Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?

Mūsu ģimenē negatīvi domāja visi, pat bērni. Bet es to izmainīju ar vienu vienīgu jautājumu.

Es nezinu, cik gadus tas turpinājās. Taču tas bija tik ierasti, ka it nemaz nešķita nenormāli.

Mēs ar vīru regulāri burkšķējām uz visiem un viens otru. Jau no agra rīta mēs bijām neapmierināti ar visu, arī viens ar otru: “Kur manas melnās zeķes? Kāpēc tu tās atkal neizmazgāji?”, “Mums ir beidzies cukurs! Tu nevarēji to nopirkt pa ceļam uz mājām, es taču lūdzu!”, “Man salūza lietussargs! Tāpēc, ka tava mamma nolēma ieekonomēt un nopirka nevis normālu, bet ķīniešu s…du”, “Bet tavs tēvs nevar atrast labāku darbu, lai es varētu nopirkt normālu, nevis ķīniešu…”. 

Atgriežoties mājās no darba, bērnudārza un skolas, mēs turpinājām dalīties ar šo briesmīgo garastāvokli, viss mums apkārt bija briesmīgs – laikapstākļi, cenas veikalos, darba kolēģi, klasesbiedri, rotaļlietas, apģērbs, filmas, mūzika, sportisti…. Un kādā brīdī es pēkšņi uzpeldēju no šī negatīvisma viļņa, neapmierinātības, un pēkšņi it kā ieraudzīju savu ģimeni no malas.

Mēs bijām briesmīgi. Problēmas, kurām normālās ģimenēs neviens pat nepievērsa uzmanību, mūsējā tika tik briesmīgi uzpūstas un kļuva tik nozīmīgas, it kā no tām būtu atkarīga visa mūsu dzīve.

Nenopirka cukuru – un kas tur briesmīgs, aizej uz veikalu un nopērc. Neizmazgāju tavu kreklu – ak, Dievs, tev taču pilns skapis ar krekliem. Beidzās tavs mīļākais šampūns – paņem bērnu šampūnu, vismaz acīs nekodīs… Bet, nē, cukurs, krekls un šampūns varēja kļūt par iemeslu apvainojumiem un strīdiem, pat draudiem šķirties. Mums kā vecākiem nebija nekādu attaisnojumu tam, ka mēs audzinājām neapmierinātus un neiecietīgus bērnus, mūžīgi neapmierinātus, apvainotus egoistus, kuri domā, ka visi viņiem vienmēr kaut ko ir parādā. 

“Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?” – es pēkšņi iesaucos, vēršoties pie vīra.
Pie vakariņu galda pēkšņi iestājās klusums. Dēli nolēma, ka šis jautājums tika uzdots katram no viņiem un arī pēkšņi aizdomājās.
“Dārziņā nebija ķīselis”, – atbildēja jaunākais.
“Skolotāja uzslavēja manu zīmējumu” – atsaucās vecākais.
Vīrs klusēja.

“Lieliski! Izrādās, ka dienas laikā arī kaut kas labs notiek! Bet mēs to pat nepamanām… Skaties, ka labais mirkli pagaidīs, bet, ja mēs to nepamanīsim, tas pagriezīsies un aizies uz visiem laikiem. Un tad mūsu dzīve sastāvēs tikai no sliktā”.
Jaunākais, acis plikšķinot, no tādām prognozēm gandrīz vai apraudājās.
“Mamma pajokoja, – noburkšķēja vīrs. – Viņai mūžīgi tādi jociņi!”
“Es nejokoju. Kas tavā dzīvē šodien labs noticis? Vai tu šorīt nokavēji darbu?”
“Nē”.
“Urā! Viena laba lieta. Vai vakariņas bija garšīgas?”
“Jā”.
“Otra laba lieta” – es burtiski gavilēju.
“Un tēja ļoti garšīga, mammu!” – spēlīti uzķēra vecākais dēls. – “Un vēl man tante uz ielas atļāva paglaudīt viņas sunīti un sunītis ļoti priecājās”.
“Brīišķīgi! Bet man šodien darbā nebija nekādas kliegšanas un histēriju. Bet, kad es nācu mājās, vējiņš bija silts un patīkams, un man ļoti gribējās vēl kādu laiku pastaigāties.”

Vīrs tajā vakarā neatzinās, ko labu pamanīja sev apkārt dienas laikā. Arī es varbūt būtu aizmirsusi šo nejaušo dialogu, ja vien bērni nebūtu man to atgādinājuši. Un nākamajā dienā, kolīdz bijām apsēdušies vakariņot, viņi priecīgi sāka “atskaitīties”.

“Mammu, man šodien bija vesli trīs “labi”: nebija ķīselis, es atradu skaistu kociņu un man pusdienlaikā bija brīnišķīgs sapnītis”, “Bet es dabūju piecinieku matemātikā un fizkultūrā es skrēju ātrāk par visiem”.

Tas bija tik jauki. Es paskatījos uz vīru: “Un kas tev, mīļais, labs notika? Par ko tu esi pateicīgs šai dienai?” – “Par to, ka pietika naudas elektrības, gāzes un interneta rēķinu apmaksai” – viņš atbildēja, malkodams tēju. – “Pietiks? Bet tēja ir garšīga”….

Sākumā es nedomāju, ka šī tradīcija uzdot jautājumu “Kas labs tev šodien notika?” kļūs par ierastu mūsu ģimenē. Taču tas kļuva par ieradumu. Un izrādījās, ka tas ir labākais, kas ar mums noticis. Mēs visi un mūsu attiecības kļuva arvien labākas, mēs sākām ievērot arvien vairāk labo un labais vairojās. Un izrādījās, ka dzīvot pateicībā ir daudz vieglāk, kā dzīvot ar smago neapmierinātības un pretenziju nastu.

Un vēl kas – un tas ir pats brīnišķīgākais visā šajā stāstā – es ļoti daudz ko labu un jaunu uzzināju par mums visiem. Tā, it kā no jauna iepazītos ar saviem bērniem, vīru un pati ar sevi. Jo tas, par ko mēs esam pateicīgi šai dienai, stāsta par to, kas ir mūsu vērtības, ko mēs novērtējam, ko uzskatām par svarīgu. Tas padarīja mūs tuvākus. Un šī mūsu ģimenes versija man patīk daudz labāk par iepriekšējo.

Jevgenija Golovina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

5 thoughts on “Vai ir kaut kas, ar ko tu šobrīd esi apmierināts?

  1. Tieši tā! Atcerēties labo un domāt labās lietas sev apkārt, tad dzīve kļūst gaišāka.
    Bez šaubām, bez stresa neiztikt, bet jāmēģina to uztvert vieglāk,- “laizt pār galvu”.
    Dzīvojam mīlestībā! ❤

    Patīk

  2. Jums ļoti labi raksti,-aformācijas.
    Gribētos, lai Jūs man e-pastā uzrakstāt.
    Gribētu satikties.❤

    Patīk

      • Pateicoties Jums, es mācos vairāk sevi mīlēt. Katrs Jūsu vārds mani iepriecina un iedvesmo.
        Adventes laikā man patīk katru dienu kādu iepriecināt. Un vēlos pateicībā Jums uzdāvināt medutiņu no savām Cēsu pusē ļoti mīlētām bitītēm (tas mans hobijs). Strādāju Stradiņos, kardioķirurģijā.
        Dzīvoju Jāņa Dalina ielā 4 dz 61, t.i.netālu no Olimpiskā centra.
        Mans tel 29579900
        Ja atliek kāds brīvs brītiņš, lūdzu piezvaniet.
        Ar cieņu, Ingrīda

        Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s