Par GRIBU un VAJAG…

Nežēlība pret sevi vienmēr rada nežēlību pret apkārtējiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc tieši šī paša principa.

* * *

Es esmu ievērojusi, ka daudzus no mums biedē, bet dažkārt pat tracina frāze par to, ka ir jādzīvo tā kā gribās. Arī mans kolēģis Mihails Labkovskis ļoti bieži par to saņem pārmetumus. Kāpēc?
Tāpēc, ka “gribu” – tas ir biedējoši.

Jā, mani mīļie, mums ir tik ļoti bail pat padomāt par to, ko mēs patiesībā vēlamies, ka daudz vieglāk izrādās nopelt vai demonizēt šīs frāzes nozīmi līdz pat briesmīgai visatļautībai, kurā jēdziens “gribu” tiek pielīdzināts nodevībai, bezatbildībai, negribēšanai palīdzēt slimiem vecākiem vai audzināt savus bērnus, būt uzticīgam… Cilvēki tik daudz ko izfantazē, patiesībā protestēdami pret savām iekšējām bailēm, ka visiem pārējiem automātiski jāsāk kaunēties pat skaļi izrunāt “ķecerīgos” vārdus par savām vēlmēm.

Un šie “demonizatori” pat nepamana, ka paši piebeidz sevi ar saviem pašu ieročiem. Jo ​​izrādās, ka visu, ar ko viņi tik ļoti lepojas – to, ka nepamet ģimeni, dzemdē un audzina bērnus, palīdz slimiem vecākiem utt., viņi nevis patiesi grib, bet mokoši piespiež sev darīt, baidoties no apkārtējo nosodījuma.

Un visa viņu dzīve griežas nevis ap apzinātu izvēli, kas parasti sākas ar lielu un godīgu domāšanas procesu par to, ko mēs vēlamies un ko nevēlamies, bet ap aklu sociumā atbalstāmo vidējās statistiskās dzīves obligāto punktu izpildi.

Apprecējās, tāpēc, ka pienācis laiks, un visi citi jau to izdarījuši. Piedzemdēja tāpēc, ka visi tā dara. Vecākus apciemo tāpēc, ka tā pieklājas. No ārpuses nav kur piesieties – dzīvo pareizi un kā pienākas. Taču, kas tam visam iekšpusē? Vai tik tas nav iemesls tik milzīgai agresijai pret citu cilvēku “gribu un darīšu?”

Var taču dzīvot pavisam savādāk un saprātīgi pieiet šim “gribu”.
Ja, piemēram, tu gribi, lai tev ir laimīga ģimene, tev noteikti gribēsies uzzināt, ar kuru tieši cilvēku to gribi un tu veselīgi iesaistīsies veselīgās godīgās savstarpējās attiecībās. Ja gribi bērnu, tad noteikti gribēsies arī kļūt par lielisku vecāku. Ja gribēsi patiesi un no sirds, nevis pienākuma pēc, atbalstīt savus vecakus, tad arī gribēsi viņos ieraudzīt interesantus cilvēkus, nevis tikai aukles saviem bērniem.

Taču, ja nevēlēsies, bet baidīsies, ka būs “sliktāk nekā pie cilvēkiem”, tad arī sanāks nekā. Nav svarīgi, ar ko, nav svaīgi, kā, nav svarīgi, kur, nav svarīgi, kāpēc – kā sanāca, tā sanāca.

Viss labākais, uz ko mēs vispār esam spējīgi, sākas un balstās tieši uz “gribu”, nevis uz “vajag”.

Dzīve arī bez mums piespēlē mums pietiekami daudz neatgriezenisku lietu, neņemot vērā mūsu vēlmes un gribēšanas. Tad, kas ar mums notiks, ja mēs vēl paši labprātīgi iekalsim sevi važās?

Dzīvot tā kā gribās – tas nenozīmē atņemt citiem viņu brīvību, pamest nelaimē, necienīt. Tas nozīmē būt atbildīgam par savām paša izvēlēm un baudīt dzīvi, nevis dzīvot, paciešot to mūžam sakostiem zobiem.

Jūs man pasakiet, kā jums patīk labāk: kad otrs ir uzticīgs tikai tāpēc, ka vēlas tāds būt un ir kopā ar jums tāpēc, ka mīl, uzticas un lolo, vai arī nekrāpj tikai tāpēc, ka baidās, ka pēc tam būs lielas problēmas, kauns un apgrūtināta dzīve?

Tā arī ar visu parējo. GRIBU – tas ir stāsts par atbildību un veselu psihi. VAJAG – tas ir stāsts par “priekš kam man domāt, ja manā vietā visu jau ir izlēmuši”? un bailes būt atbildīgam par savām izvēlēm.

Apauj ērtas kurpes un aizej kādu stundiņu pastagājies kaut kur klusumā, un labi padomā par to, vai tavā šodienas dzīvē ir pietiekami daudz “gribu”?…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tauriņa mācības

Kāds viedais stāsts, kuru mēs visi droši vien zinām, taču laiku pa laikam vajag sev to atgādināt.

Reiz kūniņā parādījās neliela sprauga. Nejaušs garāmgājējs ilgi vēroja, ka caur šauro spraugu cenšas izlīst tauriņš…
Pagāja ilgs laiks un izskatījās, ka tauriņš ir zaudējis spēkus un vairs pat necenšas izlauzties, bet sprauga bija palikusi tikapt maziņa, cik sākumā…

Cilvēks nolēma tauriņam palīdzēt, paņēma asu nazīti un pārgrieza kūniņu. Tauriņš izkļuva brīvībā. Taču tā ķermenis bija vārgs, spārni pavisam caurspīdīgi un tas knapi kustējās.
Cilvēks turpināja vērot, cerot, ka tūliņ, tūliņ tauriņš izpletīs spārnus un aizlidos.
Nekas nenotika!

Savus atlikušos dzīves mirkļus tauriņš ar mokām vilka pa zemi savu kuslo ķermeni un vārgos spārnus. Tas tā arī nespēja lidot.
Bet viss tikai tāpēc, ka cilvēks, vēloties tam palīdzēt, nesaprata to, ka, lai izlīstu caur šauro spraugu kūniņā, tauriņam bija vajadzīgs, lai šķidrums no ķermeņa nokļūtu spārnos un tauriņš spētu lidot.
Dievs iekārtojis tā, ka tauriņš savu kūniņu var pamest tikai, pārvarot grūtības – tās vajadzīgas, lai tas varētu attīstīties, augt un tikai tad lidot.

Dažkārt arī mums dzīvē ir nepieciešamas grūtības, jo bez tām mēs nespētu būt tik stipri, cik šobrīd esam, mēs nespētu attīstīties.
Es lūdzu spēku… Bet dzīve man deva grūtības, lai padarītu mani spēcīgu.
Es lūdzu viedumu… Bet dzīve iedeva man problēmas, kuras es varētu atrisināt.
Es lūdzu bagatību… Bet dzīve deva man smadzenes un muskuļus, lai es varētu darboties.
Es lūdzu iespēju lidot… Bet dzīve man deva šķēršļus, ko pārvarēt.
Es lūdzu mīlestību… Bet dzīve man deva cilvēkus, kuriem es varēju palīdzēt.
Es lūdzu labumus… Bet dzīve deva man iespējas.
Es nesaņēmu neko no tā, ko lūdzu. Bet es saņēmu visu, kas man bija vajadzīgs.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MIRDZĒT VAI DZIST

Mīļie, es ticu, šis laiks dara mūs spēcīgākus, viedākus un noteikti mīlošākus
Sadosimies rokās……
Sniegsim patiesu smaidu, izpalīdzīgu roku un būsim balsts viens otram.
Jau šodien sirdīs būsim brīvi un vienoti Latvijai.
Mīļš sveiciens Lāčplēša dienā.
Padalies ar šo dziesmu tālāk, lai tā plūst no sirds uz sirdi.
Paldies Gaitis Lazdāns, Elina Nagle un visiem, kuri piedalījās šī stāsta veidošanā #mirdzētvaidzist

Kļūt par Mīlestības avotu

– Ir gaismas avots, bet nav tumsas avota. Ir zināšanu avots, bet nav nezināšanas avota. Ir dzīvības avots un ir Mīlestības avots. Bet nāve un naids rodas tur, kur visi avoti ir izsīkuši. Un tuksnesis ir tur, kur nav valgmes. Un tumsa ir vietās, kur aizēnojuši sauli.

Tāpēc nesūdzies un neskumsti par to, ka tev apkārt ir parāk daudz ļaunuma un vienaldzības. Labāk kļūsti par Mīlestības un rūpju avotu tieši tur, kur tu esi. Šeit un tagad.

Un tāpat kā apkārt avotam zaļo sulīga zāle un zaļas lapas, tāpat arī pasauli tev apkārt rotās ziedi, laimīgi smaidi un sajūsminātas acis. Tu esi avots un tu esi zvaigzne miglā. Tikai tu un neviens cits.

Tāpēc nesūti pasaulei savu nosodījumu par visiem tās trūkumiem, dot tai to, ko tā patiesi alkst, lai dzīvotu, mīlētu un uzplauktu.

– Bet kur gan man ņemt tik daudz dzīvības, valgmes, gaismas un mīlestības, lai padzirdītu visus alkstošos? Nedomāju, ka esmu tik neizsmeļams.

– Tu neizsmeļams esi tieši tāpēc, ka nav nekāda tava Es. Tu esi plaisa pasaules ķermenī, brūce un atslēgas caurums, caur kuru plūst dievišķās Mīlestības stari.

Staro, atveries, dalies. Esi dāsns un izšķērdīgs. Nebaidies izsīkt un tu nekad nemirsi.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Jeandaniel Francoeur
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un maskas krīt

Reiz es uz darbu atnesu mazu klaiņojošu kucēnu.
Tā sanāca. Atradu to piecas minūtes pirms darba dienas sākuma. Viņš bija netīrs un lempīgs kranča dēls. Es viņu paslēpu kabineta stūrī, bet kucēns visu laiku no turienes izlīda un smilkstēja. Rezultātā viņu ieraudzīja visi mani kolēģi.
… un pie manām kājām nokrita visas cilvēciskās maskas.
Lūk, ļoti labestīgā un runātīgā sekretārīte Marina. Jauna un smaidīga. Viņas prasmīgi uzkrāsotā sejiņa kucēnu ieraugot, dīvainā veidā sašķobījās – “Aleksej Aleksandrovič! Vai esat prātu zaudējis?! Tādu netīrību, birojā!” Un viņas skaistā, labestīgā maska sīkos gabaliņos sašķīda pavisam netālu no kucēna, kurš jautri, asti luncinādams skatījās viņai acīs.
Lūk, apkopēja, Ņina Vladimirovna. Mūžīgi piekususi, burkšķoša, nikna uz visiem sieviete gados. Pekšņi viņas grumbu izvagotā seja atplauka smaidā: “Ai, kas te mums tāds maziņš, ar tik smuku astīti. Kāds jauns apmeklētājs vai personīgās darīšanās atnācis?!” Un pie manām kājām gulēja nomesta nikna maska, bet es ieraudzīju labestīgu un sirdssiltu seju…
Bet, lūk, mans kolēģis Sergejs Ivanovičs. Vienmēr pakalpīgs un laipns, atsaucīgs un visus mīlošs cilvēks. Gan anekdoti izstāstīs, gan uzsmaidīs ikvienam. Bet tajā dienā viņš nenāca tālāk par mana kabineta slieksni. Slimīgi sarāvies, viņš paziņoja, ka klaiņojoši dzīvnieki parnēsā netīrumus un slimības…. Un pie mana kabineta sliekšna gulēja netīra, smaidīgas liekulības maska…
Bet visvairāk mani pārsteidza mans priekšnieks, Anatolijs Sergejevičs. Viņš vienmēr bija skarbs, neapmierināts un gatavs strīdiem ne sarunām. Taču šoreiz viņš vienkarši paziņoja: “Mja, Aleksej Aleksandrovič…. šķiet, tev šodien nepieciešams atvaļinājums… Tu, lūk, ko….paņem šo jaunekli un dodies mājās… Ir lietas, kas svarīgākas par darbu. Tikai tu kucēnu nekur nepamet…. Dzīva radība tomēr”… un kautrīgi noņēma nepieejama priekšnieka masku, kautrīgi smaidot mums ar suņuku, un pazuda aiz durvīm…
… pie manām kājām gulēja cilvēku, ar kuriem mes ikdienā daudzus gadus bijām blakus maskas… Bet pēkšņi es sapratu, cik slikti es viņus pazinu…
Aleksejs Prokurors
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог