Ja cilvēkam nepatīk mūsu āriene – viņš mūs nemīl. Pat tad, ja apgalvo pretējo.
Kā teikt, es tevi mīlu, bet tev ir tik līkas kājas. Vajadzētu operāciju uztaisīt. Vai arī “es tevi ļoti mīlu, bet tu esi tāds briesmonītis ar šķībām actiņām! Vajadzētu kaut ko izlabot!”. Vai arī par lieko svaru kaut ko saka, vai par īsu kaklu, par deguna formu… Jāizlabo!
Nē nevajag izlabot!
Nē, drīzāk, vajag, ja tu pats to vēlies – tad tā ir tava darīšana. Sev, savai harmonijai var arī labot.
Bet otra dēļ, viņa mīlestības dēļ – nav nekādas jēgas. Nav ne mīlestības, ne pieņemšanas. Un tāds cilvēks pēc tam atradīs kādas citas nepilnības. Un pēc tam aizies pie pundura vai pašas apaļākās sievietes pasaulē, ja iemīlēs. Un punduris viņam šķitīs pati pilnība….
Ja kritizē ārieni un piedāvā to uzlabot, mīlestības nav. Patiesas mīlestības nav. Pat, ja pašam kritiķim šķiet, ka ir mīlestība, viņš kļūdās – tas tā nav. Un tādam cilvēkam, kuram mēs nepatīkam, blakus var saslimt un ātri novecot. Pat tad ja viņam ir taisnība. Pat tad, ja viņš mums labu vēl. Viņš turpinās aizrādīt, turpinās mūs sāpīgi ievainot, bet pēc tam aizies.
Un labāk vispār neaizskart cilvēka ārieni, pat sveša cilvēka, ja vien neesi plastiskais ķirurgs vai treneris. Pat tad, ja cilvēks neizradīs, rētas var izrādīties ļoti dziļas. Kad mīl, tad pilnībā pieņem. Un par ārieni uztraucas tikai veselības dēļ. Taču nekritizē skarbi un nepiedāvā neko piešūt vai nogriezt….
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 