Kāda dīvaina pasaka

“Kāda dīvaina pasaka…” – domāja Sarkangalvīte, lēnītiņām košļādama pīrādziņu, ar kuru to pacienāja Vilks.
– Tu mani speciāli piebaro, lai pēc tam apēstu?

– Ko gan no tevis tur daudz ēst? – skumji noteica Vilks. – Es tikai gribu tev iemācīt PIEŅEMT, bet tu visu laiku tikai atdot, atdot… Tu galīgi neklausies, ko es tev saku, tu visu laiku strīdies un spītējies… Taču sieviete pat fizioloģiski ir tā uzbūvēta, lai PIEŅEMTU… teica Vilks, ieberot viņai mutē sauju smaržīgu meža ogu.

Sarkangalvīte ļoti vēlējās iebilst. Pateikt, ka viņai ne no viena neko nevajag. Un, vispār…
Taču mute bija ogu pilna un iebilst neizdevās.

– Sarkangalvīt, tev ir pārak liela Sirds un tu visu laiku centies to atdot. Bet labāk apgulies zaļajā zālē un ar Sirdi pieņem  visu, kas nāk. Putnu debesīs. Sienāzīti, kurš izdzīvo savu vasaru. Un vasaru, kurā dzīvo sienāzītis….
– Pat tevi pieņemt? – iemigdama zaļajā mīkstajā zālē nomurmināja Sarkangalvīte.
– Un īpaši mani… – viņai piekrita Vilks, palikdams viņai zem galvas savu mīksto, pūkaino asti

No rīta, izsēdinot Sarkangalvīti pie viņas vecmāmiņas mājas, Vilks vēl joprojām centās Sarkangalvītes groziņā ielikt kādu sauju ogas un riekstus.
Sarkangalvīte aiz ieraduma vēl joprojām atteicās pieņemt dāvanas, taču Vilks tikai grozīja galvu…

Vecmāmiņa stāvēja uz lieveņa Sarkangalvītei aiz muguras un ar skatienu pavadīja Vilku, un teica:
“Neviena radība nav tev ne draugs, ne ienaidnieks, taču katra radība Tev ir Liels Skolotājs”…

Alsu Beloglazova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s