Ļevs Tolstojs: Sarunas ar bērniem par svarīgiem jautājumiem

Morāles jautājumus ar bērniem es centos risināt, lūk, kādā veidā: apkopoju dažādu domātāju izteiktās dzīves patiesības un izklāstīju tās apmēram 10 gadus veciem bērniem pieejamā valodā. Es sadalīju tās atsevišķās nodaļās un katru dienu nolasīju vienu. Tad, kad viņi bija to izlasījuši, es lūdzu atkārtot lasīto saviem vārdiem, precizējot to, ko viņi nesaprata, un atbildot uz jautājumiem, kas radušies lasīšanas gaitā.

Sākumā man sanāca aptuveni 20 tādas sadaļas, bet vēlāk es tās varēju papildināt līdz pat 700.

Bet galvenās bija, lūk, šīs:
1) Dievs
2) Dzīve Dieva gribā.
3) Cilvēks ir Dieva bērns.
4) Saprāts.
5) Mīlestība.
6) Pilnveidošanās.
7) Piepūle.
8) Domas.
9) Vārdi.
10) Rīcība un darbi.
11) Iekšējie kārdinājumi.
12) Ārējie kārdinājumi.
13) Pazemība.
14) Pašaizliedzība.
15) Nepretošanās.
16) Apzināta dzīve tagadnē.
17) Nāve.
18) Dzīve ir svētība.
19) Ticība
Tādu morālu patiesību savācās apmēram 700, tā kā, ja tās sadala pa dienām, tad katrai dienai pienākas divas.

Šeit minēšu piemērus.

1) Dievs. Reiz upē zivtiņas noklausījā, ko runā cilvēki: zivis drīkst dzīvot tikai ūdenī. Un sāka zivis viena otrai jautāt: kas ir ūdens? Un neviena zivs upē nevarēja pateikt, kas ir ūdens.

Tad vecā gudrā zivs teica, ka ir jūrā viena īpaši vieda veca zivs. Tā visu zina. Pajautāsim viņai: kas ir ūdens? Zivis peldēja pie vecās viedās zivs un jautāja tai: kā mēs varētu uzzināt, kas ir ūdens? Vecā viedā zivs atbildēja: jūs nezināt, kas ir ūdens tāpēc, ka jūs dzīvojat ūdenī. Iepazīt ūdeni var tikai tad, kad izlec no tā un sajūti, ka nevari bez tā dzīvot. Tikai tad sapratīsi, ka mēs ar ūdeni dzīvojam un bez ūdens nav dzīvības. Un tas pats ir ar cilvēkiem, ja viņi domā, ka nezin Dievu. Mēs dzīvojam Dievā un ar Dievu, un tiklīdz no tā aizejam, mēs saprotam, ka ir tikpat slikti kā zivij bez ūdens.

2) Dzīve Dieva gribā. Kad uz lielceļiem siro laupītāji, tad ceļinieks nekur nedodas viens: viņš gaida, kad brauks vēl kāds ar apsardzi, tad viņš tam pievienosies un vairs nebaidīsies no laupītājiem. Tā ar savu dzīvi rīkojas arī saprātīgs cilvēks. Viņš sev saka: “dzīvē ir daudz dažādu bēdu. Kā no tā visa sevi pasargāt? Kādu ceļabiedru sagaidīt, lai droši varētu braukt? Aiz kā turēties? Aiz bagātā, svarīgā, vai pat valdnieka? Vai tiešām tie pasargās? Jo arī viņus taču aplaupa un arī viņiem gadās dzīves melnās svītras. Un vēl jau var gadīties, ka tas, ar kuru kopā braucu, pats mani arī aplaupa. Kādu ceļabiedru sev meklēt? Tādu, lai tas mani neaplaupītu, bet vienmēr sargātu? Kuram pa pēdām man doties? Un ir viens tāds ceļa biedrs. Un šis ceļabiedrs ir Dievs. Aiz viņa ir jāiet, lai nenokļūtu briesmās. Ko nozīmē iet aiz Dieva? Tas nozīmē, vēlēties to, ko vēlas Viņš un nevēlēties to, ko Viņš nevēlas. Kā to sasniegt? Saprast Dieva likumus un tiem sekot….”

No Ļeva Tolstoja kopotajiem rakstiem
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s