slimot…
Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski atpūsties, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
— Mh… bet kā tad ar ārstiem?
— Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloņiem. Un motivēt cilvēkus pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību…
— Bet, ja nu ārsti to neprot?
— Lai mācās, ja vēlas kļūt par dziedniekiem, kas maina likteņus. Ir daudz vieglāk būt par simptomu ārstētāju, ērtāk un naudīgāk… Taču, ejot šo ceļu, agri vai vēlu pazudīs jēga un pazudīs bauda no sava darba…
… un dzīves beigās nebūs ko atcerēties…

Avots: ezo_news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedrebiet par saviem makiem

01c18b13b6884946cf96462a5903662c

Vēl viens ļoti interesanta un mūsdienīga rakstnieka viedoklis.

Vīrieši, kuriem pastāvīgi šķiet, ka sievietēm no viņiem vajag tikai naudu!

Jūsu dēļ es atmaskošu vispasaules mēroga sieviešu sazvērestību. Sievietēm nav vajadzīga jūsu nauda! Viņām vajadzīgas vien tās īpašības, kas piemīt vīriešiem, kuri spēj nopelnīt.

Nevienam nav nekāds noslēpums, ka mūsu laikos “šīs pasaules varenais” ir tas, kurš prot nopelnīt naudu, tas, kuram ir prāts, saprāts, tālredzība un līdera īpašības. Piedodiet, bet sievietes neskatās makā, viņas saskata dabu. Un līdzekļu pietiekamība, nešaubīgi, ir rādītājs tam, kā domā vīrietis, kā viņš jūtas sabiedrībā, vīriešu pasaulē. Kas viņš ir pēc savas dabas – saimnieks, apgādnieks vai tas, kurš dala savu guvumu ar saimnieku. Citiem vārdiem runājot, alfonss!

Bieži vien sieviete pat nepieskaras naudai, ko nopelnījis viņas vīrietis. Diemžēl vai par laimi sievietēm nav vajadzīgas svešas bagātības un, ja sieviete iemācīsies nopelnīt miljonus tad noteikti viņai būs cita sieviete. Visbiežāk – vīrieša veidolā.

Nedrebiet par saviem makiem un jo īpaši, par svešiem, kam tie ir resnāki, lūdzu! Pasaules ziedi neņems jūsu asinīm sastrādātās un godīgi nopelnītās banknotes. Tas ir mīts! Vienkārši tā ir sagadījies, ka sētnieks Vasīlijs no piektās kāpņu telpas nepievērsīs sev sievietes uzmanību un ne jau tāpēc, ka viņš ir sētnieks un viņam nav lielas naudas. Bet tāpēc, ka  Vasīlijs paceļ dārgas cigaretes izsmēķi, kuru līdz galam nav izsmēķējis Genādijs, nosmēķēs to un turpinās slaucīt pagalmu.

Sievietēm nepatīk vīrieši, kas izsmēķē citu vīriešu neizsmēķētas cigaretes. Jo viņu dēli, visticamāk,  darīs tāpat.
Visbiežāk sievietes pievelk spēcīgo parfīms tāpēc, ka vīrietis, kurš šajā pasaulē neko nav sasniedzis, agri vai vēlu kļūst par mājas tirānu. Un savā nerealizētībā vaino savu pašu tuvāko cilvēku. To, kurš ar viņu dalīja gultu, virtuves galdu un  katru strīdu ar priekšniecību. Sievietes nevēlas būt vardarbības upuri, viņas vienkārsi domā vairākus soļus uz priekšu.

Viņas pirmkārt izvēlas to, kurš spēs apģērbt un pabarot viņu bērnus. Tos bērnus, kurus radījis Spēcīgais.

Ziediem jārada citi ziedi. Vīrietis nedrīkst ļaut ziediem novīst. Tā ir daba.

Tāda pat daba, kā dzemdēt no spēcīgā, stiprā, nevis vārgā un nevarīgā.

Es neattaisnoju sievietes, es viņas vienkārši saprotu.

Katra sieviete savā Dvēselē ir Francuāza Žilo, kura skatās sava Pablo Pikaso virzienā.

Man nav nekas pret to.

Vjačeslavs Prahs (mūsdienu krievu rakstnieks) no grāmatas “Sievietes radītas, lai viņas…”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tikai viens cilvēks

 

3a4dae854051debc4a670664d6ece6eeVienīgais cilvēks, kurš tev pietrūkst, esi TU PATS.

Tu dzīvo nemierīgi, tev šķiet, ka tev kaut kas trūkst. Tu vēlies atrast cilvēku, lai mīlētu, lai būtu laimīgs. Bet patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev pietrūkst, esi tu pats. Un kad tu attapsies attiecībās, tajās vēl joprojām trūks tikai viena cilvēka. Tevis!

Tev vajadzīgas ir lietas, tev kaut kā nepietiek: mantas, mašīna, apģērbs, aksesuāri, māja. Bet patiesībā tev vajadzīgs ir tikai tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Bet brīdī, kad tev tas viss ir, tev vēljoprojām pietrūkst tā, kam tas viss pieder. Pietrūkst tevis.
Tu sapņo par to, ka būsi piederīgs kādai ļaužu grupai, kādai lielai kompānijai, skolai vai ģimenei. Taču, ja tev šķiet, ka tas tev uzdāvinās tevi, tu ļoti maldies. Ja tu neesi atradis sevi, tad arī piederot kādai grupai, tev vienalga vēl joprojām pietrūks viena cilvēka. Tevis.
Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti esi tu pats. Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš var atrast visus risinājumus, nomierināt, uzjautrināt un iedot tavai dzīvei interesi, arī esi tu pats.
Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šo sajūtu – esi tu. Tas nenozīmē, ka tu paliksi viens vientuļš un tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Tas nozīmē tikai to, ka tu pārstāj būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāk piederēt tev pašam. Un tad uzrodas tas viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt.

Uzrodas mīļotais cilvēks. Uzrodas draugu grupa. Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj viņai piedāvāt formēt tevi un tu patstāvīgi formē to pats, tāpēc, ka vienīgais cilvēks, kurš var tavā dzīvē atnest laimi – esi tu pats.

Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Duy Huynh
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Nu, tā…

pašapzinīgs vīrietis2

Mēs, vīrieši ne īpaši labi saprotam sievietes. Tāpēc, ka viņas ir ļoti dīvainas. Viņas visu dara savādāk ka mēs: dzīvo, domā, cieš, priecājas, piekūst, atpūšas. Tāpēc, ka viņas vienkārši ir savādākas. Un vīrietis bez sievietes nav pilnvērtīgs, – tā saka svētie raksti. Un es tam pilnībā piekrītu.

Ja vīrietim nav sievietes, tātad viņam trūkst atbildības sajūtas. Bet bez atbildības vīrietis degradējas, tāpēc, ka pats par sevi viņš neko nedarīs. Viņš nebūvēs pats sev 400m2 lielu māju. Precīzāk, es zinu vienu tādu tipu, viņš uzcēla milzīgu māju, bet vienalga darīja to, rēķinoties ar to, ka sieviete viņam būs. Tāpēc viņš dzīvo 6m2 istabiņā, kurā uz grīdas ir matracis un stūrī pakaramais ar krekliem – un viss. Un viņam ir ērti – viss pa rokai, viss blakus.

Vīrietis ir askētiskāks kā sieviete, – mums nemaz daudz nevajag. Un, stājoties attiecībās ar sievieti, mēs domājam, ka viņas ir tādas pašas, un, ka arī viņām neko nevajag. Bet viņām vajag. Un vajag daudz. Ne tāpēc, ka skopas vai alkatīgas, bet tāpēc, ka viņas ir sievietes – tā ir tāda īpaša dzīvības forma. Un to pastāvīgi vajag zināt un ņemt vērā.

Vīrietis un sieviete atšķiras it visā. Viņus vieno vien tas, ka viņi ietilpst vienā bioloģiskajā sugā. Viņi ir atšķirīgi it visā pat fizioloģijā. Bet no psihes viedokļa viņi ir kolosāli atšķirīgi.

Jau uzreiz pēc dzimšanas puisītis atšķiras no meitenītes psihiskajā ziņā – un tas ir galvenais. Sieviete piedzimst pašā augstākajā vērtības līmenī. Viņā jau sākotnēji ir ieliktas visas sievišķīgās īpašības un viņas uzdevums tās dzīves laikā nepazaudēt. Viņas dzīvei jāizskatās kā taisnai līnijai, bez stresiem un traumām, bez kritieniem viņas vērtību skalā.

