“Mēs ģimenē nekad neskatāmies televizoru.
Un mēs nekad neklausāmies radio. Un vispār mēs atslēdzamies no negatīvās informācijas. Ja notiks kaut kas patiešām svarīgs – kāds no draugiem mums noteikti to pastāstīs …
Mēs cenšamies sevi izslēgt no negatīvās informācijas. Šis gadsimts ir daudz simtiem reižu palielinājis informācijas spiedienu uz cilvēku.
Un mums ir jāspēj sevi pasargāt.
Un, kad mēs ar draugiem pulcējamies pie galda – un man blakus vienmēr ir vismaz ducis draugu, citādi nenotiek -, darbojas “pozitīvās informācijas likums”. Mēs runājam tāpat kā visi cilvēki savā lokā: es redzēju to, es dzirdēju to, es lasīju internetā … – bet tikai par labo! Par to, ka kāds kaut ko radīja. Kaut kur kaut kas piedzima.⠀
Un arī saviem audzēkņiem es nekad nesaku, ka kaut kas ir slikti, kaut kas nesanāk. No manis kritiku neizvilkt. Ja nav nekā laba, ko pateikt – es paklusēju, izvairos no sarunām. Taču kolīdz redzu kaut ko labu – par to arī runāju. Tam arī pieķeros. Un tad cilvēks saprot, ko viņam ir vērts darīt un kā darīt.
Mēs nesakām: lūk, tur ir caurums, tur līdz galam nepadarīts…. Mēs sakām: lūk, tur kaut kas jau sanāk. Un, lūk šeit, kaut kas labs jau rodas…. Mēs sakām: lūk ideja atnāca – bet, ja nekas neatnāca, tad nav par to ko runāt. Un tieši tāpēc mums vienmēr kopā ir jautri, vai saproti?….”
Slava Poluņins
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 