Mana Dievišķā Uguns

Kad es rakstu vārdu DIEVS, cilvēki domā, ka esmu reliģioza. Tāda dievbijīga, garlaicīga meitene lakatiņā, kura ievēro askēzes, un dzīvo bez jutekliskām baudām. Un tā tālāk. Dievs – tas, viņuprāt, ir garlaicīgi. Tā daudzi uzskata.
Izaugt līdz tam, ka “Dievs – tas esmu es, tikai uz laiku savā ķermenī, savai dievišķajai pieredzei” var tikai neliela daļa ļaužu. Kamēr caur viņu informācijas piesārņoto domu fonu izlauzīsies zelta Dievišķās plūsmas dzirksts…. Paies gadsimti.
Dievs nav baznīca, tas nav stāsts par reliģiju, ne arī svešām mācībām. Tā ir sevis patiesā iekšēja sakrālā piedzīvošana.
Var gūt baudu no šobrīd notiekošajiem absurdajiem notikumiem, bet tikai tad, kad savā apziņā esi pacēlies virs personības līmeņa. Kur vairums ļaužu baidās, Dievs ķiķina. Un vārās milzīgā kosmiskā zupa. Haosa spēks, dabas spēks. Un niecīgās ļaužu kaislībiņas. Kopā ar tumšā egregora zemiskajām intrigām. Nabadziņš nav spējīgs pats saražot enerģiju, lūk, arī slauc savus upurus.
Kad mana personība manī aizver acis, es mīlu ne kā cilvēks. Un debesu uguns krūtīs lielā attālumā izdedzina visus, kuri pēc frekvencēm nav gatavi dzīvot ar savu enerģiju, viņi ir gatavi tikai rīt un patērēt.
Dievs, kāda tur baznīca? Šajās attiecības nevar būt citu cilvēku. Tas ir tiešais lifts. No sirds debesīs. Un nevajag nevienam lūgt atļauju. Kā tev rīkoties ar savu augstāko formu, tā ir tikai tava darīšana.
Dievs. Tas ir tad, kad es degu. Un deg viss apkārt man. Dievs ir liesmas spēks. Un kamēr kāds šo lasa, burti deg arvien spožāk…. Dievs nav metafora. Ne arī baznīcas tēvu filosofija. Tā ir uguns mūsos.

Irina Lapik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s