Mājas – sievietes spēka vieta

majas

Kādam nav mājas, kāds dzīvo pie vīramātes, kāds – īrētā dzīvoklī, bet ir arī tādi, kuriem ir savs dzīvoklis, bet māju sajūtas nav. Katram cilvēkam, īpaši sievietei ir jābūt savām mājām, savai māju sajūtai. Bez šīs sajūtas cilvēks var saslimt, bez tās nav iekšējās harmonijas sajūtas, kas vienmēr ir saistīta ar dziļu māju sajūtu.
Tāds cilvēks it kā nedzīvo, dzīve atliekas uz vēlāku laiku, ieslēdzas gaidīšanas režīms. Pārvākšos, uztaisīšu remontu, palielināšu dzīvojamo platību….
Mājas – tā ir vieta, telpa, kurā jūties drošībā, komfortā un atjauno spēkus.

Es esmu mājās!
Mājās vienmēr var atpūsties, atslābināties, uzkrāt spēkus un pieņemt svarīgus lēmumus.
Mājas ir vieta, kur dziedinās dvēseles sāpes, kur tevi pieņem tādu, kāds esi.
No mājām negribas aizbraukt, negribas uz ilgu laiku tās pamest, tāpēc, ka tās ir dzīvas un tā ir mūsu spēka vieta.
Mūsu mājas ļoti daudz ko par mums var pastāstīt: par mūsu vēlmēm, problēmām, attiecībām, par to, kur virzīta mūsu enerģija, kas notiek mūsos.
Mājas ir pamats uz kura balstās visa mūsu dzīve. Mūsu pieaugusī un apzināta dzīve.

Ļoti bieži mēs meklējam personības izaugsmi ārpus mūsu mājām, bet mājās – saplēstas treniņbikses, slikts ēdiens, uz ātru roku pagatavots, viss nolaists un nekopts. Nekopti mati, skandāli un strīdi.
Biezi vien mājas daudziem cilvekiem kļūst par naktsmītni. Taču paši svarīgākie dzīves brīži notiek tieši mājās. Te mēs būvējam savas attiecības, audzinām bērnus, atdodam kaut ko svarīgu, to, ar ko viņi dosies lielajā dzīvē.
Tieši mājās notiek īstā dzīve. Kāda tā ir? Vai arī dzīve ir tikai darbā? Kad mēs nevaram organizēt savu ikdienas dzīvi, sadzīvi, mēs skrienam no mājām ceļojumos, meklējam laimi un atpūtu ārpusē. Taču, ja mājās nav laimes un atpūtas, arī ceļojumos to neatrast. Bet pēc atgriešanās tev ļoti ilgi nākas pieslēgties atpakaļ ikdienas dzīvei. Ļoti bieži ceļojoša sieviete cenšas noslēpt savu iekšējo diskomfortu, nogurumu no dzīves un savu miera un iekšējās harmonijas sajūtu.
Kad sieviete nav iesakņojusies, tas traumē viņas psihi.

Nav māju sajūtas:
– kad tu ilgi pavadi savu laiku darbā;
– kad tev labāk būt kaut kur citur, nevis mājās:
– kad tu ļoti daudz ceļo un pārvācies;
– kad mājās tu jūties neērti un neomulīgi;
– kad tu nejūties komfortabli un drošībā tajā vietā, kur dzīvo;
– un tev gribās kaut ko mainīt, pārvākties, palielināt dzīvojamo platību.

Kā atgriezt māju sajūtu?
Mājas tev būs tad, kad būsi mierā ar sevi, savu dzīvi, kad gribēsi dzīvot, būvēt, radīt, dzemdēt bērnus, laist savas saknes!
Lai cilvēkam būtu sava māja, tam jāpieaug. “Bērniem” nav māju! Viņi mūžīgi mētājas pa svešām mājām! Un īrētiem dzīvokļiem.
Paliekot bērns, cilvēks zemapziņā vēlas atgriezties tur, kur bija viegli, mierīgi un aizsargāti. Priekš kam gan sava māja, ja viņam ir vecāku mājas, un viņš ar visām savām Dvēseles fibrām cenšas turp atgriezties.
Māja vai tās neesamība pilnībā atspoguļo to, kas mūsos notiek.
Būtu labi, ja mēs apzinātos savas bailes.
Iespējams, daudzi bērnībā baidījās doties mājās, baidījās no nezināmā, baidījās no vecāku dusmu uzliesmojumiem, pretenzijām un aizrādījumiem: Kāpēc neizdarīji šito? Nokavēji? Nesakārtoji?
Drošāk bija pie draudzenēm, uz ielas, bet – ne mājās, iespējams, mājās bija skandāli, iedzeršanas.
Mājas bija kaut kas nedrošs. Un tu baidījies atgriezties. Tāpec šodien ir tik grūti iesakņoties, tik grūti iedzīvoties un radīt savu telpu, jo nav tadas pieredzes! Taču, apzinoties šos momentus, kustēties uz priekšu ir daudz vieglāk, kā tad, ja dzīvojam neziņā un nezināšanā.

Lai izveidotu ģimeni, ir jāuzceļ māja, ir jābūt kopējai telpai, jo bez tās ģimenes nebūs.
Kad ir ģimene, bet nav māju ilgstošu laiku, tas ir signāls. Iespējams, sieviete nav izvēlējusies vīrieti, neapzināti vēlas atgriezties vecāku mājās, tāpēc kopēja māja “nesanāk”. Māju neesamība signalizē: ir ieslēgts gaidīšanas režīms. Jautajums: ko tu gaidi?
Kad sieviete izvēlas vīrieti, tad viņai rodas vēlme pēc savām mājām. Vīrietis vienmēr to jūt un sāk rīkoties, sievietei viņu vien vajag tajā atbalstīt.
Ne jau naudā ir problēma. Naudas nav, kad mājas nav vajadzīgas. Nav ģimenes enerģētiskajā ziņā, nav mājas. Šī mājas jautājuma risinājums ir atkarīgs no attiecībam pārī: ja tas ir, tad arī ar mājām nebūs problēma.

Īrēta dzīvojamā platība – tas ir psiholoģiskā brieduma trūkums, īpaši tad, kad tāda dzīvošana ievelkas gadiem ilgi. Izīretāji ir “vecāki”, stingri un atbildīgi. Viņi lemj tavā vietā, kādas mēbeles pirkt, kādu cenu noteikt. Tu esi atkarīgs tajā, kur mums tomēr jābūt brīviem. Kā bērni. Tev jālūdz atļauju iegādāties suni vai kaķi, audzēt puķes, vai pat dzemdēt bērnu. Dzīvokļa saimnieki pilnībā atbild par visu. Ne tu.
Tāpēc, ja tu dzīvo īretā dzīvoklī, tev ir jāpieaug. Un jāsaprot, ka dzīvokļa jautājuma pamatā nav nauda, bet gan nevēlēšanās radīt savas mājas un atdalīties no vecākiem.

Tas ir kā pamosties, noskurināties un lēni, bet pamatīgi doties pareizajā virzienā. Apzināšanās, kas ar tevi notiek – tas ir ceļš uz savām mājām. Tavā galvā jābūt šim mājas tēlam un dzīves kvalitātei tajās. Sāc to radīt jau tagad, svešajās sienās un tajā telpā, kura tu šobrīd esi. Sāc pieaugt! Tev jābūt savām lietām, savādāk, kā…. sveši aizkari, svešas mēbeles….

Mājas ir milzīga atbildība un pieaugusi, patstāvīga dzīve! Un sievietei tā ir spēka vieta. Tāpēc visam tavā mājā tevi ir jāpriecē, visam jābūt enerģētiski tavam.
Un, ja šodien tev savu māju nav, tad “savas mājas” prototips no sākuma tev jārada savā galva. Jāpērk lietas, kuras tu ņemsi līdz uz savām mājām! Nevis jadzīvo ar domu: būs mājas, tad arī pirkšu, bet pagaidām uz veciem dīvāniem un salauztiem ķebļiem, ar vecām tapetēm.

Ja godīgi, tad īrētā dzīvoklī cilvēks nekad nevar justies pa īstam kā mājās. Tur nav iespēju laist saknes, jo jebkurā brīdī tev var palūgt izvākties un tad nāksies savu pasauli sakrāmēt maisos un atkal pārvākties, iedzīvoties un vilties.
Šī īrētā dzīvesvieta nekad mums neko nedod un arī mēs tai neko nedodam. Mums nav savas spēka vietas.

Ar to jatiek galā vispirms iekšēji. Kas liek tev mētāties no vietas uz vietu? Kas traks notiks, ja tev paradīsies savas mājas?
Bet šis jautājums ir neprecētajām sievietēm: kāpēc tu atrodies īrētā dzīvoklī, kāpēc neesi apprecējusies, kāpēc pārvacies? Tas taču nenotika nejauši?
Šie jautājumi liek aizdomāties, apzinaties ļoti svarīgas un dziļi iesakņojušos motīvus, kas atrodas visas tavas dzīves pamatā!

Lūk, kādus trūkumus tam, ka ir personīgā māja, mēs atradām kopā ar kādu no Sieviešu skolas dalībniecēm (šobrīd viņa dzīvo kopā ar savu vīru pie vīramātes):
– māja ir jāuztur;
– šobrīd daļu izdevumus sedz vīra vecāki, bet tad nāksies pašiem par visu maksāt;
– tad mēs atsvešināsimies no vecākiem;

– savās mājās vienmēr būs ļoti daudz darba;
– mums nebūs kam atstāt pieskatīt bērnus;
– būs vientulības sajūta;
– tā ir tikai tava atbildība;

– no savas mājas neaiziesi, pat tad, ja sastrīdēsies.

Māja (dzīvoklis) – tas ir kaut kas pamatīgs un pabeigts! Tā ir tava izvēle, tajā skaitā par to, ar ko tu kopā dzīvosi Un tieši no šīs pabeigtības un skaidrības mēs baidāmies, tāpēc mētājamies 40 gados pa svešām mājām, tāpēc izvēle nav izdarīta.

Padomi:
– Mūsu mājas ir mūsu atspulgs. Ja mēs kaut ko vēlamies tajās mainīt, tad izmaiņas jāsāk savā Dvēselē.
– Mūsu mājas ir mūsu spēka vieta un tāpēc pret tām jāizturas ar cieņu, tāpēc vairies sabojāt savas mājas atmosfēru ar skandāliem, jo viss negatīvais burtiski iesūcas mājas sienās un vel ilgi sūc no tevis enerģiju. Bet mājai spēks ir jadod.
– Lai tavā mājā būtu labklājība, sāc ar ēdienu. Tam vienmēr jātiek gatavotam apzinātībā, ar mīlestību un jāpievelk labklājība ģimenē.
– Aicini ciemos viesus un esi gatava uzņemt arī negaidītus ciemiņus. Lai vienmēr mājās valda tīrība, kārtība un omulība. Kārtība nenozīmē to, ka viss vienmēr ir izmazgāts, bet gan tas, ka ir sajūta, ka mājai ir saimniece, ir viņas sadzīve un viņas kārtība un noteikumi.
– Katra diena tavā mājā var būt prieka pilna un nest labsajūtu un apmierinājumu, nevis tikt izdzīvota steigā.
– Sāc sagaidīt un pavadīt savus mājiniekus. Sagaidi vīru un bērnus uz lieveņa, nenomoci viņus ar jautājumiem, bet parādi, ka priecājies viņus sagaidot, ka tu viņus gaidīji. Pabaro, padzirdi, noliec gulēt. Nav labi, ja sievieti sagaida vīrs! Kaut kas tavā dzīvē nav kārtībā, ja tā notiek.
– Padomā, kā tu vari iepriecināt, izbrīnīt visus, kas ienāk tavās mājās!
– Kaukāzā ir tāda paruna: Ciemiņš mājās – Dievs mājās! Uzaicinot viesus, tu uzaicini savas mājās Dievu, labklājību, atdodot tu saņem. Neekonomē uz to, neesi skopa ne ar žestiem, ne enerģiju ne savu uzmanību.
– Klāj galdu ar skaistiem galda piederumiem, nopērc skaistus augļu traukus, tāpat arī zupas terīni un mērces trauciņus.
Jo, lai to visu izdarītu, nāksies sakārtot savas attiecības ģimenē, kļūt labestīgai, uzmanīgai, viesmīlīgai, košai. Lūk, kur tava personības izaugsme! Mājās! nevis ārpus tas!
– Tieši mājas rodas mīlestības atmosfēra un telpa, sapratne satarp vīru un sievu! Ja nav šīs telpas, nav nākotnes šīm attiecībām.
– Izmet visu, kas tev šķiet svešs, nevajadzīgs, neglīts! Visam tevi jāpriecē, visam jābūt tavam.
Mums jāmācās radīt savu ikdienu savā paša mājā. Radīt savu pasauli! Un kādu tu to vēlies?

Ja tev nav savu māju, tad tev jābūt savai pieredzei, kā radīt savu pašas pasauli! Dzīvo labi jau šodien, neatliec to uz rītu, dzīvi uz “pēc tam”. Un tev radīsies šī skaistā pieredze. Bez tās savā jaunajā dzīves vietā tu jutīsies neapmierināta.
Bet laimes sajūta pievilks vajadzīgos līdzekļus kas vajadzīgi savai dzīvesvietai
Kad tu sāksi sevī audzināt šo māju sajūtu, viss sāks mainīties – tavas domas, tava rīcība un galvenais – tava dzīve.

Avots: v_k EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Oho! – gribi būt bagāta, griezies!

sufiji dejo

Kurš no mums bērnībā ir griezies kā vilciņš, līdz līdzsvara zudumam, līdz nelabi paliek? Šāda sava vestibulārā aparāta pārbaude ir gluži dabisks process un intuitīva radības nepieciešamība sajust savu īpašo saikni ar dabu un kosmosu. Bērnam viņa iekšējā balss signalizē to, ka ir kāds noslēpums, kuru ļoti gribās atklāt, taču nav atslēgu.

Mēs griežamies, krītam, vērojam, kā griežas pasaule mums apkārt un tveram šo dievišķīgo stāvokli. Kļūstot pieaugušas un atrodoties sava sievišķā ceļa meklējumos, mēs bieži vien saskaramies ar ezotēriskajām praksēm, kas piedāvā mums atkārtot šos bērnu dienu eksperimentus.
Larisa Renāra piedāvā enerģētisko piltuvju praksi – riņķojošas kustības ar augšup paceltām rokām, lai pievilktu savā dzīvē vīrieti vai finansiālo labklājību – jo vairāk apgriezienu regulāro treniņu laikā, jo bagātāks vīrietis ienāks sievietes dzīvē. (Interesanti)

Cita autore, Oksana Sergunova, vēršoties pie slāvu sentēvu tradīcijām, rekomendē pievērst uzmanību riņķošanai kā enerģijas papildināšanas veidam. Viņas secinājumi ir pārliecinoši: viens no pašiem nozīmīgākajiem procesiem kosmiskajā mērogā, kas strukturē matēriju ir griešanās. DNS molekulai ir divkārsas spirāles forma un tā kalpo par matricu, lai savāktu jaunas molekulas. Šodien DNS ir galvenais dzīvās matērijas šifrētās informācijas nesējs.

Savukārt atjaunotajā “Slāvu valdzinātājas vigrošanā” griešanās ieņem īpašu vietu. Arī krievu tautas dejās ir saglabājies ļoti daudz šādu kustību.

It visu pasaules kultūru dejās klātesoši ir griešanās ap savu asi elementi. Daudzās ezoteriskajās praksēs šis paņēmiens tiek izmantots kā ļoti spēcīgs līdzeklis saplūšanai ar Augstākajiem spēkiem. Pamēģinasim tikt skaidrībā, kāds ir šo maģisko piltuvju noslēpums.

Saksim ar to, ka griešanās ir galvenā Visuma kustība: griežas planētas, Saules sistēma, Galaktika un viss, kas piepilda kosmisko telpu. Galvenie cilvēka enerģētiskie centri, kurus vēdiskajā tradīcijā dēvē par čakrām, bet daoistiskajā par dantian, arī raksturojas kā saucamie “virpuļi”, tātad enerģijas griešanās.

Pats vārds “čakra” tulkojumā nozīmē “ritenis” vai “disks”. Griešanās var notikt pa labi un pa kreisi, tātad pulksteņa rādītāja kustības virzienā, vai pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam. Pagriezienu pulksteņa rādītaja kustības virzienā var saukt par vīrišķo – vai jan. Ņemot verā to, ka “jan” enerģija ir aktīvā, tad aktivizācijas procesi tiek stimulēti ar griešanos pa labi. Savukārt “in” – mierīga, sievišķā. Griešanās pretī pulksteņa rādītāja kustības virzienam var kompensēt “jan”‘ griezienus vai nomierināt, samazināt procesu aktivitāti.

Pati pazīstamākā sakrālā prakse, kurā izmanto griešanās principu ir tibetiešu prakse “Piecas tibetiešu pērles”, kuras mērķis ir organisma atjaunošanās un cilvēka enerģētiskā potenciāla pastiprināšana.

Otra pazīstamākā ir sūfiju griešanās, “karaliskā” meditācija, lai sasniegtu transa stāvokli, kuras laikā cilvēki griežas ap savu asi, sākot no pusstundas līdz pat vairākām stundām.
Interesanti, ka tibetiešu praktiķi pārsvarā rekomendē griešanos pulksteņa radītāja kustības virzienā, bet sūfiji griežas pretēji pulksteņa radītāja kustības virzienam.

Kas attiecas uz kosmiskajiem objektiem, piemēram, Zeme griežas no rietumiem uz austrumiem, bet vērojot Polārzvaigzni vai Ziemeļpolu, griešanās notiek pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Pats brīnumainākais ir tas, ka visas Saules sistēmas planētas, izņemot Venēru, griežas uz vienu pusi.

Tātad arī Visumā griešanās notiek dažādos virzienos. Praktiķi, kuri strādā ar čakru enerģijām pulksteņa rādītaja kustības virzienā “uzsūc” ārējo enerģiju ķermenī, bet pretējā griešanās – “izvelk” enerģiju, tātad ļauj tai izstaroties.

Šo griešanās īpašību dažu austrumu ezotērisko skolu sekotāji izmanto enerģijas uzlādēšanai, lai attīrītu čakras – ja čakras atrašanas vietā sākam riņķveida kustības pret pulksteņa rādītāja virzienu, notiek enerģijas izlāde un tā harmonizējas enerģētiskā centra darbība. Atbilstoši, lai papildinātu čakras enerģijas potenciālu, plauksta jāgriež pulksteņa radītaja kustības virzienā.

Tāds viedoklis bija arī senslāviem, kuri kā dziedinošo simbolu izvēlējās svastiku, precīzāk – saulgriežu zīmi. Svastikas pagriešana pulksteņa rādītāja kustības virzienā simbolizēja radīšanu, bet pretēji (to sauca коловрат) – tika izmantota dziednieciskajās praksēs. Slāvu senči grieza divas apļa dejas: vīrieši stāvējā ārējā lokā, sievietes – iekšējā. Vīrieši gāja pulksteņa rādītāja kustības virzienā, sievietes – pretēji (коловрат).

Tā nu esam noskaidrojuši filosofisko šī rituāla pusi un varam apzināti sākt savu “maģisko deju”, kas palīdzēs nostāties uz sava harmonijas ceļa dzīvē – gan personīgajā, gan veselības dziedināšanā.

Tagad ir skaidrs, kāpēc daudzu sievišķo prakšu autori ļoti uzstājīgi rekomendē savām sekotājām pašu dabiskāko sieviešu kustību – griešanos ap savu asi.

Šādu griešanos praktizē kā vienu no cigun daudzveidīgajām formām darbā ar enerģijām. Roku stāvoklim šeit īpašas nozīmes nav. Rokas pastieptas augšup simbolizē vien vizuālu piltuves formu, bet efekts būs gluži tāds pats kā tad, ja rokas būs noliktas sānis.

Enerģiju var uzņemt arī vienkārši stāvot un nekustoties, tāds variants praksē mēdz būt ļoti efektīvs, taču maksimāli grūts. Ņemot verā to, ka smadzenes ir spējīgas vadīt šo “piltuves” virzienu, var griezties uz abām pusēm, apzināti ieslēdzot “uzņemšanas” vai “izstarošanas” mehānismu.

Vēl mums jāparunā par kustību daudzumu, kas nepieciešams sievietes laimei.

Treniņu autori ir pārliecināti, ka, jo vairāk griezienu sieviete ik dienu veic, jo bagātāku vīrieti saņem. Tas ir gluzi loģisks spriedums. Griešanās palielinās enerģijas daudzumu. Un bagāts vīrietis nozīmē tikai to, ka viņam ir augsts enerģētiskais statuss, tas pirmkārt, un harmoniska savienība ar tādu vīrieti iespējama tikai tai sievietei, kurai enerģijas līmenis ir atbilstošs. Tāpēc griešanās daudzums un kvalitāte ir nozīmīgs aspekts.

Tikai nevajag griezties līdz samaņas zudumam! Nezaudējiet veselo saprātu, tiecoties pēc laimīgas nākotnes! It visā ir svarīgs līdzsvars un pakāpeniskums.

Gribas atzīmēt vēl to, ka nevajadzētu uztvert šīs prakses, kā brīnumnūjiņu. Lieta tāda, ka vēl bez augsta enerģētiskā līmeņa ir svarīgi, lai cilvēks būtu pietiekami attīstīts savā garīgajā līmenī.

Un arī tad, kad būsi sastapusi savu sapņu vīrieti, tā būs tikai puse darba, jo saglabāt attiecības ilgus gadus ir galvenais viedas sievietes uzdevums. Bez fiziskā, enerģētiskā un garīgā līmeņa vienotības šis uzdevums nav izpildāms.

Griezieties, mīļās sievietes! Pasaule griežas un mēs – līdzi tai.
Avots: @maitribudha, kvantovyj-skachok.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galvenie Vīrieša un Sievietes uzdevumi ģimenē

virietis sieviete14

Tomēr interesanti: kāpec tā notiek, ka bieži vien, gadiem ritot, vīrieša un sievietes attiecības ģimenē sāk pasliktināties. Tas nav normāli, ja tās neuzlabojas, tāpēc, ka tad, ja tu kādai dzīves jomai velti savu spēku, laiku un uzmanību, tātad šī joma sāk augt, attīstīties un uzlaboties.

Tad jājautā, kāpēc šīs attiecības starp laulātajiem, tā vietā, lai ar katru gadu kļūtu arvien stiprākas, priecīgākas un laimīgākas, sāk pasliktināties, nest vilšanos un rūgtas mieles, kas rodas no nerealizētām vēlmēm un cerībām?

Ļoti bieži attiecības starp vīrieti un sievieti pasliktinās tāpec, ka mēs nezinām galvenos Vīrieša un Sievietes uzdevumus ģimenes Savienībā, un attiecīgi, mēs tos vai nu nepildām vispār vai arī uzņemamies otra pienākumus, no kā arī rodas nesaprašanās, konflikti, kas bieži vien noved pie šķiršanās.

Galvenie Vīrieša uzdevumi Savienībā:
1. Garīgais ceļš (īstās Mīlestības jēgas izprašana, pašizzināšana un attīstība, atbildība, Sievietes un bērnu aizsargāšana – ģimenes drošības garants);
2. Virzība pa izvēlēto Ceļu (izpratne par to, kur iet un reāli soļi šajā virzienā, prasme vest aiz sevis Sievieti, bērnus, no tā arī izriet Cieņa, Pārliecība par sevi, skaidrība un jūtu kontrole – Līderis);
3. Redzēt Sievietē dievišķās īpašības un spēja paust savu Mīlestību (Sieviete vēlas būt Vīrietim noderīga un viņai ir svarīgi, lai Vīrietis viņā atmodinātu viņas Sievišķo Dabu – Mīlestība);
4. Ģimenes pamatu nodrošināsana (Māja, dārzs, kārtība, materiālais nodrošinājums – Apgādnieks);
5. Iniciatīva laimīgu bērnu dzimšanā;
6. Sievietes un bērnu audzināšana ar savu Piemēru – caur sevis audzināšanu;
7. Vienotības “Vīrietis un Sieviete” sasniegšana (kopīgs radošums, savstarpējs atbalsts, atbalsts it visās lietās).

Galvenie sievietes uzdevumi Savienībā:
1. Mīlestība, rūpes un Iedvesma (apbrīnot Vīrieša vīrišķo dabu, vienmēr sava Vīrietī redzēt Varoni);
2. Uzticība un Atbalsts (vēlme un gatavība sekot savam Vīrietim pa viņa izvēlēto Ceļu, visu viņa lēmumu un veicamo darbu atbalstīšana);
3. Dvēseles un Ķermeņa tīrība (Sieviete Vīrietim ir skaistuma, tīrības un pilnības ideāls);
4. Orientēšanās uz Vīrieša pozitīvajām īpašībām, palīdzība vājāko īpašību stiprināšanā (pieņemt Vīrieti tādu, kāds Viņš ir);
Savstarpējā Sapratne, Uzticēšanās un Mīlestība ir laimīgas ģimenes pamats.
Skan kā lozungs, bet tā ir balta patiesība.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestību nevar izpelnīties, izlūgties vai izkarot

content_ruki__econet_ru

Mūsu vecmāmiņas pārāk maz mīlēja mūsu mammas. Viņām nebija kad to darīt: viņas strādāja, atjaunoja visu kara sagrauto. Kad nav, kur dzīvot un nav, ko ēst – nav laika maigoties un mīļoties.

Mūsu mammas izauga mīlestības deficītā. Nebučoti vaidziņi, nosaluši pleci… Caurvējā aizmirstās meitenītes.

Šīs meitenītes izauga par tantēm un piedzemdēja sev bērnus, lai tie viņas mīlētu, lai kompensētu šos caurvēja gadus.

Lūk, banka. Tajā var noguldīt savu naudu un pēc tam saņemt dividendes.

Bet bērni nav banka. Bērnos ir jāiegulda ne jau dēļ dividendēm, bet sevis dēļ.

Tas ir tāds iekšējs ieguldījums

Mīlēt ir daudz dziedinošāk, kā nemīlēt.

Vientulība ir tad, kad nav ko mīlēt.
Un tavi mīlestības krājumi, apklāti ar aizmirstības brezentu guļ aizmirsti sētsmalē.

Un tu sev radi mīlestības objektu, lai nomestu brezentu un liktu mīlestību lietā. Izmantotu kā nākas.

Reiz veikalā es ar karti apmaksāju sev vajadzīgo pirkumu un tajā pašā brīdī man uz kartes atgriezās daļa naudas. To sauc par “kešbeku” (cashback). Ļoti patīkami.

Bērnu mīlestība ir kā kešbeks.

Patīkams bonuss. Bet ne pienākums.
Mamma reiz teica: “Es tev veltīju visu savu dzīvi”. Ar to viņa bija domājusi savu darbu, ko darīja, lai man viss būtu.

Mamma grib dividendes.
Taču tā bija viņas izvēle. Viņa veltīja savu dzīvi tam, ko pati izvēlējās. Lai būtu tā, kas pati vēlas būt.

Tātad, viņa savu dzīvi veltīja sev.

Ne man, nevajag pārmest.
Saproti, mammīt, tu mani radīji ne sev, bet man.

Es nevaru mīlēt tevi, mammu, kā tava mamma. Es varu tevi mīlēt kā tava meita.

Nevis es ņemu tevi uz rokām, bet tu – mani.

Bet tevi uz rokām ņem tava mamma.
Bet viņas jau sen vairs nav, tātad tevi nav kam ņemt uz rokām. Un mammas nāk pie saviem bērniem, un cenšas atkarot savu porciju mīlestības, ierāpties klēpī.

Raud, kaprīzējas, sit ar kāju pie zemes.
Taču mīlestību nevar ne izpelnīties, ne izlūgties, ne izkarot.

Tā neaug kaujas putekļos, pretenzijās un aizvainojumos.
Mīlestība ir gaisma. Gribi, lai kļūst gaišs? – Ieslēdz gaismu! Apmirdzi! Mīli!

Tu pats ģenerē šo elektrību, min iekšējā dzinēja pedāļus un iedegas lampiņa.
Deg un silda.
Mūsu vecmāmiņas par maz mīlēja mūsu mammas. Mūsu mammas par maz mīlēja mūs.

Mēs piedzemdējām savus bērnus un mums arī ir visas iespējas viņus mīlēt par maz.
“Matrjošku” dinastija ar hronisku mīlestības deficītu.

Ļoti gribas raudāt un apskaut savus bērnus.

