Ir kaut kas vairāk, kas TEVI atbalsta

Džefa Fostera Jaungada vēstījums

seklas2

Mīļais lasītāj.

Mēs ieejam jaunā gadā un es vēlos Tev atgādināt, ko Tu vēl vari izdarīt: nomierināties, elpot, svētīt to, kas notiek šobrīd, šajā vienīgajā mirklī, kad mēs spējam patiešām būt kontaktā ar savam dzīvajām sajūtām ar savu ziņkārīgo, mīlošo, maigo apziņu….
Atceries: ja šis mirklis Tev šķiet “nepanesams”, viņš nekad nebūs pa īstam nepanesams, tāpēc, ka to rada kaut kas cits, kaut kas liels, kaut kas noslēpumains…

Atceries.
Sajūta pārstāj būt “nepanesama”, kad tu caur to elpo.
Tevi iecietīgāku dara tava elpošana. Tava klātesamība. Tava zināšana.
Tava gatavība padoties. Tava Mīlestība.
Jā, tas šķiet nepanesams, tāpēc, ka šobrīd tu par to domā.
Jā, sajūtas var būt ļoti sāpīgas, intensīvas, biedējošas un varenas. Tās var izsaukt tādas domas, kā: Tas mani nogalinās, es nespēšu to pārciest, tā ir par daudz, tas ir bīstami, riskanti, kļūdaini, tas ir nepanesami, neciešami…
Taču Tu to pārciet. Tu arī agrāk to pārcieti un arī tagad to pārcietīsi!
Pat tad, kad tas šķiet neciešami. Pat tad, ja Tu tici, ka nespēsi to paciest ne mirkli vairāk.
Tu paciet to. Šobrīd.
Tu paciet šo savu paša “nespēju” paciest šo momentu.
Tu ievēro?
Ir kaut kas vairāk, kas tevi atbalsta un palīdz Tev. Vai Tu šobrīd to jūti vai nejūti.
Es sevī esmu sastapis pašas “nepanesamākās” domas, sajūtas un jūtas. Tās bija: naids. Niknums. Terors. Bezgalīgi dziļas bēdas un vientulība.
Katru rezi, kad es pārvietojos tumšajā, “negatīvajā” materiālā, es jutu, ka tūliņ, tūliņ nomiršu. Un pazudīšu. Bet nepazudu.

Es ieraudzīju, ka esmu spējīgs pārciest pat visdziļāko un pašu traumējošāko iekšējo dzīvi.
Ka tā nav bīstama. Ka tā ir piepildīta ar Mīlestību. Labsirdību. Un nav radīta no nekā cita, kā vienīgi Gaismas.
Bezgalīgas pacietības. Bet tikai mirkli aiz mirkļa.
TIkai elpu aiz elpas.
Tikai TAGAD drošībā.
Tā kā uzsūc sevī momentu. Nesteidzoties.

Ar savu mīlošo klātesamību.
Es mīlu jūs, mani draugi.

Paldies par atbalstu 2018. gadā.
Novēlu jums jaunajā gadā labestību, nesteidzību un veselību.

Džefs
****
Lēnāk, mans draugs.
Nav nekādas steigas. Vasara nesteidzas pretī rudenim. Mazs zāles stiebriņš necenšas augt ātrāk par savu kaimiņu. Planētas slinki griežas savās orbītās. Šīs senais Visums nesteidzas.
Bet prāts, jusdamies tālu no veselā, grib saņemt visas atbildes tūlīt, grib visus risinājumus šodien, grib zināt, cik viss ir slikti. Viņš vēlas nonākt pie sev svarīgajiem slēdzieniem. Un gala rezultātā – visu kontrolēt.
Bet TU neesi PRĀTS. Prāts ir daļiņa no veselā, tas nevar atspoguļot visu veselo.

Tā kā lēnāk, mans draugs. Apzināti dziļi ieelpo! Uzticies tai vietai, kur tu atrodies, vietai ar nosaukumu “pagaidām atbildes nav” – ļoti vertīgajai neziņas vietai! Šī vieta ir svēta, jo tā ir 100% dzīve. Tā ir dzīves piepildīta, bagāta, sulīga un piesātināta.

Nesteidz mesties nākamajā dzīves ainā filmā ar nosaukumu “Es”. Esi šeit, Šajā vienīgajā no esošajām ainām “TAGAD”. Tagad – ir tā vieta, kur jautājumi atpūšas un radošie risinājumi aug.

Aizmirsti par pilnību. Aizmirsti par visiem centieniem izdarīt to “pareizi”. Lūk, kā Tu centies dzīvot: krīti ar seju pret zemi, pielec kājās, krīti atkal, totāli mēsli, atkal ciet neveiksmi ārpus ticības, par Tevi smejas, izsmej, ņirgājas, pat piesmej.

Un Tu zaudē to, ko uzskatīji par savu. Un, lūk,apskaujot visu šo nekārtību, viļoties savās ilūzijās un atmostoties realitātei, mīlot šo pilnīgo nepilnību, tu plaši atver savu sirdi un turpini dzīvot ar savu patiesību, neskatoties ne uz ko, bezbailīgi tiekoties ar katru svēto mirkli.

Tu nevari pieņemt to, kas notiek kā “pareizu”” un tieši tāpec tu nevari pieņemt to, kas notiek kā “nepareizu”: un ārpus šo jēdzienu robežām ir viss LAUKS.
Džefs Fosters
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Harmoniska personība

laimiga sieviete1

Ja tu vēlies radīt ko vērtīgu un padarīt savu dzīvi patiešām brīnišķīgu:
– pārstāj nosodīt;
– pārstāj pārmēru emocionēt, taču neapspied savas emocijas;
– paplašini savu pieņemšanu;
– esi pateicīgs par VISU;
– mācies ko jaunu, attīsti savas dažādās spējas un prasmes (jaunus darbības veidus, tehnikas, iemaņas, sporta veidus);
– sāc izpausties dažādās sfērās – kaut nedaudz un savam priekam;
– un saproti, ka viss, kas notiek, notiek no Dieva, tātad tas ir labākais variants no visiem, un viss notiek tavam labumam.
Ievērojot šos punktus, tu kļūsi harmoniska personība, kurā ir potenciāls, lai mijiedarbotos ar visu jauno. Un tad, kad šis jaunais atnāks, tev būs liels skaits instrumentu, kurus tu varēsi izmantot , lai tas viegli un priecīgi iemitinātos tevī un tur harmonizētos.
Aleksandrs Paļijenko
Foto: pixabay
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Vecvecmāmiņu līdzeklis pret izdegšanu

kadaritumilestiba (96)

Kādā treniņseminārā, kurā runāja par vecāku izdegšanu, pēkšņi radās jautājums: kā tad mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas? Daudzām no viņām bija 8-10 bērni, saimniecība, lopi, darbs kā katorgā, mūžīgā neizgulēšanās, bieži dzerošs vīrs un nekādu iespēju atpūsties kaut kur pie jūras. Kā gan viņas visas neizdega?

Pirmkārt, protams, ka izdega. Gan “norāvās”, gan kļuva par “dzelzs vecenēm”, aizsargājoties kā ar nazi nogrieza visas jūtas. Taču – ne vienmēr un ne – obligāti. Ļoti daudzas palika pa īstam dzīvas, labestīgas, siltas un priecājās par mazbērniem, saulīti, svētkiem. Kādas “brīnumtehnikas” viņām bija zināmas? Spriežot pec stāstiem, ko stāstīja cilvēki, kuri bija izauguši “īstos” ciemos, ne sovhozā “Ļeņina ceļš”, bet Sibīrijas dziļumos vai ukrainas Dzīvajos ciemos, viņus tur patiešām no izdegšanas glāba tautas mūzika. Un atkal, ne jau tā oficiozā, atstrādātā, iestudētā, kuru pa televizoru un radio atskaņo, bet pirmatnējā – tautas. Kaut vienu reizi to izdzirdēsi un nekad neaizmirsīsi.

Mana institūta laika draudzene Ļena, kura savu bērnību pavadīja Aizbaikāla ciematā, kā sāka vilkt «Хасбулат удалоооооой», šķita, ka viss līdz horizontam burtiski pamirst. Un tā bija tikai viņa viena. Mēs jau arī centāmies piedziedāt, cik nu varējām. Tas nebija grūti, kad varēja piedziedāt viņai, un tad šķita, ka arī pats dziedi pareizi un skaisti. Un viņa stāstīja, ka tur, tajā ciemā visi dziedāja regulāri, obligāti, tāpat kā pirtī gāja katru sestdienu.

Savdabīga psihohigiēna, veids, kā attīrīt savu Dvēseli, lai ar šo straumi aizskalotu visu nogurumu, visu aizkaitinājumu.

Tāda dziedāšana izsauc transa stāvokli, dziedinošu un attīrošu. Es reiz piedalījos kādā balsu prakses meistarklasē, un tur bija vingrinājums: visi stāv aplī un dzied senus slāvu skaņu virknējumus (pēc savas būtības – mantras), kurš nu kā prot un var, ar “brīvu” balsi, kādā arī dzied ciemos.

Pēc kārtas nostājas apļa centrā, pašā skaņas plūsmas fokusā. Tā ir neaizmirstama sajūta – šī skaņa izmazgā tevi no iekšas “pa tīro”. ne tikai dziedāšana. Arī bungas! Vai esat kādreiz dzirdējuši kādu grupu, kura spēlē tikai uz sitamajiem instrumentiem? Es dzirdēju. Pēc 15 minūtēm visi solīdie onkuļi un tantes sāk tādas izdarības…. Un noguruma, skumju, sasaistītības vietā pāri veļas tāds prieka vilnis, kādu pat no bērnības laikiem neatceries.

Jā, mūsu senči ar izdegšanu strādāja daudz efektīvāk kā mūsdienu psihologi. ādi “paņēmieni” apmierina uzreiz vairākas mūsu Dvēseles vajadzības.

Pirmkārt tā ir darbošanās orientēta uz procesu, nevis rezultātu, dejo, dzied, spēlē nevis tāpēc, lai “uzstātos”, bet tāpēc, lai baudītu pašu dziedāšanu, mūziku, kustības. Tādu darbību mūsu ikdienas dzīvē ir ļoti maz, un cilvēki bez tām burtiski izčākst, sāk justies tā, it kā nepiederētu paši sev, kā skrūvītes, citu nodomu realizatori.

Otrkārt, katrs sajūt savu piederību kam lielam, veselam, savu lomu, savu neaizvietojamību. Ja ciemā ir zināms, ka tu vislabāk saceri častuškas, tev pat nevajag sapņot par to, lai ar tām nokļūtu televīzijā. Tu jau būsi saņēmis atzinību.

Vēl viena mūsdienu pasaules problēma ir – “neeksistēšana”. Neviens, par kuru neraksta tabloīdi, neeksistē nevienam citam, izņemot savu ģimeni un pāris tuvu draugu. Bet, ja ģimenes nav, un draugi ir tālu, tad vispar neeksistē. Un te nu arī iemesls nenormālajai slavas kārei, atcerieties daudzu amerikāņu filmu finālu: zvans no avīzes ar intervijas piedāvājumu. Vai arī foto uz žurnāla vāka. Viss: laimīga mūzika, titri. Dzīve ir izdevusies. Un, ne jau tikai amerikāņiem, mums arī tas pats.

Daļēji visi šie mūsu blogi, domubiedru grupas, biedrības ir cenšanās no jauna radīt šo pašu savu “ciemu”, “kopienu”, kaut vai virtuālu.

Treškārt, ir ļoti svarīgi, ka kopējā korī vai dejās neviens neciklējas uz kaut kādām kļūdām. Paklupi, “izsities” no ritma, centies tikt līdzi un dejo tālāk.
Kāda pazīstama jaunāko klašu skolotāja stāstīja, ka viņa pirmklasniekiem nekad neatprasa no galvas iemācītos pantiņus skaitīt pa vienam – tikai korī. Viņai nav svarīgi “pieķert” bērnu nemācēšanā. Viņai ir svarīgi, lai  trešajā klasē neviens nebaidītos nākt pie tāfeles, nebaidītos kļūdīties, ātri spētu savākties un turpinātu visu darīt labā garastāvoklī.

Perfekcionisms ir vēl viena mūsu laikmeta liksta un uzstādījums: “vai nu ideāli, vai – nekā” vai “viena kļūda atceļ visu”, paralizē tūkstošiem cilveku gribu, līdz pat pilnīgam darboties spējas zudumam.

Droši vien ir vēl ļoti daudzas lietas, kuras piemirsu šeit pieminēt. Šobrīd ir tik ļoti daudz lūgumu palīdzēt izdegšanas gadījumos: no skolotājiem, auklēm, brīvprātīgajiem. Un man visu laiku gribas viņiem pateikt: mīļie, vienkārši apsēdieties un dziediet un dariet to katru piektdienas vakaru pēc darba nedēļas. Nesapratīs? Gribu kādreiz ar kāda cilvēka palīdzību  uztaisīt tādu raidījumu.
Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta FS

Foto: Folkloras kopa “Delve” Ainas Tobes vadībā šīs “lietiņas” pieprot un dara, un, klausoties viņu balsu un bungu skaņās, patiešām bija šī aprakstītā straumes sajūta un pēc tam brīnišķīga viegluma un tīrības apziņa.
Tas viss notika žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svetkos. Un to piefiksēja Dace Densone-Dņisova

 

Mammu, es neesmu tavs vīrs!

mamma meita17

Maša ir mana laba paziņa. Viņai ir 35 gadi un viņa dzīvo kopā ar mammu. Mamma jau vairākus gadus ir pensijā. Maša strādā. Mamma uzkopj māju un gatavo ēst. Maša stiepj mājas mamutus. Maša nav precējusies, nekad nav bijusi precējusies. Neviens Mašas vīrietis mammai nav bijis gana labs, un viņa ir izdarījusi visu, lai meita paliktu pie viņas. Te nu lieti ir noderējušas gan sirdslēkmes, gan histērijas par tēmu “kā gan es bez tevis”. Ak, jā, un mamma arī nav precējusies. Viņa ar Mašas tēvu izšķīras, kad Mašai bija 4 gadi, un tā viņas vēl joprojām dzīvo divatā.

— Es vienmēr esmu jutusies par viņu atbildīga. It kā viņa būtu nevis mana mamma, bet es būtu vecāka par viņu. Man par viņu ir jarūpējas. Man jāvelta viņai uzmanība. Man bija septiņi gadi, kad es gatavoju viņai romantiskas vakariņas sveču gaismā, vakarā, kad viņa pārnāca no darba. Viņa ienāca un es viņu apbēru ar ziediem, kurus biju nopirkusi tirgū un iededzu sveces. Man viņa bija jāpadara laimīga – saka Maša.

— Un, ja tu to nedarītu?

— Ai, tad būtu tāds skandāls! Viņa plēš traukus un kliedz. Man bija kāds kavalieris, kurš uzaicināja mani pie sevis, mammai uzreiz bija sirdslēkme, kad pateicu, ka es pārvākšos. es, protams, paliku, kopu viņu. Un kā tikko kavalieris parādījās, viņa atkal ķēra pie sirds. Viņam tas ātri vien apnika, bet es mammu tajā brīdī pamest nevarēju.

— Un kā tu pati tad juties? It kā tu viņai būtu kas? – es jautāju. Maša aizdomājās.

— Nē, noteikti ne mamma. Un arī, ne tētis. drīzāk, kā viņas vīrs. Jā, tieši tā, es esmu vīrs! Es mājās daru visus vīriešu darbus, stiepju smagumus, dzenu sienā naglas, flīzēju, taisu remontu, esmu šoferis, vedu mammu uz vasarnīcu. Jā, acīmredzot, es esmu mammai vīrietis – viņa smējās.

— Maša, tev patiešām tas šķiet smieklīgi? Vai tu gribi apprecēties?

— Gribu. Droši vien. Bērnus gan noteikti gribu – viņa saskumst.

— Tad saki man, kā var kādas vīrs iziet pie vīra? – sākumā mēs abas smejamies, iedomājoties šo skatu. — Taču, ja  bez jokiem? Tad kā?

— Nekā, — saka Maša. Pēkšņi viņas galva top skaidra. – Tas nozīmē, ka es nevaru apprecēties, jo vīrieša vietu manā sirdī aizņem mamma?

— Un tāpec, ka tu esi uzstādījusi sev mērķi izdarīt viņas labā visu, dot viņai to, kas viņai vajadzīgs. Bet viņai ir vajadzīgs, lai viņu mīlētu vīrietis, viņa to gribētu. Un viņa pati gribētu mīlēt vīrieti. Bet no tā ir bail, bīstami, sāpīgi. Ka viņš aizies, pametīs, nodos. Bet ar tevi ir droši. Ar tevi viss ir skaidrs. Un visu to mīlestību, kas viņā ir un, kas ir domāta vīrietim, viņa atdod tev.

— Jā, es nejūtu matišķo atbalstu. Drīzāk viņa mani zāģē, kā sievas anekdotēs zāģē savus vīrus. Viņa ir greizsirdīga uz citiem cilvēkiem manis dēļ, īpaši uz vīriešiem.

— Viņa baidās pazaudēt savu mīļoto cilvēku. Viena lieta ir atdot pie vīra savu meitu, tad tev ir iespēja iegūt vēl dēlu un mazbērnus. Cita lieta, atdot to, ko mīli. Tad tu paliec viena – es pabeidzu domu.

Maša klusēja.

— Un ko man tagad darīt? Ja es aiziešu no viņas, viņa atkal sāks slimot. Un es atkal jutīšos vainīga. Kāda gan tur personīgā laime?

— Sākumā pamēģini savā sirdī atlikt visu savās vietās. Viņa ir tava mamma. tu esi viņas meita. tu neesi viņas vīrietis. Tas skan dīvaini un galvā lien dažādas nepatīkamas analoģijas. Taču saruna ir tikai par enerģētiku, saproti?

Katram cilvēkam sirdī ir vairāki mīlestības “rezervuāri”. Un katram no tiem jādod iespēja izpausties.

Ir mīlestība pret vecākiem – mums ir vajadzīgi blakus tādi cilvēki, vecāki par mums. Ir mīlestība pret bērniem – pret jaunākiem par mums cilvekiem, un tā arī ir jārealizē. Ir mīlestība pret draugiem un arī bez tās laime nebūs pilnīga. Un ir partnera mīlestība, kas domāta tikai vienam cilvēkam, tavam mīļotajam. Un tad, kad blakus tāda cilvēka nav, tas nenozīmē, ka šīs mīlestības nav. Tā vienalga ir un gaida savu objektu, kuram to uzticēt. Tā meitenes, kuram pagaidām nav savu bērnu mīļo citu bērnus, mazus sunīšus un kaķīšus, piemēram.

Bīstamība vientuļajām mammām ir tajā apstāklī, ka viņas to mīlestību, kas domāta vīrietim, novirza saviem bērniem.

Pārbaro ar to mīlestību, kas bērnam vispār nav vajadzīga. Bērnam ir vajadzīga vecāku mīlestība, bet tā vieta paliek tukša. toties otrā vietā tās ir pārpārēm, pie kam – ne tā, kas vajadzīga. Bet tev pašai ir vajadzība atbrīvot vietu no visa tā, lai ielaistu sava dzīvē partneri, un vēl jāpiepildās ar to mīlestību, kura tev bija jāsaņem patiesībā.

Tas ir tāpat, it kā tu mācītos skolā, un tev matemātikas vietā pasniegtu bioloģiju. taču eksāmens tev jāliek matemātikā! Un tev vispirms jāizmet no galvas visu, kas attiecas uz bioloģiju, un no jauna jāmācās matemātika. un pēc tam atkal no jauna jāmācās bioloģija.

Tas viss nenotiek aiz ļauna prāta. Mammu var saprast. Viņas dzīvē bija nodevība, un viņa centās no visa spēka, cik vien varēja. Viņa vienkārši nesaprata, kas notiek. Tagad tu zini un saproti.

Mēs ar Mašu runājām pāris gadus vēlāk, un viņa stāstīja, cik briesmīgi bija, kad viņa aizgāja no mammas. kaut arī – ne uzreiz. Bija briesmīgs skandāls, histērija, boikots, nakts zvani “es mirstu”. Taču Maša to izturēja. Neatgriezās. Un dīvainā kārtā viņai uzradās kavalieris.

— Un, iedomājies, kārtējo reizi, kad mamma piezvanīja un sāka teikt, ka es esmu nepateicīga, ka viņa man atdevusi savus labākos gadus u.t.t., es viņai pateicu: “Mammu, es neesmu tavs vīrietis! Tu esi mana mamma! Tas ir normāli, ka bērni izaug un grib dzīvot savu dzīvi!” – un viņa pēkšņi apklusa. Nolika klausuli. Mēnesi man nezvanīja un uz maniem zvaniem neatbildēja. Es jautāju kaimiņienei, vai viss ir kartībā, vai viņa vesela.

— Un pēc tam? – man kļuva ļoti interesanti, ar ko tas viss beidzās.

— Pēc tam es viņu apsveicu dzimšanas dienā, kā vienmēŗ. Viņa auksti pieņēma ziedus un dāvanu, kaut gan es jau īpaši arī necerēju uz kādu laipnību. Es viņu iepazīstinaju ar savu draugu, pat negaidot nekādu svētību. Vienkārši nostādīju fakta priekšā. Viņa sakniebtām lūpām klusēja. Pēc tam bija mūsu kāzas – es nezinu, kā mamma to izturēja, skats viņai bija kā bērēs. Es nevairījos no viņas un katru reizi sev atkārtoju: “viņa ir mana mamma, es – viņas meita” – kā tu arī teici. Pēc tam man piedzima dēls, un kaut kas notika. Viņa sāka atkust. Tur mazdelu rokās un staro….

— Vai viņas dzīvē paradījas vīrietis?

— Jā, viņu aplido profesors no kaimiņu mājas, nes ziedus, Viņa gan degunu rauc, tomēr var redzēt, ka viņš viņai jau sāk patikt. Nesen viņš viņai tapetes mājas pārlīmēja, paris reižu veda uz vasarnīcu. Foršs vīrietis. Dod, Dievs, lai viņiem viss izdotos.

— Maša, tu esi malacis, — es viņai teicu un saku arī tagad. Tu patiešam esi malacis. tev taču izdevās!

Autors: Olga Vaļajeva, fragments no grāmatas  «Исцеление женской души».
Tulkoja: Ginta FS

Cits skats

rasa

Tā vietā, lai domātu “man nav darba”, padomāt: “lieliski, rīt es esmu absolūti brīvs”.
Tā vietā, lai domātu “man nav naudas”, padomāt “ļoti interesanti, kā mani Sargeņģeļi šoreiz izgrozīsies”.
Tā vietā, lai domātu “vai, dieniņ, kas ar mani tagad notiks”, padomāt: “izskatās, ka esmu sev sarūpējis ļoti interesantu dzīvi tuvākajiem gadiem”.
Un pats saproti, kā tikko cilvēkam izdodas izmainīt savu skatu uz apstākļiem, apstākļi sāk mainīties it kā paši no sevis – gan darbs atrodas, arī nauda attiecīgi parādās  un jauni paziņas, kas lūdz padzīvot viņu plašajos, labiekārtotajos dzīvokļos kopā ar izlutinātu kaķi, kamēr paši apceļo pasauli.
Autors: Makss Frajs
Tulkoja: Ginta FS