Mums ir vajadzīgi dvēselē tuvi cilvēki nevis apkalpojošais personāls

Nu, viss, mani mīļie!
Izmetīsim miskastē sensenos “otrās pusītes” meklēšanas principus, kam nekavējoties jānonāk mūsu pilnā valdījumā, jāpārvēršas mūsu nedalītā īpašumā un nekavējoties jāsāk piepildīt mūsu vēlmes, jāuzņemas mūsu problēmu risināšana, aizpildot mūsu personīgos tukšumus…

Pārstāsim meklēt mājkalpotājas, virtuvenes, papiņus ar bieziem maciņiem, mammas ar savām bezgalīgajām rūpēm, santehniķus, remontstrādniekus, ekonomes, ģenerālsponsorus, vergus, upurus, auklītes, seksuālo vēlmju apkalpotājus… Un tā ir tikai maza daļa no visa tā garā saraksta, par ko diemžēl ir pārvērtuši savus partnerus tie cilvēki, kuri uz attiecībām skatās kā uz sociālo modeli, kas paredzēts sadzīves atvieglošanai …

Atkal un atkal pāru un ģimenes terapijā dzirdu apgalvojumus, kas balstīti uz to, ka cilvēks ir nelietis! – jo atsakās spēlēt kādu no iepriekš minētajām lomām…
Vēlreiz – STOP!

Divu cilvēku attiecības, kā izdzīvošanas veids grūtos apstākļos – tā ir pagātne…
Šādi stereotipi ir pagātne…
Laulība, kas radīta tāpēc, ka visiem obligāti ir jābūt precētiem un pēc tam vienam otru jāpiebeidz ar savām prasībām, lai otrs tevis dēļ izmainās – tā ir pagātne….
Sadzīves un materiālā invaliditāte, kad pieaudzis, vesels un darbaspējīgs cilvēks meklē sev pāri tikai tāpēc, lai viņu kāds apkalpotu vai nodrošinātu – ir pagātne!

MUMS IR VAJADZĪGI TUVI CILVĒKI!
Tuvi dvēselē, ķermenī, domās…
Lūk, pats lielākais un nenosegtais deficīts mūsdienu sabiedrībā…

Visas pārējās problēmas risināmas daudz ātrāk un vienkāršāk, mani mīļie…
Pat pieliekot nelielas pūles neviens nepaliks bez darba, badā, pliks un nabags, dzīvojošs uz ielas, vai sēdošs mēslos līdz ausīm…

Bet dvēselē nesasildīts, nesamīļots, nesaprasts, nenovērtēts – tādi staigā katrs otrais…

KĀPĒC?
Tāpēc, ka ir raduši meklēt nevis dvēselisko radniecību, ne emocionālo sakritību un saskaņu, ne patiesu tuvību, bet gan kādu, lai tikai nepaliktu vieni un lai kāds kaut ko izdarītu mūsu vietā…

Patērētāju visbiežākā atbilde uz jautājumu: kādu cilvēku tu vēlies redzēt sev blakus ir:
TĀDU, KURŠ PRIEKŠ MANIS DARĪTU VISU…
No kurienes tik saimnieciska attieksme pret cilvēkiem?

No stereotipiem, tikai no tiem…
Mums jau neviens nemāca pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, lūk mēs arī meklējam sev mūžīgos vecākus, kuri mums pateiks, ko darīt, kurp iet un iedos tam naudu…

“Es neko netaisos lemt!” – to es dzirdu no pieaugušiem cilvēkiem, kuri apvainojušies par to, ka partneris, izradās, arī ne pārāk vēlas to darīt…
Un mēs esam viens otra vērti šādās kļūdainās gaidās…

Droši vien tieši tāpēc mēs viļamies viens otrā tik bieži, ka šķiršanās statistika šodien parspēj jebkurus iepriekšējos rekordus…
Tuvība neizslēdz rūpes, kopīgu problēmu risināšanu, kopīgu sadzīves sakārtošanu… taču tas viss, mani mīļie ir otršķirīgi…
Un nestrīdās tikai tur, kur izvēlējās viens otru nevis pēc principa “Tu man esi parādā”, bet pēc principa “Tu esi man dvēselē tuvs”…

Tāpēc, ja vēlies ilgu un stipru savienību – maini attiecību formātu, maini savus uzskatus par attiecībām un maini savas gaidas no tiem, ar kuriem esi attiecībās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s