Ir pienācis svētīto laiks… Miera punkts

Vēlos vēlreiz ar jums parunāt par to, ka nav cita ceļa, kā vien beigt spriest, vērtēt, apspriest un nosodīt. Ja mēs vēlamies turpināt savu apzināto eksistenci šeit – fiziskajā pasaulē, tad pamatnosacījums ir netiesāšana. Nekā jauna, visās reliģijās ir teikts: “Netiesā, un tu netiksi tiesāts.” Bet to kataklizmu apstākļos, kas šodien notiek, daudziem ir grūti atteikties no tāda garda kumosiņa, kā izgāzt sevī uzkrāto negatīvismu caur jebkura cita nosodījumu, paužot savas bailes un sāpes, kas uzkrātas gadu tūkstošiem.

Tomēr šajā pasaulē nav neviena cita tulka: katrs unikāls cilvēks pa savam tulko realitāti, kādā viņš atrodas. Ja tu nes sevī bailes, tu piesaistīsi biedējošus notikumus; ja naidu, uzradīsies kāds, kas attaisnos tavas vissliktākās cerības. Un otrādi, spēja koncentrēties uz pateicību rada arvien jaunas lietas, par kurām gribas būt pateicīgam uz mūžu, un no sirds plūstošā mīlestība pret dzīvi liek ieraudzīt arvien jaunus brīnišķīgus cilvēkus savā tuvumā!

Atceros, ka sen, 90. gados, kad Krievijā valdīja posts un nabadzība, un tas sakrita ar manu personīgo postu, cilvēkiem nebija laika sakopt mežus un zālājus, visi ceļi bija izdangāti, visur bija miskastes. Es pati, kā vien varēju savām rokām tīrīju visu apkārt, vizualizēju, kā vien varēju. Un kādu dienu es izdzirdēju kādu ļoti vienkāršu frāzi: “Padomā par to, ka pasaule ir tavs atspulgs. Un visi atkritumi, ko tu redzi, ir tavi garīgie atkritumi.

Galu galā, kas ir atkritumi? Tā ir lieta vai tās daļiņa, kas kādreiz kalpoja kam noderīgam, kas pārstājis pildīt savu funkciju un kļūst par atkritumiem. Vai tu saproti? Atkritumus no nekā neņem, tās kādreiz bija pieprasītas lietas. Tāpat kā dabā, sākumā ir dzīvs mežs, tad tas kļūst par atmirušu koksni, tad aizaug ar sūnām, un tad sāk pūt. Tas pats notiek cilvēku dzīvē: atkritumi ir atkritumi. Katrs priekšmets, kas ir atkritumu elements, tika kaut kam izmantots, kaut kā pielietots.

Toreiz mani šī frāze šokēja, ka tik vienkārša projekcija atspoguļo garīgo atkritumu daudzumu manā galvā – kādreiz tik noderīgus uzskatus un domas, kas tagad traucē manai dzīvei. Un, mainot saturu iekšpusē, mainījās arī mana fiziskā vide. Manā galvā taču var ienākt jebkas, jo esmu daļa no kopējā okeāna, bet es izvēlos tur atstāt to, kas manī ir radošs. Un, kā par brīnumu, es ārpasaulē sāku “satikt” arvien mazāk atkritumu. Un, vēl vairāk, man apkārt, lai kur es devos, šī vieta tika uzlabota.

Šobrīd mēs piedzīvojam kolektīvo atbrīvošanos no emocionālajiem atkritumiem, bet to ir vēl grūtāk pieņemt un atlaist kā vienkārši domas. Tāpēc, ka emociju saistība ar individuālo pārliecību filtru nav tik acīmredzama.

Šobrīd notikumi ir tik strauji, un stāvokļi, kas paceļas no mūsu dzīlēm, ir tik nekontrolējami, ka ir ļoti grūti izsekot šai saiknei, un atpazīt tos šķiet absurdi – kad esi grūtā situācijā, nav iespējams pat spriest. Tomēr, ja atceramies, ka nav nekā cita, kā tikai vibrācijas, kas atspoguļojas ārējā pasaulē, uzdevums kļūst vienkāršāks. Un jautājums nav par to, no kurienes nāk šie uzplaiksnījumi. Jautājums ir par to, ka tie laužas uz āru, lai dziedinātu. Kad mēs ieraugām savas uzkrātās sāpes, dusmas, izmisumu, melanholiju, visādus citus stāvokļus, mums ir iespēja pagriezties pretējā virzienā.

Ne velti saka: “Ļaunums ir tur, kur trūkst pateicības”. Visa dzīve ir viena vienīga skala; enerģija ir viena un tā ir neitrāla. Vienā skalas galā – mīlestība, otrā – bailes. Ja savā dzīvē palielini mīlestības klātesamību, baiļu klātesamība samazinās, ja palielini bailes, samazinās mīlestība. Mīlestība ir enerģija, kas no sirds atgādina mums to, ka esam daļa no vienota vesela un, ja tu atrodies vienota vesela iekšpusē, tad nekas slikts tev notikt nevar. Tad tu esi šī vienotā veselā  šūniņa, puzles gabaliņš, stariņš, ka vēlies, tā nosauc. Bet bailes tevi attālina no centra un rada ilūziju, ka pasaule ir nošķirta un tu esi kaut kas atsevišķs. Un protams, šī milzīgā pasaule, turklāt vēl haosa stāvoklī, vispār ir nepārvaldāma un tev uzglūn tūkstošiem dažadu briesmu, pat tad, ja tu tieši tagad esi mierīgā vietā un faktiski tev nekas nedraud.

Tāpēc stāsts nav par to, ka jāsaprot, kas notiek. Bet tas ir par to, ko es jūtu un vai izvēlos šo Sajūtu?

Taču mēs esam iegājuši tik pārsteidzošā laikā, kad vienlaikus ar ārējā haosa pieaugumu iekšienē aug neizskaidrojama miera un mīlestības sajūta, kas liek prātam apstulbt. Jo apkārt var notikt šausmas, bet tu izjūti laimes sajūtu, kas vēl pirms 5 gadiem tev nebija pieejama pat tavā pārtikušajā dzīvē. Tu jūti, kā daba apkārt smaržo, saule silda un putni dzied. 

Pirms kāda laika es rakstīju, ka šobrīd ļoti bieži no rītiem, kad saule lec, es jūtu dīvainu izkliedētu stāvoli galvā, kad it kā tu gribi gulēt, bet patiesībā negribi gulēt, un, ja apgulsies, aizmigt nevarēsi. Ir sajūta, ka esi zaudējis mentālo koordināciju: fiziski galva nereibst, taču jūti it kā reiboni, var teikt, ka izkliedējumu galvā. Tas ir process, kad notiek smadzeņu frekvenču maiņa. Ilgu laiku mēs esam dzīvojuši, vadoties no smadzeņu kreisās puslodes beta viļņiem. Tagad notiek parslēgšanās uz alfa frekvencēm, kas mūsu ierastajā dzīvē bija sasniedzamas tikai pirms aizmigšanas un pamošanās, starp miegu un nomodu. Tas ir mirklis, kad spēles apziņa, sevis kā personāža sajušana (cilvēka ar pasi, biografiju utt) vēl pilnībā tevi nav pārņēmusi, tu neesi koncentrējies un vienlaikus sajūti sevi kā kaut ko lielāku.

Tad, lūk, pārslēgšanās uz šīm alfa frekvencēm galvā nenotiek nejauši. Notiek tā miera punkta atmošanās, kurā kopā satek visi sižeti, visu mūsu dzīvju pieredzes un tā kļūst vienkārši par Gaismu.

Un nodzīvot šo laiku saskaņā ar savu Dvēseli, sazemējot šeit augstās frekvences, cauraugot ar jaunām iespējām šeit, var tikai tad, kad esi līdzsvarots, tas nozīmē vētras acī.

Vētra pieaug, bet tās vidū ir miera punkts. Ir pienācis laiks pilnībā pietuvoties šim miera punktam, kopā ar prātu, tāpēc, ka intuitīvi tas uzliesmo un sajūsminās no dabas skaistuma, no negaidītiem savā vienkāršībā mirkļiem. Kad prieks un pateicība mūs aizrauj un izpaužas šī iekšējā Mūžīgā Sevis sajūta Sevī. 

Tomēr nav iespējams šim miera punktam pietuvoties pilnībā, ja savā prātā neesi atzinis to kā aksiomu: ne man lemt, kas un kāpēc notiek. Ja es vēlos saprast to cilvēku motīvus, kuri man pretojas, vai vēl kaut ko dara, ja es gribu viņus pārliecināt, ja gribu tos kaut kādā veidā ietekmēt, tātad es atrodos tajā stāvā, kurā lido atkritumi, kur plosās vētra, un šīs manas domas palīdz ražot hormonus, kuri nogalina mani, nevis tos ienaidniekus, par kuriem domāju. Manu psihi nogalina mani hormoni, mans domāšanas ātrums, mana elpošana apstājas, mani muskuļi saspringst, tāpēc, ka es par tiem domāju, tā vietā, lai koncentrētos uz to, ko šobrīd radošu es varu izdarīt savā labā un tā labā, kas ir ap mani.

Šobrīd ir skaidrs, ka šis kolektīvā neapzinātā attīrīšanās posms var būt diezgan ilgs. Tas nav kaut kādu cilvēku lēmums. Tā ir attīrīšanās no visa, kas apspiests, un laužas uz āru, lai kļūtu redzams, apzināts un atlaists. Un tikai no mūsu izvēles ir atkarīgs, pēc kāda vektora attīstīsies mūsu dzīve. Kur uzmanība, tur enerģija.

Es necenšos nevienu pārliecināt par savu vārdu pareizību. Es varu tikai atgādināt tiem, kas sevī jūt šos miera impulsus. Saprotiet, ka jums tikai jāsaved līdzsvarā savs prāts ar sirdsmieru.

Un tas notiek padodoties: padoties Dievam, atdodot sevi liktenim, padodies izpratnei, jo daļiņai, puzles gabaliņam nav iespējams saprast kopainu. Tajā pašā laikā, tu kā cilvēks, esi kopaina, jo esi no sirds saistīts ar Avotu. Un šī miera sajūta ir izpratne, visa attēla atbilstības sajūta. Un prāts var analizēt puzlīti un tai blakus esošās puzlītes un izdarīt par to secinājumus.

Un no šejienes arī populāru psihologu ieteikums – nestrīdēties ne ar vienu. Tāpēc, ka mēs strīdāmies ar ziloni. Atceries? Kā aklie pētīja ziloni? Vieni taustīja ziloņa kājas un teica, ka zilonis ir kolonnas. Otri ķērās pie astes un teica, ka zilonis ir šņore. Trešie taustīja ausis un teica, ka zilonis ir vēdeklis. Viņiem visiem bija taisnība, taču viņi neredzēja kopainu.

Šobrīd uzdevums ir saglabāt šeit katram no mums pieejamo maksimumu, harmonijas un līdzsvara līmeni, brīvu no spriedumiem. Jo tikai tad mūsu dvēseles dāvanas šeit var izpausties caur konkrētu rīcību, talantiem, iespējām, enerģiju, tikai caur miera punktu.

Lai ieietu jaunajā pasaulē ar savu bioloģiju, ar savu apziņu, mums ir jāpieņem, ka visai dzīves dažādībai, jebkurai krāsai ir vieta būt. Tā ir! Es vēlreiz atkārtoju, pieņemšana nav apstiprināšana, pieņemšana nav izvēle, pieņemšana ir tikai atzīšana, tā ir, un es to ņemu vērā. Ja laukā ir krusa, es to pieņemu un atrodu, kur no tās paslēpties. Ja tas ir ugunsgrēks, es pieņemu, ka tas ir ugunsgrēks. Es nešausminos par to, kā kaut kas tāds var notikt.. Es pieņemu, ka šeit ir mana vieta: piepildu spaiņus, nesu ūdeni, vai pametu šo vietu, vai jau domāju par to, kā apsēšu izdegušo lauku. Respektīvi, es ņemu vērā notiekošo, bet nenosodu un nevērtēju.

Reiz dzīvoja Viktors Frankls, izcils cilvēks un psihologs, kurš vairākus gadus pavadīja koncentracijas nometnē un palika dzīvs, jo bija nolēmis izdzīvot un pēc tam aprakstīt piedzīvoto. Viņš teica: pirmie nomira tie, kuri cerēja, ka tas viss drīz beigsies. Pēc tam tie, kuri uzskatīja, ka nekad nebeigsies. Un tikai tie, kuri rīkojās dienu no dienas tā, kā vajag tieši tagad, nodzīvoja līdz atbrīvošanai. Protams, tā ir cietsirdīga sistēma, taču tā ir patiesība šajā polaritātes pasaulē.
Laime, ka mēs vairs neatrodamies XX gadsimta vidū, bet jau ir XXI gadsimta sākums un enerģija ir nesalīdzināmi vieglāka. Un tieši tāpēc šobrīd mēs varam sajust harmoniju un mieru, un tieši tagad mēs varam redzēt, kā mūsu iekšējais stāvoklis maina notiekošo mums apkārt.

Es vienā no saviem vēstījumiem rakstīju: “Ir pienācis svētīto laiks”. Vārdam “svētīts” ir divas nozīmes. No vienas puses, šī ir svēta persona, kas saistīta ar Dievu, jūt, pārraida kādu Radītāja informāciju. No otras puses, tas ir traks, svēts muļķis, kurš nerūpējas par savu fizisko ķermeni. Bet tagad mēs atrodamies laikmetā, kad tieši šis stāvoklis aizsargā mūsu klātbūtni fiziskajā ķermenī. Kad mēs neražojam nosodījuma, dusmu, baiļu spēles hormonus, bet kad atļaujamies būt spēkstacijas, kas izstaro augstfrekvences enerģiju.

Saudzē savu spēju būt mierīgam un nebaidies būt muļķis, nebaidies būt svētīts, nebaidies būt citu nesaprasts, esi laimīgs un labestīgs. Un tici man, tie, kuri tevi uzskata par dīvainu, vēlēsies būt tev tuvāk, lai vienkārši pasildītos. Šo ceļu nogājuši simtiem cilvēku manās skolās un savos individuālajos Armagedonos, savās personīgajās traģēdijās, piedzemdējot šo miera punktu un no tā atklājot pavisam jaunu sevi.

Bet šobrīd ir pienācis laiks, kad mēs kolektīvi to darām un mēs zinājām, ka mums būs tāda iespēja. Ja mēs nebūtu izgājuši šo cietsirdīgo pieredzi uz Zemes, mēs nespētu pārveidot šo haosu, lai arī no cik augstām tālēm nebūtu atnākuši. Eņģeļiem uz Zemes nav ko darīt, tās nav savienojamas enerģijas. Bet cilvēki, kuros ir Gars un kuri atklājuši savu Dvēseli, ir spēcīgāki par jebkuru eņģeli, tāpēc ka viņi šajā realitātē izpauž Radītāju.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis