Kad mīl, tad saudzē.

Es jau sen ievēroju, ka tie cilvēki, kuri ir apsēsti ar vēlmi saņemt, neko nespēj saglabāt pēc tam, kad saņēmuši…

Ne no lietu pasaules, ne dzīvās.
Ar mantām – parasti palieto un pēc tam izmet.
Ar cilvēkiem… neirotiski kontrolē, ir greizsirdīgi, cenšas “ganīt”, absolūti neinteresējoties par to, ko jūt, domā un elpo cilvēks, kuru vakar tik aizrautīgi medīja.
Daudzi uzskata, ka tie, kuri gadiem ilgi lenc un iekaro, noteikti kvēlo vēl nepieredzētā mīlestībā.

Bet, nē…

Viņi kvēlo bailēs no zaudējuma, savu kaprīžu un apsēstību verdzības. Tā ir absolūti egocentriska teritorija, kurā vispār nav svarīgas citu cilvēku vajadzības, tikai savas. Par katru cenu.

Tā izlutināts bērns uzrīko koncertu, pieprasot savu mantiņu, bez kuras, šķiet, viņš neizdzīvos…. bet pēc tam, knapi stundiņu to pamocījis, iemet kaktā uz visiem laikiem.
Mantiņai šeit nekad nav nekādas vērtības.

Lieliem puisīšiem un meitenītēm arī mantiņām nav nekādas vērtības… bet tikai mantiņas nu jau ir dzīvas.

Kad mīl, tad saudzē. Vienmēr.

Ļoti piesardzīgi ienāk, nekad necenšas ielauzties. Saudzīgi mijiedarbojas un kopā veido savu stāstu. Saudzīgi rūpējas par to, lai tas turpinātos.
Bet tie, kurus interesē tikai saņemšana, neprot atdot. Arī saudzēt neprot.

Mani mīlie, atcerieties šo tad, kad kāds uzstājīgi centīsies jūs okupēt, neapstājoties pat uz mirkli, lai saprastu, vai jūs to vēlaties vai nē…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

IZGLĀBT SAIMNIEKU

Kāds veterinārārsts ārstēja dzīvniekus;

arī suņi un kaķi slimo. Ārsts apmeklēja savus pacientus mājās un sarunājās ar to saimniekiem – sarunājas nevis vienkarši ārstēja. Un viņš saprata pavisam vienkāršu lietu: mājdzīvnieku slimības tieši saistītas ar viņu saimnieku stāvokļiem.

Kāds suns bija tuvu miršanai ar ļoti augstu temperatūru; ārsts lika saimniekiem to iznest ārā no mājas. un temperatūra uzreiz pazeminājās. Bet ienesot mājā, momentā atkal pacēlās. Saimnieki ļoti uztraucās par savu radinieku, kurš slimnīcā mocījās ar apdegumiem. Un atmosfēra viņu mājas bija ļoti saspringta. Cilvēks izveseļojās un arī suns izveseļojās.

Kādā citā ģimenē jau pieauguši suņi pēkšņi sāka čurāt un kakāt, piedodiet, turpat mājā. Bez iemesla, lai arī zināja noteikumus, ka mājā darīt to nedrīkst. Tajā laikā saimniekam darbā notika ļoti nopietnas pārbaudes un viņš ārkartīgi nervozēja. Pārbaude beidzās un suņi sāka uzvesties normāli.

Bet kāds cits suņuks nomira no vemšanas; vispār nevarēja ieēst. Suņa saimniece pārdzīvoja ļoti smagu nervu sapbrukumu pēc tam, kad viņu bija nodevis tuvs cilvēks. Viņa burtiski vārījās dusmās un izjuta lielas dvēseles sāpes. Suns to juta un līdzpārdzīvoja. Tik ļoti pārdzīvoja, ka nomira, ārsts vairs nevarēja viņu glābt. Saimniece nespēja pārslēgties – dvēseles sāpes nav tik ātri dziedināmas.

Un dzīvnieki “uzņemas uz sevi” savu saimnieku slimības: gan nierakmeņu kaites, gan sirds kaites… Ja saimnieks jūtas labāk, arī suns jūtas labāk – dzīvnieki ārstē, tam nav vajadzīgi pierādījumi. Bet sunītis, kaķis vai papagailis slimoja. Un nesūdzējās, viņi nesūdzās. Tikai skatās izmisušu skatienu un līdz pēdējam elpas vilcienam pauž savu mīlestību.

Viņus taču cilvēki pieņēma mīlestības dēļ. Tikai mīlestības. Un viņi mīl. Un visu paņem uz sevi; dalās ar mums mūsu slimībās un nelaimēs. Un mājdzīvnieku slimību iemesls, kā uzskata ārsts, slēpjas viņu saimnieku emocionālajos un fiziskajos stāvokļos. Emocijās un trauksmē. Citu cilvēku negatīvajā ietekmē.
Un šis ārsts daudzus savus pacientus izglāba, ļoti labestīgs un gudrs ārsts. Un ļoti daudz ko izskaidroja: mājdzīvnieki pārņem savu saimnieku stāvokli. Un momentā sāk tos glābt – par savas dzīvības cenu. Tā arī ir Mīlestība. 

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš

Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli.
Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu. 

Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…

Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.

Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.

Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi.
Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana.
Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs.
Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.

Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …

Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.

Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad

Nesen pārlasīju Narinē Abgarjanas grāmatu ” No debesīm nokrita trīs āboli” un mani līdz dvēseles dziļumiem saviļņoja kāds stāsts par vīru, kurš tirgū nopirka kurpes. Viņš vēlējās tās uzreiz uzvilkt kājās, bet sieva nostājās pozā, sakot: “Vecais, neāksties. Uzvilksi tās uz svētdienas dievkalpojumu”. Večuks ļoti apvainojās, bet sieva kaismīgi centās pierādīt, ka ir ikdienas apģērbs un ir svētku.

Viņi atgriezās mājās un kamēr varījās zupa, vīrs atgūlās atpūsties, un nomira. Viņa to apglabāja, bet zārkā jaunās kurpes līdzi nedeva. Ko vēl ne! Tās taču pilnīgi jaunas! Tikai mirušais sāka pa naktīm viņu “apciemot”, katru nakti un pārmeta viņai skopumu. Nācās sagaidīt, kad nomirs kārtējā ilgdzīvotāja un apaut viņai četrdesmit piektā izmēra kurpes.

Kāds paziņa ar rūgtumu sirdī stāstīja, kā savulaik bija apvainojies uz savu vecmāmiņu. Viņam bija septiņi gadi, kad atbraucis pie vecmāmiņas ciemos vasaras brīvlaikā, viņš tai palūdza atvērt ābolu ievārījuma burciņu. Vecmāmiņa viņam atteica, jo ievārījumu taupīja Svētās Trīsvienības dienas strūdelei. Sākumā puika centās vecmāmiņu pierunāt, bet, kad tas neizdevās, sāka raudāt un pa vilciena sliedēm devās uz savām mājām, labi vēl, ka mājas atradās kaimiņu ciemā. Vecmāmiņa nenodzīvoja līdz Trīsvienības svētkiem, bet ievārījuma burku kopā ar makšķerēm un gurķu burku nozaga kāds no kaimiņiem.

Manai tantei kumodē guļ brīnišķīgi rūtaini brunči, tos viņa glabā savai miršanai. – Vai tev tie svārki patīk? – Ļoti. – Tad valkā! – Pienāks laiks. Savā aizrautīgajā stilā cenšos viņai pierādīt, ka nav iespējams gūt prieku no svārkiem, dodoties zārkā uz kapiem, taču uzpucēties un aiziet uz pilsētu pēc maizes var ar lielu prieku. Viņa saprotoši smaida un saka, ka es vēl neesot dzīvi paostījusi.

Mani vecāki jau vairākus gadus atsakās braukt uz sanatoriju. Slimo, dzer litriem nurofēna, bet iziet atveseļošanas kursu, papeldēties radona vannās nepiekrīt. Tēvs to pamato ar to, ka valstī norisinās karš un viņam sirdsapziņa neļauj nodarboties ar savu veselību, “kad austrumos mirst cilvēki”.

Draudzene dažkārt atceras izslavēto šprotu bundžu. Viņas mamma bija to dabūjusi par mega pievilcīgu cenu un nobēdzinājusi svētkiem, nepaskatoties uz derīguma termiņu. Kad pienāca “X” diena un uz šķīvja skaisti bija izkārtotas brūnganas tostermaizītes, marinētu gurķu sķēlītes un svaigas dillītes, šprotes izrādījās sabojājušās.

Atliktās dzīves sindroms ir ļoti ērts. Tajā var ietīties kā kokonā un attaisnot savas bailes un slinkumu. Nevēlēšanos neko darīt un pieņemt lēmumus. Lūk, bērni izaugs, iestāsies vasara, pienāks Lieldienas… Labāk no pirmdienas, no pirmā septembra, pēc atvaļinājuma, kad beigsies karš.
Jau no agra rīta mēs gaidām vakaru. Vakarā – jaunu dienu. Vēlākiem laikiem glabājam skaistus galdautus, svinīgus vārdus, labas domas un sapņus. Labāku darbu un gardāku kumosu.
Gaidam izdevīgu gadījumu, piemērotu mirkli, pirmo mēness dienu. Atliekam jaunību uz vecumdienām, aizmirstot to, ka dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad”.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par patieso SPĒKU

Esmu sastapis ģimenes, kurās ir kāda vecmāmiņa, kura klusiņām kā «божий одуванчик» guļ gultā. Mazbērni un mazmazbērni viņu mīl. Ēd viņa kā putniņš. Kaut ko paknābā, bet pārējā laikā guļ ar grāmatiņu rokās un lasa. Kaut kādus psalmus, vēl kaut ko. Kaut ko klusi zem deguna bubina.

Un viņai apkārt visi “skraida”. Bērni uz darbu, mazbērni uz bērnu dārzu. Vieniem bizness, citiem – atpūta. Visiem viss ir labi. Visi vecmāmiņu mīl. Vecmāmiņa guļ, nevienam neko nedara, principā ne labu, ne ļaunu. Vienkārši guļ ar grāmatiņu rokās.

Un tad viņa nomirst. Viņu apglabā pēc visām tradīcijām – “deviņas dienas”, pēc tam “četrdesmit dienas”. Bet jau četrdesmitajā dienā atnāk bērni un mazbērni un saka: ” Kaut kā dzīvē viss sagriezies kājām gaisā. Bizness “nerullē”, visi kaut ko esam pārslimojuši. Visi sastrīdējušies. Un ir tāda sajūta, ka vecmāmiņa mūs visus turējusi uz saviem pleciem”.

Šis «божий одуванчик», šis “zvirbulītis gultā” ar savu grāmatiņu rokās ir turējis visus uz saviem pleciem. Bet viņi taču domā: “mēs esam tik gudri”, “es taču savu biznesu uzbūvēju tāpēc, ka esmu tik gudrs”. “Es esmu liels mākslinieks, dizaineris – tāpēc, ka man ir tik liels talants. Eiropa pēc manis raud. Pēc manis drīz rindas stāves”

Un viņi visi domā, ka ir ģēniji. Bet šai ģenialitātei ir ļoti dažādas saknes.
Vienkārši kāds svēts cilvēks, kurš tev šķiet nenozīmīgs, par tevi lūdzās. Un, viss”.

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par veco un jauno savu dzīvi

Lai ko arī tu mācītos, cerībā uzlabot savu dzīvi, tev jau ir tā, kas šobrīd ir…
Un par pašiem lielākajiem maldiem kļūst apzināta vai neapzināta izvēle neievērot to, noliegt, kaunēties, neieredzēt, nenovērtēt vai vienkārši uzskatīt par saņurcītu melnrakstu, kuru pēc tam, kad viss brīnumainā kārtā pārvērtīsies, tu varēsi izmest miskastē.

Es daudzas reizes esmu redzējusi kā cilvēki fanātiski uzsākuši šodien tik moderno “darbu ar sevi”, kļūst toksiski nežēlīgi ne tikai paši pret sevi, bet arī pret saviem mīļajiem, un vispār pret visu, kas patiesībā tā arī palikusi vienīgā viņu mītnes vieta.

Tas ir ļoti labi, ka rodas vēlme iet uz priekšu, izlemt par labu svarīgām pārmaiņām, atvērt sevī ko jaunu, taču tas nenozīmē, ka nekavējoties ir jāatsakās no savas pagātnes un tagadnes, īpaši tad, ja tās nav bijušas nemaz tik traģiskas, bet vienkārši atšķīrušās no tā, ko tu pēkšņi esi sagribējis – ļoti izšķērdīgi un netaisnīgi.

