Kad cilvēks piedzimst, viņš raud un kliedz.
Kad cilvēks kārtējo reizi piedzimst, viņš atkal raud un kliedz.
Sāpīgi, bailīgi, taču visbiežāk tāds ir ceļš jaunā telpā. Daudzi pavedieni, kas saista ar pagātni tiek nogriezti.
Dažkārt, pie nonullēšanās – aprauti tiek visi uzreiz.
Tā notiek, kad vai nu apstākļi izgrūž cilvēku nopietnās pārmaiņās, vai arī viņš pats to apzināti izdara, tāpēc, ka ir tam gatavs.
Nabassaite ar ierasto veco pasauli ir pārgriezta.
Un cilvēks attopas kā uz citas planētas.
Pirmais, ko viņš jūt ir aukstums, nenoteiktība un vientulība.
Iespējams, vizuāli nekas nav mainījies, visas tās pašas dzīves dekorācijas un tie paši cilvēki blakus. Bet nejūti ar nevienu no viņiem saikni.
Cilvēks raud un kliedz no bailēm un vientulības.
Skaļi vai ļoti klusu – tā, ka to dzird tikai viņš.
Ļoti grūti ir veikt pēdējo izrāvienu jaunā pasaulē.
Tumsa sabiezē, bet pagātnes nabassaite draud aptīties ap kaklu un nosmacēt.
Grūdiens un vēl viens grūdiens… Gaisma!
Raudas un kliedziens – “Es esmu dzīvs!”
Jā, sākumā var būt bailīgi, auksti un vientulīgi.
Taču drīz kādas saudzīgas un labestīgas rokas paņem un iznes tevi jaunā pasaulē – jaunos apstākļos, pie jauniem cilvēkiem…
Pie tiem, ar kuriem kopā esi uz viena viļņa. Kopā ar kuriem “ir par ko…”.
Un tu saproti, ka beidzot esi pamodies. Un tu ieraugi daudz ko jaunu.
Un tu ieraugi sevi patieso. Sajūti no jauna dzimušā spēku.
Un milzīgu beznosacījumu Mīlestību no tā, kurš tevi šeit atvedis un vienmēr ir bijis tev blakus. Un vienmēr ir mīlējis. Pat tad, kad tu nemīlēji.
Un īpaši stipri tevi mīlēja, kad tu raudāji un kliedzi, dzimstot no jauna, atmostoties atnākšanai jaunā pasaulē.
Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 