Par īstu ĢIMENI

Ģimene ir lieliska, ja tā patiešām ir ģimene, nevis noteikts skaits cilvēku, kas nesaprotamu iemeslu dēļ pārnakšņo vienā vietā.
Nu, kā, nesaprotamu… Iemesli var būt dažādi. Iemesls – bailes, iemesls – tā vajag, iemesls – mēs taču esam radinieki, iemesls – infantilisms un nespēja uzņemties atbildību, iemesls – ko cilvēki teiks…
Viss ir skaidrs, taču vienlaikus skaidrs ir tas, ka tam nav nekāda sakara ar ģimeni.

Ģimene – tas vienmēr ir stāsts par godīgumu un vienmēr par cilvēkiem, kuriem nav jāskaidro, kam vajadzīgs godīgums. Tāpēc, ka, ja melosi tuvākajā teritorijā, tad bruņas nebūs iespējams novilkt. Bet dzīve bruņās nav dzīve, bet karš, kurā visi ir nelaimīgi.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem uzticība nav sen no modes izgājis morāls relikts vai saspringta instinktu ierobežošana, bet gan tas pats godīgums, bez kura ģimenei nav jēgas.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri var konfliktēt, var strīdēties, var nonākt krīzes situācijās, taču nevar viens otru pazemot… nepavisam nevar. Nevar būt vardarbīgi – ne fiziski, ne emocionāli. Nevar apzināti un sistemātiski nodarīt viens otram sāpes. Nevar cietsirdīgi izsmiet vājības un trūkumus. Nevar nodot.
Ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet tāpēc, ka atkal – tas nav godīgi.
Tur, kur ir viss augstāk pieminētais, tur ģimene pazūd. Pazūd pat tad, ja cilvēki turpina dzīvot kopā.

Es uzskatu, ka tieši godīgums, kā nepieciešamība un kā jebkuras cilvēciskas mijiedarbības pamats, ir pa īstam pieaugušu un attīstītu cilvēku pazīme.

Daudzie prakses gadi mani ir pārliecinājuši par to, ka pats pretīgākais un nepanesamākais starp cilvēkiem notiek tieši tad, kad viņi nespēj būt godīgi viens pret otru.
– Kad nevar viens otram pateikt, kas viņus patiesi nomāc.
– Kad kautrējas skaļi izteikt savas vēlmes.
– Kad ārēji piekrīt tam, kam nepiekrīt iekšēji.
– Kad viņi mīl vārdus: nevienam nav vajadzīga patiesība, tikai tāpēc, ka viņi nenormāli baidās to atklāt un atzīt.
– Kad tuvību saprot tikai kā mehānisku laulāto pienākumu pildīšanu, nevis kā iespēju būt godīgam ar saviem mīļotajiem cilvēkiem.
– Kad nodot viņiem ir vieglāk, kā aprunāties, noskaidrot un izlabot.

Visparastākie attaisnojumi gandrīz katrai krāpšanai pāru terapijā ir: “Man sen jau tas viss bija apnicis…. mani nesaprata…. man nedeva to, ko es gribēju…. pret mani ne tā izturējās… viss bija uzkrauts tikai uz maniem pleciem”. Taču uz jautājumu: “Vai jūs centāties runāt par šīm problēmām un risināt tās?”, atbilde bija vai nu vilcināšanās un beigās izspiests “nē”, vai arī attaisnošanās, ka tādas sarunas ir bezjēdzīgas.

Godīgums.
Ģimene ir spējīga mums palīdzēt atkopties pēc vissāpīgākajiem kritieniem, ja mums godīgi pašiem gribas tajā būt, atgriezties tajā pēc visa un no visurienes, un dalīties visā, kas mums ir.
Un, jā, dažkārt ģimene, kurā, piemēram, esi tikai tu un tavs suns, izrādās daudz vairāk ģimene, kā vesela gvarde cilvēku, kuri ar mokām pacieš viens otru, bet baidās godīgi to atzīt.

© Ļiļa Grad
Foto: Arthur Goulart
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s