Kādai nabadzīgai sievietei piedzima dēls. Viņš savas dienas vadīja bezjēdzīgi, mehāniski un monotoni, tāpat kā visi pārējie šī Dieva aizmirstā ciema iedzīvotāji. Neviens no viņiem nezināja, ko darīt ar savu dzīvi. Bet kādā naktī puika sapnī redzēja jūru. Neviens no ciema iedzīvotājiem ne reizi nebija redzējis jūru, un tāpēc neviens arī nevarēja apstiprināt to, ka kaut kur eksistē tik bezgalīgs ūdens.
Kad puika paziņoja, ka dodas meklēt jūru no sava sapņa, visi grozīja pirkstus pie deniņiem un sauca viņu par jukušu. Taču viņš, neskatoties ne uz ko, saposās un devās ceļā. Viņš ilgi gāja, līdz nonāca krustcelēs. Viņš izvēlējās ceļu, kas veda taisni un pēc pāris dienām nokļuva ciemā, kura iedzīvotāji vadīja mierpilnu un pārtikušu dzīvi. Kad puika viņiem paziņoja, ka dodas meklēt jūru, tie centās viņu pārliecināt par to, ka viņš velti tērē savu laiku un labāk būs, ja paliks šajā ciemā, lai dzīvotu tikpat laimīgi kā visi pārējie.
Pāris gadus jaunais cilvēks nodzīvoja ciemā – pārticībā un mierā. Taču reiz sapnī viņš atkal ieraudzīja jūru, un atcerējās savu sirds vēlmi. Viņš pameta ciemu un atgriezās tajās pašās krustcelēs. Šoreiz viņš izvēlējās citu ceļu. Viņš gāja ilgi, līdz nonāca lielā pilsētā. Viņu sajūsmināja pilsētas kņada un interesantā dzīve, un viņš nolēma šeit palikt. Strādāja, mācījās, priecājās un laikam ejot pamazām aizmirsa savu sapni un sava ceļojuma mērķi.
Taču pēc dažiem gadiem laimīgas dzīves, viņš atkal sapnī ieraudzīja jūru. Padomāja, ka, ja nepiepildīs savu jaunības dienu sapni, tad dzīve būs pagājusi velti. Tāpēc kādā dienā viņš atkal atgriezās krustcelēs un izvēlējās trešo ceļu. Tas viņu aizveda mežā. Nelielā meža pļaviņā viņš ieraudzīja būdiņu, bet pie būdiņas skaistu sievieti. Viņa tam piedāvāja palikt pie viņas, jo viņas vīrs bija devies karā un vairs neatgriezās. Viņš piekrita.
Daudzus gadus viņi dzīvoja laimīgi, izaudzināja bērnus, iekopa laukus, taču atkal kādā naktī nu jau vecais sirmais vīrs atkal redzēja to pašu sapni un, neskatoties uz to, ka mājās palika sieva un bērni, atkal devas ceļā un atgriezās krustcelēs. Bija palicis pedējais, vēl neietais ceļš, un viņš devās pa to. Šoreiz tā bija ļoti akmeņaina taka, kas veda cauri kalniem. Iet bija grūti un spēki sāka izsīkt.
Viņš nonāca augsta kalna piekājē un pēdējiem spēkiem nolēma uzrāpties tajā, lai beidzot ieraudzītu jūru… Pēc vairāku stundu grūta kāpiena, viņš nokļuva kalna virsotnē, no kura pavērās brīnumains skats: vīrs ieraudzīja krustceles un ciemu, kurā ļaudis vadīja bezrūpīgas dienas, ieraudzīja lielo pilsētu un ieraudzīja savas mājas, kurās pagājuši bija daudzi laimīgas dzīves gadi. Bet tālumā, pie paša horizonta viņš ieraudzīja bezgalīgu jūru.
Un, pirms apstājās vecā vīra sirds, viņš caur asarām paspēja ievērot, ka visi ceļi, pa kuriem viņš bija gājis, veda pie jūras, tikai nevienu no tiem viņš nebija nogājis līdz galam.
Avots: Tasha Mova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 