Šajā brīnišķīgajā ziemas Saulgriežu laikā gribas runāt tikai par vieglo un brīnišķo! Tomēr es nolēmu šajās aizejošā gada pēdējas dienās noskaidrot vienu svarīgu mūsu ikdienas “darba momentu”.
Labā ziņa ir tā, ka arvien vairāk cilvēkiem šādi atgādinājumi un skaidrojumi vairs nav vajadzīgi, jo viņi nevilšus jūtas tieši tā, kā es aprakstu. No otras puses, arvien vairāk ir tādu, kuri pirmo reizi savas dzīves mirkļus izdzīvo apzināti, un jums, dārgie lasītāji, ceru, ka noderēs sekojošais materiāls.
Tātad tiem, kas jau ir nostājušies uz apzinātas realitātes uztveres (pareizāk sakot, tās radīšanas ar savu iekšējo stāvokli) ceļa, pārsteigums var būt saskarsme ar nepatīkamām situācijām, kuras it kā neskar tieši, taču kaut kādā veidā jūs tajās tomēr esat iesaistīti.
Tas var būt konflikts starp tuviem cilvēkiem, vai kāda veida cilvēciska traģēdija kaut kur tuvumā (mašīna notriec cilvēku vai kādu piemeklē sirdstrieka), vai arī konflikti darbā, kad, piemēram, priekšnieks pazemo tavu kolēģi… Un šķiet, ka tev ar to nav nekāda sakara, bet nez kāpēc tu to vēro. Un nevis vienkārši vēro, bet šī situācija izraisa tevī emociju vētru, kas bieži vien ir neadekvāta notiekošajam – daudz spilgtāka, daudz spēcīgāka – un ir pat fiziskas ķermeņa reakcijas – drebuļi, nejūtīgas rokas un kājas, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, slikta dūša utt.
Un cilvēki ļoti bieži uzdod jautājumu: kas ir tas, ko es vēl joprojām sevī neesmu izstrādājis, ko neesmu iztīrījis, ja reiz kaut ko tadu pievelku?
Un tiešām, tas ir dīvaini…. It kā cilvēkā vairs nav šo magnētu, viņš it kā ir iemācījies radīt savā dzīvē labo un pieņemt jebkuru “slikto” kā nākamo uzdevumu un pakāpienu izaugsmē, nevis problēmu, viņš arvien vairāk aiz provokatīvām situācijām sajūt pozitīvus motīvus – atklāt savu spēku, savu iekšējo cieņu, izrādīt dāsnumu, līdzjūtību utt. No malas vērojot, viņš brīnišķīgi saprot, kāpēc tāda situācija ir radusies un apzinās, kā tā ir neizbēgama un vērtīga katram tās dalībniekam…. Cilvēks ir pilnībā brīvs no bailēm, vērtējumiem un pretenzijām pret notiekošo, un saprot to, ka cilvēki uzvedas tā, tāpēc, ka savādāk nevar uzvesties…. Taču tas vēl jo vairāk pastiprina šo bezspēcības stāvokli – tapēc, ka notiekošais sagādā emocionālu (bet bieži vien arī sajūtamu fizisku) diskomfortu, taču to ietekmēt mēs jūtami nevaram. Taču kaut kas ir jādara, lai saglabātu savu veselību un emocionālo līdzsvaru.
Tieši šīs situācijas es dēvēju par “tikšanos ar neizbēgamo”. Tādu līdzīgu, tikai daudz asāku momentu mūsu pagātnē ir bijis neskaitāmi daudz, kad mums no vienas puses vajadzēja sevi aizstāvēt, bet no otras – izpildīt piespiedu darbības, ko pieprasīja realitāte: būt pakļāvīgiem varai, lai arī dvēselē tu tam nepiekrīti; paklusēt, kad tevī vārās taisnīgas dusmas; neiestāties par draugu, kuru nomelno, uzkāpt uz rīkles savām radošajām izpausmēm un rīkoties kā visi…
Un nebija pareizas izejas no tādām situācijām, tāpēc, ka, ja tu izdarīsi izvēli par labu dvēselei, cietīs tavs ķermenis (līdz pat nāvei), bet, ja izdarīsi izvēli, izejot no izdzīvošanas stratēģijas, cietīs dvēsele.
Tad, lūk, līdzīgas situācijas tagadnē – ir tikai atbalss un atgādinājums par daudz asākiem konfliktiem, kurus agrāk esam piedzīvojuši. Un šobrīd tie ar mums notiek tieši tāpēc, lai mēs vēlreiz atcerētos un izdzīvotu šo bezizejas sajūtu un izšķīdinātu to savā sirdī.
Jo šajā brīdī mēs vienlaicīgi atrodamies gan vertikālē – apzinātā kontaktā ar savu dvēseli, un horizontālā, tāpēc, ka mums kaut kā ir jareaģē cilvēciskajā plānā. Bet šajā vertikāles un horizontāles krustpunktā atrodas tas pats sirds punkts, kurš mums var atgādināt, ka ikviena reaģēšana ir īslaicīga, mirklīga ka spēle, un ārpus Spēles tam nav nekādas nozīmes.
Tā kā šādu neizbēgamu situāciju izdzīvošanas algoritms ir ļoti vienkāršs:
* Nevainot sevi un nemeklēt iemeslus, kāpēc esi nonācis šajā situācijā – tā ir augstākā griba, lai tu ar to sastaptos.
* Atcerēties par spēles mirklīgo dabu un nostāties VIRS spēles. Ārēji nepiedalīties šajā situācijā, bet ar sirdi pieņemt tevī iekšā dzimstošās jūtas un emocijas.
* Ar pateicību un maksimāli līdzsvaroti izdzīvot un caurelpot šīs situācijas.
Ja to izdarīsi, situācijas intensitāte mazināsies un tu sajutīsi milzīgu atvieglojumu, tāpēc, ka esi padarījis nepieciešamo darbu – esi izlaidis savas un kolektīvās pieredzes slāni caur savu sirds centru.
Atceries, ka nav iespējams pāriet jaunā spēlē, ja neesi aizvēris iepriekšējās spēles sižetus.
Bet tas, cik veiksmīga būs šī “aizvēršana” ir atkarīgs no cilvēku prāta spējas izlaist pagātnes stāstus caur savu emocionālo filtru – pēc iespējas uzmanīgi ar pateicību, bez spriedumiem, bez vērtēšanas, bez mocībām… Jā, tas ir nepatīkami, smagi un dažkārt pat fiziski sāpīgi, bet tam kā vilnim ir jāiziet cauri mums, paņemot līdzi visus pagātnes izkropļojumus, lai mūsu dvēseles vēl spožāk uzmirdzētu Jaunajā pasaulē.
Svetlana Dobrovoļska
Avots: obretenie-sily-lubvi
Tulkoja: GInta Filia Solis
Ginta Filia Solis 