LAIKS. Kā visu paspēt?

Laiks nemitīgi paātrinās. Jo mēs sākam dzīvot citā pasaulē, kur laiks nav lineārs, turklāt, kur tas pat neeksistē kā stingra spēles matrica. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa no mums izjūt pastāvīgu darāmo darbu eskalāciju un sakrāšanos. “Man nekam nav laika”, “ir sajūta, ka pulkstenis skrien uz priekšu nenormālā ātrumā”, “man nav laika īstenot savus plānus” – tie ir tikai daži citāti no man adresētajām vēstulēm.

Es vēlos atgādināt dažus no šī laika likumiem, ar kuriem esmu dalījusies jau iepriekš un atzīmēt dažas šodien īpaši aktuālas lietas.

Un, tā, vēl reiz atgādinu, ka mēs visi JAU dzīvojam Šeit un Tagad. Tāpēc lineārajam laikam pār mums nav varas. Taču tad, kad mēs domājam ierastajā veidā – man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis, kad pa vecam plānojam un cenšamies par katru cenu sasniegt sevis izdomāto rezultātu, mēs esam nolemti neko nepaspēt.

Apzināta paātrinājuma un maksimālās koncentrēšanās stratēģija, lai būtu laiks īstenot to, ko vēlējies, tā darbojās agrāk (līdz aptuveni 2010.-2012.gadam). Tagad ir otrādi: lai paspētu laikā (pat ja kavē lidmašīnu vai svarīgu tikšanos), iekšēji apzināti ir jāsamazina temps: jāsamierinās, ka vari nokavēt, apstājies, dziļi ieelpo un atjauno iekšējo mieru. To var uzskatīt par brīnumu – taču tu redzēsi, ka šajā gadījumā tavs laiks “izstiepjas”.
Es šo praksi pielietoju regulāri, varētu teikt – “dzīvības un nāves” situācijās. Tā, reiz 10 minūšu laikā pārvarēju attālumu, kuru nebija iespējams veikt pat 40 minūšu laikā, tikai tāpēc, ka saglabāju prieka un mierpilnu iekšējo stāvokli un palēninājos.
Tas šķiet fantastiski, bet tu izmēģini to! Sāc ar dažiem ne īpaši nozīmīgiem brīžiem. Piemēram, ja no rīta tu kavē darbu, neskatoties uz steigu un stresu, mierīgi izkāp no gultas, elpo, ievēro, kā putni dzied – kopumā apzināti palēnini iekšējo ritmu. Un tad tas mainīsies realitātē.

Ja ieradums steigties ir saistīts ar kādiem mirkļiem no bērnības (piemēram, tu pastāvīgi kavēji skolu, un vecāki tevi pastāvīgi steidzināja un rāja par to), tad tā vietā, lai pārrakstītu konkrētas situācijas, labāk ir pilnībā savā prātā atjaunot citu bērnību: kur tev bija nesteidzīga dzīve, kurā nevajadzēja kaut kur būt laikā un kaut ko paspēt. Kad sajutīsi to savā iztēlē, tad varēsi šo sajūtu atdzīvināt dzīvē.

Laiks šobrīd ir mūsu kontrolē: tas paātrinās, ja steidzamies, un izstiepjas, palēninās, ja spējam saglabāt lēnu iekšējo ritmu. Jo tikai mūsu iekšējais stāvoklis rada notikumu ārējo izvēršanos.

Es vēlos vēlreiz atgādināt afirmāciju, kuru izmantoju laikā, kad man bija ļoti smagi. Tā bija uzrakstīta uz lapas un karājās virtuvē virs izlietnes, lai visu laiku būtu man acu priekšā: “Es izvēlos izdarīt tik daudz lietas, cik varu”. Man tā ļoti palīdzēja.

Vēl viens veids, kas palīdz tikt galā ar nepaspēšanas stresu un lieliski darbojas šajā pārvērtību laikā: tā vietā, lai stādītu darāmo lietu sarakstus, sajust rezultātu, kuru vēlamies. Tas ir absolūti pretējs paņēmiens tam, kā esam pieraduši darīt (man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis…). Vienkārši priekpilni piefiksē savu uzmanību tam, cik labi ir sajust, lūk, šādu rezultātu! Tā nav ne plānošana, ne pat vizualizācija, tā ir kā viegla fantāzija.

Pirmkārt, tev nevajadzēs daudzus rezultātus. Tu pats sajutīsi, ka tev pietiek ar diviem, trim. Un otrkārt, kas ir pats brīnišķīgākais, kad tu tā esi noskaņots, tu sevi nedzen, nesteidzini laiku, bet ļauj sev plūst pa straumi. Un brīnumainā veidā tu atklāj, ka šajā atļaušanā laiks paplašinās, tāpēc, ka laika nav, ir tikai bezgalīgs Šeit un Tagad. Bet Šeit un Tagad tu vari rīkoties, cik ilgi vien gribi, ir tikai nedaudz galvā jāpārkārto uztvere.

Vēl viens jautājums, attiecībā uz laiku ir lietu atlikšana uz vēlāku laiku.
Šis ieradums parasti mums blakus ir jau kopš bērnības un, pirmkārt, tas ir saistīts ar to, ka mums bieži vien lika darīt to, ko mēs patiesībā darīt negribējām (un daudzi cilvēki jau pieaugušā vecumā pēc sena ieraduma turpina liek sev to darīt). Otrkārt, tas saistīts ar to, ka mēs nebijām pārliecināti par to, ka mūs paslavēs par to, ka esam kaut ko izdarījuši vai paspējuši.

Īpaši šī nepārliecinatība un atlikšana uz vēlāku ir raksturīga perfekcionistiem – lai rezultātā nenāktos pārliecināties par savu neveiksmīgumu un izdarītā neideālumu. Šī atlikšana uz vēlāku ir sava veida spēle pašam ar sevi: ja es kaut ko neesmu uzsācis darīt, tad man ir iespēja nekļūdīties. Protams, mums iemācīja baidīties no kļūdām.

Un te padoms ir vienkāršs: vajag samazināt darāmo lietu skaitu līdz minimumam, atstājot tikai tās, kas reāli ir svarīgas, lai uzturētu dzīvību savā ķermenī. Atteikties no pārējā un pateikt “jā, es to nedarīšu”, – un padzīvot šajā stāvoklī tieši tik ilgu laiku, cik tas nepieciešams. Savā laikā es sev no obligātajām lietām atstāju tikai divas – elpošanu no debesīm un pirti reizi nedēļā, lai kaut kadā veidā atbalstītu savu ķermeni.

Nebaidies, tu šajā stāvoklī nebūsi mūžīgi! Un pilnīgi noteikti šajā tavas apzinātas bezdarbības laikā nenotiks nekas nelabojams ne ar tevi ne taviem tuvajiem. Gala rezultātā iekšējā emocija, kas saistīta ar piespiešanu un bailēm kļūdīties izdziedināsies, un tu atgriezīsies aktīvā darbībā. Taču nu jau ar prieku par savu paša izvēli.

Pamēģini pielietot kaut ko no tā, ko šeit aprakstīju un tu ieraudzīsi, kā darbojas šī jaunā pasaule, ja mēs pievienojam nedaudz vairāk viegluma un ļaujam sev būt saiknē ar sevi.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s