Kļūt par Mīlestības avotu

– Ir gaismas avots, bet nav tumsas avota. Ir zināšanu avots, bet nav nezināšanas avota. Ir dzīvības avots un ir Mīlestības avots. Bet nāve un naids rodas tur, kur visi avoti ir izsīkuši. Un tuksnesis ir tur, kur nav valgmes. Un tumsa ir vietās, kur aizēnojuši sauli.

Tāpēc nesūdzies un neskumsti par to, ka tev apkārt ir parāk daudz ļaunuma un vienaldzības. Labāk kļūsti par Mīlestības un rūpju avotu tieši tur, kur tu esi. Šeit un tagad.

Un tāpat kā apkārt avotam zaļo sulīga zāle un zaļas lapas, tāpat arī pasauli tev apkārt rotās ziedi, laimīgi smaidi un sajūsminātas acis. Tu esi avots un tu esi zvaigzne miglā. Tikai tu un neviens cits.

Tāpēc nesūti pasaulei savu nosodījumu par visiem tās trūkumiem, dot tai to, ko tā patiesi alkst, lai dzīvotu, mīlētu un uzplauktu.

– Bet kur gan man ņemt tik daudz dzīvības, valgmes, gaismas un mīlestības, lai padzirdītu visus alkstošos? Nedomāju, ka esmu tik neizsmeļams.

– Tu neizsmeļams esi tieši tāpēc, ka nav nekāda tava Es. Tu esi plaisa pasaules ķermenī, brūce un atslēgas caurums, caur kuru plūst dievišķās Mīlestības stari.

Staro, atveries, dalies. Esi dāsns un izšķērdīgs. Nebaidies izsīkt un tu nekad nemirsi.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Jeandaniel Francoeur
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un maskas krīt

Reiz es uz darbu atnesu mazu klaiņojošu kucēnu.
Tā sanāca. Atradu to piecas minūtes pirms darba dienas sākuma. Viņš bija netīrs un lempīgs kranča dēls. Es viņu paslēpu kabineta stūrī, bet kucēns visu laiku no turienes izlīda un smilkstēja. Rezultātā viņu ieraudzīja visi mani kolēģi.
… un pie manām kājām nokrita visas cilvēciskās maskas.
Lūk, ļoti labestīgā un runātīgā sekretārīte Marina. Jauna un smaidīga. Viņas prasmīgi uzkrāsotā sejiņa kucēnu ieraugot, dīvainā veidā sašķobījās – “Aleksej Aleksandrovič! Vai esat prātu zaudējis?! Tādu netīrību, birojā!” Un viņas skaistā, labestīgā maska sīkos gabaliņos sašķīda pavisam netālu no kucēna, kurš jautri, asti luncinādams skatījās viņai acīs.
Lūk, apkopēja, Ņina Vladimirovna. Mūžīgi piekususi, burkšķoša, nikna uz visiem sieviete gados. Pekšņi viņas grumbu izvagotā seja atplauka smaidā: “Ai, kas te mums tāds maziņš, ar tik smuku astīti. Kāds jauns apmeklētājs vai personīgās darīšanās atnācis?!” Un pie manām kājām gulēja nomesta nikna maska, bet es ieraudzīju labestīgu un sirdssiltu seju…
Bet, lūk, mans kolēģis Sergejs Ivanovičs. Vienmēr pakalpīgs un laipns, atsaucīgs un visus mīlošs cilvēks. Gan anekdoti izstāstīs, gan uzsmaidīs ikvienam. Bet tajā dienā viņš nenāca tālāk par mana kabineta slieksni. Slimīgi sarāvies, viņš paziņoja, ka klaiņojoši dzīvnieki parnēsā netīrumus un slimības…. Un pie mana kabineta sliekšna gulēja netīra, smaidīgas liekulības maska…
Bet visvairāk mani pārsteidza mans priekšnieks, Anatolijs Sergejevičs. Viņš vienmēr bija skarbs, neapmierināts un gatavs strīdiem ne sarunām. Taču šoreiz viņš vienkarši paziņoja: “Mja, Aleksej Aleksandrovič…. šķiet, tev šodien nepieciešams atvaļinājums… Tu, lūk, ko….paņem šo jaunekli un dodies mājās… Ir lietas, kas svarīgākas par darbu. Tikai tu kucēnu nekur nepamet…. Dzīva radība tomēr”… un kautrīgi noņēma nepieejama priekšnieka masku, kautrīgi smaidot mums ar suņuku, un pazuda aiz durvīm…
… pie manām kājām gulēja cilvēku, ar kuriem mes ikdienā daudzus gadus bijām blakus maskas… Bet pēkšņi es sapratu, cik slikti es viņus pazinu…
Aleksejs Prokurors
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог