Harmoniska personība

laimiga sieviete1

Ja tu vēlies radīt ko vērtīgu un padarīt savu dzīvi patiešām brīnišķīgu:
– pārstāj nosodīt;
– pārstāj pārmēru emocionēt, taču neapspied savas emocijas;
– paplašini savu pieņemšanu;
– esi pateicīgs par VISU;
– mācies ko jaunu, attīsti savas dažādās spējas un prasmes (jaunus darbības veidus, tehnikas, iemaņas, sporta veidus);
– sāc izpausties dažādās sfērās – kaut nedaudz un savam priekam;
– un saproti, ka viss, kas notiek, notiek no Dieva, tātad tas ir labākais variants no visiem, un viss notiek tavam labumam.
Ievērojot šos punktus, tu kļūsi harmoniska personība, kurā ir potenciāls, lai mijiedarbotos ar visu jauno. Un tad, kad šis jaunais atnāks, tev būs liels skaits instrumentu, kurus tu varēsi izmantot , lai tas viegli un priecīgi iemitinātos tevī un tur harmonizētos.
Aleksandrs Paļijenko
Foto: pixabay
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Vecvecmāmiņu līdzeklis pret izdegšanu

kadaritumilestiba (96)

Kādā treniņseminārā, kurā runāja par vecāku izdegšanu, pēkšņi radās jautājums: kā tad mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas? Daudzām no viņām bija 8-10 bērni, saimniecība, lopi, darbs kā katorgā, mūžīgā neizgulēšanās, bieži dzerošs vīrs un nekādu iespēju atpūsties kaut kur pie jūras. Kā gan viņas visas neizdega?

Pirmkārt, protams, ka izdega. Gan “norāvās”, gan kļuva par “dzelzs vecenēm”, aizsargājoties kā ar nazi nogrieza visas jūtas. Taču – ne vienmēr un ne – obligāti. Ļoti daudzas palika pa īstam dzīvas, labestīgas, siltas un priecājās par mazbērniem, saulīti, svētkiem. Kādas “brīnumtehnikas” viņām bija zināmas? Spriežot pec stāstiem, ko stāstīja cilvēki, kuri bija izauguši “īstos” ciemos, ne sovhozā “Ļeņina ceļš”, bet Sibīrijas dziļumos vai ukrainas Dzīvajos ciemos, viņus tur patiešām no izdegšanas glāba tautas mūzika. Un atkal, ne jau tā oficiozā, atstrādātā, iestudētā, kuru pa televizoru un radio atskaņo, bet pirmatnējā – tautas. Kaut vienu reizi to izdzirdēsi un nekad neaizmirsīsi.

Mana institūta laika draudzene Ļena, kura savu bērnību pavadīja Aizbaikāla ciematā, kā sāka vilkt «Хасбулат удалоооооой», šķita, ka viss līdz horizontam burtiski pamirst. Un tā bija tikai viņa viena. Mēs jau arī centāmies piedziedāt, cik nu varējām. Tas nebija grūti, kad varēja piedziedāt viņai, un tad šķita, ka arī pats dziedi pareizi un skaisti. Un viņa stāstīja, ka tur, tajā ciemā visi dziedāja regulāri, obligāti, tāpat kā pirtī gāja katru sestdienu.

Savdabīga psihohigiēna, veids, kā attīrīt savu Dvēseli, lai ar šo straumi aizskalotu visu nogurumu, visu aizkaitinājumu.

Tāda dziedāšana izsauc transa stāvokli, dziedinošu un attīrošu. Es reiz piedalījos kādā balsu prakses meistarklasē, un tur bija vingrinājums: visi stāv aplī un dzied senus slāvu skaņu virknējumus (pēc savas būtības – mantras), kurš nu kā prot un var, ar “brīvu” balsi, kādā arī dzied ciemos.

Pēc kārtas nostājas apļa centrā, pašā skaņas plūsmas fokusā. Tā ir neaizmirstama sajūta – šī skaņa izmazgā tevi no iekšas “pa tīro”. ne tikai dziedāšana. Arī bungas! Vai esat kādreiz dzirdējuši kādu grupu, kura spēlē tikai uz sitamajiem instrumentiem? Es dzirdēju. Pēc 15 minūtēm visi solīdie onkuļi un tantes sāk tādas izdarības…. Un noguruma, skumju, sasaistītības vietā pāri veļas tāds prieka vilnis, kādu pat no bērnības laikiem neatceries.

Jā, mūsu senči ar izdegšanu strādāja daudz efektīvāk kā mūsdienu psihologi. ādi “paņēmieni” apmierina uzreiz vairākas mūsu Dvēseles vajadzības.

Pirmkārt tā ir darbošanās orientēta uz procesu, nevis rezultātu, dejo, dzied, spēlē nevis tāpēc, lai “uzstātos”, bet tāpēc, lai baudītu pašu dziedāšanu, mūziku, kustības. Tādu darbību mūsu ikdienas dzīvē ir ļoti maz, un cilvēki bez tām burtiski izčākst, sāk justies tā, it kā nepiederētu paši sev, kā skrūvītes, citu nodomu realizatori.

Otrkārt, katrs sajūt savu piederību kam lielam, veselam, savu lomu, savu neaizvietojamību. Ja ciemā ir zināms, ka tu vislabāk saceri častuškas, tev pat nevajag sapņot par to, lai ar tām nokļūtu televīzijā. Tu jau būsi saņēmis atzinību.

Vēl viena mūsdienu pasaules problēma ir – “neeksistēšana”. Neviens, par kuru neraksta tabloīdi, neeksistē nevienam citam, izņemot savu ģimeni un pāris tuvu draugu. Bet, ja ģimenes nav, un draugi ir tālu, tad vispar neeksistē. Un te nu arī iemesls nenormālajai slavas kārei, atcerieties daudzu amerikāņu filmu finālu: zvans no avīzes ar intervijas piedāvājumu. Vai arī foto uz žurnāla vāka. Viss: laimīga mūzika, titri. Dzīve ir izdevusies. Un, ne jau tikai amerikāņiem, mums arī tas pats.

Daļēji visi šie mūsu blogi, domubiedru grupas, biedrības ir cenšanās no jauna radīt šo pašu savu “ciemu”, “kopienu”, kaut vai virtuālu.

Treškārt, ir ļoti svarīgi, ka kopējā korī vai dejās neviens neciklējas uz kaut kādām kļūdām. Paklupi, “izsities” no ritma, centies tikt līdzi un dejo tālāk.
Kāda pazīstama jaunāko klašu skolotāja stāstīja, ka viņa pirmklasniekiem nekad neatprasa no galvas iemācītos pantiņus skaitīt pa vienam – tikai korī. Viņai nav svarīgi “pieķert” bērnu nemācēšanā. Viņai ir svarīgi, lai  trešajā klasē neviens nebaidītos nākt pie tāfeles, nebaidītos kļūdīties, ātri spētu savākties un turpinātu visu darīt labā garastāvoklī.

Perfekcionisms ir vēl viena mūsu laikmeta liksta un uzstādījums: “vai nu ideāli, vai – nekā” vai “viena kļūda atceļ visu”, paralizē tūkstošiem cilveku gribu, līdz pat pilnīgam darboties spējas zudumam.

Droši vien ir vēl ļoti daudzas lietas, kuras piemirsu šeit pieminēt. Šobrīd ir tik ļoti daudz lūgumu palīdzēt izdegšanas gadījumos: no skolotājiem, auklēm, brīvprātīgajiem. Un man visu laiku gribas viņiem pateikt: mīļie, vienkārši apsēdieties un dziediet un dariet to katru piektdienas vakaru pēc darba nedēļas. Nesapratīs? Gribu kādreiz ar kāda cilvēka palīdzību  uztaisīt tādu raidījumu.
Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta FS

Foto: Folkloras kopa “Delve” Ainas Tobes vadībā šīs “lietiņas” pieprot un dara, un, klausoties viņu balsu un bungu skaņās, patiešām bija šī aprakstītā straumes sajūta un pēc tam brīnišķīga viegluma un tīrības apziņa.
Tas viss notika žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svetkos. Un to piefiksēja Dace Densone-Dņisova

 

Mammu, es neesmu tavs vīrs!

mamma meita17

Maša ir mana laba paziņa. Viņai ir 35 gadi un viņa dzīvo kopā ar mammu. Mamma jau vairākus gadus ir pensijā. Maša strādā. Mamma uzkopj māju un gatavo ēst. Maša stiepj mājas mamutus. Maša nav precējusies, nekad nav bijusi precējusies. Neviens Mašas vīrietis mammai nav bijis gana labs, un viņa ir izdarījusi visu, lai meita paliktu pie viņas. Te nu lieti ir noderējušas gan sirdslēkmes, gan histērijas par tēmu “kā gan es bez tevis”. Ak, jā, un mamma arī nav precējusies. Viņa ar Mašas tēvu izšķīras, kad Mašai bija 4 gadi, un tā viņas vēl joprojām dzīvo divatā.

— Es vienmēr esmu jutusies par viņu atbildīga. It kā viņa būtu nevis mana mamma, bet es būtu vecāka par viņu. Man par viņu ir jarūpējas. Man jāvelta viņai uzmanība. Man bija septiņi gadi, kad es gatavoju viņai romantiskas vakariņas sveču gaismā, vakarā, kad viņa pārnāca no darba. Viņa ienāca un es viņu apbēru ar ziediem, kurus biju nopirkusi tirgū un iededzu sveces. Man viņa bija jāpadara laimīga – saka Maša.

— Un, ja tu to nedarītu?

— Ai, tad būtu tāds skandāls! Viņa plēš traukus un kliedz. Man bija kāds kavalieris, kurš uzaicināja mani pie sevis, mammai uzreiz bija sirdslēkme, kad pateicu, ka es pārvākšos. es, protams, paliku, kopu viņu. Un kā tikko kavalieris parādījās, viņa atkal ķēra pie sirds. Viņam tas ātri vien apnika, bet es mammu tajā brīdī pamest nevarēju.

— Un kā tu pati tad juties? It kā tu viņai būtu kas? – es jautāju. Maša aizdomājās.

— Nē, noteikti ne mamma. Un arī, ne tētis. drīzāk, kā viņas vīrs. Jā, tieši tā, es esmu vīrs! Es mājās daru visus vīriešu darbus, stiepju smagumus, dzenu sienā naglas, flīzēju, taisu remontu, esmu šoferis, vedu mammu uz vasarnīcu. Jā, acīmredzot, es esmu mammai vīrietis – viņa smējās.

— Maša, tev patiešām tas šķiet smieklīgi? Vai tu gribi apprecēties?

— Gribu. Droši vien. Bērnus gan noteikti gribu – viņa saskumst.

— Tad saki man, kā var kādas vīrs iziet pie vīra? – sākumā mēs abas smejamies, iedomājoties šo skatu. — Taču, ja  bez jokiem? Tad kā?

— Nekā, — saka Maša. Pēkšņi viņas galva top skaidra. – Tas nozīmē, ka es nevaru apprecēties, jo vīrieša vietu manā sirdī aizņem mamma?

— Un tāpec, ka tu esi uzstādījusi sev mērķi izdarīt viņas labā visu, dot viņai to, kas viņai vajadzīgs. Bet viņai ir vajadzīgs, lai viņu mīlētu vīrietis, viņa to gribētu. Un viņa pati gribētu mīlēt vīrieti. Bet no tā ir bail, bīstami, sāpīgi. Ka viņš aizies, pametīs, nodos. Bet ar tevi ir droši. Ar tevi viss ir skaidrs. Un visu to mīlestību, kas viņā ir un, kas ir domāta vīrietim, viņa atdod tev.

— Jā, es nejūtu matišķo atbalstu. Drīzāk viņa mani zāģē, kā sievas anekdotēs zāģē savus vīrus. Viņa ir greizsirdīga uz citiem cilvēkiem manis dēļ, īpaši uz vīriešiem.

— Viņa baidās pazaudēt savu mīļoto cilvēku. Viena lieta ir atdot pie vīra savu meitu, tad tev ir iespēja iegūt vēl dēlu un mazbērnus. Cita lieta, atdot to, ko mīli. Tad tu paliec viena – es pabeidzu domu.

Maša klusēja.

— Un ko man tagad darīt? Ja es aiziešu no viņas, viņa atkal sāks slimot. Un es atkal jutīšos vainīga. Kāda gan tur personīgā laime?

— Sākumā pamēģini savā sirdī atlikt visu savās vietās. Viņa ir tava mamma. tu esi viņas meita. tu neesi viņas vīrietis. Tas skan dīvaini un galvā lien dažādas nepatīkamas analoģijas. Taču saruna ir tikai par enerģētiku, saproti?

Katram cilvēkam sirdī ir vairāki mīlestības “rezervuāri”. Un katram no tiem jādod iespēja izpausties.

Ir mīlestība pret vecākiem – mums ir vajadzīgi blakus tādi cilvēki, vecāki par mums. Ir mīlestība pret bērniem – pret jaunākiem par mums cilvekiem, un tā arī ir jārealizē. Ir mīlestība pret draugiem un arī bez tās laime nebūs pilnīga. Un ir partnera mīlestība, kas domāta tikai vienam cilvēkam, tavam mīļotajam. Un tad, kad blakus tāda cilvēka nav, tas nenozīmē, ka šīs mīlestības nav. Tā vienalga ir un gaida savu objektu, kuram to uzticēt. Tā meitenes, kuram pagaidām nav savu bērnu mīļo citu bērnus, mazus sunīšus un kaķīšus, piemēram.

Bīstamība vientuļajām mammām ir tajā apstāklī, ka viņas to mīlestību, kas domāta vīrietim, novirza saviem bērniem.

Pārbaro ar to mīlestību, kas bērnam vispār nav vajadzīga. Bērnam ir vajadzīga vecāku mīlestība, bet tā vieta paliek tukša. toties otrā vietā tās ir pārpārēm, pie kam – ne tā, kas vajadzīga. Bet tev pašai ir vajadzība atbrīvot vietu no visa tā, lai ielaistu sava dzīvē partneri, un vēl jāpiepildās ar to mīlestību, kura tev bija jāsaņem patiesībā.

Tas ir tāpat, it kā tu mācītos skolā, un tev matemātikas vietā pasniegtu bioloģiju. taču eksāmens tev jāliek matemātikā! Un tev vispirms jāizmet no galvas visu, kas attiecas uz bioloģiju, un no jauna jāmācās matemātika. un pēc tam atkal no jauna jāmācās bioloģija.

Tas viss nenotiek aiz ļauna prāta. Mammu var saprast. Viņas dzīvē bija nodevība, un viņa centās no visa spēka, cik vien varēja. Viņa vienkārši nesaprata, kas notiek. Tagad tu zini un saproti.

Mēs ar Mašu runājām pāris gadus vēlāk, un viņa stāstīja, cik briesmīgi bija, kad viņa aizgāja no mammas. kaut arī – ne uzreiz. Bija briesmīgs skandāls, histērija, boikots, nakts zvani “es mirstu”. Taču Maša to izturēja. Neatgriezās. Un dīvainā kārtā viņai uzradās kavalieris.

— Un, iedomājies, kārtējo reizi, kad mamma piezvanīja un sāka teikt, ka es esmu nepateicīga, ka viņa man atdevusi savus labākos gadus u.t.t., es viņai pateicu: “Mammu, es neesmu tavs vīrietis! Tu esi mana mamma! Tas ir normāli, ka bērni izaug un grib dzīvot savu dzīvi!” – un viņa pēkšņi apklusa. Nolika klausuli. Mēnesi man nezvanīja un uz maniem zvaniem neatbildēja. Es jautāju kaimiņienei, vai viss ir kartībā, vai viņa vesela.

— Un pēc tam? – man kļuva ļoti interesanti, ar ko tas viss beidzās.

— Pēc tam es viņu apsveicu dzimšanas dienā, kā vienmēŗ. Viņa auksti pieņēma ziedus un dāvanu, kaut gan es jau īpaši arī necerēju uz kādu laipnību. Es viņu iepazīstinaju ar savu draugu, pat negaidot nekādu svētību. Vienkārši nostādīju fakta priekšā. Viņa sakniebtām lūpām klusēja. Pēc tam bija mūsu kāzas – es nezinu, kā mamma to izturēja, skats viņai bija kā bērēs. Es nevairījos no viņas un katru reizi sev atkārtoju: “viņa ir mana mamma, es – viņas meita” – kā tu arī teici. Pēc tam man piedzima dēls, un kaut kas notika. Viņa sāka atkust. Tur mazdelu rokās un staro….

— Vai viņas dzīvē paradījas vīrietis?

— Jā, viņu aplido profesors no kaimiņu mājas, nes ziedus, Viņa gan degunu rauc, tomēr var redzēt, ka viņš viņai jau sāk patikt. Nesen viņš viņai tapetes mājas pārlīmēja, paris reižu veda uz vasarnīcu. Foršs vīrietis. Dod, Dievs, lai viņiem viss izdotos.

— Maša, tu esi malacis, — es viņai teicu un saku arī tagad. Tu patiešam esi malacis. tev taču izdevās!

Autors: Olga Vaļajeva, fragments no grāmatas  «Исцеление женской души».
Tulkoja: Ginta FS

Cits skats

rasa

Tā vietā, lai domātu “man nav darba”, padomāt: “lieliski, rīt es esmu absolūti brīvs”.
Tā vietā, lai domātu “man nav naudas”, padomāt “ļoti interesanti, kā mani Sargeņģeļi šoreiz izgrozīsies”.
Tā vietā, lai domātu “vai, dieniņ, kas ar mani tagad notiks”, padomāt: “izskatās, ka esmu sev sarūpējis ļoti interesantu dzīvi tuvākajiem gadiem”.
Un pats saproti, kā tikko cilvēkam izdodas izmainīt savu skatu uz apstākļiem, apstākļi sāk mainīties it kā paši no sevis – gan darbs atrodas, arī nauda attiecīgi parādās  un jauni paziņas, kas lūdz padzīvot viņu plašajos, labiekārtotajos dzīvokļos kopā ar izlutinātu kaķi, kamēr paši apceļo pasauli.
Autors: Makss Frajs
Tulkoja: Ginta FS

Viņa grib satikties ar tevi, nevis gudrām garīgajām koncepcijām

 

11390174_781162605331684_3117123475833436604_nEkharts Tolle saka:
«Attiecības ir domātas tam, lai padarītu tevi apzinātu, nevis laimīgu.».

Es saprotu, par ko viņš runā.
Daudzu gadu garumā es esmu klejojis pa garīgo tuksnesi. Neauglīgu izolācijas, sadrumstalotības un pasaules noliegšanas un paša pārākuma sajūtas tuksnesi («Es esmu apgaismotāks kā citi, vairāk atmodies, vairāk apzināts, brīvāks un vairāk garīgi attīstīts, kā parastais mirstīgais»).
Atgriežoties reālās, sazemētās, neideālās intīmās cilvēciskās attiecībās, es sajutu dzīvi kā patiesu piedzīvojumu.

Attiecības sāka uzjundīt virspusē tās lietas, no kurām es sevī vēlējos izvairīties, kuras vēlējos nospiest vai noslēpt daudzu gadu garumā. Visu, kas neierakstījās “apgaismota cilvēka ideālās garīgās dzīves koncepcijā”. Caur sāpēm un pazemojumiem man tika parādīts, ka es nebiju “gatavs”, ka nav nekāda “finiša” vispār nekur, ka “neapgaismotās” enerģijas vēl aizvien bango manī. Tās bija sevis nepieņemšanas enerģijas manī pašā. Tās alka gaismas, alka apskāvienu un radniecīgas attiecības…

Tāds sāpīgs un pazemojošsm šis ceļojums mani aizveda pie brīnumainas atbrīvošanās un atvieglojuma sajūtas. “Apgaismības smaka” (kā to sauc Marianna Kaplāne) neiztur godīgu attiecību slogu.

Tādas klišejas kā “manis nav”, “ir tikai apzinātība”, “esmu izgājis ārpus cilvēciskajām sajūtām”, “viss ideāli”, un “tā ir tikai tava projekcija” neiztur to, ka tavs tuvais cilvēks stāv tavā priekšā un lūdz godīgu, maigu, sirsnīgu attieksmi, bez visiem bla-bla. Viņa redz tev cauri visās tavās spēlēs. Un es aicinu tevi satikties aci pret aci ar visu, kas rodas mirklī, kad guļat viens otram blakus.

Viņa vēlas satikties AR TEVI, nevis ar tavām gudrajām garīgajām koncepcijām. Nav kur skriet un nav kur slēpties.

Es pateicos jumsm visas spēcīgās, gudrās, skaistās sievietes, kuras man mācīja mīlēt, klausīties, saņemt un būt saskaņā. Šis ceļojums nekad nebeigsies…
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Viss bez mīlestības ir grēks!

cels555

Ir cilvēki, kuri smako pēc nelaimes.

Starp tiem ir arī cilvēki, kuri iet personības izaugsmes ceļu, nodarbojas ar sportu un jogu. Dažkārt viņi tēlo, ka viņiem viss ir kartībā un cenšas sevi uzmundrināt. Taču, kā zināms, savu smaržu cilvēks nejūt – to just var tikai no malas.

Uzdrīkstos minēt, ka iemesls tam ir pūstošās zināšanas. Kad zināšanu un informācijas daudzums daudzas reizes pārsniedz to pielietošanas praksē daudzumu, tas izsauc informātisko intoksikāciju. Tā, savukārt, noved pie enerģētiskajiem aizsprostojumiem un trūdēšanas.

Ja tu saprati, līdz sirds dziļumiem saprati, bet nedari (prātuļojumi, loģiskie spriedumi neskaitās) – zināšanu enerģētika sāk “sastāvēties” un izsauc iekšēju disbalansu un pastavīgu neapmierinātību.

Un, turklāt, vēl mūsu bioloģija – spēja formēt savus ieradumus darbībās un sajūtās, ja tie atkārtojas kaut vai mēneša garumā – tad nelaimes smaka kļūst par tavu ikdienišķo dzīves vidi.

Tāpēc arī saka: apzinātā pašizaugsmē nav atpakaļceļa. Ja esi ielaidis sevī zināšanas, esi tik laipns un pielieto tās praksē. Iedarbības spēks ir atkarīgs no  tās informācijas uzsūkšanās dziļuma, kuru mēs pielietojam. Virspusējā līmenī šīs parādības praktiski nav ieraugāmas un nav tik kaitīgas.

Taču, jo gudrāks cilvēks, jo vairāk viņš spējīgs saprast, jo dziļāk iekļūst informācija un šie procesi ir neatgriezeniski.

Man arī savulaik nācās atmazgāt savu personīgo kodolu no visādām nejaucībām, kas sakrājušās ilgu gadu laikā, bezgalīgi cenšoties uzstiept realitāti manam gaidu karkasam. Šodien es uz pasauli skatos tikai caur jautājuma “Kā?” prizmu. Kā atmazgāt sevi no nelaimes un pārstāt smirdēt pēc savas iekšejās sāpes?

No šīs kaites ir jāārstējas kompleksi, jo līdztekus tiešajiem iemesliem, diezgan spēcīgi strādā tāds faktors, kā ieradums. Ķermeņa mehāniku ar “sapratīgiem slēdzieniem” neizmainīsi. Ir nepieciešamas mērķtiecīgas darbības, kas maina iesīkstējušos uzvedības šablonus.

0. Nelaimēm ir slikta smaka un apkartējie to jūt. 

“Nulles” punkts ir tā fāze, bez kuras visām pārējām nav nekādas jēgas.

Sākumā ir svarīgi saprast (jā, tieši ielaist sevī), cik tas ir pretīgi, būt nelaimīgam cilvēkam.

Tieši tāpat, kā tu tiecies pie apmierinātiem un mierīgiem cilvēkiem, tā arī viņi tiecas pie sev līdzīgiem. Nelaimes pievelk vēl vairāk nelaimes, kā apliecinājums tam, ka mana nelaime nav pati nelaimīgākā. Un tikai cilvēks, kurš ļoti vēlas izrauties no šī apburtā loka un pārstāt būt nelaimīgam, ir spējīgs noiet PILNAS ATTĪRĪŠANĀS AR DARBĪBĀM ceļu.

1. Žēlabas – galvenā nots šajā “smaržā”.
Komunikācijā ar cilvēkiem, kuri inficējušies ar nelaimi, pastāvīgi izskan žēlabas. Par pasauli, par sevi, par netaisnīgo dzīvi. Viņiem līdz sirdssāpēm ir žēl savu likteni, kaut arī to cenšas apslēpt pat paši no sevis. Viņus neapmierina ne ekoloģija, ne prezidents, ne valdība, ne kārtējais autors facebook slejās.
Tie, kuri uzbūvēti sarežģītāk, atrod daudz izsmalcinātākus veidus kā sūdzēties un nīdēt, cenšoties ietīt savus argumentus stingrā loģikas sainītī: skat, es jums tūliņ nodemonstrēšu, cik pasaule pret mani ir netaisnīga. Viņiem bieži “nav labi” dažādu iesmeslu dēļ.

Un raksturīgi, ka viņi obligāti citiem par to paziņo. Jāsaka gan, ka visbiežāk viņi paši to neievēro.

Tavā pasaulē ir tikai tas, kurp vērsta tava uzmanība. Viņu uzmanība vērsta uz savas iekšējās sāpes pieradīšanu.

Viņi to atrod regulāri. Kā ar to būt? Izdarīt vēl sāpīgāk – pārstāt žēloties un paust savu neapmierinātību VISPĀR. PILNĪBĀ. Pat tad, kad žēloties būtu nopietns iemesls. Pat tad kad “vajag un var”. Pirmajā brīdī psihe pretosies, jo tu centies to izgrūst no ierastās un siltās vietas.

Pirmās divas nedēļas, iespējams, iemeslu žēlabām kļūs daudz vairāk. Tā strādā realitāte, kad notiek apzinātas pārmaiņas – tā pārkārtojas, bet, ja paliekam pie sava, un turpinām veikt pārmaiņas, vētra norimst – un pēc mēneša notiek lūzuma moments. Ideāli – pēc 21 dienas.

Tas pats notiek, kad tu sāc iet uz sporta zāli – sākumā muskuļi sāp no neierastajām slodzēm, bet pēc laika – pierod. Ķermenis transformējas caur sāpēm, un tā ir lieliska pazīme tam, ka strādā. Darbs ar žēlabām ir tas pats, kas muskuļu darbs – ne uz vienu mēnesi, bet – uz visu dzīvi. Tas ir bezgalīgs pārmaiņu ceļš, taču pēc pusgada tu būsi pavisam cits cilvēks.

2. «Tu esi man parādā», – nez no kurienes nolēma nelaimīgais, pirmo reizi dzīvē tevi ieraudzījis.
Ir cilvēki, komunicējot ar kuriem, tu jūties, it kā būtu viņiem kaut ko parādā. Patiesībā tas notiek neapzināti. Vienkārši tā nu ir noticis, ka viņiem parādā ir visi. Sākumā – vecāki, pēc tam – dzīves draugi, tad – bērni, priekšniecība, atkal – prezidents, kur tad bez viņa.

Vai tad tas nav dabiski? Vecākiem jāmīl, jāsaprot, bērniem jāklausa, priekšniecībai jāmaksā, jānodrošina labi darba apstākļi, prezidentam jānodrošina pārticīga, labklājīga dzīve. Kas gan var būt “taisnīgāk” par šo?

Tāpēc, katram gadījumam, arī tu kaut ko esi parādā. Un sajūti to jau pirmajās 15 sarunas minūtēs. Tā, piemēram, domā neprecēta meitene, iepazīstoties ar kartējo puisi un, nesaprotot, kāpēc atkal kārtējo reizi nekas nesanāk. Izsalkuša suņa skats nav seksuāls un rosinošs.

Problēma ir tā, ka nelaimīgs cilvēks domā, ka viņš pārstās būt nelaimīgs, kad viņam CITI kaut ko iedos. Mīlestību, naudu, drošību. Tas viss no nespējas pašam padarīt sevi laimīgu un dalīties savā pārpilnībā ar citiem. Tāpēc viņš arī staigā apkārt tāds nelaimīgs ar savu nabassaiti rokā, meklēdams, kam pieslēgties, no kā padzerties laimi, tā vietā, lai beidzot iepazītos pats ar sevi.

Tev neviens neko nav parādā. Ne mīlēt tevi, ne cienīt, ne saprast, ne – dot naudu. Ko tu pats vari dot šiem cilvēkiem: saviem tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, pat prezidentam, lai tev atbildētu ar to pašu?
– Sakiet, Svētais tēv, vai tiešām sekss bez mīlestības ir grēks?

– Viss bez mīlestības ir grēks!

Reiz Himalaju kalnu piekājē, man atklāja patiesību, pēc kuras notiek visi šīs pasaules procesi.
Runājām par mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet šodien es saprotu, ka šīs domas jēga ir daudz plašāka:

Love is one way traffic. (Mīlestība ir vienvirziena satiksme). 

Tas ir TIKAI tas, kas nāk NO TEVIS. Es atceros, toreiz vēl strīdējos, negribēju piekrist, sak` – nav mīlestības bez pretmīlas, tā nav mīlestība u.t.t.. Man atbildēja ar daudznozīmīgu klusumu un viltīgu smaidu. Bija sajūta, ka cilvēks, kurš sēdēja man pretī, skaidri zināja, ka šī frāze nonāks līdz manai apziņai tieši pēc 2 gadiem. Un šī doma viņu uzjautrināja.

Tavā pasaulē ir tikai tas, ko TU DOD. Ja apkārt tev ir iemesli neapmierinātībai – tu pasaulei sūti nelaimes. Vienīgais veids, kā to izlabot – nemeklēt citos, bet izmainīt savu signālu.
Visi mudīgi dušā! Arī profilaksei!
Un nekad vairs neļauj pielipt sev nelaimei!

Autors: Olesja Novikova
Tulkoja: Ginta FS