Ja es gribētu kaut ko novēlēt sev, tad tas būtu vēl lielāku cieņu pret garīgo darbu, ko es un mēs visi darām ikdienā. Ne tāpēc, ka esam forši, bet tāpēc, ka esam tikai cilvēki.
Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā un mēs, kā tās neatņemama daļa, sajūtam to ar katru savu šūnu. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš, vecākie mūs pamet, jaunie dzimst. Pat visstiprākais pakāpeniski sairst. Ko tad lai saka par cilvēka psihi? Ir tik viegli noslīkt, palikt, kļūdīties, pazaudēties, izšķīst, pazaudēt savu uzmanību, pārstāt būt, vēl pat īsti neuzsākot dzivot. Reiz tā tas arī būs, bet šobrīd…
Šobrīd, kamēr vēl tas iespējams, kā tikai iespējams, cik vien iespējams, ir jāvēro, jārada, jāmeklē un ar cieņu jārada sevī cilvēks. Un, ja radām pa īstam rūpīgi, tas ir milzīgs ikdienas darbs, pret kuru izturēties var ar nobrieduša cilvēka cieņu, kuras nekad nebūs pietiekami. ⠀
Aglaja Datešidze
Foto: Valeriia Miller
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 