Galvenais sievietes uzdevums, nodzīvot dzīvi tā, lai viņas vērtība atrastos šajā līmenī, nevis ar gadiem pazeminātos. Un meitenīti, meiteni, sievieti trijos viņas dzīves etapos ir jāaizsargā trim vīriešiem: sākumā tētim, pēc tam vīram un pēc tam dēlam. Viņa nekad nedrīkst palikt viena, bez vīrieša aizsardzības.

Savukārt vīrietis piedzimst nulles vērtību līmenī. Tas nenozīmē, ka vīrietis ir ar kaut ko sliktāks, – viņš vienkārši ir tāds. Viņš ir kā sagatave, konstruktors, kurš vēl tikai jāsaliek. Piedzimšaans brīdī vīrietim netiek dotas nekādas vīrišķās īpašības. Nevar, piemēram, piedzimt drosmīgs, tāpēc, ka drosmīgs ir tas, kurš pārvarējis bailes. Nevar piedzimt dāsns, jo dāsns ir tas, kurš pārvarējis skopumu. Tas pats attiecas arī uz izlēmību, mērķtiecību utt.

Sekojoši, vīrietis ir tas, kurš aug visu laiku, cenšoties šīs izaugsmes laikā sasniegt sievietes vērtību līmeni, kura atrodas vērtību skalas paša augšā. Var pat teikt, ka sieviete ir vīrieša izaugsmes motivators.

Ja vīrieša dzīvē nav sievietes, tad viņš, visticamāk, pārāk spēcīgi neattīstīsies, jo nav jēgas. Priekš kam? Tāpat viss ir labi.

Vīrietis ir tāda dzīvības forma, kura neko nemaina, kamēr esošais darbojas. Ja var kaut ko nedarīt, tad viņš nedarīs.

Gluži dabiski, vīrietis nepieaugs līdz sievietes līmenim. Viņa dzīve izskatās sekojoši: nokriti, celies augšā, atkal nokriti – atkal celies. Tāpēc stress vīrieša dzīvē vienmēr ir iemesls izaugsmei.

Stress, ja nenogalina vīrieti, noteikti to norūda, un vīrietis pateicoties tam progresē. Ja vīrietim dzīvē ir problēmas, – tātad viņš var augt. Aizvākt no vīrieša dzīves stresu, nozīmē novākt svaru zālē svarus. Visi nāk tajā nodarboties ar piepūšamajām hantelēm. Un it kā visi tādos smukos krekliņos, kaut ko dara, bet jēgas nekādas.

Tāpēc ir ļoti svarīgi zināt: vīrietis aug tikai pārvarot grūtības.

Vīrietis, kurš aug augšup, – tas ir adekvāts vīrietis, kurš vēlās komunicēt ar cienīgām sievietēm, kurām ir ļoti augsta pašapziņa. Visi normālie vīrieši aplido sievieti, lai sasniegtu viņas vērtību līmeni. Bet ir arī otra vīriešu kategorija, kuri visu mūžu atrodas tajā līmenī, kurā piedzimuši. Un tie nav vīrieši, bet tēviņi. Un šiem tēviņiem ir vajadzīgas mātītes.

Bet ar īstenām un cienīgām sievietēm tēviņu ceļi nekrustojas. Ko darīt, lai tie krustotos? Tēviņš pats nevēlas augt uz augšu un uz priekšu, viņš negrib sevi mainīt, tātad centīsies mainīt sievieti. Lai saņemtu kaut ko vērtīgu un par to nemaksātu, vajag pazemināt tā vērtību. Eksistē noteiktas tehnoloģijas, kā pazemināt vērtību tam, kas ir vērtīgs. Tādu tēviņu uzdevums ir izdarīt tā, lai sieviete kristu lejup. Vai viņa to var izdarīt pati? Nē. Nemēdz būt tādas situācijas, lai sieviete domātu: “Kaut kā es neesmu pietiekami tīra…. Gribētos tā ritīgi uzdzīvot, sapīpēties hašišu un kailai pastaigāties pa ielām”. Sievietei tāda doma prātā neienāktu. Taču kāds cits to var izdarīt viņas vietā. Starp citu, ja viņa ir pakritusi, tad pašai piecelties ir ārkartīgi grūti, viņu kāds var tikai pacelt.

Jēdziens “sieviete ar augstu pašvērtējumu” arī ir nedaudz pievilkts aiz ausīm. Tāpēc, ka sieviete pati nevar sevi novērtēt.

Vai vīrietis var sevi novērtēt? Viegli. Vīrietis var sevī būt kruts. Viņš var domāt: “Es kaut ko esmu sasniedzis, un man nospļauties uz citiem vīriešiem, ko viņi par mani domā”

Vai sieviete var pati sevī būt laimīga? Protams, ka nē. Protams, vīriešiem svarīgi, lai kāds viņus novērtētu. Novērtēja – lieliski. Bet, ja nenovērtēja, mēs paši sevi novērtēsim.

Sieviete pati to nevar. Ja ilgākā laika periodā ikvienai sievietei atkārtot, ka viņa ir līkkājaina aita, tad viņa sevi uzskatīs par līkkājainu aitu. Ja vīrietim visa pasaule centīsies iegalvot, ka viņš ir briesmonis, tad to viņš laidīs gar ausīm.

Autors: Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

:) :) pirmajai daļai es pilnībā piekrītu, otrajai – ne gluži :) Un tomēr, garastāvokli uzlaboja :)

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par papardi un bambusu

paparde un bambuss5

Reiz kāds cilvēks nolēma, ka nu gan viņam ir gana ciest un devās uz mežu, lai pēdējo reizi runātu ar Dievu.
– Mīļais Dievs, lūdzu dod man iemeslu nepadoties! – viņš teica.
– Paskaties visapkārt – atbildēja Dievs, – Tu redzi bambusu un papardes?
– Jā, – vīrietis atbildēja.
– Kad es stādīju bambusu un papardes, es par tiem parūpējos. Es tiem devu saules gaismu un ūdeni. Es sargāju tos no vētrām. Paparde auga ātri, tās sēklas ļoti īsā laikā sāka dzīt asnus, taču no bambusa sēklām neauga nekas. Taču es nepadevos.
Otrajā augšanas gadā paparde kļuva vēl krāšņāka, taču no bambusa sēklām nekas neauga. Taču es nekritu izmisumā. Arī trešajā gadā bambuss mani neiepriecināja. Bet es gaidīju. Arī ceturtajā gadā no bambusa nebija ne asna. Es biju pacietīgs.
Piektajā gadā no zemes izlīda mazs mazītiņš asniņš. Tas bija daudz daudz mazāks par papardi, taču dienu no dienas tas auga un sešu mēnešu laikā sasniedza 100 metru augstumu.
Piecus gadus tas veltīja savas sakņu sistēmas veidošanai, kas padarīja to stipru un izturīgu un iedeva to, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Es nekad sevis radītajiem neesmu devis lielāku izaicinājumu, kā tie spētu tikt galā.
Visu šo laiku tu augi un cīnījies. Tu audzēji savas saknes, kas nepieciešamas, lai izveidotos stumbrs, lapotne un vēlāk arī augļi. Nekad sevi nesalīdzini ar citiem, tāpēc, ka visam manis radītajam ir atšķirīgi laika rāmji, atšķirīgi nobriešanas tempi un atšķirīgi mērķi.
Kā paparde atšķiras no bambusa, tā cilvēki atsķiras viens no otra. Ja nepadoties, var pacelties ļoti ļoti augstu, – teica Dievs.
– Cik augstu es pacelšos? – jautāja vīrietis.
– Cik augstu aug bambuss? – jautāja Dievs.
– Cik vien var augstu? – atbildēja vīrietis.
– Jā! – teica Dievs.
Cilvēks pameta mežu, saprotot, ka Dievs nekad viņu nepametīs un no viņa neatteiksies.
Nav jābrīnās, ka tavā ceļā gadās gan pārbaudījumi gan nelaimes. Atceries, tās nepieciešamas tavai izaugsmei.
Dievs nekad nesūta tev pārbaudījumu, nedodot iespēju tikt ar ro galā.
Tas ir Tavas ticības jautājums!

Avots: Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis