Mammu, es neesmu tavs vīrs!

mamma meita17

Maša ir mana laba paziņa. Viņai ir 35 gadi un viņa dzīvo kopā ar mammu. Mamma jau vairākus gadus ir pensijā. Maša strādā. Mamma uzkopj māju un gatavo ēst. Maša stiepj mājas mamutus. Maša nav precējusies, nekad nav bijusi precējusies. Neviens Mašas vīrietis mammai nav bijis gana labs, un viņa ir izdarījusi visu, lai meita paliktu pie viņas. Te nu lieti ir noderējušas gan sirdslēkmes, gan histērijas par tēmu “kā gan es bez tevis”. Ak, jā, un mamma arī nav precējusies. Viņa ar Mašas tēvu izšķīras, kad Mašai bija 4 gadi, un tā viņas vēl joprojām dzīvo divatā.

— Es vienmēr esmu jutusies par viņu atbildīga. It kā viņa būtu nevis mana mamma, bet es būtu vecāka par viņu. Man par viņu ir jarūpējas. Man jāvelta viņai uzmanība. Man bija septiņi gadi, kad es gatavoju viņai romantiskas vakariņas sveču gaismā, vakarā, kad viņa pārnāca no darba. Viņa ienāca un es viņu apbēru ar ziediem, kurus biju nopirkusi tirgū un iededzu sveces. Man viņa bija jāpadara laimīga – saka Maša.

— Un, ja tu to nedarītu?

— Ai, tad būtu tāds skandāls! Viņa plēš traukus un kliedz. Man bija kāds kavalieris, kurš uzaicināja mani pie sevis, mammai uzreiz bija sirdslēkme, kad pateicu, ka es pārvākšos. es, protams, paliku, kopu viņu. Un kā tikko kavalieris parādījās, viņa atkal ķēra pie sirds. Viņam tas ātri vien apnika, bet es mammu tajā brīdī pamest nevarēju.

— Un kā tu pati tad juties? It kā tu viņai būtu kas? – es jautāju. Maša aizdomājās.

— Nē, noteikti ne mamma. Un arī, ne tētis. drīzāk, kā viņas vīrs. Jā, tieši tā, es esmu vīrs! Es mājās daru visus vīriešu darbus, stiepju smagumus, dzenu sienā naglas, flīzēju, taisu remontu, esmu šoferis, vedu mammu uz vasarnīcu. Jā, acīmredzot, es esmu mammai vīrietis – viņa smējās.

— Maša, tev patiešām tas šķiet smieklīgi? Vai tu gribi apprecēties?

— Gribu. Droši vien. Bērnus gan noteikti gribu – viņa saskumst.

— Tad saki man, kā var kādas vīrs iziet pie vīra? – sākumā mēs abas smejamies, iedomājoties šo skatu. — Taču, ja  bez jokiem? Tad kā?

— Nekā, — saka Maša. Pēkšņi viņas galva top skaidra. – Tas nozīmē, ka es nevaru apprecēties, jo vīrieša vietu manā sirdī aizņem mamma?

— Un tāpec, ka tu esi uzstādījusi sev mērķi izdarīt viņas labā visu, dot viņai to, kas viņai vajadzīgs. Bet viņai ir vajadzīgs, lai viņu mīlētu vīrietis, viņa to gribētu. Un viņa pati gribētu mīlēt vīrieti. Bet no tā ir bail, bīstami, sāpīgi. Ka viņš aizies, pametīs, nodos. Bet ar tevi ir droši. Ar tevi viss ir skaidrs. Un visu to mīlestību, kas viņā ir un, kas ir domāta vīrietim, viņa atdod tev.

— Jā, es nejūtu matišķo atbalstu. Drīzāk viņa mani zāģē, kā sievas anekdotēs zāģē savus vīrus. Viņa ir greizsirdīga uz citiem cilvēkiem manis dēļ, īpaši uz vīriešiem.

— Viņa baidās pazaudēt savu mīļoto cilvēku. Viena lieta ir atdot pie vīra savu meitu, tad tev ir iespēja iegūt vēl dēlu un mazbērnus. Cita lieta, atdot to, ko mīli. Tad tu paliec viena – es pabeidzu domu.

Maša klusēja.

— Un ko man tagad darīt? Ja es aiziešu no viņas, viņa atkal sāks slimot. Un es atkal jutīšos vainīga. Kāda gan tur personīgā laime?

— Sākumā pamēģini savā sirdī atlikt visu savās vietās. Viņa ir tava mamma. tu esi viņas meita. tu neesi viņas vīrietis. Tas skan dīvaini un galvā lien dažādas nepatīkamas analoģijas. Taču saruna ir tikai par enerģētiku, saproti?

Katram cilvēkam sirdī ir vairāki mīlestības “rezervuāri”. Un katram no tiem jādod iespēja izpausties.

Ir mīlestība pret vecākiem – mums ir vajadzīgi blakus tādi cilvēki, vecāki par mums. Ir mīlestība pret bērniem – pret jaunākiem par mums cilvekiem, un tā arī ir jārealizē. Ir mīlestība pret draugiem un arī bez tās laime nebūs pilnīga. Un ir partnera mīlestība, kas domāta tikai vienam cilvēkam, tavam mīļotajam. Un tad, kad blakus tāda cilvēka nav, tas nenozīmē, ka šīs mīlestības nav. Tā vienalga ir un gaida savu objektu, kuram to uzticēt. Tā meitenes, kuram pagaidām nav savu bērnu mīļo citu bērnus, mazus sunīšus un kaķīšus, piemēram.

Bīstamība vientuļajām mammām ir tajā apstāklī, ka viņas to mīlestību, kas domāta vīrietim, novirza saviem bērniem.

Pārbaro ar to mīlestību, kas bērnam vispār nav vajadzīga. Bērnam ir vajadzīga vecāku mīlestība, bet tā vieta paliek tukša. toties otrā vietā tās ir pārpārēm, pie kam – ne tā, kas vajadzīga. Bet tev pašai ir vajadzība atbrīvot vietu no visa tā, lai ielaistu sava dzīvē partneri, un vēl jāpiepildās ar to mīlestību, kura tev bija jāsaņem patiesībā.

Tas ir tāpat, it kā tu mācītos skolā, un tev matemātikas vietā pasniegtu bioloģiju. taču eksāmens tev jāliek matemātikā! Un tev vispirms jāizmet no galvas visu, kas attiecas uz bioloģiju, un no jauna jāmācās matemātika. un pēc tam atkal no jauna jāmācās bioloģija.

Tas viss nenotiek aiz ļauna prāta. Mammu var saprast. Viņas dzīvē bija nodevība, un viņa centās no visa spēka, cik vien varēja. Viņa vienkārši nesaprata, kas notiek. Tagad tu zini un saproti.

Mēs ar Mašu runājām pāris gadus vēlāk, un viņa stāstīja, cik briesmīgi bija, kad viņa aizgāja no mammas. kaut arī – ne uzreiz. Bija briesmīgs skandāls, histērija, boikots, nakts zvani “es mirstu”. Taču Maša to izturēja. Neatgriezās. Un dīvainā kārtā viņai uzradās kavalieris.

— Un, iedomājies, kārtējo reizi, kad mamma piezvanīja un sāka teikt, ka es esmu nepateicīga, ka viņa man atdevusi savus labākos gadus u.t.t., es viņai pateicu: “Mammu, es neesmu tavs vīrietis! Tu esi mana mamma! Tas ir normāli, ka bērni izaug un grib dzīvot savu dzīvi!” – un viņa pēkšņi apklusa. Nolika klausuli. Mēnesi man nezvanīja un uz maniem zvaniem neatbildēja. Es jautāju kaimiņienei, vai viss ir kartībā, vai viņa vesela.

— Un pēc tam? – man kļuva ļoti interesanti, ar ko tas viss beidzās.

— Pēc tam es viņu apsveicu dzimšanas dienā, kā vienmēŗ. Viņa auksti pieņēma ziedus un dāvanu, kaut gan es jau īpaši arī necerēju uz kādu laipnību. Es viņu iepazīstinaju ar savu draugu, pat negaidot nekādu svētību. Vienkārši nostādīju fakta priekšā. Viņa sakniebtām lūpām klusēja. Pēc tam bija mūsu kāzas – es nezinu, kā mamma to izturēja, skats viņai bija kā bērēs. Es nevairījos no viņas un katru reizi sev atkārtoju: “viņa ir mana mamma, es – viņas meita” – kā tu arī teici. Pēc tam man piedzima dēls, un kaut kas notika. Viņa sāka atkust. Tur mazdelu rokās un staro….

— Vai viņas dzīvē paradījas vīrietis?

— Jā, viņu aplido profesors no kaimiņu mājas, nes ziedus, Viņa gan degunu rauc, tomēr var redzēt, ka viņš viņai jau sāk patikt. Nesen viņš viņai tapetes mājas pārlīmēja, paris reižu veda uz vasarnīcu. Foršs vīrietis. Dod, Dievs, lai viņiem viss izdotos.

— Maša, tu esi malacis, — es viņai teicu un saku arī tagad. Tu patiešam esi malacis. tev taču izdevās!

Autors: Olga Vaļajeva, fragments no grāmatas  «Исцеление женской души».
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Cits skats

rasa

Tā vietā, lai domātu “man nav darba”, padomāt: “lieliski, rīt es esmu absolūti brīvs”.
Tā vietā, lai domātu “man nav naudas”, padomāt “ļoti interesanti, kā mani Sargeņģeļi šoreiz izgrozīsies”.
Tā vietā, lai domātu “vai, dieniņ, kas ar mani tagad notiks”, padomāt: “izskatās, ka esmu sev sarūpējis ļoti interesantu dzīvi tuvākajiem gadiem”.
Un pats saproti, kā tikko cilvēkam izdodas izmainīt savu skatu uz apstākļiem, apstākļi sāk mainīties it kā paši no sevis – gan darbs atrodas, arī nauda attiecīgi parādās  un jauni paziņas, kas lūdz padzīvot viņu plašajos, labiekārtotajos dzīvokļos kopā ar izlutinātu kaķi, kamēr paši apceļo pasauli.
Autors: Makss Frajs
Tulkoja: Ginta FS

Viņa grib satikties ar tevi, nevis gudrām garīgajām koncepcijām

 

11390174_781162605331684_3117123475833436604_nEkharts Tolle saka:
«Attiecības ir domātas tam, lai padarītu tevi apzinātu, nevis laimīgu.».

Es saprotu, par ko viņš runā.
Daudzu gadu garumā es esmu klejojis pa garīgo tuksnesi. Neauglīgu izolācijas, sadrumstalotības un pasaules noliegšanas un paša pārākuma sajūtas tuksnesi («Es esmu apgaismotāks kā citi, vairāk atmodies, vairāk apzināts, brīvāks un vairāk garīgi attīstīts, kā parastais mirstīgais»).
Atgriežoties reālās, sazemētās, neideālās intīmās cilvēciskās attiecībās, es sajutu dzīvi kā patiesu piedzīvojumu.

Attiecības sāka uzjundīt virspusē tās lietas, no kurām es sevī vēlējos izvairīties, kuras vēlējos nospiest vai noslēpt daudzu gadu garumā. Visu, kas neierakstījās “apgaismota cilvēka ideālās garīgās dzīves koncepcijā”. Caur sāpēm un pazemojumiem man tika parādīts, ka es nebiju “gatavs”, ka nav nekāda “finiša” vispār nekur, ka “neapgaismotās” enerģijas vēl aizvien bango manī. Tās bija sevis nepieņemšanas enerģijas manī pašā. Tās alka gaismas, alka apskāvienu un radniecīgas attiecības…

Tāds sāpīgs un pazemojošsm šis ceļojums mani aizveda pie brīnumainas atbrīvošanās un atvieglojuma sajūtas. “Apgaismības smaka” (kā to sauc Marianna Kaplāne) neiztur godīgu attiecību slogu.

Tādas klišejas kā “manis nav”, “ir tikai apzinātība”, “esmu izgājis ārpus cilvēciskajām sajūtām”, “viss ideāli”, un “tā ir tikai tava projekcija” neiztur to, ka tavs tuvais cilvēks stāv tavā priekšā un lūdz godīgu, maigu, sirsnīgu attieksmi, bez visiem bla-bla. Viņa redz tev cauri visās tavās spēlēs. Un es aicinu tevi satikties aci pret aci ar visu, kas rodas mirklī, kad guļat viens otram blakus.

Viņa vēlas satikties AR TEVI, nevis ar tavām gudrajām garīgajām koncepcijām. Nav kur skriet un nav kur slēpties.

Es pateicos jumsm visas spēcīgās, gudrās, skaistās sievietes, kuras man mācīja mīlēt, klausīties, saņemt un būt saskaņā. Šis ceļojums nekad nebeigsies…
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Viss bez mīlestības ir grēks!

cels555

Ir cilvēki, kuri smako pēc nelaimes.

Starp tiem ir arī cilvēki, kuri iet personības izaugsmes ceļu, nodarbojas ar sportu un jogu. Dažkārt viņi tēlo, ka viņiem viss ir kartībā un cenšas sevi uzmundrināt. Taču, kā zināms, savu smaržu cilvēks nejūt – to just var tikai no malas.

Uzdrīkstos minēt, ka iemesls tam ir pūstošās zināšanas. Kad zināšanu un informācijas daudzums daudzas reizes pārsniedz to pielietošanas praksē daudzumu, tas izsauc informātisko intoksikāciju. Tā, savukārt, noved pie enerģētiskajiem aizsprostojumiem un trūdēšanas.

Ja tu saprati, līdz sirds dziļumiem saprati, bet nedari (prātuļojumi, loģiskie spriedumi neskaitās) – zināšanu enerģētika sāk “sastāvēties” un izsauc iekšēju disbalansu un pastavīgu neapmierinātību.

Un, turklāt, vēl mūsu bioloģija – spēja formēt savus ieradumus darbībās un sajūtās, ja tie atkārtojas kaut vai mēneša garumā – tad nelaimes smaka kļūst par tavu ikdienišķo dzīves vidi.

Tāpēc arī saka: apzinātā pašizaugsmē nav atpakaļceļa. Ja esi ielaidis sevī zināšanas, esi tik laipns un pielieto tās praksē. Iedarbības spēks ir atkarīgs no  tās informācijas uzsūkšanās dziļuma, kuru mēs pielietojam. Virspusējā līmenī šīs parādības praktiski nav ieraugāmas un nav tik kaitīgas.

Taču, jo gudrāks cilvēks, jo vairāk viņš spējīgs saprast, jo dziļāk iekļūst informācija un šie procesi ir neatgriezeniski.

Man arī savulaik nācās atmazgāt savu personīgo kodolu no visādām nejaucībām, kas sakrājušās ilgu gadu laikā, bezgalīgi cenšoties uzstiept realitāti manam gaidu karkasam. Šodien es uz pasauli skatos tikai caur jautājuma “Kā?” prizmu. Kā atmazgāt sevi no nelaimes un pārstāt smirdēt pēc savas iekšejās sāpes?

No šīs kaites ir jāārstējas kompleksi, jo līdztekus tiešajiem iemesliem, diezgan spēcīgi strādā tāds faktors, kā ieradums. Ķermeņa mehāniku ar “sapratīgiem slēdzieniem” neizmainīsi. Ir nepieciešamas mērķtiecīgas darbības, kas maina iesīkstējušos uzvedības šablonus.

0. Nelaimēm ir slikta smaka un apkartējie to jūt. 

“Nulles” punkts ir tā fāze, bez kuras visām pārējām nav nekādas jēgas.

Sākumā ir svarīgi saprast (jā, tieši ielaist sevī), cik tas ir pretīgi, būt nelaimīgam cilvēkam.

Tieši tāpat, kā tu tiecies pie apmierinātiem un mierīgiem cilvēkiem, tā arī viņi tiecas pie sev līdzīgiem. Nelaimes pievelk vēl vairāk nelaimes, kā apliecinājums tam, ka mana nelaime nav pati nelaimīgākā. Un tikai cilvēks, kurš ļoti vēlas izrauties no šī apburtā loka un pārstāt būt nelaimīgam, ir spējīgs noiet PILNAS ATTĪRĪŠANĀS AR DARBĪBĀM ceļu.

1. Žēlabas – galvenā nots šajā “smaržā”.
Komunikācijā ar cilvēkiem, kuri inficējušies ar nelaimi, pastāvīgi izskan žēlabas. Par pasauli, par sevi, par netaisnīgo dzīvi. Viņiem līdz sirdssāpēm ir žēl savu likteni, kaut arī to cenšas apslēpt pat paši no sevis. Viņus neapmierina ne ekoloģija, ne prezidents, ne valdība, ne kārtējais autors facebook slejās.
Tie, kuri uzbūvēti sarežģītāk, atrod daudz izsmalcinātākus veidus kā sūdzēties un nīdēt, cenšoties ietīt savus argumentus stingrā loģikas sainītī: skat, es jums tūliņ nodemonstrēšu, cik pasaule pret mani ir netaisnīga. Viņiem bieži “nav labi” dažādu iesmeslu dēļ.

Un raksturīgi, ka viņi obligāti citiem par to paziņo. Jāsaka gan, ka visbiežāk viņi paši to neievēro.

Tavā pasaulē ir tikai tas, kurp vērsta tava uzmanība. Viņu uzmanība vērsta uz savas iekšējās sāpes pieradīšanu.

Viņi to atrod regulāri. Kā ar to būt? Izdarīt vēl sāpīgāk – pārstāt žēloties un paust savu neapmierinātību VISPĀR. PILNĪBĀ. Pat tad, kad žēloties būtu nopietns iemesls. Pat tad kad “vajag un var”. Pirmajā brīdī psihe pretosies, jo tu centies to izgrūst no ierastās un siltās vietas.

Pirmās divas nedēļas, iespējams, iemeslu žēlabām kļūs daudz vairāk. Tā strādā realitāte, kad notiek apzinātas pārmaiņas – tā pārkārtojas, bet, ja paliekam pie sava, un turpinām veikt pārmaiņas, vētra norimst – un pēc mēneša notiek lūzuma moments. Ideāli – pēc 21 dienas.

Tas pats notiek, kad tu sāc iet uz sporta zāli – sākumā muskuļi sāp no neierastajām slodzēm, bet pēc laika – pierod. Ķermenis transformējas caur sāpēm, un tā ir lieliska pazīme tam, ka strādā. Darbs ar žēlabām ir tas pats, kas muskuļu darbs – ne uz vienu mēnesi, bet – uz visu dzīvi. Tas ir bezgalīgs pārmaiņu ceļš, taču pēc pusgada tu būsi pavisam cits cilvēks.

2. «Tu esi man parādā», – nez no kurienes nolēma nelaimīgais, pirmo reizi dzīvē tevi ieraudzījis.
Ir cilvēki, komunicējot ar kuriem, tu jūties, it kā būtu viņiem kaut ko parādā. Patiesībā tas notiek neapzināti. Vienkārši tā nu ir noticis, ka viņiem parādā ir visi. Sākumā – vecāki, pēc tam – dzīves draugi, tad – bērni, priekšniecība, atkal – prezidents, kur tad bez viņa.

Vai tad tas nav dabiski? Vecākiem jāmīl, jāsaprot, bērniem jāklausa, priekšniecībai jāmaksā, jānodrošina labi darba apstākļi, prezidentam jānodrošina pārticīga, labklājīga dzīve. Kas gan var būt “taisnīgāk” par šo?

Tāpēc, katram gadījumam, arī tu kaut ko esi parādā. Un sajūti to jau pirmajās 15 sarunas minūtēs. Tā, piemēram, domā neprecēta meitene, iepazīstoties ar kartējo puisi un, nesaprotot, kāpēc atkal kārtējo reizi nekas nesanāk. Izsalkuša suņa skats nav seksuāls un rosinošs.

Problēma ir tā, ka nelaimīgs cilvēks domā, ka viņš pārstās būt nelaimīgs, kad viņam CITI kaut ko iedos. Mīlestību, naudu, drošību. Tas viss no nespējas pašam padarīt sevi laimīgu un dalīties savā pārpilnībā ar citiem. Tāpēc viņš arī staigā apkārt tāds nelaimīgs ar savu nabassaiti rokā, meklēdams, kam pieslēgties, no kā padzerties laimi, tā vietā, lai beidzot iepazītos pats ar sevi.

Tev neviens neko nav parādā. Ne mīlēt tevi, ne cienīt, ne saprast, ne – dot naudu. Ko tu pats vari dot šiem cilvēkiem: saviem tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, pat prezidentam, lai tev atbildētu ar to pašu?
– Sakiet, Svētais tēv, vai tiešām sekss bez mīlestības ir grēks?

– Viss bez mīlestības ir grēks!

Reiz Himalaju kalnu piekājē, man atklāja patiesību, pēc kuras notiek visi šīs pasaules procesi.
Runājām par mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet šodien es saprotu, ka šīs domas jēga ir daudz plašāka:

Love is one way traffic. (Mīlestība ir vienvirziena satiksme). 

Tas ir TIKAI tas, kas nāk NO TEVIS. Es atceros, toreiz vēl strīdējos, negribēju piekrist, sak` – nav mīlestības bez pretmīlas, tā nav mīlestība u.t.t.. Man atbildēja ar daudznozīmīgu klusumu un viltīgu smaidu. Bija sajūta, ka cilvēks, kurš sēdēja man pretī, skaidri zināja, ka šī frāze nonāks līdz manai apziņai tieši pēc 2 gadiem. Un šī doma viņu uzjautrināja.

Tavā pasaulē ir tikai tas, ko TU DOD. Ja apkārt tev ir iemesli neapmierinātībai – tu pasaulei sūti nelaimes. Vienīgais veids, kā to izlabot – nemeklēt citos, bet izmainīt savu signālu.
Visi mudīgi dušā! Arī profilaksei!
Un nekad vairs neļauj pielipt sev nelaimei!

Autors: Olesja Novikova
Tulkoja: Ginta FS

Kāda masiera stāsts

masieris

No cilvēka, kurš citus jūt dvēseliskā līmenī

«Jau daudzus gadus es strādāju par masieri un zinu, kā izskatās cilvēki. Visus šos gadus cilvēki manā priekšā izģērbjas – tas viss notiek jau tik sen, ka arī uz ielas man pietiek viena skatiena, lai saprastu, kā cilvēks izskatītos uz mana masāžas galda.

Ir vērts sākt ar to, ka neviens neizskatās tā kā uz žurnāla vāka fotomodeļi. Pat paši modeļi. Neviens.
Tievi cilvēki ir nedaudz kaulaini, viņos ir kaut kas “nepabeigts”, bet tas ir pievilcīgi. Viņiem nav lielas krūtis vai atšauta, apaļa pēcpuse. Bet cilvēkiem ar apaļām formām noteikti būs apaļīgs vēderiņš un apaļīgi gurni. savādāk nemēdz būt. Un arī tas ir ļoti pievilcīgi.

Sievietēm ir celulīts. Visām. Šīs bedrītes ir ļoti mīlīgas. Tas nav defekts vai problēmas ar veselību. Tās ir dabiskas sekas tam, ka Jūs nesastāvat no pikseļiem un neesat dzimuši fotošopā.

Vīriešiem ir nedaudz smieklīgas sēžamvietas. Lielākoties manas klientes ir sievietes, tāpēc tad, kad, laiku pa laikam, atkal redzu vīrieša dibenu, katru reizi brīnos – un tas ir viss? Ar viņiem vienmēr jābūt akurātākam, jo viņu audi ir plānāki un līdzko uzspiedīsi spēcīgāk, tie uzreiz sāk bļaut.

Vecāka gadagājuma ļaudis sakrunkojas. Neatkarīgi no tā, cik viņi veseli. Ar katru desmitgadi mēs visi arvien vairāk sakrunkojamies, āda vairs nav tik tvirta un nokarājas. Parādās krunkas un krokas. Nezinu, kurš palaidis baumas, ka krunkas ir tikai veciem cilvēkiem. Katram pieaugušam cilvēkam, gadiem ejot, parādās krunkas un tas ir nepārtraukts un pilnīgi normāls process.

Katrs cilvēks uz masāžas galda ir skaists. Šim likumam patiešām nav izņēmumu. Vispār nav neglītu ķermeņu, ir tikai aizmirsti un nemīlēti – tas gan. Bet neglītu nav.
Pēc pirmās smagās ieelpas un sekojošās atslābināšanās, kopā ar apģērbu cilvēks noņem visas maskas un kļūst viņš Pats. Pec nedaudz minūtēm viņš sāk starot. Šis starojums piepilda istabu un arī masieri. Runā, ka masieri ir ļoti rūpīgi – noteikti tā arī ir. Mums patīk rūpēties par cilvēkiem, apkalpot viņus un mēs esam ļoti atsaucīgi. Ļaujiet man atklāt manu noslēpumu – es šo lietu daru tieši dēļ šī Starojuma.
Pateikšu, kā patiesībā izskatās cilvēki: viņi ir līdzīgi liesmu mēlēm. Vai zvaigznēm skaidrā naktī debesīs.».
Novertējiet sevi. Mēs visi esam skaisti un īpaši.

Autors: Deils Favjē
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

7 skaisti un bagāti gadi

7s
Katra cilvēka dzīve ir cikliska un saistīta ar skaitli 7. Katrs septiņu gadu cikls beidzas ar noteikta veida krīzi un lūzuma momentu, situāciju, kura noteikti prasīs noteiktu fizisko, emocionālo un intelektuālo spēku patēriņu.Šis lūzuma moments ir pavadonis nākamajā ciklā. Savas dzīves laikā it visi cilvēki iziet noteiktu skaitu septiņgadu ciklus, katrs no kuriem atšķiras viens no otra.
0-7 gadi. Pasaules iepazīšana pamata līmenī, saikne ar māti. Cikla beigās visbiežāk ir sāpīga izraušanās no mātes aizsardzības un iepazīšanās ar interesantu, tai pašā laikā saltu pasauli.
7-14 gadi. Savas personības apzināšanās, pasaules iepazīšana, vēl pagaidām – šaurā līmenī.
14-21 gadi.  Sacelšanās, sava pārākuma apziņa. Vēlme mainīt pasauli, apkārtējos, ierastā sagraušana un noliegšana.
21-28 gadi. Stabilizācija, atgriezšanās sabiedrībā, tās vērtību apzināšanās. Vēlme būt labākiem kā iepriekšējās paaudzes. Cenšanās nodibināt ģimeni, atrast atbilstošu un labu darbu.
28-35 gadi. Darbs pie sava ģimenes pavarda izveidošanas. Ja iepriekšējie cikli izieti veiksmīgi, darbs savas ģimenes veidošanā būs vienkāršāks, tas attiecas arī uz karjeru. Ja iepriekšejie cikli bijuši sarežģīti un nav gājis tik gludi, tad šī cikla beigās var sabrukt laulība, iespējama aiziešana no darba un depresijas.
35-42 gadi. Šķiet, ka viss sākas no nulles, taču patiesībā notiek iepriekšējās pieredzes pārdomāšana. Savas attieksmes pret ģimeni, cilvēkiem un dzīves, kā tādas, pārvērtēšana. Arī attieksme pret sabiedrību mainās, piemēram darbs tiek vērtēts nevis no viedokļa – interesants, neinteresants, bet gan no tā, cik tas patērē enerģiju, cik laika no dzīves paņem. Parādās vēlme pamēgināt ko jaunu un izdarīt to labāk, tam palīdzēs iepriekš uzkrātā pieredze.
42-49 gadi.  Dzīves pilnīguma sajūta ģimenē, sabiedrībā. Caur iepriekšējo kļūdu labojumiem, cilvēks iekaro tās dzīves sfēras, kuras agrāk šķita nesasniedzamas. Bieži šis cikls beidzas ar nonākšanu pie eksistenciāliem jautājumiem-piemēram: kāda ir manas dzīves jēga?
49-56 gadi. Garīgā revolūcija. Vajadzība atrast savus garīgos orientierus, atbildes uz jautājumiem. Tālāk jau viss notiek pa spirāli. Katrus septiņus dzīves gadus cilvēks paceļas par vienu pakāpienu un atkal saskaras ar tiem pašiem jautājumiem, saņemot arvien vairāk atbildes uz tiem.
Katrs gads šajā septiņu gadu ciklā paiet zem noteiktas debesu ķermeņa zīmes, kas pilnīgi noteiktā veidā ietekmē cilvēka dzīvi.
Dotajā situācijā kalendārajam gadam ir maza nozīme, jo katram konkrētajam cilvēkam šis gads var būt īsāks vai garāks, taču vienmēr ir iespēja noskaidrot, kurā cikla gadā šobrīd Jūs atrodaties. Kad septiņi gadi pagājuši, cikls sākas no gala. Pēc dzimšanas datuma Jūs varat uzzināt, kurā gadā šajā konkrētajā septiņu gadu ciklā Jūs atrodaties un tā Jūs varēsiet prognozēt, kā tālāk attīstīsies notikumi.
1. Pirmais gads paiet Marsa ietekmē. Marss dod fizisko spēku, izturību, nostiprina veselību, dod iespēju izdziedēt kādas vainas, dažādos veidos veicinot fizisko attīstību un aktivitati, Marss nedaudz bremzē intelektuālo attīstību. Tāpat šajā gadā var paaugstināties cilvēka agrsivitāte, karotāja īpašības, kas var novest pie neapdomātiem soļiem un nespējas atrast kompromisus.
2. Otrais gads paiet Saturna ietekmē. Cilveks kļūst mazāk agresīvs. Sāk krāt pieredzi, taču tas nenotiek nesāpīgi, jo pieredzi mēs visi iegūstam caur savām kļūdām. Taču šīs kļūdas nav tik briesmīgas, lai novestu mūs strupceļā, jo Saturns dod ne tikai ispēju saņemt pieredzi, bet arī to analizēt un pārdomāt.
3. Trešais gads paiet Merkura ietekmē. Šajā gadā galveno lomu spēlē intelekts. Cilvēks mācās rīkoties ar pieredzi, ko ieguvis iepriekšējos gados. Mācīšanās ir auglīga, aktīva un dod iespēju ne tikai intelektuāli attīstīties, bet arī kļūt uzņēmīgākam, attīstīt sevī komunikācijas iemaņas. Taču bieži notiek tā, ka šai komunikācijai tieši šajā posmā ir merkantils raksturs un bieži vien tāpēc cieš draudzības un ģimenes attiecības.
4. Ceturtais gads paiet Saules ietekmē. Šis laiks ir lai analizētu, pārdomātu un formētu savu individualitāti, kura tāda arī paliks līdz šī cikla beigām. Izmainās attieksme pret lietām, cilvēkiem, atnāk skaidrība par to, kādas kļūdas tika pieļautas iepriekš. Cilvēks sāk apzināties, kas viņam patiešām ir vērtīgi, kādi cilvēki viņam svarīgi, kāda ir tā sabiedrība, kurā viņš grib dzīvot. Notiek savas vietas dzīvē apzināšanās.
5. Piektais gads paiet Jupitera ietekmē. Šajā periodā cilvēks pieaug psiholoģiski, nobriest. samazinās vajadzība pēc fiziskajām aktivitātēm, bet prāta spējas paliek augstā līmenī. Šajā gadā cilvēkam ir iespēja kļūdīties tieši filosofiskajā plānā un izdarīt nepārdomātus un kļūdainus secinājumus, kam sekas var būt nepatīkamas.
6. Sestais gads paiet Mēness ietekmē. Iepriekšējo gadu intelektuālā pieredze ir samērā smaga un tāpēc cilvēkam ir vēlme iegrimt sajūtās un tādā veidā uztvert pasauli. Šajā laikā uz saviem jautājumiem atbildes viņš saņem nevis ar intelekta, bet ar intuīcijas palīdzību. Šajā laikā dzimst iepriekš nezināmas ektrasensorās sajūtas.
7. Septītais gads paiet Venēras ietekmē. Emocionālā fona paspilgtināšanās ved pie radošā potenciāla pastiprināšanās. Tas ir lielisks laiks radošajām izpausmēm un darbībai, labs laiks savai realizācijai mākslas pasaulē ka arī savas otrās pusītes meklējumiem. Taču emocionalitāte var novest arī pie vilšanās sevī un attiecībās.
Taču, atcerieties, liela nozīme ir tam, kāda ir mūsu pašu dzīves filosofija un uz kādas nots paiet mūsu dzīve – pozitīvas vai mazāk pozitīvas.
Veiksmi Jums Jūsu dzīves ciklos!
Tulkoja: Ginta FS

NeDAmīlētie

21265_739700752811203_5265818594875733181_n
Daudzi uzskata, ka nepietiekama vecāku mīlestība bērnībā ir galvenais iemesls tam, ka dzīvē neveicas. Un ne tikai personīgajā, bet arī profesionālajā.
Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu,  aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.
Daudzi cilvēki uzskata, ka sveša mīlestība var viņus piepildīt ar enerģiju. Tas ir tāds vampīristisks uzstādījums: jāpasūc mīlestība no partnera un pēc tam “jāpiepičkā” to ar savu mīlestību. It kā mīlestība būtu tāda vērtīga barība, kura ļauj cilvēkam kļūt spēcīgākam un laimīgākam. Un tieši tas arī ir iemesls pretenzijām pret vecākiem: nedadeva, nedamīlēja, noskopojās, apdalīja! Un arī pretenzijas pret partneri: dod, dod, dod, pabaro izsalkušo, neesi “žmogs”!
Patiesībā nav iespējams nevienu pabarot ar savu mīlestību. Un nevar paēst no cita mīlestības.
Tāpēc arī nekādas jēgas nav jūsu žēlabām par to, ka esat par maz mīlēti. Jums nemaz nevarēja to iedot. Varēja fiziski aprūpēt, varēja dot materiālo atbalstu – savu piemēru parādīt, kaut ko iemācīt (ja paši to prata un jūs bijāt gatavi to mācīties), kaut kādā mērā pat cieņu nodrošināt varēja, attiekties kā pret līdzīgu, bet ar mīlestību piebarot – nē!
Cilvēki patiešām barojas no mīlestības. Varētu pat teikt, ka cilvēki barojas tikai no mīlestības. taču tie barojas no SAVAS mīlestības. Vēlreiz atkārtošu. Cilvēki barojas no SAVAS mīlestības.
Viņi mīl un no tā viņu enerģija viņos cirkulē un palielinās.
Ja viņi mīl lasīt, tad saņem mīlestību no lasīšanas. Ja viņi mīl stadīt ziedus, tad saņem mīlestību no stādīšanas – spēku un iedvesmu. Ja viņi mīl savus bērnus, tad ļoti daudz enerģijas tie saņem no savām attiecībām ar bērniem. Mīl vecākus – arī saņem. Mīl savu sievu vai vīru – arī saņem. Tikko iemīlies kadā cilvēkā, uzreiz saņem enerģijas lādiņu.Arī garšīgs ēdiens dod enerģiju, kad ir apetīte un mīlestība pret ēdienu.
Mīlestība ir dzīves pamats. Tikai jūsu mīlestība, ne – kāda cita!
Enerģija=motivācija=vilkme pēc kaut kā.
Jūsu vilkme, ne – kaimiņa.
Jā, lai bez šķēršļiem saņemtu enerģiju no mīlestības, tai jābūt abpusējai. Nevar ideālistiski mīlēt kādu, tā būs nepilnvērtīga mīlestība, un no tādas mīlestības enerģiju var saņemt tikai kredītā. Patiesa mīlestība izpaužas darbībā. Ir jārūpējas par cilvēku, ir jāsaka viņam par savu mīlestību, jāsadarbojas ar viņu, nesot viņam labumu. Lūk, no tādas mīlestības var saņemt daudz enerģijas.
Bet paust savu mīlestību darbībā var tikai tad, kad cilvēks jums ir atvērts un mīl jūs tāpat. Ja viņam jūsu mīlestība nav vajadzīga, vai ir kā nasta, ja viņš nevar atbildēt ar to pašu, viņš nesaņem enerģiju no mīlestības. Enerģiju var saņemt tikai no SAVAS mīlestības!
Viņš jūs nemīl, tātad viņš ir spiests komunicēt ar jums, saņemt no jums kādus pakalpojumus, tērēt jums savu laiku un uzmanību, un justies jums parādā, bet no tā visa nekādas enerģijas viņam nebūs. Saprotiet, kāpēc ir vajadzīga abpusēja mīlestība?
Abpusējas mīlestības gadījumā jūs ne tikai saņemiet enerģiju, bet arī otram dodat tādu iespēju un nevis skābstiet blakus apātijas, skumju un vienaldzības purvā, vai arī žēlumā un vainas sajūtā. Nevar mīlēt cilvēku un nospļauties uz viņa personīgo laimi.
Lūk, kāpēc, redzot, ka jūsu mīlestība paliek bez atbildes, mums jāatstāj cilvēks mierā un jāatrod kāds, ar kuru šī mīlestība būs abpusēja.
Mīlestības avots ir mūsos pašos, bet mums vajadzīgs otrs cilvēks, lai šis avots sāktu darboties.
Taču lielākajai daļai cilvēku galvā ir cita bildīte. Bildīte, kurā jūs dāvājat kādam mīlestību un viņš jums dāvā savējo. Un šīs aplamās bildītes dēļ daudzi “pičkā” savu mīlestību tiem, kuri tos nemīl, cenšas par varītēm iesmērēt šo savu dāvanu. Bet patiesībā vienkārši izmanto otru, lai baudītu savas jūtas, kaut baudīt tās kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo cilvēks taču jūt savu centienu nevajadzību. Taču pasniedz to kā dāvanu, kā enerģijas avotu, ar kuru vēlas uzlādēt otru, to, kurš nemīl. Šis nemīlētājs nevar paņemt ne pilītes no šīs mīlestības! Baroties var tikai no paša mīlestības, bet mīlamais vajadzīgs tāpēc, lai iedvesmotu un motivētu mīlestībai. Un arī viņam ir jāmīl, lai jūsu mīlestība pret viņu savā ceļā nesastaptu sķēršļus.
No kurienes rodas neDAmīlētie?
Tie ir infantīlismā ieslīguši cilveki, kas raduši savu pašapziņu barot ar atzinību. Ja maz atzinības, viņi jūtas neēduši un apzagti. Viņi atceras bērnību un viņiem šķiet, ka atzinības bijis par maz, atmiņa fokusējas tikai uz bēdām un skumjām. Viņi neatceras vecāku rūpes, vecāku darbu, viņi atceras vien aizvainojošos momentus, liek tos lādītē, un no katra tiem cenšas izvilkt vien iemeslu sevi pažēlot (žēlums pret sevi ir mīlestības izkropļota forma, pilnīgs pretstats pašcieņai).
Lūk, tad viņus nevietā sabāra, tad nepaslavēja, te kritika bija netaisnīga, bet tur vienaldzībā padzina. Viņiem atņēma atzinību, kuru kāds tiem bija parādā. Viņi jūtas kā ziediņi, kas kalta saulē un kurus aizmirsa aplaistīt. Viņi nevarēja izaugt stipri, jo viņiem neDAdeva mīlestību. It kā kāds šajā pasaulē kļūtu stiprāks no svētlaimes.
Infantīlie uzstādījumi visi kā viens balstās uz priekšstatiem par to, ka enerģija nāk no slinkuma, bet jebkurš darbs to iztērē. Kad infantils pieaug, viņš visu laiku vēlas iekārtoties kādam uz kakla. Meitenes infantiles meklē vīrieša kaklu, vīrieši – infantili arī meklē iespēju neko nedarīt, bet daudz saņemt. Infantila galvā nav saistības starp darbu, cīņu un enerģiju, viņam šķiet, ka tas viss ir spēku patēriņš, bet saņemt enerģiju var tikai atpūšoties un baudot. Darbs un labsajūta infantila galvā ir nesavienojami jēdzieni. Tieši tāpēc tie žēlojas, ka ir neDAmīlēti. Viņi uzskata, ka viņu tiesības ir saņemt atzinību un labumus vienkārši par to, ka viņi ir. Par pašu viņu esības faktu.
Ja cilvēks vairs nav infantils, viņš saprot, ka jebkuras problēmas, nelaimes un atteikumi – pirmkārt, ir normālas dzīves veselīga norma, otrkārt – treniņu noteikums, lai pieaugtu personības spēks. Tu nekad neuztrenēsi muskuļus, ja netrenēsies un katru dienu nepārvarēsi grūtības.
Viņš ir pateicīgs visām problēmām, kuras spējis atrisināt, jo atrisināta problēma dara cilvēku stiprāku. Viņš neuzskata atzinību par kaut ko obligātu un atteikumu neuzskata par briesmīgu pāridarījumu. Protams, viņš priecājas par to, ka tiek atzīts, īpaši, ja atzinība ir pelnīta, taču zin, ka atzinība bez atteikumiem būtu bezjēdzīga un tai nebūtu nekādas vērtības.
Ja saņemt atzinību būtu viegli, un tā būtu paredzēta automātiski, kāda gan būtu tās jēga? Tieši tāpēc tāds cilvēks nekad nečīkstēs, vainojot citus, par to, ka viņu nemīl – vienkārši tā, par neko. Viņam tas pat galvā neienāks.
Ir ļoti svarīgi nomainīt fokusu un pārstāt pieprasīt pasaulei beznosacījuma mīlestību, un uzskatīt bezdarbību par dzīves normu un augstāko laimi.
Pašu briesmīgāko elli piedzīvo cilvēki, kuri vispār neko nevēlas darīt. Tā ir klīniska depresija, un tas ir pats dziļākais enerģētiskās bedres dibens. Un mīlot bezdarību, jūs sperat soli tuvāk šai ellei. Griezieties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu, un pagriezieties ar seju pret darbu. Ar šādu attieksmi jūs iegriezīsiet savu enerģijas riteni un jutīsieties dzīves plūsmas virspusē.
Kā tikko bezdarbība pārtrauks jums likties kā augstākā dzīves labsajūta, jums pazudīs pretenzijas par to, ka kādam jums kaut kas tāpat vien jādod. Un vērtība būs tikai tam, ko varat saņemt, darot – nopelnīt un sasniegt.
Un tad izrādīsies, ka vecāki jūs ļoti mīlēja, un pat tad, ja kādreiz bija nedaudz auksti un nepiedalījās it visā, tas neko jums nav atņēmis, gluži otrādi – ir palīdzējis attīstīt jūsu vājās puses, ne uz ko nepaļaujoties.
Pārāk daudz vecāku palīdzības un atbalsta ir lielāka problēma, nekā tās nepietiekamība (izslēdzot dzīvei nepieciešamās rūpes, kas ir vecāku pienākums, un par kā nepietiekamību viņiem varētu atņemt vecaku tiesības). Pārāk liels emocionālais un materiālais atbalsts traucē stiprināties paša cilvēka neatkarībai, savukārt nepietiekamība bieži vien kalpo par grūdienu panākumiem dzīvē un labākai adaptācijai.
Adaptācija tā ir bērna sagatavošana dzīvei pasaulē, kur neviens viņam nebūs mammīte. Par to daudzi vecaki šodien aizmirst, cenšas pēc iespējas ilgāk rūpēties par savu acuraugu, pievērst tam pārāk daudz uzmanības, pārcensties ar atzinību, apbrīn,u “beznosacījumiem mīlot” un mīlot neīsti, rezultātā bērns izrādās nespējīgs pretoties stresiem, dzīvot patstāvīgi un veidot attiecības, un dusmojas uz vecākiem, jo it visā ir radis meklēt viņu atbalstu.
Vislabāk ir tad, kad viss ir līdzsvarā un vecāku atbalsts ir tieši tik, cik vajadzīgs – ne vairāk un ne mazāk, bet tieši tik, cik vajadzīgs lai bērns pakāpeniski pieaugtu bez iestrēgšanas infantilismā.

Autors: Marina Komissarova

Tulkoja: Ginta FS