Nežēlība pret sevi vienmēr rada nežēlību pret apkārtējiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc tieši šī paša principa.
* * *
Es esmu ievērojusi, ka daudzus no mums biedē, bet dažkārt pat tracina frāze par to, ka ir jādzīvo tā kā gribās. Arī mans kolēģis Mihails Labkovskis ļoti bieži par to saņem pārmetumus. Kāpēc?
Tāpēc, ka “gribu” – tas ir biedējoši.
Jā, mani mīļie, mums ir tik ļoti bail pat padomāt par to, ko mēs patiesībā vēlamies, ka daudz vieglāk izrādās nopelt vai demonizēt šīs frāzes nozīmi līdz pat briesmīgai visatļautībai, kurā jēdziens “gribu” tiek pielīdzināts nodevībai, bezatbildībai, negribēšanai palīdzēt slimiem vecākiem vai audzināt savus bērnus, būt uzticīgam… Cilvēki tik daudz ko izfantazē, patiesībā protestēdami pret savām iekšējām bailēm, ka visiem pārējiem automātiski jāsāk kaunēties pat skaļi izrunāt “ķecerīgos” vārdus par savām vēlmēm.
Un šie “demonizatori” pat nepamana, ka paši piebeidz sevi ar saviem pašu ieročiem. Jo izrādās, ka visu, ar ko viņi tik ļoti lepojas – to, ka nepamet ģimeni, dzemdē un audzina bērnus, palīdz slimiem vecākiem utt., viņi nevis patiesi grib, bet mokoši piespiež sev darīt, baidoties no apkārtējo nosodījuma.
Un visa viņu dzīve griežas nevis ap apzinātu izvēli, kas parasti sākas ar lielu un godīgu domāšanas procesu par to, ko mēs vēlamies un ko nevēlamies, bet ap aklu sociumā atbalstāmo vidējās statistiskās dzīves obligāto punktu izpildi.
Apprecējās, tāpēc, ka pienācis laiks, un visi citi jau to izdarījuši. Piedzemdēja tāpēc, ka visi tā dara. Vecākus apciemo tāpēc, ka tā pieklājas. No ārpuses nav kur piesieties – dzīvo pareizi un kā pienākas. Taču, kas tam visam iekšpusē? Vai tik tas nav iemesls tik milzīgai agresijai pret citu cilvēku “gribu un darīšu?”
Var taču dzīvot pavisam savādāk un saprātīgi pieiet šim “gribu”.
Ja, piemēram, tu gribi, lai tev ir laimīga ģimene, tev noteikti gribēsies uzzināt, ar kuru tieši cilvēku to gribi un tu veselīgi iesaistīsies veselīgās godīgās savstarpējās attiecībās. Ja gribi bērnu, tad noteikti gribēsies arī kļūt par lielisku vecāku. Ja gribēsi patiesi un no sirds, nevis pienākuma pēc, atbalstīt savus vecakus, tad arī gribēsi viņos ieraudzīt interesantus cilvēkus, nevis tikai aukles saviem bērniem.
Taču, ja nevēlēsies, bet baidīsies, ka būs “sliktāk nekā pie cilvēkiem”, tad arī sanāks nekā. Nav svarīgi, ar ko, nav svaīgi, kā, nav svarīgi, kur, nav svarīgi, kāpēc – kā sanāca, tā sanāca.
Viss labākais, uz ko mēs vispār esam spējīgi, sākas un balstās tieši uz “gribu”, nevis uz “vajag”.
Dzīve arī bez mums piespēlē mums pietiekami daudz neatgriezenisku lietu, neņemot vērā mūsu vēlmes un gribēšanas. Tad, kas ar mums notiks, ja mēs vēl paši labprātīgi iekalsim sevi važās?
Dzīvot tā kā gribās – tas nenozīmē atņemt citiem viņu brīvību, pamest nelaimē, necienīt. Tas nozīmē būt atbildīgam par savām paša izvēlēm un baudīt dzīvi, nevis dzīvot, paciešot to mūžam sakostiem zobiem.
Jūs man pasakiet, kā jums patīk labāk: kad otrs ir uzticīgs tikai tāpēc, ka vēlas tāds būt un ir kopā ar jums tāpēc, ka mīl, uzticas un lolo, vai arī nekrāpj tikai tāpēc, ka baidās, ka pēc tam būs lielas problēmas, kauns un apgrūtināta dzīve?
Tā arī ar visu parējo. GRIBU – tas ir stāsts par atbildību un veselu psihi. VAJAG – tas ir stāsts par “priekš kam man domāt, ja manā vietā visu jau ir izlēmuši”? un bailes būt atbildīgam par savām izvēlēm.
Apauj ērtas kurpes un aizej kādu stundiņu pastagājies kaut kur klusumā, un labi padomā par to, vai tavā šodienas dzīvē ir pietiekami daudz “gribu”?…
© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 