Terapijas laikā es vienmēr cilvēkus brīdinu, lai nelolo ilūzijas un neizdomā savas transformācijas tikai tadēļ, lai ātrāk varētu ārējai pasaulei nodemonstrēt sevi-jauno… tā tas nedarbojas.
Drīzāk pretēji, visbiežāk ieved dziļā atkarībā no nepieciešamības par katru cenu sevi-parasto pielauzt līdz sev-ideālajam, lai varētu izpelnīties apkārtējo cieņu un apbrīnu.

Lai cik paradoksāli tas neskanētu, jauna dzīve – tā ir tā pati dzīve, kas tev ir šobrīd, tikai pie noteikuma, ka tu pret to izjūti dziļu cieņu…
– jūties labi tās neviennozīmīgajos plašumos…
– esi noturīgs un spēj izturēt visu, kas tajā neizbēgams….
– dzirdi sevi un visus pārējos tās iemītniekus….
– saudzīgi izturies pret tās neilgmūžīgajiem īpašumiem…
– izjūti nepieciešamību dzīvot tīrībā…
– tev pietiek drosmes atvērt durvis tiem, kurus tu vēlies ielaist un tiem, kas aiziet pret tavu vēlēšanos…
– tu esi atbildīgs par visu, ko dari un izvēlies.

Vai nav tā, ka tā visa iepriekš nebija un tāpēc tu to sāki tik ļoti nīst, ka vēlies pilnībā izmēzt no savas atmiņas?

Iespējams, tieši tāpēc, labāk ir nevis domāt par kardinālām revolucionārām pārmaiņām, cerot, ka vecā sagraušana atnesīs tūlītēju laimi, bet klusiem solīšiem, lēnītiņām iet izvēlētajā virzienā….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms lidot

Lielas pārmaiņas dzīvē nenotiek tāpat vien.
Pirms lidmašīna paceļas, ir svarīgi sagatavot skrejceļu. Pārbaudīt vēja virzienu, novākt no trases visu lieko, sagatavot pilotu.
Un šī sagatavošanās ir pati svarīgākā daļa visā lidojumā.

Veiksmīgu dzīvi cilvēks organizē pēc šiem pašiem noteikumiem.⠀
Skaties!
Pārmaiņas sākas ilgi pirms mēs pērkam dzīvokļus, apprecamies ar to, kuru meklējām, vai redzam savā bankas kontā dāsnus ciparus. Mēs apdomājam, iekšēji paplašinamies, augam, līdz sastopam šīs pārmaiņas.

Komfortabla dzīve ir neironu tīklu pārstrukturēšanas un visu dvēseles stāvu uzkopšanas sekas.
Un, kad mēs pirmo reizi ar savu mammu sarunājamies bez sarkasma, kad beidzot atļaujam sev nepiespiesti dejot cilvēku klātbūtnē un nekautrēties – arī tās ir iekšējo pārmaiņu sekas.

Tāpēc, ja vēlies lielas pārmaiņas – atļauj sevī izmainīties kaut kam maziņam. Domām, gaidām, vērtībām.
Un, ka tikko tu būsi sakārtojis un notīrījis savu skrejceļu, tu arī pacelsies. Ātrāk, augstāk un spilgtāk.
Tas ir veiksmīgu pārmaiņu likums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir jāiemācās saudzēt vienam otru

Tajā dienā, kad nomira mans tēvs, es veikalā pirku banānus.

Atceros, ka toreiz nodomāju: “Tas taču nav normāli! Tavs tēvs tikko kā nomira, kāda velna pēc tu pērc tos banānus?” Taču mums bija vajadzīgi banāni. Jo rīt no rīta mēs modīsimies – bet banānu brokastīm nebūs. Tā arī es devos tos pirkt.

Nākamajās dienās tāpat vajadzēja izdarīt ļoti daudz dažadu lietu, meklēju navigacijā automašīnas stāvvietas, gaidīju kafejnīcā rindā, sēdēju parkā uz soliņa – centos norīt asaras, centos turēties taisni. Bet patiesībā es biju uz tādas histērijas robežas, kad visi apkārtējie pārbīlī aizbēgtu uz visām pusēm.

Man bija sajūta, ka gribu sev kaklā uzkārt plāksnīti ar uzrakstu “Man tikko nomira tētis. Lūdzu, esiet saudzīgi!”

Ja neieskatījās dziļi manās uztūkušajās acīs un nedzirdēja, kā dreb mana balss, neviens pat iedomāties nevarēja, kas manī notiek. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma par to, cik dziļa ir aiza, kas pēkšņi aprijusi visu iepriekšējo normālo dzīvi cilvēkam, kurš stāvēja blakus jums veikalā rindā pēc banāniem.

Un, lai arī es negribēju sev uz krūtīm nēsāt plāksnīti ar šo notikumu aprakstu, tas tomēr varētu palīdzēt – tas liktu cilvēkiem blakus ievērot distanci, vai runāt maigāk, vai kustēties rāmāk un tas palīdzētu neiespējamo padarīt kaut nedaudz ciešamāku.

Visi cilvēki, kuri tev apkārt: cilvēki, ar kuriem tu kopā stāvi rindā pārtikas veikalā, grūsties tramvajā, sēdi darbā, satiecies sociālajos tīklos, skaties acīs pāri virtuves galdam, – visi viņi savā dzīvē sastopas ar zaudējumiem, tie vienmēr pavada mūs dzīves ceļā.

Visi par kaut ko skumst, pēc kaut kā alkst, uztraucas par kaut ko. Iespējams, uz iziršanas robežas ir viņu laulība, iespējams, nespēj laikā nomaksāt kredītu, vai arī gaida sava bērna analīžu rezultātus, bet varbūt jūk prātā, atceroties savu pirms pieciem gadiem aizsaulē aizgājušo mīļo cilvēku, jo zaudējuma sāpes vēl joprojām ir tikpat asas kā pirmajā dienā.

Katrs, absolūti ikviens cilvēks, ar kuru tu šodien tiksies, cenšas iegūt mieru dvēselē un tikt galā ar trauksmes sajūtu; cenšas izdzīvot šo diennakti ar visiem tās uzdevumiem un risināmajiem jautājumiem, nesalūzis pie banānu stenda, rindā uz parkingu vai pastā.

Iespējams, viņiem nav sēras sakarā ar sava tēva traģisko bojāeju, bet vienalga, cilvēki, kuru dvēseles ir ievainotas, izmocītas un sāpju iztukšotas, ir visur, un katru dienu viņi stiepj šo savu nastu. Šie cilvēki mums ir blakus – turklāt bieži vien lielāko daļu laika, taču mēs viņus pat neievērojam:

Tie vecāki, kuriem ir nedziedināmi slimi bērni.
Tie pāri, kuri šķiras.
Tie cilvēki, kuri zaudējuši tuviniekus vai attiecības.
Bērni, kurus skolā moca.
Pusaudži uz pašnāvības sliekšņa.
Cilvēki savu tuvinieku nāves gadadienā.
Vecāki, kuri pārdzīvo par saviem bērniem depresijā.
To karavīru, kuri dienē karstajos punktos sievas.
Ģimenes, kuras nezin, ka “savilkt kopā galus”.
Vientuļie vecāki, kuri naktīs neguļ, jo nezin, kā izaudzināt vieniem savus bērnus.

Katrs savureiz skumst, uztraucas, baidās, bet neviens nenēsā uzrakstu uz krūtīm: “MAN NAV VIEGLI. ESIET SAUDZĪGI!”

Un, kamēr nav tādu uzrakstu, mums katram vajadzētu uzmanīgāk ielūkoties katrā, kurš mums blakus, – darbā, lielveikalā, kāpņu telpā – nav svarīgi, kur. Mums nevajadzētu iedomāties, ka tikai mēs varam “karāties mata galā”. Kā reiz tepat blakus cilvēki, iespējams, arī atrodas tadā pašā stāvoklī un gatavi ķerties pie pēdēja salmiņa – un par šo salmiņu var kļūt vienkārši mūsu labestīgā attieksme.

Sev ir jāatgādina, ka no mūsu acīm tiek slēpti ļoti smagi dzīves stāsti un tāpēc ir svarīgi pret katru cilvēku izturēties cieņpilni, labestīgi un ļoti saudzīgi.

Daudzi no tiem, kurus šodien tu satiksi, sevī nes sāpi, bet nenes plakātu, lai par to paziņotu apkārtējiem, lai brīdinātu, lai parādītu, ka ir nobijušies. Taču, ja tu uzmanīgi paskatīsies, tu ieraudzīsi.

Esi saudzīgs!

© Džons Pavlovičs «Cerība un citas superspējas””
Tulkoja: Ginta Filia Solis