Un mīlēt viņus, cik spēka, bez visām dividendēm un kešbekiem.
Vienkārši tāpēc, ka viņiem ir vaidziņi, kurus var sabučot un pleci, kurus apskaut.

Un mīt, mīt un mīt tos pedāļus, lai mirdzošās gaismas būtu vairāk un vairāk, spožāka un spožāka, un lai tā pārliecinošāk apspīdētu ceļu. Man, un tiem, kurus mīlu. Un tātad man ir vajadzīgs brezents, ar ko apsegt savu nevēlēšanos to saprast.

Kamēr man ir ko mīlēt, es viņus mīlēšu vienkārši par to, ka viņi ir.

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam sava tuvākā draugu loka vidējais aritmētiskais

geranijas

Es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un laimīgāka. Nē, man dzīvot nebija vieglāk. Gluži otrādāk,  nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja divi notikumi: jau kuro reizi izlasīju komentāru: “Jūs tikai rakstāt par ārzemju pensionāriem, pie mums tā nemēdz būt, pie mums viss ir slikti utt.”. Un otrs grūdiens bija tikšanās ar saviem kursa biedriem.

Radās kārtējais iemesls satikties pie tējas tases – 45 gadi kopš iestājāmies institūtā un iepazināmies. Visi jau pensijā. Vairākums aizņemti ar savām ģimenēm, mājas dzīvi un ir laimīgi.
Tieši puse aktīvi nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, un šajā tikšanās reizē sarīkoja priekšnesumus, nodemonstrēja “plankas pozu”.
Kūku recepšu vietā dalījās ar saviem mīļākajiem vingrojumu kompleksiem. Mums visiem pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam pilni enerģijas un vēlmju.

Viena no mums beidzot ieguvusi autovadītāja apliecību. Otra pierakstījusies kursos “Pati sev stilists”. Trešā studē nodokļu lietas, lai varētu saviem bērniem palīdzēt biznesā. Man, savukārt, ir savs maziņš biznesiņš un draudzenes vasarā brauc pie manis ciemos uz laukiem, lai to baudītu.

Jā, ar biznesu es sāku nodarboties pensijā esot, un, godīgi sakot, ar to arī visus pārsteidzu. Jautāju draudzenēm: “Kāpēc? Kas jūs izbrīna? Vai tad es tāda nebiju jau agrāk?”. Izradās, nebiju! Izrādās, ka agrāk es esot radījusi priekšstatu, ka esmu “modes dāma” un sapņotāja.

Ko nu tur, es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi pilnīgāka, interesantāka un daudz laimīgāka! Nē, man nebija viegli. Gluži otrādi – nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Pārvācos dzīvot no lielpilsētas uz laukiem, vēl nepabeigtā mājā. Bija auksti, nebija ko ēst. Taču es dzīvoju pēc saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Sāku nodarboties ar rokdarbiem un kopu savu dārzu. Un te nu man “paveicās” – nejauši sāku interesēties par ģerānijām. Vēlējos vasarā izpušķot savu māju. Un nemaz nepamanīju, kā kļuvu par aizrautīgu kolekcionāri. Savu pēdējo naudu (tad jau es saņēmu pensiju) tērēju jaunām šķirnēm. Taču ziedi manā dzīvē neienāca vieni. Tie atnāca ar jauniem kontaktiem. Manā paziņu lokā parādījās ārkartīgi daudz jaunu, aizrautīgu cilvēku!

Jūs ziniet, ka mēs esam sava tuvākā paziņu loka vidējais aritmētiskais? Paskatieties apkārt, un jūs paši visu  sapratīsiet!

Atzīšos, kolekcionēšana ir kā slimība, nav iespējams apstāties. Pat psihologi atzīmē, ka tas ir viens no atkarības veidiem. Taču es esmu mierā ar tādu atkarību.

Tas noteikti ir labāk kā dzert un pīpēt.

Tad, lūk, tieši ģerānijas kļuva par pirmo soli manā šodienas dzīvē.

Augiem, kā zināms, ir tendence vairoties. Jau pirmajā gadā man radās dažādu sķirņu ģerāniju pārpalikumi un es sāku tos tirgot. Sākumā devos uz vietējo dārzu ziedu izstādi, pēc tam jau uz pilsētas forumu, pēc tam uztaisīju sev mājas lapu. Pēc tam pie manis atbrauca vecākā meita un arī aizrāvās ar šiem ziediem. Viņa pēc izglītības ir agronoms, un jau otro gadu mēs vedam uz starptautiskajām izstādēm savas personīgās šķirnes.

Protams, ienākumi nav grandiozi. Taču mēs varam daudz vairāk ko atļauties, tajā skaitā arī ceļojumus. Taču es tā dīvaini esmu iekārtota – ar to man ir par maz! Nē, ne jau naudas par maz (kaut gan arī nauda nekad nav lieka), man trūkst savas noderīguma sajūtas!

Atcerieties mūsu seno filmu “Pelnrušķīte”? Viena no manām mīļākajām filmas epizodēm ir tā, kur Faina Raņevska sapņaini izdveš: «Жаль, королевство маловато — разгуляться негде!»

Lūk, tā arī man, jau ir par šauru savā ģimenes mikrobiznesā. Es daudz komunicēju sociālajos tīklos un mani sekotāji ļoti bieži uzdod jautājumus: “”Kā mums iemācīties pārdot to, kas paliek pāri?” Tas nenozīmē, ka tie noteikti ir augi. Kāds brīnišķīgi ada, kāds gatavo suvenīrus. Gribas cilvēkiem palīdzēt, un, lūk, es nolēmu – es dalīšos savā pieredzē un zināšanās. Sāku ar vienkāršiem stāstiem no savas dzīves, atbildēm uz jautājumiem. Ar laiku gribu atvērt savu on-line skolu. Taču sākumā man pašai vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Man ļoti patīk mācīties!

Autors: Tatjana Kaščejeva
Avots: theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam tik dažādi

11031129_1020331394646681_2417583791364603012_n

Mēs esam tik dažādi. Tā nolēma laulātie. Un iesniedza dokumentus uz šķiršanos. Un, gaidot šķiršanos viens otru apbēra ar pretenzijām, pārmetumiem, atceroties senus aizvainojumus un nesapratnes mirkļus. Un runāja par veltīgi izšķiesto laiku. Un ļoti naidīgi dalīja īpašumu. Un arī radinieki iemaisījās, skaidra lieta, gan no vienas, gan otras puses, dodot padomus un pielejot eļļu ugunij.
Un šie dažādie cilvēki kārtējo reizi devās pie jurista, lai skandalētos par māju un zemes gabalu. Bet ceļā salūza viņu mašīna. Kamēr vīrs kaut ko laboja, pie mašīnas piekliboja mazs netīrs un novārdzis taksītis. Viņš bija ārkārtīgi tievs. Droši vien bija noklīdis. Kliboja uz vienas kājiņas. Bet varbūt saimnieki viņu bija padzinuši – arī tādi cilveki gadās.
Un abi laulātie, turpinot strīdēties, paķēra taksīti un brauca pie vetārsta. Kamēr taisīja analīzes un rentgenu, nokavēja tikšanos ar juristu. Ārsts teica, ka ķepiņa nav salauzta, taču suņukam vajadzīgs miers un laba barošana. Un vīrs ar sievu devās mājās, saklāja taksītim guļas vietu un sāka dot zāles un visādi par dzīvnieciņu rūpēties.
Suņuks izrādījās ļoti labdabīgs un mīļš, taču ļoti sabiedēts un nervozs. Pietika vien paaugstināt balss toni, kā viņš sāka gaudot un pieglaust ausis. Un slēpties. Tā laulātie pārstāja kliegt viens uz otru un turpināja kopt suņuku. Un, dīvaini, ziniet, salīga mieru. Aizmirsa par visiem aizvainojumiem. Varbūt saprata, kāpēc kopā bija nodzīvojuši divdesmit gadus – nemaz tik dažādi, kā izrādās, nebija. Ļoti labi cilvēki, ļoti līdzīgi viens otram. Un arī apaļīgais taksītis tagad viņiem ir līdzīgs. Strīdēties un plēsties var visi, visādi dzīvē gadās. Bet izglābt sunīti un vest viņu pie vetārsta, ne visi var. Un ar tiem, kuri ir labestīgi, var dzīvot kopā. Un salīgt mieru. Un ļoti daudz ko piedot. Viss pāriet, bet labestība paliek. Un mīlestība atgriežas…. Patiesībā mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām ģimenē

paris54

Ģimenē attiecības nebalstās uz materiālajiem aspektiem. Protams, labklājība, dzīvojamā platība, nauda, seksuālie prieki ir ļoti svarīgi. Taču pats ģimenes pamats ir Dvēsele.
Un attiecībās starp laulātajiem jābūt dvēseliskajai tuvībai. Bet, lai Dvēsele justos komfortabli, lai nostiprinātu šo Dvēseles telpu, vienam pret otru ir jāizturas ļoti saudzīgi. Cēlsirdība vienam pret otru nozīmē saglabāt vienotību visaugstākajā dvēseliskajā līmenī.
Šo vienotību var sagraut ar vienu frāzi, vienu aizvainojošu vārdu, dažkārt pat ar vienu žestu. Un pēc tam to būs ļoti grūti atjaunot. Kad laulātie strīdās, kad apvainojas viens uz otru, – šajos brīžos nevajadzētu pieļaut nekādus rupjus vārdus.
Nevajadzētu izturēties vienam pret otru rupji, nevajadzētu apvainot vienam otru un, vēl jo vairāk, darīt to svešu cilvēku klātbūtnē, un arī komandēt nevajadzētu.
Sergejs Lazarevs/psihologs
Tulkoja: Ginta FS